Pirmajā latviešu ārstu kongress bija viens no nozīmīgākajiem Atmodas laika pasākumiem, kas atnesa latviešu pašapziņu, pārliecību par spēkiem un ticību Latvijas brīvībai. Kongress notika no 1989. gada 16. līdz 25. jūnijam, tajā piedalījās turpat vai 6000 ārstu – vairums no Latvijas, bet aptuveni 200 – no dažādām pasaules valstīm.
Tajā laikā man bija trīsdesmit gadu, un kongresa pēdējā dienā es atļāvos uzrakstīt savu vīziju par to – kā attīstīsies medicīna Latvijā, Eiropā un pasaulē. Mans raksts bija gana agresīvs, revolucionārs un balstīts savās un savu draugu un skolotāju atziņās. Biju ietekmējies galvenokārt no profesora internista Ilmāra Lazovska un profesora anesteziologa Georga Andrejeva, kas abi bija ģeniāli ārsti, plašu pasaules skatījumu, svešvalodu prasmēm un globālu zinātnes tvērumu.
Šobrīd man skats uz Latvijas, Eiropas un pasaules sabiedrība veselību vairāk balstās interneta dzīlēs un medicīnas zinātnes datu bāzēs, kā arī manā pieredzē medicīnas žurnālistikā. Lielā mērā šīs rindas rakstu – lai būtu, ko salīdzināt laika nogriežņos. Tiesa, pēc nākamajiem 35 gadiem man jau būs simts, un neesmu pārliecināts – vai būšu spējīgs laikmetu pārskatīt, pat – ja būšu vēl zālei šajā pusē.
Otrs iemesls šī raksta tapšanai ir nemitīgās diskusijas – kādi faktori visvairāk pozitīvi vai negatīvi ietekmē sabiedrības veselību; šīs diskusijas raisās gan Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, gan Veselības ministrijā, gan konferencēs un kongresos. Globālajā literatūrā šajā jomā nav vienprātības, autori dažādi interpretē un klasificē veselības izaicinājumus.
Piedāvāju savu versiju. Pieļauju, ka dažādiem autoriem var būt pilnīgi citas definīcijas un kārtība – kā paust savu satraukumu par sabiedrības veselību, meklēt risinājumus. Piemēram, es labi apzinos, ka vispārējas primārās veselības aprūpes pieejamība (Latvijā – ģimenes ārstu dienests) ir nozīmīgs sabiedrības veselības faktors, bet es to savos 10 punktos šoreiz neiekļāvu. Gluži tāpat kā šoreiz manā aprakstā nav gandrīz pieminēts skrīnings un agrīnas slimību diagnostikas esamība vai neesamība, vieta desmit dižajās problēmās neatradās medicīnas ētikas jautājumiem un pacientu tiesībām. Izvairījos no prioritizācijas slimībām un diskusijas – kas rada vairāk problēmu valstij, kopienai un indivīdam – sirds slimības vai vēzis.
Sabiedrības veselība un desmit galvenie dzīvildzes mazināšanas faktori
21. gadsimta divdesmitajos gados sabiedrības veselību apdraud daudzi nozīmīgi riska faktori, kas būtiski ietekmē veselības iznākumus un dzīves kvalitāti. Šie riska faktori galvenokārt ir saistīti ar dzīvesveidu, uzvedību un sociālajiem apstākļiem. Medicīna cilvēka dzīves paildzināšanā var iesaistīties par 15–20%, bet pārējo nosaka dzīvesveids, sociālās determinantes, vide un gēni.
1) pirmo vietu starp riska faktoriem pēdējo desmit gadu laikā ieguvis mazkustīgs dzīvesveids un aptaukošanās epidēmija. Pasaules Veselības organizācija aptaukošanās un adipozitātes pieaugumu sauc par pandēmiju. Viens no astoņiem cilvēkiem uz zemeslodes šobrīd dzīvo vai sadzīvo ar aptaukošanos (tas nav tā vienkārši dzīvot ar lieku svaru, nē – katrs astotais cilvēks uz zemeslodes ir ļoti resns).
Žurnāls The Lancet raksta, ka 2022. gadā vairāk nekā 1 miljards cilvēku pasaulē dzīvoja ar aptaukošanos. Pasaulē aptaukojušos pieaugušo skaits kopš 1990. gada ir vairāk nekā divkāršojies, bet bērnu un pusaudžu vidū (vecumā no 5 līdz 19 gadiem) – četrkāršojies.
Latvija pēdējos gados uzņēmusi kursu uz līderību neveselībā.
Pateicoties Kariņa – Pavļuta mājsēdei un sportošanas aizliegumam 2020.–2022. gadā Latvijas bērni pievērsās gadžetiem (telefoniem, planšetēm, spēļu ierīcēm, datoriem) un pameta sporta nodarbības. Līdz ar to Latvijā, skolu beidzot, 32% jauniešu ir ar lieko svaru vai pat adipozi. Tas ir baisi, jo meitenes ar lieko svaru nedzemdēs, bet puiši – nespēs dienēt bruņotajos spēkos, strādāt policijā un glābšanas dienestos. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka jau 7 gadu vecumā 20% bērnu ir ar lieko svaru vai aptaukošanos.
Kāpēc katrs piektais bērns kļūst resns jau līdz 7 gadiem? Galvenie iemesli ir trīs: jaunie vecāki skolā nav apguvuši veselības zinības un nepamana sava bērna resnumu kā veselības problēmu; bērnudārzā uzturs ir pārlieku salds, valdošā kombinācija baltmaize + piens + nezināma satura cīsiņš; savukārt no bērnudārza brīvajā laikā bērns saņem hotdogu, kas tas pats cīsiņš baltmaizē vien ir. Bērnu slimnīcas endokrinologi vairākkārt norādījuši, ka Latvijas bērnu ēšanas paradumi ir briesmīgi; pirmsskolas iestādēs izpratne par sporta nodarbībām un fiziskām aktivitātēm ir reducēta līdz pastaigai.
Aptaukošanās epidēmija rada vairākus nozīmīgus riskus gan sabiedrībai kopumā, gan katram cilvēkam individuāli. Nozīmīgākie veselības riski ir sirds un asinsvadu slimības, jo aptaukošanās ir galvenais riska faktors koronārai sirds slimībai, hipertensijai un insultam. Liekais svars un aptaukošanās ievērojami palielina insulīna rezistences un 2. tipa diabēta attīstības risku. Dažkārt globālo mazkustības un aptaukošanās epidēmiju vienādo ar diabēta epidēmiju.
Palielināts svars ir būtisks risks vairākām vēža formām, tostarp, krūts, zarnu, kolorektālam, dzemdes endometrija un nieru vēzim. Liekais svars bieži ir iemesls osteoartrītam, mugurkaula problēmām un locītavu sāpēm. Tāpat liekais svars ir nozīmīgs miega apnojas un hroniskās obstruktīvās plaušu slimības riska faktors. Resnuma raisīta bezalkohola taukaino aknu slimība var progresēt līdz aknu cirozei. Sievietēm aptaukošanās var izraisīt menstruālos traucējumus, neauglību un paaugstinātu risku grūtniecības komplikācijām.
Ļoti nozīmīga ir liekā svara un aptaukošanās ietekme uz garīgo veselību, jo rada paaugstinātu depresijas, trauksmes un zema pašvērtējuma risku.
Augsts aptaukošanās izplatības līmenis var samazināt sabiedrības veselības pasākumu, piemēram, vakcinācijas un profilaktisko programmu, efektivitāti. Pieaugošs aptaukošanās izplatības līmenis rada lielu slogu veselības aprūpes sistēmai, īpaši hronisku slimību ārstēšanā un profilaksē.
Aptaukošanās un liekais svars rada valstiskus un individuālus ekonomiskos riskus – augstas veselības aprūpes izmaksas, kas saistītas ar aptaukošanās ārstēšanu un ar resnumu saistītām (iepriekš minētām) slimībām.
Labklājības jomā liekais svars nozīmē paaugstinātu slimības dienu skaitu un samazinātu darba produktivitāti, kas ietekmē darba devējus un ekonomiku kopumā. Jebkurā gadījumā liekais svars rada priekšlaicīgas nāves riskus, samazina produktīvo dzīves gadu skaitu un rada ekonomiskus zaudējumus sabiedrībai.
Aptaukošanās bieži izraisa sociālu stigmatizāciju un diskrimināciju, kas var ietekmēt indivīda psiholoģisko labklājību un sociālās attiecības. Bērniem ar aptaukošanos biežāk ir mācīšanās grūtības un zemāks akadēmiskais sniegums, kas var ietekmēt viņu nākotnes iespējas. Aptaukošanās var ierobežot indivīda spēju piedalīties dažādās fiziskās un sociālās aktivitātēs, samazinot dzīves kvalitāti.
Aptaukošanās epidēmijas radīto risku mazināšana prasa integrētu pieeju, kas ietver profilaktiskus pasākumus – sabiedrības izglītību, veselīga dzīvesveida veicināšanu un piekļuves uzlabošanu veselīgiem pārtikas produktiem un fiziskajām aktivitātēm.
Mazkustīgs dzīvesveids ir globāla problēma, kas saistīta ar vairākiem faktoriem. Galvenie mazkustības cēloņi mūsdienās ir tehnoloģiju izmantošana, izklaides ierīces, videospēles un sociālie tīkli, pārvietošanās paradumi.
Arvien vairāk cilvēku strādā birojā vai attālināti, lielāko daļu darba dienas pavadot pie datora. Eiropā 40% cilvēku vairāk nekā 10 stundas dienā pavada sēdus stāvoklī. Daudzi darba veidi prasa ilgstošu sēdēšanu, piemēram, biroja darbs, studijas, struktūras vadītāja amats, kas veicina mazkustīgu dzīvesveidu. Arī skolēniem lielāko dienas daļu jāpavada sēžot klasē ar ierobežotām fiziskās aktivitātes iespējām.
Pieaugošais ekrāna laiks, ko cilvēki pavada pie televizora, datora, planšetes vai viedtālruņa, samazina laiku, ko tie varētu veltīt fiziskām aktivitātēm. Videospēles un sociālie tīkli jauniešiem arvien biežāk aizvieto fiziskās aktivitātes. Plaši izplatītā auto izmantošana ikdienas pārvietošanās vietā, kā arī sabiedriskā transporta izmantošana, ierobežo fiziskās aktivitātes, piemēram, staigāšanu vai riteņbraukšanu. Daudzās vietās trūkst drošu ietvju, velosipēdu celiņu un zaļo zonu, kas veicinātu aktīvu pārvietošanos.
Diemžēl, Latvijā vēl joprojām fiziskā aktivitāte netiek uzskatīta par prioritāti vai vērtību.
Nesapratne par fizisko aktivitāšu nepieciešamību rada politiskās varas neieinteresētību – pašvaldībās nereti nav pieejamas sporta zāles, peldbaseini vai citas fiziskās aktivitātes iespējas. Latvijā ļoti liela ir atšķirība sporta pieejamībai sociālo slāņu vidū. Ne visi var atļauties dalību sporta klubos vai iegādāties nepieciešamo aprīkojumu fiziskām aktivitātēm.
Ļoti nozīmīgs mazkustības aspekts ir motivācijas trūkums – mūsu līdzcilvēkiem trūkst motivācijas iesaistīties fiziskās aktivitātēs, bieži vien – dēļ izpratnes trūkuma par to ieguvumiem. Psiholoģiskie traucējumi, piemēram, stress un depresija, var mazināt vēlmi iesaistīties fiziskās aktivitātēs. Ļoti lielu nozīmi mazkustības psiholoģiskajos aspektos spēlēja Covid–19 pandēmija un ļoti neveiksmīgā Latvijas valdības politika pandēmijas laikā, ierobežojot jebkādas kustības.
Mazkustības mazināšanai daudzās Eiropas valstīs izstrādātas stratēģijas, kas balstās uz fizisko aktivitāšu veicināšanu darba vietās un skolās, sportiskas darba un izglītības vides veidošanu (piemēram, stāvgaldi, fizisko aktivitāšu pārtraukumi); infrastruktūras uzlabošanu, aktīvas pārvietošanās veicināšanu. Šajās stratēģijās ietilpst arī sabiedrības izglītošana par fizisko aktivitāšu nozīmi un ieguvumiem veselībai; finansiāls atbalsts dalībai sporta un fizisko aktivitāšu programmās, tādu sporta un fizisko aktivitāšu programmu īstenošana, kas ir pieejamas visiem sociālajiem slāņiem.
Mazkustīga dzīvesveida mazināšana prasa integrētu pieeju, kas iesaista valdības, pašvaldību, sabiedrības un individuālo līmeni, lai veicinātu fiziskās aktivitātes un uzlabotu vispārējo sabiedrības veselību.
Kā nozīmīgs aptaukošanās pandēmijas cēlonis jau iepriekš minēts ir neveselīgs uzturs ikdienā. Pārāk daudz kaloriju, cukura un piesātināto tauku uzturā veicina aptaukošanos un ar to saistītās veselības problēmas.
Viens no globāli nozīmīgākajiem adipozitātes pandēmijas virzošajiem vektoriem ir globāla tendence ikdienā lietot rūpnieciski ražotu, daļēji sintētisku pārtiku, ātrās uzkodas un saldinātos dzērienus, bet joprojām globāli sastopama problēma ir arī nepietiekams uzturs un mikroelementu trūkums, kas var radīt veselības problēmas, īpaši bērniem un grūtniecēm;
2) tabakas smēķēšana, tai skaitā karsējamās tabakas smēķēšana un elektronisko cigarešu smēķēšana joprojām ir viens no galvenajiem novēršamajiem nāves cēloņiem pasaulē. 21. gadsimta pirmajos desmit gados pasaules skaidrais saprāts bija guvis ievērojamu progresu tabakas lietošanas mazināšanā, taču e-cigarešu un citu jaunu tabakas un nikotīna izstrādājumu parādīšanās tirgū radīja vēl daudz nopietnākus draudus jauniešiem un tabakas kontrolei. Pasaules Veselības organizācijas veiktie pētījumi liecina, ka e-cigarešu lietošana trīskāršo parasto cigarešu lietošanu līdz tam nesmēķējošo jauniešu vidū. E-cigaretes nekādā veidā nemazina smēķēšanu, tās ir vārti uz bērnu un pusaudžu ievešanu tabakas atkarībā. E-cigaretes nav mazāk kaitīgas par parastām cigaretēm. Diskusijā ar tiem, kas apgalvo, ka tās ir mazāk kaitīgas, var ieteikt izmantot salīdzinājumu – cik nozīmīga ir atšķirība tikt izmestam no 10 vai 9 stāva loga? Ne parasto cigarešu, ne elektronisko cigarešu lietotājiem nav iespēju nodzīvot garu mūžu un nesaslimt ar vēzi, ar sirds un asinsvadu slimībām.
Pasīvā smēķēšana apdraud nesmēķētāju veselību, īpaši bērnu un grūtnieču.
Tabakas industrija turpina tirgot savus produktus jauniešiem ar vilinošām garšām.
Noziedzīgā tabakas nozare savā slepkavnieciskajā darbībā iet vēl tālāk. Tā izstrādā produktus un izmanto mārketinga stratēģijas, kas tieši uzrunā bērnus, košļājamos spilventiņus un saltus apvienojumā ar glītu un krāsainu dizainu. Tas ir klajš mēģinājums radīt atkarību jauniešiem no šiem kaitīgajiem produktiem. No tabakas izstrādājumiem vai dūmiem atkarīgie jaunieši nozarei nes peļņu visa mūža garumā. Tāpēc tabakas indistrija nodarbojas ar agresīvu lobismu, lai radītu vidi, kas jauniešiem ļauj lēti, pievilcīgi un viegli pieķerties atkarībai;
3) klimata pārmaiņas, dabas daudzveidības zudums, planētas piesārņotība, netīrs gaiss un piesārņots ūdens. Mani kolēģi, ar kuriem kopā esamu strādājis pie globālajiem dokumentiem, šo riska faktoru mēdz likt pirmajā vietā. Daudzi mediķi uzskata, ka tieši planētas piesārņojums, siltumnīcas gāzes atmosfērā, ozona slāņa mazināšanās, Antarktikas un Arktikas ledus slāņa izkušana, dzeramā ūdens trūkums un skābekļa mazināšanās atmosfērā būs galvenais iemesls cilvēces bojāejai tuvāko gadsimtu laikā.
Iepriekšminētie riska faktori ir savstarpēji saistīti un bieži vien pastiprina viens otru, radot sarežģītus izaicinājumus sabiedrības veselībai. Karstuma viļņi, plūdi, sausums un vētras var izraisīt traumas, nāvi un slimības. Karstuma viļņi var izraisīt siltuma dūrienus un sirds problēmas, īpaši gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Klimata pārmaiņas ietekmē lauksaimniecību, samazinot pārtikas ražu un pieejamību. Klimata pārmaiņas var radīt izmaiņas infekcijas slimību izplatībā.
Dabas daudzveidības zudums mazina ekosistēmu spēju nodrošināt tīru ūdeni, gaisu un pārtiku. Daudzi medikamenti tiek izstrādāti, izmantojot dabas resursus. Dabas daudzveidības zudums var samazināt iespējas atrast jaunas zāles un ārstniecības līdzekļus.
Gaisa piesārņojums ir saistīts ar elpceļu slimībām, piemēram, astmu, bronhītu un plaušu vēzi, kā arī sirds un asinsvadu slimībām. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, gaisa piesārņojums katru gadu izraisa miljoniem priekšlaicīgu nāves gadījumu.
Netīrs gaiss, kas satur smalkas daļiņas un citus piesārņotājus, var izraisīt elpceļu iekaisumu un hroniskas elpceļu slimības. Bērni un vecāka gadagājuma cilvēki ir īpaši jutīgi pret šīm ietekmēm. Gaisa piesārņojums ir saistīts arī ar paaugstinātu sirds slimību, insultu un citu sirds un asinsvadu problēmu risku.
Nepietiekama piekļuve tīram dzeramajam ūdenim ir globāla veselības problēma, kas ietekmē miljoniem cilvēku, īpaši jaunattīstības valstīs. Nelaime jau tā, ka viņiem dzeršanai nākas lietot piesārņotu ūdeni, kas var izraisīt holēru, dizentēriju un hepatītus. Piesārņots ūdens var saturēt kaitīgas ķīmiskas vielas, piemēram, smagos metālus (svinu, dzīvsudrabu), pesticīdus un rūpnieciskos piesārņotājus, kas izraisa ilgtermiņa veselības problēmas, piemēram, vēzi un hormonālus traucējumus.
Pie vides faktoru izraisītām sabiedrības veselības problēmām mūsdienās pieskaita antibakteriālo rezistenci. Pieaugošā antibiotiku rezistence apdraud moderno medicīnu, padarot daudzas infekcijas grūti ārstējamas. Nepieciešams attīstīt jaunas antibiotikas un veicināt atbildīgu antibiotiku lietošanu. Nozīmīgi rezistences iemesli ir nepamatota antibakteriālo līdzekļu lietošana medicīnā un veterinārmedicīnā, tomēr daudz vairāk rezistenci un mikrobu genoma izmaiņu rada pesticīdu un herbicīdu lietošana. Šīs vielas vairumā gadījumu ir ļoti līdzīgas antibiotikām pēc ķīmiskā sastāva (indes), kas rada izmaiņas rezistenci nosakošajā genomā mikroorganismiem augsnē;
4) narkotisko un psihotropo vielu lietošana, dažāda veida atkarības un alkoholisms. Šo rindu autors alkoholu piekaita narkotiskām vielām, kas rada atkarības un postoši ietekmē veselību, tādēļ apvieno narkomāniju un alkoholismu vienā punktā.
Heroīns, kokaīns, kanabiss (nejauksim ar kaņepēm, ko audzē virvju siešanai vai māju apsiltināšanai), metamfetamīni un citas nelegālās narkotikas izraisa atkarību, psihiskus un fiziskus veselības traucējumus, kā arī palielina nāves risku.
Narkotiku lietošana un ļaunprātīga izmantošana gadu no gada kļūst nopietnāka globāla problēma, lai gan narkomānijas apmērs ir ļoti atšķirīgs atkarībā no kultūras, pieejamības un tiesību aktiem. Malaizijā un Indonēzijā narkotiku ražotājam vai kurjeram bez žēlastības tiek piespriests nāves sods, un narkomānijas apjoms ir daudzkārt mazāks. Saskaņā ar aplēsēm 2021. gadā nelegālo narkotiku lietotāju skaits pasaulē bija aptuveni 296 miljoni. No šiem lietotājiem 39,5 miljonus varēja uzskatīt par problemātiskiem narkotiku lietotājiem.
Visbiežāk lietotā nelegālā narkotika pasaulē ir marihuāna, tai seko opioīdi un opiāti. Pēdējo gadu laikā sintētisko opioīdu lietotāju skaits pasaulē pieaudzis vairāk nekā jebkurā citā narkotiku kategorijā.
2023. – 2024. gadā jaunās psihoaktīvās vielas Eiropā ienāk arvien plašāk.
Jauno psihoaktīvo vielu tirgu Eiropā raksturo tas, ka šajā jomā ir parādījies liels skaits vielu un ka katru gadu joprojām tiek atklāti jauni atkarību izraisoši psihogēni savienojumi – galvenokārt, sintētiskie kanabinoīdi, heksahidrokanabinoli, sintētiskie katinoni, jauni sintētiskie opioīdi, benzimidazola opioīdi.
Narkotiku ražotāji steidz radīt jaunas vielas, lai izvairītos no likumīgas kontroles. Jauno savienojumu radītie riski veselībai parasti nav zināmi, tādējādi pakļaujot lietotājus smagu vai pat letālu saindēšanos riskam, kā arī citām veselības problēmām.
Marihuānas patērētāji tiek pakļauti riskam saskarties ar sintētiskajiem kanabioīdiem. Eiropas uzraudzības sistēma monitorē jau 245 sintētiskus kanabinoīdus. Falsificētā marihuāna pēc izskata ir līdzīga dabīgajām kaņepēm, taču sintētiskie kanabinoīdi ir daudz spēcīgas vielas ar lielāku saindēšanās risku.
Sintētiskie katinoni un jaunie sintētiskie opioīdi ir plaši ienākuši Eiropas narkotiku tirgos. Tos pārdod kā stimulantu aizstājējus.
Kopš 2009. gada Eiropas narkotiku tirgū kopumā ir konstatēti 74 jauni opioīdi. 2022. gadā lielākā daļa no Eiropas sintētisko opioīdu konfiskācijām notika Ziemeļeiropā – Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā tika veikts 97 % konfiskāciju. Baltijā narkotiku izraisīto nāves gadījumu priekšgalā ir fentanila atvasinājuma karfentanila un ļoti spēcīgā benzimidazola opioīdu grupa.
Latvijā 90% narkotisko vielu saindēšanās un nāves gadījumu attiecas uz jauniešiem vecumā no 15 līdz 34 gadiem.
Dzīves laika narkotikas pamēģinājis katrs sestais Latvijas iedzīvotājs, proti, 16.8% no visiem 15–64 gadus veciem Latvijas iedzīvotājiem.
Bīstamāki skaitļi atrodami ziņās par skolēnu paradumiem (dati ir par 15–16 gadus veciem bērniem) – 5% atzīst, ka mēģinājuši ekstazī tabletes, 4.9% – LSD un citus halucinogēnus, 1.8% lietojuši amfetamīnu un kokaīnu.
Pieredze liecina, ka liela daļa bērnu neatzīstas narkotiku lietošanā, tādēļ vienmēr ar lielu pārliecību var teikt – narkomānijas izplatība bērnu vidū ir plašāka.
Pēc manā rīcībā esošiem skaitļiem, personu ar narkotiku lietošanas traucējumiem ir gandrīz 13.5 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju jeb aptuveni 1.1% no visiem 15–64 gadus veciem Latvijas iedzīvotājiem.
Vairāk nekā 7 tūkstoši no šiem uzskaitītajiem ir problemātiski opioīdu lietotāji, bet gandrīz 8 tūkstoši no iepriekš minētajiem ir tie, kas narkotikas injicē.
Alkoholisms Latvijā droši pretendē un līdera lomu nācijas veselības graušanā. Latvijā smadzeņu neveselības virzītājspēks ir alkohols un tā pārmērīga lietošana. Katrs 15+ Latvijas iedzīvotājs katru dienu vidēji izdzer 35 ml absolūtā alkohola (etilspirta). OECD valstu veselības pārskatā “Health at a Glance. OECD indicators“, parādīts, ka Latvijas alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir 12.2 litri tīra alkohola uz vienu iedzīvotāju gadā, ieskaitot zīdaiņus, grūtnieces, musulmaņus un mūķenes. Patiesībā šis patēriņš būtu nedaudz jāpalielina par to daudzumu, ko Latvijas iedzīvotāji ir izdzēruši vai vismaz iegādājušies ārvalstīs.
Lai gūtu pilnīgu priekštatu par alkohola patēriņu, pie reģistrētā alkohola patēriņa būtu jāsummē klāt vēl arī bezakcīzes – legāli mājražotā un īpaši – nelegālā alkohola patēriņš aptuveni 20% apjomā.
Tajā pašā OECD valstu veselības pārskatā “Health at a Glance. OECD indicators” atrodama tabula, kurā nolasāms – latvietim ir vismazākais paredzamais mūža ilgums starp ekonomiski attīstīto valstu iedzīvotājiem. Bērnam, kas šodien piedzimst Latvijā, paredzamais mūža ilgums ir 73.1 gads, un tas ir īsākais paredzamais laiks starp visām OECD valstīm. Japānā šis skaitlis ir garākais – 84.5 gadi. Alkohola patēriņš un īss mūžs korelē – Latvijas iedzīvotāju mūžu saīsina alkohols kā aknu bende, alkohols kā smadzeņu nāve vai tikai sarukšana, alkohols, kurš izraisa vēzi, alkohols pie stūres, alkohols makšķerniekam uz pirmā ledus rudenī vai gandrīz nokusušā ledus pavasarī, alkohols gandrīz visu noslīkušo asinīs, alkohols māmiņas somiņā dzemdību nodaļā, alkohols bērnudārza audzinātājas skapītī, metilalkohols “točkā”.
Alkohola pārmēra lietošana Latvijā, šķiet, ir atstājusi paliekošu negatīvu iespaidu ne tikai uz bomža un dzērājšofera, bet arī uz ierēdņa un deputāta smadzenēm, jo Latvijas likumdevējiem un ierēdņiem nav saprotams, ka alkohola atkarība un pārmērīga lietošana ietekmē gan fizisko, gan garīgo veselību, gan arī valsts sociālo un ekonomisko dzīvi;
5) Sociālie un ekonomiskie faktori, invalīdu veselības aprūpe, kā arī sabiedrības novecošanās būtiski ietekmē globālo sabiedrības veselību. Šie faktori ir daudzveidīgi un ietver gan individuālus, gan sistēmiskus aspektus.
Nabadzība bieži vien ierobežo piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, zālēm un profilaktiskajiem pakalpojumiem. Nabadzīgi cilvēki parasti dzīvo neveselīgāk ar sliktākiem sanitārajiem apstākļiem un nepietiekamu uzturu. Ienākumu nevienlīdzība var radīt būtiskas atšķirības veselības pakalpojumu pieejamībā starp dažādām sabiedrības grupām.
Cilvēki ar augstāku izglītības līmeni labāk izprot veselības jautājumus, veic profilaktiskus pasākumus un meklē medicīnisko palīdzību agrāk. Izglītība veicina veselīgāku uzvedību, piemēram, labāku uzturu, vairāk fiziskās aktivitātes un izvairīšanos no nelabvēlīgiem paradumiem, piemēram, smēķēšanas.
Veselības aprūpes sistēmas pieejamība un kvalitāte ir izšķiroša slimību profilaksē, ārstēšanā un veselības veicināšanā.
Droši un veselīgi darba apstākļi ir būtiski, lai novērstu darba traumas un profesionālās slimības. Stabils un drošs darbs veicina psiholoģisko un fizisko labklājību, savukārt bezdarbs vai nedroša nodarbinātība izraisa stresu un veselības problēmas.
Globāli veselības jomā nozīme joprojām ir dzimumu nevienlīdzībai un vardarbībai pret sievietēm.
Spēcīgi sociālie tīkli un atbalsta sistēmas var uzlabot garīgo un fizisko veselību, nodrošinot emocionālu atbalstu un praktisku palīdzību. Aktīva kopienas iesaiste un līdzdalība var veicināt sabiedrības veselību un labklājību, radot saliedētāku un veselīgāku vidi.
Sabiedrības novecošana ir viens no būtiskākajiem demogrāfiskajiem izaicinājumiem 21. gadsimtā, un tam ir plaša ietekme uz globālo sabiedrības veselību. Novecojoša sabiedrība rada vairākas problēmas un prasa pielāgojumus veselības aprūpes sistēmās, ekonomiskajā politikā un sociālajā infrastruktūrā.
Ar vecumu pieaug hronisku slimību, piemēram, sirds un asinsvadu slimību, diabēta, artrīta un vēža izplatība. Šīs slimības prasa ilgstošu ārstēšanu un aprūpi. Vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien cieš no vairākām hroniskām slimībām vienlaikus, kas padara ārstēšanu sarežģītāku un dārgāku.
Novecojoša sabiedrība rada lielāku pieprasījumu pēc medicīniskās aprūpes pakalpojumiem, ieskaitot ārstu vizītes, hospitalizāciju un rehabilitāciju. Ar vecumu pieaug arī garīgās veselības problēmas, piemēram, demence un depresija, kas prasa specializētu aprūpi un atbalstu.
Pieaugošais veselības aprūpes pakalpojumu pieprasījums un hronisko slimību ārstēšana palielina veselības aprūpes sistēmu izmaksas, radot finansiālu slogu gan valsts, gan privātajām veselības aprūpes sistēmām. Vecāka gadagājuma cilvēkiem bieži vien nepieciešama ilgtermiņa aprūpe mājās vai specializētās iestādēs, kas arī palielina izmaksas.
Sabiedrības novecošanās korelē ar darbaspēka trūkumu veselības aprūpē.
Palielināts pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem kā likums izraisa veselības aprūpes speciālistu, piemēram, ārstu, medmāsu un aprūpētāju trūkumu.
Liels skaits pensionāru un mazāks darbaspēks valstij rada ekonomiskus izaicinājumus, jo samazinās nodokļu ieņēmumi un palielinās pensiju un veselības aprūpes izdevumi. Vecāka gadagājuma cilvēkiem nepieciešams spēcīgs sociālais atbalsts, ieskaitot ģimenes atbalstu, kopienas pakalpojumus un sociālos tīklus. Sabiedrības novecošana ir sarežģīts un daudzšķautņains jautājums, kas prasa integrētu un ilgtspējīgu pieeju, lai nodrošinātu vecāka gadagājuma cilvēku veselību un labklājību, vienlaikus saglabājot veselības aprūpes sistēmu efektivitāti un pieejamību.
Globāla problēma, kas ilgstoši tiek risināta nepietiekamā apjomā, ir veselība un iekļaujoša politika cilvēkiem ar invaliditāti. Saskaņā ar 2006. gada ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām pasaulē aptuveni 1–3 miljardi cilvēku dzīvo ar invaliditāti – “ilgstošiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai sensoriem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var kavēt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem”. Cilvēki ar invaliditāti pārāk bieži mirst agrāk un viņu veselība ir sliktāka nekā cilvēkiem bez invaliditātes. Sabiedrībai novecojot, viņu skaits katru gadu pieaug.
Cilvēki ar invaliditāti saskaras ar ievērojamu nevienlīdzību veselības jomā. Saskaņā ar PVO datiem invaliditāte ir saistīta ar divreiz lielāku risku saslimt ar citām slimībām, piemēram, insultu, diabētu, depresiju, aptaukošanos, astmu vai sliktu mutes veselību. Cilvēkiem ar invaliditāti vidējais paredzamais dzīves ilgums ir par 13,8 gadiem īsāks, bet valstīs ar zemiem ienākumiem – pat 23,1 gadu īsāks nekā cilvēkiem bez invaliditātes. Šāda nevienlīdzība veselības jomā ir saistīta ar netaisnīgiem apstākļiem, ar kuriem saskaras cilvēki ar invaliditāti, tostarp stigmatizāciju, diskrimināciju, nabadzību un šķēršļiem pašā veselības aprūpes sistēmā.
Saskaņā ar UNICEF datiem bērniem ar invaliditāti ir par 42 % mazāk iespēju apgūt lasīt un rēķināt prasmi un par 49 % lielāka iespēja, ka viņi nekad nav apmeklējuši skolu, salīdzinot ar bērniem bez invaliditātes. Iekļaujošas skolas bērniem ar īpašām izglītības vajadzībām un invaliditāti ir būtiski soļi ceļā uz vienlīdzību. Iekļaušana visā sabiedrībā var ievērojami mazināt sociālo izolētību un uzlabot garīgo labklājību. Iekļaušanu var nodrošināt sabiedriskā transporta, ēku un telpu pieejamība, pārstāvība sabiedrībā, piemēram, nodarbinātība ar klientiem saistītos amatos, plašsaziņas līdzekļos un politikā, kā arī izpratnes un izglītības uzlabošana par invaliditāti. Svarīgi, ka lēmumu pieņemšanā par iekļaujošas sabiedrības veidošanu ir svarīgi iesaistīt cilvēkus ar invaliditāti.
Cilvēku ar invaliditāti iekļaušana nevar būt tikai papildu apsvērums, lai izpildītu pieejamības noteikumus projektēšanā vai integrācijas mērķu sasniegšanā, bet tā jāuzskata par cilvēka pamattiesībām.
6) agresīva un daudzpusīga sociālo tīklu un interneta resursu ietekme uz sabiedrības veselību, īpaši saistībā ar dezinformāciju un apzinātu maldu informāciju. Sociālie tīkli ļauj ātri izplatīt veselības informāciju, kas var būt gan pozitīva, gan negatīva. Kvalitatīva informācija var izglītot un veicināt veselīgas uzvedības, bet dezinformācija var radīt apjukumu un kaitējumu.
Latvijas pieredze Covid–19 pandēmijas laikā, kad daļa neizglītotu politiķu un re:čekistu uzņēmās “vienīgās patiesības paudēju” funkciju, bija galvenais iemels ļoti augstai mirstībai no Covid–19, kā arī sabiedrības šķelšanā attiecībā par vakcināciju.
Nepatiesa informācija par veselību, piemēram, par vakcīnām, ārstniecības metodēm un slimību profilaksi, var izplatīties ātri un plaši. Tas var novest pie nepareizas veselības uzvedības un bīstamiem lēmumiem. Sociālajos tīklos cilvēki var būt pakļauti sociālam spiedienam, kas ietekmē viņu veselības lēmumus, piemēram, par uzturu, fiziskām aktivitātēm vai medicīnisko palīdzību. Dezinformācija var izraisīt nepamatotu paniku un bailes. Piemēram, nepatiesi brīdinājumi par slimības uzliesmojumiem (attēli ar zārkiem un izdomāti stāsti par milzīgu mirstību) vai nepārbaudītu ārstniecības metožu izplatīšana var radīt sabiedrības stresu un trauksmi.
Nepatiesa informācija var veicināt stigmatizāciju pret cilvēkiem ar noteiktām slimībām vai veselības stāvokļiem, radot sociālas problēmas un kaitējot garīgajai veselībai. Ilgstoša dezinformācijas ietekme var samazināt sabiedrības uzticību veselības iestādēm un ekspertiem, padarot sabiedrības veselības iniciatīvas mazāk efektīvas.
Šķiet, ka lielāko ļaunumu sabiedrības veselībai nodara nepamatotas, melīgas reklāmas. Piemēram, plašas reklāmas portālos un sociālajos tīklos ar profesoru Andreja Ērgļa, Viļņa Dzērves, Anatolija Danilāna, Jāņa Eglīša un citu godājamu kolēģu attēliem, melīgiem pierakstiem, ka šie kolēģi iesaka tikai vienu medikamentu vai uzturbagātinātāju, bet liek nekavējoties atteikties no visiem citiem, novedis pie daudzu Latvijas iedzīvotāju veselības graujošas pasliktināšanās. Dezinformācija var veicināt neveselīgu uzvedību, piemēram, atteikšanos no medicīniski pārbaudītiem ārstēšanas veidiem vai uzticēšanos nepārbaudītiem un potenciāli bīstamiem līdzekļiem.
Uzticēšanās sociālo tīklu informācijai pieaug, un Latvijā tam nozīmīgākie cēloņi ir zemā veselības pratība, veselības mācības izņemšana no skolas mācību programmām (ministrs Kārlis Šadurskis 2003. gadā).
Dezinformācija sociālajos tīklos un interneta resursos ir nopietns izaicinājums sabiedrības veselībai, kas prasa koordinētas pūles no veselības iestādēm, sociālo tīklu platformām, izglītības sistēmām un plašākas sabiedrības, lai nodrošinātu uzticamas informācijas pieejamību un mazinātu kaitējumu;
7) apšaubāmas politikas un negodprātīga biznesa negatīva ietekme uz sabiedrības veselību mēdz būt daudzveidīga un plaša.
Klasiskākā politiķu neprasme vai apzināta ļaunprātība gan Latvijā, gan citās Austrumeiropas valstīs ir veselības jomas nepietiekama finansēšana, paužot viedokli, ka veselība ir tērējoša nozare. Resursu trūkums nozīmē mazāku pieejamību veselības aprūpes pakalpojumiem, īpaši lauku novados, gados vecākiem cilvēkiem, nabadzīgākiem cilvēkiem un invalīdiem. Finansējuma trūkums noved pie medicīniskā personāla nepietiekamības un pārslodzes, bet tas ietekmē aprūpes kvalitāti un pacientu drošību.
Nepareiza politikas prioritizācija nozīmē to, ka politikas veidotāji nemēdz pievērt pienācīgu uzmanību preventīvām veselības aprūpes programmām, bet tas, savukārt, noved pie augstāka saslimstības līmeņa un augstākiem veselības aprūpes izdevumiem nākotnē. Politikas, kas nevēlas risināt vides un sabiedrības veselības problēmas, piemēram, novērt piesārņojumu vai veicināt fiziski aktīvu dzīvesveidu, var novest pie plašām veselības problēmām sabiedrībā.
Pēdējos gados Latvijā visos līmeņos medicīnas un sabiedrības veselības vadību cenšas pārņemt nespeciālisti – Veselības ministrijā un tās pakļautības iestādēs nestrādā ārsti, slimnīcas vadīt tiek uzticēts cilvēkiem bez zināšanām un pieredzes veselības aprūpē (piemēram, diplomētam autoatslēdzniekam). Šādu vadītāju – nemediķu, politiķu un amatpersonu interešu konflikti regulāri noved pie tādu lēmumu pieņemšanas, kas vairāk balstās uz personīgām vai ekonomiskām interesēm, nevis sabiedrības veselības interesēm. Nevēlos apgalvot, ka slimnīcu būvē vai aprīkojuma iegādē valdījusi korupcija, bet rodas iespaids, ka resursi veselības jomā valsts un pašvaldību sektorā netiek izmantoti efektīvi, kas var radīt būtiskas sekas veselības aprūpes pieejamībai un kvalitātei.
Piemēri ar politiķu veiktajiem pārmērīgajiem Covid–19 vakcīnu un drošības līdzekļu iepirkumiem, “zelta podu” vakcinācijas biroja izveidi un izmaksām liecina, ka neprofesionāli politiķi spēj nodarīt veselības aprūpei milzīgus zaudējumus.
Gan Latvijā, gan pasaulē politika cieši savijusies ar starpnacionālo biznesu. Tabakas un alkohola industrijas mārketinga taktikas plaši izmanto politiķu un ierēdņu retoriku – kāpēc nepalielināt akcīzes nodokļus (tirgu ieņemšot nelegālais alkohols un cigaretes) vai kāpēc neierobežot tirdzniecību (samazināšoties nodokļu apjoms budžetam).
Pārtikas rūpniecība, kas ražo neveselīgus pārtikas produktus (ar augsta cukuru, tran-tauku un sāls saturu) izmanto politisko un ierēdniecisko aizsegu. Globālo farmācijas kompāniju noteiktās augstās zāļu cenas var padarīt būtiskas zāles nepieejamas daudziem cilvēkiem, bet valsts kompensācijas sistēmu diktē politiskas izšķiršanās. Daudzas industrijas, piemēram, ķīmiskā un naftas rūpniecība, rada ievērojamu vides piesārņojumu, kas var izraisīt elpošanas slimības, vēzi un citas veselības problēmas. Nepareiza atkritumu apsaimniekošana no rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem piesārņo ūdens avotus un augsni, ietekmējot sabiedrības veselību. Pesticīdu un herbicīdu pārmēra lietošana rada dzeramā ūdens piesārņojumu, bakteriālu rezistenci, onkoloģisko slimību incidenci.
Politikas un biznesa prakses, kas neņem vērā sabiedrības veselību, rada būtiskus riskus un problēmas. Efektīva regulācija, uzraudzība un sadarbība starp valdībām, uzņēmumiem un sabiedrību ir būtiska, lai mazinātu negatīvo ietekmi un veicinātu sabiedrības veselību.
Papildus apstāklis ir fakts, ka pieaugot globālajiem izdevumiem par veselību un medicīniskajiem pakalpojumiem medicīnas nozare piesaista dažādas personas un uzņēmumus, kas cenšas gūt peļņu no jomas. Daži no tiem var darboties godprātīgi, bet citi var mēģināt izmantot sistēmu, radot problēmas un riskus sabiedrības veselībai. Globāli starp šīm kompānijām līderpozīcijas ieguvušas apdrošināšanas kompānijas (Latvijā veselības apdrošināšanu galvenokārt veic valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, tādējādi tērējot valsts budžeta līdzekļus, kas varētu tikt tieši ieplūdināti medicīnā ar daudz lielāku efektivitāti). Bez tam apdrošināšanas uzņēmumi piedāvā polises ar ierobežojumiem, kas neaptver būtiskus ārstniecības izdevumus.
Globāli milzu medicīnas līdzekļi tiek novirzīti digitālajiem risinājumiem, kas (līdzīgi kā e-veselība) ir nepraktiski un pārlieku dārgi. Daži medicīnas tehnoloģiju uzņēmumi pārdod iekārtas un aprīkojumu par nepamatoti augstām cenām, kas palielina veselības aprūpes izmaksas, pie kam valsts un pašvaldību iestādes allaž pārmaksā par tehnoloģijām, salīdzinot ar privātām medicīnas iestādēm.
Šķiet, ka visvairāk veselības un medicīnas budžetam un personu makam piezīdušies uzņēmumi un privātpersonas, kas piedāvā alternatīvas un papildinošas profilaktiskas, ārstniecības un rehabilitācijas metodes bez zinātniska pamatojuma, tās maldina pacientus un noved pie neefektīvas vai pat bīstamas ārstēšanas. Nepareiza vai maldinoša reklāma var radīt viltus cerības pacientiem un novest pie nelietderīgas naudas tērēšanas neefektīvām metodēm, kas visvairāk izpaužas kā nepamatota uzturbagātinātāju (iesaiņoti un fasēti līdzīgi medikamentiem) un bezrecepšu medikamentu lietošana;
8) Nelīdzestība ārstniecībā. 1985. gadā Pasaules Veselības organizācija definēja racionālu zāļu lietošanu, proti situāciju, kad “pacienti saņem zāles, kas atbilst viņu klīniskajām vajadzībām, devās, kas atbilst viņu individuālajām vajadzībām, pietiekami ilgu laiku un par viszemākajām izmaksām viņiem un viņu kopienai”.
Jēdzienu “nelīdzestība” (noncompliance with medication vai medication non-adherence) parasti lieto, kad pacients neievēro zāļu lietošanas devas, laikus un ilgumu. Retāk šo terminu lieto arī attiecībā uz rekomendēto dzīvesveida izmaiņu neveikšanu, piemēram, attiecībā uz diētu, fizisko slodzi vai nevēlēšanos atteikties no veselībai kaitīgiem ieradumiem (smēķēšanas, pārmēra alkohola lietošanas).
No nelīdzestības pret zāļu lietošanu un režīma neievērošanu mirst daudzkārt vairāk, nekā no slepkavībām un nelaimes gadījumiem kopā.
Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas izpratnei un definīcijai pieejamo zāļu nelīdzestīga lietošana ietver gadījumus, kad zāles nav nepieciešamas, bet tiek izrakstītas; gadījumus, kad tiek izrakstītas vai izsniegtas nepareizas, neefektīvas vai nedrošas zāles; gadījumus, kad faktiski netiek izmantotas efektīvas un pieejamas zāles, bet ir pieejamas; gadījumus, kad pacienti zāles lieto nepareizi; dažādas likumdošanas un normatīvo aktu regulējuma kļūdas, kas veicina kādu no iepriekšminētajiem gadījumiem.
Atbilstoši pēdējo gadu pētījumiem, vislielākā mērā bezatbildīga pieejamo zāļu lietošana attiecas uz hipertensijas, diabēta un hiperlipidēmijas ārstēšanu, ko veido ļoti lielas šo diagnožu pacientu grupas, lietojot suboptimāli pieejamos medikamentus, nelietojot tos vispār, sākot tos lietot pārāk vēlu, neregulāri lietojot, priekšlaicīgi pārtraucot medikamentus lietot.
Tas nozīmē, ka gaidāmā zāļu labvēlīgā ietekme netiek pilnībā īstenota. Neoptimāla medikamentu lietošana noved pie sliktiem rezultātiem veselības jomā, kas rezultējas papildus ārstu apmeklējumu skaitā, liekos izmeklējumos, papildus hospitalizācijā un galu galā – ar pacientu pāragru nāvi. Tieši nelīdzestīgi pacienti ar hroniskām slimībām, piemēram, hipertensiju, diabētu un hiperlipidēmiju, ir īpaši neaizsargāti pret sliktākiem veselības rādītājiem, vienlaikus tieši šī pacientu grupa visvairāk ir pakļauta nelīdzestībai, jo zāļu lietošana ir ļoti ilglaicīga un zāļu īslaicīga nelietošana nerada būtiskas izmaiņas veselības stāvoklī un pašsajūtā.
Līdzestībai zāļu lietošanā nav pierādīta nepārprotama korelācija ar kādām atsevišķām sociāli-ekonomiskām un demogrāfiskām pazīmēm, piemēram, turību vai izglītības līmeni. Varētu sagaidīt, ka zemākas izglītības un dzīves standarta pacients ir mazāk līdzestīgs zāļu lietošanā, tomēr pētījumu dati šādu nepārprotamu sakarību nerāda, lai arī veselības pratībai ir ietekme uz līdzestību.
Līdzestības pakāpi negatīvi ietekmē arī medikamentu finansiālā pieejamība, tādēļ cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem līdzestības pakāpe ir zemāka. Vienlaikus, ir arī pētījumi, kad pat finansiāls bonuss par zāļu pareizu lietošanu nesasniedz vēlamo līdzestības mērķi.
Līdzestību ietekmē vairāku, katram pacientam īpašu, individuālu faktoru kopums. Turklāt, katra individuālā pacienta līdzestības pakāpe nemitīgi mainās atkarībā no viņu dzīves medicīniskiem un sociāliem apstākļiem.
Neracionāla zāļu lietošana ir liels izaicinājums veselības aprūpes sistēmām visā pasaulē.
Pasaules Veselības organizācija par šo jautājumu izsakās vidēji reizi četros vai piecos gados, un nemainīgs paliek viedoklis, ka vairāk nekā puse no visām zālēm tiek izrakstītas, izsniegtas vai pārdotas neatbilstoši, bet puse no visiem pacientiem tās nelieto pareizi – nepareizā laikā, nepareizās devās, neregulāri, ļoti atšķirīgi no tā, kā šo zāļu uzņemšanu ordinējis ārsts, vai kādā lietošanas režīmā klīniskajos pētījumos ir izvērtēta un pierādīta to drošība un efektivitāte.
Šobrīd neeksistē vienota līdzestības terminoloģija; virkne publikāciju norāda uz vajadzību tādu veidot, lai pētnieki un praktiķi varētu būt pārliecināti, kādi tieši fenomeni publikācijās tiek aprakstīti, kā būt pārliecinātiem, ka, aprakstot līdzestību un tās noturību dažādi autori apraksta salīdzināmus mērījumus;
9) Globāli slikta psihiskā veselība. Esmu redzējis publikācijas, kur psihiskās veselības problēmas tiek uzskatītas par galveno sabiedrības veselības izaicinājumu 21. gadsimtā. Publiskajā telpā mēdz runāt par pieaugošu depresijas un trauksmes izplatību, kas ietekmē visus sabiedrības slāņus, īpaši jauniešus un gados vecākus cilvēkus, kā arī biežo pašnāvību risku, ja netiek nodrošināta pienācīga ārstēšana un atbalsts.
Psihiskās veselības problēmas būtiski ietekmē sabiedrības veselību, radot gan tiešas, gan netiešas sekas indivīdiem, ģimenēm un kopienām. Psihiskās veselības problēmas bieži vien rada darbnespēju, kas samazina produktivitāti un rada ekonomiskus zaudējumus gan indivīdiem, gan uzņēmumiem un valsts ekonomikai kopumā. Garīgās veselības traucējumi var novest pie ilgstošas prombūtnes no darba vai pat nespējas strādāt, radot darbaspēka trūkumu. Psihiskās veselības problēmas prasa ilgstošu ārstēšanu, ieskaitot terapiju, medikamentus un hospitalizāciju, kas palielina veselības aprūpes izmaksas. Savukārt nepietiekama psihiskās veselības aprūpe var novest pie akūtām veselības krīzēm, kas prasa dārgu un intensīvu aprūpi.
Psihiskās veselības problēmas, piemēram, depresija un trauksme, bieži ir saistītas ar paaugstinātu hronisko slimību risku, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu un aptaukošanos. Cilvēki ar psihiskās veselības problēmām parasti mazāk rūpējas par savu fizisko veselību, kas var novest pie sliktākiem veselības iznākumiem.
Psihiskās veselības problēmas bieži tiek stigmatizētas, kas var novest pie sociālas izolācijas un diskriminācijas. Tas var pasliktināt garīgo veselību un radīt šķēršļus piekļuvei nepieciešamajai aprūpei. Psihiskās veselības problēmas var radīt stresu ģimenes locekļiem un kopienām, izraisot attiecību problēmas un samazinot sociālo atbalstu.
Psihiskās veselības problēmas bieži vien ir saistītas ar vielu lietošanas traucējumiem un paaugstinātu vardarbības risku, kas rada papildu slogu sabiedrībai.
Psihiskās veselības problēmu risināšana ir kritisks aspekts sabiedrības veselības uzlabošanā. Ar integrētām un holistiskām pieejām iespējams ievērojami uzlabot garīgo veselību un samazināt psihiskās veselības problēmu negatīvo ietekmi uz sabiedrību.
10) Pandēmiju pārvaldība un sagatavotība iespējamām epidēmijām un pandēmijām. Pandēmiju pārvaldība un sagatavotība iespējamām epidēmijām un pandēmijām ir globāla veselības problēma. Pieaugošā globalizācija un starptautiskā ceļošana veicina infekcijas slimību ātru izplatīšanos, padarot vietējas slimības par globālām problēmām ļoti īsā laikā. Urbanizācija, lielu pilsētu veidošanās un cilvēku koncentrācijas palielināšanās rada ideālus apstākļus infekcijas slimību izplatībai.
Daudzām valstīm, īpaši mazattīstītām, veselības aprūpes sistēmas ir nepietiekami finansētas un sagatavotas pandēmiju izraisītajai slodzei. Nepietiekama medicīnas infrastruktūra, īpaši – slikti finansēts un atbalstīts ģimenes ārstu dienests, slimnīcas un diagnostikas laboratorijas, var nebūt gatava masveida slimības izplatībai.
Covid–19 pandēmija pierādīja, ka nepietiekama sadarbība starp valstīm un starptautiskajām organizācijām var kavēt ātru un efektīvu reakciju uz pandēmijām. Nepietiekama informācijas apmaiņa un koordinācija starp valstīm noved pie neefektīvas pandēmijas pārvaldības.
Kā izrādījās Covid–19 pandēmijas laikā, dažādas valstis apkopoja datus pēc dažādām sistēmām un dažādas metodikas, kas līdz šim brīdim neļauj globāli ticami apkopot saslimstības, mirstības un vakcinācijas datus.
Globāli ir nepietiekami attīstītas un stiprinātas globālās slimību izsekošanas un agrīnās brīdināšanas sistēmas, kas ļautu ātri identificēt un reaģēt uz jauniem infekcijas slimību uzliesmojumiem.
Mazattīstības valstīm ir ierobežota piekļuve vakcīnām un būtiskām zālēm, kas nepieciešamas pandēmijas pārvaldībai, savukārt attīstītajās valstīs veselības aprūpe var būt pieejama ātri un efektīvi, vienlaikus veidojot nevajadzīgus un nepamatotus zāļu un vakcīnu uzkrājumus.
Pandēmijas var izraisīt plašu ekonomisko nestabilitāti, slēdzot uzņēmumus, palielinot bezdarbu un samazinot ekonomisko izaugsmi. Pandēmijas rada sociālo stresu, palielina trauksmi un psihiskās veselības problēmas, kā arī izjauc sabiedrības normālo funkcionēšanu.
Pandēmiju pārvaldība un sagatavotība ir būtiska, lai samazinātu globālās veselības problēmas ietekmi. Efektīva starptautiskā sadarbība, investīcijas veselības aprūpē un agrīna slimību izsekošana var palīdzēt uzlabot reakciju uz nākotnes pandēmijām un samazināt to negatīvo ietekmi uz sabiedrību.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lasītāju viedokļi