Pēteris Apinis. Vardarbība pret medicīnas darbiniekiem

Pēteris Apinis, ārsts

Pirms mēneša, 19. novembrī Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļas ārstei kāda pacieta tuviniece brutāli uzbruka, sita, skrāpēja, rāva matus, žņaudza, līdz atskrēja citi nodaļas darbinieki un varmāku no kolēģes norāva nost. Īsais stāsts bija par to, ka ārste pacienta sievai mēģināja pateica, ka viņas vīram iestājusies smadzeņu nāve, un mēģināja izskaidrot, kas tā smadzeņu nāve ir, un kāpēc smadzeņu nāve patiesībā nozīmē to pašu ko bioloģiskā nāve.

Par smadzeņu nāvi un cilvēku izpratni par nāvi

Savulaik žurnālā “Latvijas Ārsts” pirmais Latvijas Ārstu biedrības prezidents, Liepājas anesteziologs Ivars Krastiņš par šo tēmu bija ielicis izcilu rakstu, tādēļ šo rindu autors nemēģinās radīt savu versiju, bet saīsinātā formā to pārstāstīs.

Sabiedrībā ir pilnīgi pretējs viedoklis par to, vai cilvēks konkrētā brīdī ir miris vai nav. Pacienta radinieks uzskata, ka miris ir tas, kurš neelpo, kurš ir auksts un sastindzis, bet reanimācijas nodaļas ārsts uzskata, ka miris ir tas, kam smadzenes nedarbojas un tātad – arī nekad nedarbosies. Reanimācijas ārsts itin viegli var pārbaudīt smadzeņu funkciju un diagnosticēt smadzeņu nāvi. Pacienta radiniekiem ir ļoti grūti izprast, ka patiesībā pacients ar smadzeņu nāvi ir miris. Krūškurvis cilājas mākslīgās plaušu ventilācijas aparāta darbības rezultātā, āda ir sārta un silta, ir saglabāts perifērais pulss, bet pacients patiesībā ir miris, jo ir iestājusies smadzeņu nāve. Šajā brīdī piederīgajiem ir grūti piekrist atziņai, ka pacients ir miris. Nekad, nekur pasaulē neviens cilvēks pēc smadzeņu nāves nav spējis patstāvīgi funkcionēt.

Cilvēka smadzeņu svars ir apmēram 1500 g, tās veido ap 86 miljardiem neironu, no kuriem tikai 19% atrodas smadzeņu garozā, kā arī ap ļoti daudz cita tipa šūnu. Smadzenēm ir trīs galvenās funkcijas – kognitīvā, integratīvā un hormonālā līdzsvara nodrošināšana. Kognitīvā funkcija ir informācijas uzkrāšana, problēmu risināšana un lēmumu pieņemšana. Lai to realizētu, nepieciešama sapratne, uztvere, sensorā informācija, informācijas novērtēšana un secinājumu izdarīšana, to ietekmē atmiņa, attieksme, emocijas, sociālie apstākļi. Hormonālo līdzsvaru realizē atgriezeniskā saite starp neironiem nervu sistēmā un hormonālo sistēmu (hipotalāma-hipofīzes ass). Integratīvā funkcija kontrolē mijiedarbību ar apkārtējo vidi, apstrādājot informāciju no ārējiem kairinājumiem un iekšējiem signāliem un reaģējot uz to. Smadzeņu nāves koncepcija par dzīvības galveno pazīmi uzskata apziņu, savukārt apziņu nosaka divi fizioloģiski komponenti: nomods un sapratne. Nomodu izraisa impulsi no ascendējošās retikulārās aktivējošās sistēmas, kas caur pons, hypothalamus mugurējo daļu un thalamus izraisa pamošanos no miega vai atgriešanos nomoda stāvoklī. Sapratne ir visu kognitīvo un afektīvo garīgo funkciju kopums, un tā nozīmē, ka dzīva būtne apzinās savu eksistenci – kā iekšējo, tā ārējo pasauli. Neatgriezenisks un nepārtraukts nomoda un sapratnes zudums nozīmē indivīda nāvi. Sapratne kā spēja apzināties savu eksistenci un iekšējo un ārējo pasauli ir jēdziens, kura vērtējums ir subjektīvs, kas var radīt nopietnas problēmas.

Smadzeņu nāves koncepcijas pamatā ir divi pieņēmumi, pirmkārt, noteicošais visa organisma darbības regulators un vadītājs ir smadzenes. Kad smadzenes gājušas bojā, organisms kā vienots veselums beidz pastāvēt.

Cilvēces iespējas pagarināt kāda individuāla cilvēka eksistenci ir diezgan lielas. Izraēlas 11. premjerministrs, ģenerālis Ariels Šarons pārcieta insultu 2006. gada 4. janvārī un komas stāvoklī pie mākslīgās plaušu ventilācijas atradās līdz 2014. gada 11. janvārim – bez jebkāda kontakta, bez smadzeņu darbības. Te gan jāpiebilst, ka gan aktīva, gan pasīva eitanāzija (t.sk., ventilācijas iekārtu atslēgšana) Izraēlā bija aizliegta gan ar valsts likumiem, gan jūdaisma (ebreju reliģijas) likumiem.

Šarona ilggadējā koma bija par iemeslu virknei medicīnas filozofijas izmaiņu uz zemeslodes, kā arī atziņai, ka nevis sirdsdarbības neesamība, bet gan smadzeņu nāve ir uzskatāma par nāves faktu. Latvijas likumdošana paredz par smadzeņu nāves faktu pārliecināties 24 stundas. Smadzeņu nāve atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem tiek noteikta ar smalkām tehnoloģijām, un, ja tāda ir konstatēta, tad tāda ir.

Literatūrā, bet īpaši kino, ir radīts sabiedrības viedoklis par reanimāciju. Kinofilmās reanimācija 90% gadījumu beidzas ar to, ka pacientu izdodas glābt, un viņš laipni pateicas ārstam. Dzīvē reanimācija 90% gadījumu ir nesekmīga, pat – ja to veic ārsts, kurš pieprot šo lietu. Diemžēl liela daļa no pacientiem, kam ir atjaunota sirdsdarbība, tuvākajās dienās vai mēnešos tik un tā aiziet taisaulē.

Un tomēr Latvijas likumdošana paredz, ka ārstam katrs mirstošais pacients būtu jāreanimē, pat – ja pacientu onkoloģiskā vai kardiovaskulārā slimība ir novedusi finiša taisnē. Patiesībā pirmais uzdevums likumdošanā būtu – ļaut katram pacientam dzīves laikā formulēt – vai viņam jāveic kardiopulmonāla reanimācija, jāveic visi iespējamie ārstniecības pasākumi, lai vēl kādu laiku ķermenis pavadītu mākslīgas ventilācijā un zāļu iedarbē, vai varbūt nē. Šo rindu autors ir notariāli apstiprinājis, ka viņam nekādā gadījumā nav veicama kardiopulmonāla reanimācija, kā arī nav veicama asins vai asins preparātu pārliešana, ja pats pie skaidras apziņas nav tam piekritis. Būtiski, ka likumdošana itin daudzās pasaules valstīs pieļauj un iesaka pacientiem norādīt atteikšanos no pārmēra ārstēšanas, no dzīves mākslīgas pagarināšanas bez atbilstošas dzīves kvalitātes. Šo iespēju izmanto galvenokārt ārsti un citi medicīnas profesionāļi, pie kam arī savu vēlmi parasti norāda savas dzīves pēdējā gadā. Ārstu aptaujas globāli norāda, ka tieši profesionālās zināšanas viņiem liek būt skeptiskiem pret pārmēra medicīnisku intervenci attiecībā pret sevi sava mūža nogalē.

Šī garā atkāpe bija nepieciešama tādēļ, ka es spēju pieņemt pacienta sievas neziņu un neizpratni par to, ka smadzeņu nāve nozīmē nāvi, bet nespēju pieņemt viņas izvēlēto risinājumu – brutāli piekaut ārsti, kura bija izmisīgi centusies darīt visu iespējamo pacienta dzīvības glābšanā.

Kad ziņa par to, ka paciente piekāvusi ārsti parādījās portālos, vairums komentāru bija agresīvi pret ārstiem. Vairums portālu jau pēc īsa brīža bija spiesti slēgt komentāru rakstīšanu.

Šo rindu autors ar pētniecisku interesi ar svešu profilu ir iekļāvies dažādās pacientu facebook grupās, arī tādās, kurās valda ļoti negatīva pausme pret ārstiem un medicīnas darbiniekiem, un jāteic – šajās grupās vardarbīgi motīvi dominē. Kas ir pārsteidzošākais – šajās grupās veģetē dažādas uzturbagātinātāju un bezrecepšu medikamentu reklāmas, kas proponē – izārstēs jebko. Un vēl šajās grupās savus pakalpojumus plaši piedāvā šarlatāni.

Pasaules Veselības organizācija un Pasaules ārstu savienība par globālo vardarbību pret medicīnas darbiniekiem

Vardarbība pret medicīnas darbiniekiem globāli pieaugusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Šo tendenci pamanījusi Pasaules Veselības organizācija (WHO), kuras definīciju par vardarbību darba vietā izmantošu šī raksta pamatā: “Ar darbu saistīta tīša, draudu vai faktiska varas izmantošana pret citu personu vai grupu ar darbu saistītos apstākļos, kas vai nu izraisa, vai ar augstu iespējamības pakāpi var izraisīt ievainojumu, nāvi, psiholoģisku kaitējumu, nepareizu attīstību vai atstumtību”. Autors šeit atvainojas visiem lasītājiem, ka šeit un turpmāk izmanto paša veiktus tulkojumus, kas, iespējams, pilnībā natspoguļo orģināla burtu un garu. Un tomēr – Pasaules Veselības organizacijas dokumentos vardarbība pret medicīnas darbiniekiem pētīta kā vispasaules fenomens, un atzīts, ka visvairak no vardarbības cieš primārās aprūpes sistēmas reģistrācijas darbinieki, neatliekamās palīdzības darbinieki izsaukumos sabiedriskās vietās un mazu, attālu slimnīcu darbinieki jaunattīstības valstīs.

Starptautiskās Veselības aprūpes drošības asociācijas (IAHSS) veiktajā pētījumā par noziedzību veselības aprūpē tika ziņots, ka 10 gadu periodā (2010-2022) ar katru gadu pieaudzis to slimnīcu darbinieku skaits, kuri darba vietā piedzīvojuši slepkavību, izvarošanu, laupīšanu, ielaušanos, zādzību.

Pasaules ārstu savienība (WMA) savā 73. asamblejā 2022. gada oktobrī Berlīnē radīja nozīmīgu dokumentu par vardarbību darbavietā veselības nozarē, un autors centīsies īsumā atreferēt šī plašā dokumenta sentences.

Pasaules Ārstu savienības apkopotajā informācijā redzams, ka jaunajā tūkstošgadē vardarbība veselības aprūpes nozarē ir ievērojami pieaugusi, bet – jo īpaši Covid–19 pandēmijas laikā. Valdību un politiķu haotiskā darbība – mājsēdes, tirdzniecības aizliegumi, ambulatoro medicīnas pakalpojumu aizliegumi, zāļu nepieejamība, pārvietošanās ierobežojumi sociālās palīdzības iestādēs, vakcinācija kapu svētkos un kramu tirgos –, tika norakstītas uz epidemiologiem, infektologiem un ģimenes ārstiem. Vardarbība medicīnas darbiniekiem paplašinājās tādās formās, kā fiziska un nefizisku vardarbība, piemēram, (psiholoģiskā) vardarbība, iebiedēšana un kiberuzmākšanās u.c.

Pārsteidzoši – vardarbība pret medicīnas darbiniekiem ir plašāk izplatīta par vardarbību ģimenē, bet visā pasaulē valdības cenšas izvairīties no diskusijas par šo vardarbību vai šīs vardarbības nosodījumu (“paslaucīt zem grīdsegas”).

Globālie statistikas dati liecina, ka veselības aprūpē strādājošie piecas reizes biežāk nekā citās nozarēs strādājošie saskaras ar vardarbību un ir iesaistīti 73 % no visiem ar nāvi nesaistītiem vardarbīgiem incidentiem darbā.

Lai cik tas dīvaini neliktos, visā pasaulē no kiberuzmākšanās un iebiedēšanas sociālajos plašsaziņas līdzekļos, draudiem tiešsaistē, visvairāk cieš tie ārsti, kas piedalās publiskās debatēs, sniedz atbilstošu informāciju un cīnās pret dezinformāciju. Šie ārsti arvien biežāk saskaras ar ļaunprātīgām ziņām sociālajos plašsaziņas līdzekļos, nāves draudiem un iebiedējošiem mājas apmeklējumiem. Šo aktivitāšu iniciatori nereti ir sociālo tīklu informācijas profesionāļi, kuri kaut kādu finansiālu vai politisku iemeslu dēļ veicina agresivitāti (Latvijas piemērs – “Re:Check” vai “Aizliegtais paņēmiens”).

Vardarbībai pret veselības aprūpes personālu ir destruktīvas sociālās sekas. Tā ietekmē visu veselības aprūpes sistēmu un pasliktina darba vides kvalitāti, bet galu galā ietekmē pacientu aprūpes kvalitāti un veselības aprūpes pieejamību, jo īpaši nabadzīgākos un attālinātos reģionos.

Globāli pastāv būtiskas atšķirības sapratnē par dažādiem vardarbības līmeņiem, kas mēdz agri vai vēlu radīt toleranci pret dažiem vardarbības līmeņiem šajās vietās – visa pasaulē draudi, zākāšanās un citi psiholoģiskās vardarbības veidi pret vidējo un zemāko medicīnas personālu ir visbiežākā vardarbības forma, daudz izplatītāka nekā fiziskā vardarbība.

Šo rindu autors apzināti neanalizēs valstis, kas atrodas attālu, kur vardarbībai pret medicīnas darbiniekiem pat ir pastāvīga vieta sabiedrībā, piemēram, ļoti plaši izplatītās fiziskās un emocionālās vardarbības izpausmes Covid–19 laikā Indijā. Globāli vardarbības izplatību ir ļoti grūti salīdzināt. Kādā milzu pētījumā rakstīts, ka vislielākā vardarbība pret medicīnas personālu izplatība reģistrēta Vācijā (91 %), bet vismazākā – Ķīnā (14 %). Viens no iemesliem šādām atšķirtībām varētu būt efektīvāka ziņošanas sistēma Eiropā. Turpretī citās pasaules daļās kaut kādi konkrēti apstākļi var būt par iemeslu tam, ka par vardarbības gadījumiem medicīnā netiek ziņots.

Globālus salīdzinājumus par vardarbību medicīnas aprupē sarežģī arī fakts, ka vardarbība bieži literatūrā slēpjas zem citiem nosaukumiem, piemēram, uzmākšanās, konflikts, konfrontācija un uzbrukums.

Vardarbība kopumā un jo īpaši fiziskā vardarbība visbiežāk sastopama aprūpes namos, psihiatrijas nodaļās un klīnikās, neatliekamās palīdzības nodaļās un geriatriskās aprūpes nodaļās kur fizisko agresiju galvenokārt veikušas personas ar nopietniem veselības traucējumiem vai psihiskām problēmām, vai personas, kas atrodas narkotiku vai alkohola reibumā.

Pasaulē visai bieži medicīnas darbinieki saskaras arī ar seksuālu vardarbību.

Kādā sistemātiskā pārskatā par Āfrikas valstīm ziņots, ka seksuāla rakstura vardarbība ir viens no dominējošiem veidiem vardarbībai pret medicīnas darbiniekiem. Jādomā, ka nepietiekami ir novērtēti patiesie šīs problēmas apmēri, jo Indoķīnas un Āfrikas darbinieces nemēdz ziņot par seksuālu uzmākšanos, to nosaka kultūras sensitivitāte attiecībā uz seksuālas vardarbības izpausmēm.

Eiropā tuvinieku veiktu vardarbības aktu biežākie cēloņi ir kavēšanās saņemt ārstēšanu, neapmierinātība ar sniegto ārstēšanu, īpaši pediatriskajā praksē, bet agresīvu pacienta uzvedību visbiežāk izraisa pacienta veselības stāvoklis, viņa lietotie medikamenti, alkohols vai narkotiskās vielas. Arvien biežāk Eiropā personas mēdz draudēt ar vardarbību pret veselības aprūpes personālu (vai pat veikt vardarbību pret to), iebilstot pret kādu konkrētu medicīnas prakses jomu, pamatojoties uz saviem sociālajiem, politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem. Skandināvijas valstīs arvien plašāk dokumentētas nesaskaņas starp medicīnas personālu un musulmaņu vīriešiem, kam ir pārliecinošs viedoklis par viņa sievas vai bērnu ārstēšanu.

Būtiska problēma Eiropā ir tā, ka realitātē nepastāv sadarbība starp valdībām, medicīnas asociācijām, slimnīcām, vispārējiem veselības aprūpes dienestiem, apdrošināšanas sabiedrībām, pedagogiem, pētniekiem, plašsaziņas līdzekļiem, policiju un tiesu iestādēm šīs vardarbības formas apkarošanai, realitātē nav jelkādas daudzpusīgas pieejas, kas aptvertu likumdošanu, drošību, datu vākšanu, medicīnas darbinieku un pacientu apmācību, sabiedrības informētību un veselības jomas finansēšanu. Pilnīgi nemaz netiek ierobežota emocionālā vardarbība sociālajos tīklos.

Arī Latvijas valstij būtu pienākums nodrošināt pacientu, ārstu un cita veselības aprūpes personāla drošību un aizsardzību. Veselības aprūpes iestādēm būtu jāpieņem nulles tolerances politika pret vardarbību darbavietā, novēršot tās “normalizāciju”, izstrādājot un ieviešot atbilstošus protokolus, savukārt veselības aprūpes iestāžu vadībai un administrācijai būtu jāiepazīstina darbinieki ar šiem protokoliem.

Pacienti ar akūtiem, hroniskiem vai slimības izraisītiem garīgās veselības traucējumiem vai citiem veselības traucējumiem var vardarbīgi izturēties pret veselības aprūpes personālu, šo pacientu aprūpētāji ir pienācīgi jāaizsargā.

Labi apmācīts un modrs personāls, ko atbalsta valdība un vadība, var būt galvenais vardarbīgas rīcības novēršanas līdzeklis, protams, arī darbiniekiem būtu vairāk jāapgūst komunikācijas prasmes, empātija, kā arī potenciāli vardarbīgu personu un augsta riska situāciju atpazīšana un risināšana, lai novērstu vardarbības gadījumus.

Būtu jāievieš regulāra vardarbības riska revīzija, tostarp riska novērtējums, lai noteiktu, kurās darbavietās un vietās ir vislielākais vardarbības risks, jo īpaši vietās, kur vardarbība jau ir notikusi.

Jādomā, ka arī Latvijā augsta riska zonas ir, neatliekamās palīdzības dienesta izsaukumi pacientu dzīvesvietās vai sabiedriskās vietās, ģimenes ārstu prakses telpas, garīgās veselības aprūpes iestādes un slimnīcu zonas ar lielu cilvēku plūsmu, tostarp neatliekamās palīdzības nodaļas. NMPD vadība jau šobrīd meklē risinājumus – kā veikt ierakstus sarunām starp medicīnas personālu un agresīviem pacientiem un viņu radiniekiem. Kamēr sistēma vēl nav ieviesta, nav jēgas par to informēt, bet NMPD vadītājas Lienes Cipules meklējumi ir reali un konstruktīvi.

Vardarbības upuriem būtu jāsniedz pienācīgs medicīnisks, psiholoģisks un juridisks atbalsts. Visos vardarbības gadījumos jāveic izmeklēšana, lai labāk izprastu cēloņus un palīdzētu novērst vardarbību nākotnē. Izmeklēšana var novest pie vainīgo personu saukšanas pie atbildības, biežāk izmantojot kriminālkodeksu.

Jautājums – kāpēc gan mums būtu vairāk jāpievērš uzmanība vardarbībai pret medicīnas darbiniekiem? Pirmā atbilde ir gauži vienkārša – reģistrētas vai nereģistrētas pacientu vai viņu radinieku vērstas vardarbības epizodes ir galvenais iemesls, kāpēc medicīnas darbinieki vai nu pilnībā atstāj savu darbu vai meklē iespēju medicīnā mazāk strādāt tiešā kontaktā ar pacientiem. Globāli arvien vairāk speciālistu pietrūkst tieši primārajā aprūpē, neatliekamās palīdzības dienestā un reanimācijā – 2030. gadā, pamatojoties uz cilvēkresursu vajadzību slieksni, saistībā ar veselības jomas ilgtspējīgiem attīstības mērķiem, tiek prognozēts aptuveni 14,5 miljonu veselības aprūpes darbinieku trūkums.

Kādas ir tiešās sekas pacientu vai viņu radinieku vardarbībai? Visbiežāk vardarbības upuru ziņotās sekas ir saistītas ar viņu profesionālo dzīvi – samazinās darba ražība, palielinās darba kavējumi, tiek pieņemts lēmums mainīt praksi, bet būtiski – parādas neapmierinātības sajūta savā dzīves lomā. Bez tam cietušie žēlojas par sliktu psiholoģisko pašsajūtu – trauksmi, stresu, depresiju vai izdegšanu, kā arī emocionālām sekām – vainas sajūtu, kaunu. Šoreiz apzināti neko nerakstīšu par paaules datu tādiem apkopojumiem kā fiziskiem ievainojumiem vai cietušo kognitīvo funkciju deficītu.

Veselības ministrijas un sabiedrības atbildība – kā novērst vai vismaz samazināt emocionālo vai fizisko vardarbību pret medicīnas darbiniekiem

Gadu no gada rudenī ar vai bez amatpersonu pasūtījuma masu mēdiji publicē negatīvus materiālus par veselības aprūpi, tās darbiniekiem. Iespējams, tikai man tā šķiet, ka šīs aktivitātes saistītas ar knapā medicīnas budžeta pieņemšanu. Man nesaprotamu iemeslu dēļ no veselības ministrijas un no preses puses vislielākais ļaunums tiek vērsts pret ģimenes ārstiem. Tas notiek apstākļos, kad primāro aprūpi veselības ministrija ir nolikusi pabērna lomā (Eiropā vidēji no bagātīga valsts veselības finansējuma primārai aprūpei tiek novirzīti 11%, Latvijai no nabaga finansējuma 6.8%), primāro aprūpi ministrija un likumdevējs apkrāvis ar birokrātiskām funkcijām – visu nejēdzīgo žurnālu un veidlapu aizpilde ģimenes ārstiem prasa vismaz 5–6 stundas dienā, ģimenes ārstam nav iespējas aiziet atvaļinājumā un pat ir dramatiski apgrūtinātas iespējas doties pensijā. Redzot valsts attieksmi pret ģimenes medicīnu, medicīnas augstskolu beidzēji atsakās no ģimenes ārsta rezidentūras.

Neatgādināšu to, ko Pasaules Veselības organizācija māca par vispārēju veselības aprūpi (Universal Health Coverage). Tas, ko nekādi nesaprot Latvijas veselības ministrija ir – primārā aprūpe ir veselības jomas pamatu pamats – stingra primārās aprūpes sistēma nodrošina deinstitucionalizētu pacientu aprūpi, kas ietver veselības veicināšanas, akūtu slimību diagnostikas, ārstēšanas, rehabilitācijas un paliatīvos pakalpojumus, izmantojot primārās veselības aprūpes vienības sabiedrībā, kuras dažādās valstīs dēvē ar dažādiem terminiem, piemēram, ģimenes ārstu prakses, ģimenes veselības aprūpes vienības, ģimenes medicīnas un kopienas centri un ārstu ambulatorās klīnikas. Tātad – mūsdienās primārā aprūpe nenozīmē ārstu ar sakvojāžu, kurš gripas epidēmijas laikā staigā no stāva uz stāvu un izraksta darba nespējas lapas, bet gan komandu, ko veido ģimenes ārsti, ārstu palīgi, medicīnas māsas, laboranti, farmaceiti, sociālie darbinieki, administratīvais personāls, palīgpersonāls un sabiedriskie darbinieki.

Latvijas Saeima, kas skaļi lepojas ar finansiālu palielinājumu medicīnai 2024. gada budžetā, patiesībā ir par 17% samazinājusi kapitācijas finansējumu ģimenes ārstiem, atņēmusi reģistratoru (lai ārsts pats atbild uz visiem telefona zvaniem, lai pats visus ķekšus velk nejēdzīgajā e-veselībā, bet lai viņam nepietiek laika sarunai ar pacientu), atsakās maksāt par pieaugušajiem prakses īres, siltuma, enerģijas, datorizācijas un drošības izdevumiem.

Mīļie pacienti un kolēģi! Es jūs aicinu noskatīties raidījuma “Dr.Apinis” atkārtojumu TV24 par vardarbību pret medicīnas darbiniekiem (https://xtv.lv/rigatv24/video/AbGLj0vKNOr-18_12_2023_dr_apinis_1_dala un https://xtv.lv/rigatv24/video/BL79DxvyNKe-18_12_2023_dr_apinis_2_dala). Savu viedokli raidījumā pauž Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente, profesore, Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas nodaļas vadītāja Iveta Golubovska, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītāja Daina Rožkalne un NMPD Imantas apakšstacijas vadītāja Sarmīte Leitāne, kas pati vairākkārt nonākusi dzīvību apdraudošās situācijās. Kolēģes problēmas aktualitāti paskaidro saprotamā valodā un meklē reālus risinājumus.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!