Pēdējo nedēļu laikā visos portālos un informatīvajos sociālajos tīklos valda baisi virsraksti, ka Ķīnā izplatās baisais Čikungunjas vīruss, pret kuru neesot zāļu. Visiem šiem rakstiem virsraksti lūdzas pēc klikšķa, kaut uzstādījums ir melīgs – nekādas briesmas no Čikungunjas vīrusa mums nedraud. Vairumā rakstu pats teksts par Čikungunjas vīrusu vairāk vai mazāk atbilst patiesībai.
Sociālo tīklu paziņojumi, ka Čikungunjas vīruss ir izbēdzis no Ķīnas laboratorijas vai visa Ķīna ir panikā – ir absolūti meli un dezinformācija. Čikungunjas vīruss cilvēkiem ir zināms jau kopš 1952. gada un to pārnēsā odi (precīzāk, odu mātītes) un izplata ar saviem kodumiem. Galvenie pārnēsātāji ir Dzeltenā drudža ods (Aedes aegypti) un Āzijas tīģerods Aedes albopictus sugas. Tās pašas divas odu sugas pārnēsā arī daudzu citu slimību izplatītājus. Tādēļ priekš tiem, kam būs pieticis laika un uzmanības, raksta otrajā daļā esmu aprakstījis šos odus. Vismaz pagaidām neviens no šiem odiem Latvijā nedzīvo (kā vēlāk rakstīšu – vistuvāk mums – tīģerods konstatēts Slovākijā, Bratislavā).
Vienkāršoti – pat, ja Ķīnā ar Čikungunjas drudzi saslimuši 10000 cilvēku, tas pārnestā nozīmē būtu – Latvijā saslimuši 13 cilvēki. Vienkārši 10000 ir nenozīmīgs skaitlis valstij, kurā dzīvo 1.3 miljardi iedzīvotāju. Cits stāsts, ka Ķīna ir valsts ar pedantisku kārtību un komunistisku režīmu, un, atbilstoši valdības norādījumiem, visi, kas ar šo drudzi saslimst, tiek stacionēti. Vai Jūs zināt kāpēc? Lai viņus ievietotu telpās, kur viņiem nevar iekost cits ods, kurš pēc tam slimību var pārnēsāt tālāk. Un slimnīcā šos pacientus tur nedēļu, kamēr viņi iegūst imunitāti un vīrusus vairs izplatīt nevar. Un vēl Ķīnas valdība ir izdalījusi ļaudīm moskītu tīklus un izsmidzinājusi insekticīdus dzīvojamos rajonos, ielās un vietās, kur cilvēki strādā ārpus telpām.
Čikungunjas drudzis šobrīd pasaulē sastopams Āzijā, Āfrikā, Klusā okeāna salās, Dienvidamerikā, Centrālamerikā, Meksikā un ASV dienvidrietumos.
Neliels apraksts par Čikungunjas drudzi
Čikungunjas drudzis sākas pēkšņi (parasti 3– 7 dienas pēc inficēšanās). Drudža laikā temperatūra sasniedz 39–40 °C, un to pavada drebuļi. Čikungunjas drudža raksturīga pazīme ir stipras locītavu sāpes, kas vērojamas 2/3 pacientu. Sāpes locītavās ir daudzveidīgas, migrējošas, bet galvenokārt skar mazās locītavas plaukstās un pēdās.
Daudziem pacientiem parādās sejas un ķermeņa apsārtums, nereti tam seko makulopapulāri izsitumi, visbiežāk uz ķermeņa un ekstremitātēm. Ir dokumentēti hemorāģiski simptomi (petehijas, purpura, smaganu asiņošana, deguna asiņošana, hematemēze un melēna), bet tikai Āzijā. Retāki čikungunjas infekcijas simptomi ir slikta dūša, vemšana, muskuļu sāpes, galvassāpes, gaismas nepanesamība, konjunktivīts, retrobulbāras sāpes, izdalījumi no deguna un limfadenopātija.
Vairumā gadījumu visas problēmas izzūd pēc nedēļas vai divām. Ļoti retos gadījumos čikungunjas drudzis izraisa nāvi – Āfrikā tas apdraud neiznēsātus un vāji barotus zīdaiņus, bet visā pasaulē – vecus cilvēkus ar blakusslimībām.
Diagnostika Čikungunjas vīrusa infekcijai nav grūta, to ļoti veiksmīgi var veikt Gulbja laboratorija un Centrālā laboratorija ar reversās transkriptāzes polimerāzes ķēdes reakciju, reālā laika reversās transkriptāzes polimerāzes ķēdes reakciju, ELISA reakciju vai citām metodēm. Kāpēc vispār vajadzīga laboratoriska izmeklēšana? Lai diferencētu Čikungunjas drudzi no citām vīrusa slimībām, piemēram, Denges drudža (tā izsaucējus – vīrusus arī pārnēsā odi).
Specifiskas ārstēšanas pret čikungunjas vīrusu nav, gluži tāpat kā pret lielāko daļu vīrusu. Laboratorijas apstākļos, in-vitro daži no plaši lietotiem pretvīrusu preparātiem samazina vīrusu daudzumu, bet es apzināti neminēšu šo medikamentu nosaukumus.
Tātad – ārstēšana nozīmē simptomu mazināšanu. Tā ietver pretdrudža un pretiekaisuma zāles, piemēram, diklofenaku. Nav labi lietot aspirīnu, kamēr nav izslēgta Denges vīrusa infekcija. Pasaules literatūrā atrodams brīdinājums – nelietot steroīdu preparātus Čikungunjas drudža laikā.
Ķīnas ārsti iesaka vieglas kustības – vingrošanu fizioterapeita vadībā, kas samazina locītavu stīvumu un sāpes.
Nedaudz par profilaksi. Vienkāršoti tā būtu – nebraukt uz vietu, kur vīruss sastopams, kur daudz slimību pārnēsājošo odu. Ja nu brauc uz Indijas okeāna salām vai šobrīd – Guangdongas provinci Ķīnas dienvidos, tad būtu jācenšas veikt šādu tādu personīgu aizsardzību pret odiem (ir taču pieejamu odus atvairoši līdzekļi). Nekaitētu arī apģērbs, kas iespējami nosedz ķerneni.
Ir arī divas vakcīnas pret Čikangunjas drudzi – IXCHIQ, kas izmanto vājinātu, neinfekciozu vīrusu formu. Otra vakcīna, VIMKUNYA, ir balstīta uz vīrusam līdzīgām daļiņām. Kanādas un ASV kolēģi neiesaka lietot dzīvo vājināto čikungunjas vakcīnu (IXCHIQ) personām, kas ir 65 gadus vecas un vecākas. Vienkāršoti – ziemeļamerikāņi iesaka personām vecumā no 65 gadiem izvairīties no ceļošanas uz reģioniem, kuros ir konstatēts čikungunjas uzliesmojums.
Īsais kopsavilkums par Čikungunjas vīrusu būtu šāds: vīruss pazīstams jau sen – pirmo reizi tika identificēts Āfrikā 1952. gadā, nosaukts Tanzānijas vietējo iedzīvotāju valodas vārdā, kas apzīmē locītavu sāpes un stīvumu. To visbiežāk izplata divas odu sugas: Aedes aegypti un Aedes albopictus. 2025. gadā līdz jūlijam 16 valstīs un teritorijās ir reģistrēti aptuveni 240 000 saslimšanas gadījumi un 90 nāves gadījumi. Čikungunja viegli izplatās ātrās globālās ceļošanas laikmetā. Piemēram, Āfrikā vai Ķīnā ods iekož kādam cilvēkam un inficē viņu ar Čikungujas vīrusu. Šis cilvēks iekāpj lidmašīnā un lido uz Dienvideiropu. Tur Itālijas odi iekož šim cilvēkam un inficējas ar vīrusu, kas sāk izplatīties vietējā kukaiņu populācijā.
Odi
Dzēlējodi ir divspārņu kārtas odveidīgo kukaiņu dzimta. Dzēlējodi ir plaši izplatīti kukaiņi. Pasaulē dzīvo vairāk kā 1600 sugas, Latvijā konstatētas 27 dzēlējodu sugas. Daudzas sugas pārnēsā slimību ierosinātājus, izplatot slimību no viena organisma uz otru, piemēram, malāriju, dzelteno drudzi, tropu drudzi, Rietumnīlas drudzi, filariāzi. Līdz ar to dzēlējodus var uzskatīt par visbīstamākajiem dzīvniekiem pasaulē, kuru dēļ katru gadu mirst visvairāk cilvēku un dzīvnieku visā pasaulē. Lielākajai daļai odu sugu mātītes ir ektoparazīti, kuras sūc asinis, toties tēviņi sūc tikai ziedu nektāru. Asinssūcošām mātītēm mutes orgāni ir izstiepti, asi un izmantojami duršanai. Odu mātītes asinis sūc no zīdītājiem, putniem, rāpuļiem, abiniekiem un pat dažām zivīm. Dažas sugas uzbrūk arī bezmugurkaulniekiem, galvenokārt posmkājiem. Brūcē ods ievada siekalas, kas pēc tam izraisa alerģisku reakciju un ādas niezi. Odi parasti sastopami un ir aktīvi mitrās, ēnainās vietās mežos un krūmājos. Visaktīvākie tie ir vakaros un naktīs, kā arī apmākušās dienās. Kā visiem pilnas pārvērtības kukaiņiem, arī dzēlējodiem ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, kūniņa un pieaugušais īpatnis.
Atkārtošos – mums attiecībā par Čikungunjas drudzi interesē divas odu sugas – Aedes aegypti un Aedes albopictus, un par tām pastāstīšu vairāk.
Ēģiptes ods jeb dzeltenā drudža ods (Aedes aegypti)
Kārļa Linneja skolnieks Fredriks Hāselkvists Ēģiptes odu pirmo reizi aprakstījis 1757. gadā savā Palestīnas ceļojuma laikā un nosaucis par Culex aegypti. Tātad – šī oda izcelsmes vieta ir Ziemeļāfrika, bet tagad šī odu suga ir izplatījusies visā pasaulē kā invazīva suga, kas apdzīvo tropu, subtropu un mērenos reģionus. Ods izplatījās Jaunajā pasaulē ar vergu tirdzniecību. Kontinentālajā Eiropā Aedes aegypti nav sastopams, bet tas ir atrasts vietās, kas atrodas gana tuvu Eiropai, piemēram, Turcijas Āzijas daļā. 2018. gadā Francijā, Marseļā tika atrasts viens pieaudzis sieviešu dzimuma oda īpatnis. Pamatojoties uz ģenētisko pētījumu un komerciālo kuģu kustības analīzi, īpatņa izcelsme tika noteikta – Centrālāfrikas valsts Kamerūna.
Aedes aegypti ir 4–7 milimetrus garš tumšs ods. Mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Tēviņi barojas ar augļiem, bet tikai mātītes kož, lai iegūtu asinis, kas nepieciešamas olu nobriešanai. Mātītes iespējamo upuri atpazīst pēc ķīmiskiem savienojumiem, ko izdala zīdītāji, piemēram amonjaks, oglekļa dioksīds, pienskābe un oktenols. Tomēr visvairāk Aedes aegypti mātītes asinis sūc no putniem, bieži – putnu mazuļiem ligzdās. Baltas olas tiek dētas ūdenī, un drīz kļūst melnas. Kāpuri barojas ar baktērijām, augot vairākas nedēļas, līdz sasniedz kūniņas stadiju. Odi vislabprātāk vairojas stāvošā ūdenī, piemēram, ziedu vāzēs, lietusūdens vākšanas mucās, spaiņos un izmestās riepās, bet bīstamākās vietas ir arī mitras dušas grīdas un tualetes tvertnes, jo tās ļauj odiem vairoties dzīvojamās telpās. Pētījumi liecina, ka noteiktas ķīmiskas vielas, kas izdalās no baktērijām ūdens traukos, stimulē sieviešu odus dēt olas. Ķīmiskās vielas, kas saistītas ar mikrobiālo maisījumu, ir daudz stimulējošākas izvēlīgām odu mātītēm nekā tīrs vai filtrēts ūdens.
Pieaugušā Aedes aegypti dzīves ilgums ir divas līdz četras nedēļas atkarībā no apstākļiem, bet olas sausā stāvoklī var saglabāt dzīvotspēju vairāk nekā gadu, kas ļauj odiem atdzīvoties pēc aukstas ziemas vai sausuma perioda.
Aedes aegypti ir vektors, kas pārnēsā daudzus patogēnus. Šķiet, ka šo odu var saistīt ar 54 vīrusu pārnēsāšanu, no kurām es pieminēšu tikai tos, kas kaut kad vairāk vai mazāk dzirdēti ārpus zinātniskas literatūras: Āfrikas zirgu mēris (AHSV), Bunyamwera vīruss (BUNV), Chikungunya vīruss (CHIKV), Chandipura vesiculovirus (CHPV), Cypovirus (bez nosaukuma), Kešvalijas vīruss (CVV), Denges vīruss (DENV), Austrumu zirgu encefalīta vīruss (EEEV), Epizootiskās hemorāģiskās slimības vīruss (EHDV), Hart Park vīruss (HPV), Izraēlas Turcijas meningoencefalīta vīruss (ITV), Japānas encefalīta vīruss (JBEV), Kunjin vīruss (KUNV), La Crosse vīruss (LACV), Mayaro vīruss (MAYV), Marburgas vīruss (MBGV), Mucambo vīruss (MUCV), Murray Valley encefalīta vīruss (MVEV), Navarro vīruss (NAVV), Orungo vīruss (ORUV), Restan vīruss (RESV), Rift Valley drudža vīruss (RVFV), Semliki Forest vīruss (SFV), Sindbis vīruss (SINV), Tahyna vīruss (TAHV), Venecuēlas zirgu encefalīta vīruss (VEEV), Vesikulārais stomatīta vīruss, Rietumnīlas vīruss (WNV), Wesselsbron vīruss (WSLV), Yaounde vīruss (YAOV), Dzeltenā drudža vīruss (YFV), Zegla vīruss (ZEGV), Zika vīruss. Bez vīrusiem Ēģiptes odi izplata arī dažus plazmodijus – slimību izsaucējus. Un vēl šie odi pārnēsā daudzu slimību izsaucējus mājdzīvniekiem un meža zvēriem.
Lasītājiem vēlos aprakstīt, ka pasaules zinātne ar Ēģiptes odu nodarbojas nopietni, un šobrīd šis ods ir arī ģenētiski modificēts, lai apspiestu savu sugu, izmantojot pieeju, kas līdzīga sterilo insektu tehnoloģijai, lai samazinātu slimību pārneses risku. Oksfordā izstrādāti odi OX513A, kas samazinājuši mērķa odu populācijas par vairāk nekā 90 %. Šo odu skaita samazināšanas efektu panāk ar pašierobežojošu gēnu, kas neļauj pēcnācējiem izdzīvot. Modificētie vīriešu dzimuma odi, kas nekož un neizplata slimības, tiek izlaisti, lai pārotos ar sugu sieviešu dzimuma īpatņiem. To pēcnācēji manto pašierobežojošo gēnu un mirst, pirms sasniedz pieaugušā vecumu — pirms tie var vairoties vai izplatīt slimības.
Odu kontroles efekts ir netoksisks un sugas specifisks, jo OX513A odi ir Aedes aegypti un vairojas tikai ar Aedes aegypti. Pašierobežojošās pieejas rezultāts ir tas, ka izlaistie kukaiņi un to pēcnācēji mirst un nepaliek vidē.
Zinātne šobrīd strādā arī ar baktēriju Wolbachia kā odu bioloģiskās kontroles metodi, kā arī sēnīšu sugu Erynia conica, kas inficē un iznīcina odus.
Āzijas tīģerods (Aedes albopictus)
Aedes albopictus ir ods, kas sastopams Dienvidaustrumāzijas tropu un subtropu reģionos. Tomēr pēdējo gadsimtu laikā šī suga ir izplatījusies daudzās valstīs, pateicoties preču transportam un starptautiskajiem ceļojumiem.
Šis ods ir kļuvis par nozīmīgāko kaitēkli globāli, jo cieši saistīts ar cilvēkiem (nevis dzīvo mitrās vietās), šī oda mātītes lido un barojas ne tikai krēslas un rītausmas laikā, bet arī dienas laikā. Aedes albopictus ir epidemioloģiski nozīmīgs vektors ne tikai Čikungunjas drudža izsaucējam vīrusam, bet arī Dengas drudža vīrusam, dzelenā drudža vīrusam, Zikas vīrusam un vēl vismaz četrdesmit citiem, mazāk pazistamiem vīrusiem, kā arī vairākām nematodēm piemēram, Dirofilaria immitis.
Āzijas tīģerodu pirmais aprakstīja Austrālijas entomologs Frederiks Skuse, un nosauca šo odu Culex albopictus.
Āzijas tīģerodi sākotnēji nāk no Dienvidaustrumāzijas, kur kā tropu un subtropu reģionu iedzimtais šis ods siltā un mitrā klimatā ir aktīvs visa gada garumā; tomēr tas veiksmīgi pielāgojas vēsākiem, mēreniem reģioniem. Suga var izturēt pat sniegu un temperatūras zem nulles. Pieaugušie tīģerodi var izdzīvot visu ziemu piemērotās iekštelpās.
Kopš 20. gadsimta 60. gadu vidus tīģerodi ir izplatījušies Eiropā, Amerikā, Karību salās, Āfrikā, Islandē un Tuvajos Austrumos. Saskaņā ar Globālo invazīvo sugu datu bāzi, Aedes albopictus ir viena no 100 pasaulē bīstamākajām invazīvajām sugām. Šķiet, tikai Austrālijai un Jaunzēlandei izdevies izvairīties no šīs sugas, pateicoties labi organizētām entomoloģiskās uzraudzības programmām šo valstu ostās un lidostās (tie, kas lidojuši uz šīm valstīm un Āzijas valstīm pamanījuši, ka pirms nolaišanās lidmašīnās tiek izsmidzināts pretodu līdzeklis). Tomēr kopš 2006. gada tīģerodi kļuvuši par vietējo sugu salās starp Austrāliju un Jaungvineju, tātad – gauži tuvu Austrālijai.
Eiropā Āzijas tīģeru odi pirmo reizi parādījāsAlbānijā 1979. gadā, ievesti ar preču sūtījumu no Ķīnas. 1990.–1991. gadā tie tika ievesti Itālijā lietotās riepās, un kopš tā laika izplatījušies visā Itālijas kontinentālajā daļā, kā arī Sicīlijā un Sardīnijā. Kopš 1999. gada tie ir ieviesušies Dienvidfrancijā. Beļģijā tīģerodi tika atklāti 2000. un 2013. gadā, 2003. gadā Šveicē un Grieķijā, 2004 gadā Spānijā un Horvātijā, bet 2012. gadā Slovākijā.
Amerikas Savienotajās Valstīs šī suga iebruka 1980. gados un ātri izplatījās uz ziemeļiem. Sākotnēji tīģerodi tika atklāti 1983. gadā Tenesī, Memfisā. 1985. gadā tie tika atklāti Hjūstonas ostā lietotu riepu kravā. Kalifornijā tīģerods tā tika atklāts 2001. gadā, pēc tam vairāk nekā desmit gadus suga tika iznīcināta. 2017. gadā Aedes albopictus odi tika identificēti jau 40 ASV štatos. 2019. gada pētījumā žurnālā Nature Microbiology, kurā tika modelēta Aedes albopictus izplatība klimata pārmaiņu, urbanizācijas un cilvēku pārvietošanās dēļ, tika secināts, ka šī suga, visticamāk, turpinās izplatīties nākamajās desmitgadēs.
Neaprakstīšu – kā šī odu suga pārņēma Āfriku un Dienvidameriku, kā izspieda lokālās odu sugas, bet stāsts ir interesants.
Pieaudzis Āzijas tīģerods ir 8–9 mm garš ar izteiktu baltu un melnu svītru rakstu. Tēviņi ir par 20 % mazāki par mātītēm, toties tēviņu antenas ir ievērojami kuplākas un satur dzirdes receptorus, lai uztvertu mātīšu raksturīgo skaņu.
Mātītei ir pagarināts snuķis, ko tā izmanto, lai savāktu asinis. Āzijas tīģeroda mātīte ir ātra un veikla, kas ļauj tai izvairīties no cilvēku mēģinājumiem to notvert. Savukārt tēviņi galvenokārt barojas ar augu nektāru, cilvēkiem nekož un ir viegli notverami.
Mātītes olas dēj ūdens tuvumā, nevis tieši ūdenī, kā to dara citi odi. Jebkurš atvērts trauks ar ūdeni ir labs kāpuru attīstībai, pat ja tajā ir mazāk nekā 30 ml ūdens. Ods var vairoties arī tekošā ūdenī, tāpēc stāvošas ūdens krātuves nav vienīgās vairošanās vietas.
Tāpat kā citām odu sugām, tikai mātītēm ir nepieciešama asins maltīte, lai attīstītu olas. Pārējā laikā tās barojas ar augu nektāru un citām saldām augu sulām, tāpat kā tēviņi. Attiecībā uz upura atrašanās vietu, tīģeroda mātītei svarīga ir oglekļa dioksīda esamība izelpojamajā gaisā, ko oda mātīte sajūt. Tīģerodu mātīte parasti mēdz kost cilvēku vairākas reizes vai vairākus cilvēkus pēc kārtas, ja vien tas ir iespējams. Asins porcijas lielums atkarīgs no odas lieluma, bet parasti tas ir apmēram 2 μl.
Tīģeroda mātīte ir uzmanīgāka par citu odu mātītēm, tādēļ asins maltīte bieži tiek pārtraukta, pirms ir uzņemts pietiekams asins daudzums olu attīstībai, tāpēc Āzijas tīģerodu mātītes kož vairākiem saimniekiem, kas padara odus īpaši efektīvus kā slimību pārnēsātājus.
Ceļu grāvjos esošie atkritumi ir ideāla augsne Āzijas tīģeru odiem.
Aedes albopictus ir ļoti grūti apkarot vai kontrolēt, jo tas spēj ļoti labi pielāgoties dažādām vidēm, ir ciešā kontaktā ar cilvēkiem un tam ir īpaša reproduktīvā bioloģija.
Inficēšanās ierobežošanu parasti veic sabiedrības veselības dienesti, īstenojot visaptverošus kontroles plānus, kuru mērķis ir samazināt dažādu vīrusu pārnešanas risku. Šādi plāni ietver dažādas darbības, tostarp entomoloģisko uzraudzību, larvicīdu apstrādi publiskās un privātās teritorijās, informācijas kampaņas, bet īpāši – apstrādi pret pieaugušajiem odiem zonās, kurās ir aizdomas par pārnēsājamo vīrusu gadījumiem.
Lai novērstu šīs sugas izplatīšanos un ieviešanos, ir būtiska efektīva uzraudzība vai novērošana. Papildus ostu, importēto augu noliktavu un riepu krājumu uzraudzībai ar atbilstošām metodēm jāuzrauga arī atpūtas zonas uz autoceļiem un dzelzceļa stacijās.
Āzijas tīģeru odu kontrole sākas ar to olu dēšanas vietu iznīcināšanu, kas nekad neatrodas tālu no vietām, kur šo odu mātītes cilvēkiem kož, jo šīs mātītes ir vājas lidotājas, kuru lidošanas rādiuss ir tikai apmēram 200 metri. Jāizsūc vai jāizvāc peļķes, kas pastāv ilgāk par trim dienām, nosēdušās vai aizsērējušas jumta notekcaurules, vecas riepas, kurās uzkrājas ūdens, atkritumi un jebkuri citi iespējamie trauki vai stāvoša ūdens krātuves. Kanalizācijas un drenāžas sistēmu ieplūdes, kurās uzkrājas stāvošs ūdens, puķu podi, stāvošas vāzes, koku dobumi un citas plaisas, kurās var uzkrāties ūdens, jāaizpilda ar smiltīm vai smalku granti, lai odi tajās nevarētu dēt olas.
Stāvoša ūdeni baseinus, ūdens uzkrāšanas baseinus utt., ko nevar iztukšot vai izgāzt, var periodiski apstrādāt ar atbilstoši marķētiem insekticīdiem.
Diemžēl Latvijā un Eiropā ievērojami samazinājies spāru skaits, bet spāres ir efektīgākais bioloģiskais līdzeklis pret odu sugām. Spāru nimfas ēd odu kāpurus, bet odi ir daļa no spāru uztura.
Kopsavilkums
Šobrīd nav ne mazākā iemesla satraukumam par Čikungunjas drudža izplatību Dienvidķīnā. Protams, kāds šo slimību aizvedīs uz kādu kaimiņvalsti, bet, ja viņš godīgi to pārslimos un nelīdīs pie vietējiem tīģerodiem, nekas slikts nenotiks. Vajag izmest no galvas un izsvītrot sociālajos tīklos visas tās muļķības, ka Ķīnas laboratorijās izstrādāts Čikungunjas vīruss – šis vīruss mums labi zināms kopš 1952. gada, kad tas Zambijā vai Tanzānijā tika pārnests no pērtiķiem uz cilvēkiem.
Latviju Čikungunjas vīruss, iespējams, sasniegs pēc kādiem 10–20 gadiem, kad globālās sasilšanas un sugu daudzveidības mazināšanas (pesticīdu pārmērīgas lietošanas) dēļ Latvijā ieviesīsies invazīvā Āzijas tīģerodu suga. Tie, kam nepatīk mūsu odi, tad pa īstam sapratīs, ko nozīmē rijīgas odu mātītes, kas spēj pārnēsāt vismaz 40 slimību vīrusus.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Ilgi nebija jāgaida, grafomānijas upura lomā Ķīnas odu kaite un klusa cerība, ka būs 1.dzimtenē, kas par to uzblieza palagu.