PĒTERIS APINIS, ārsts
Tuvojoties Rīgas maratonam medijos biežāk izskan skatītāju un lasītāju jautājumi – vai skriet maratonu nav bīstami un vai maratonskriešanas laikā var nomirt. Kad šie jautājumi sasniedza mani, es sākumā atbildēju ar savu iemīļoto atziņu, ka es pats labprāt nomirtu distancē vai sporta laukumā nevis pansionātā.
Galu galā – katru dienu Latvijā no smēķēšanas nomirst 20 cilvēku, iespēja nomirt skrējiena laikā ir daudzkārt mazāka par iespēju nomirt virtuvē pie plīts, peldoties Ķīšezerā vai pat savā automašīnā.
Protams, prātīgāk būtu aicināt uz raidījumu vai lūgt pašam rakstīt akadēmiķim, profesoram, kardiologam Oskaram Kalējam, kurš Latvijā ir vairākkārt publicējis rakstus par sirdsdarbības apstāšanos un atjaunošanu. Profesoram ir pašam izdevies veiksmīgi reanimēt veterānu sportistus, kam apstājusies sirdsdarbība spēles vai sacensību laikā, viņam ir izcilas publikācijas par veterānu sportistu sirdsdarbību un tās traucējumiem.
Tieši tik pat labi būtu lūgt uz diskusiju reanimatologu, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļas vadītāju Robertu Fūrmani, kurš no nāves skavām izglābis daudz pacientu, pie kam ļoti veiksmīgi un motivēti apmāca ļaudis neatliekamās palīdzības sniegšanā, bet visā Eiropā pazīstams kā motobraukšanas sacensību ārsts, kas tiek aicināts par galveno speciālistu uz pasaules kausa sacensībām. Roberts gan diez vai pats rakstītu rakstu, jo dienā strādā vairāk nekā 12 stundas un izsīkst no darba, kur viņam vēl laiku ņemt rakstu darbiem.
Bet tā vai tā – saņēmu aicinājumu uzrakstīt populārzinātnisku stāstu par nāvi sportā.
Tad nu es aizrakstīju savam kolēģim – anesteziologam un maratonskrējējam, vienam no Amerikas ārstu žurnāla JAMA redaktoriem – jautājumus, un saņēmu no viņa kaudzīti rakstu un pētījumu, no kuriem pēdējais – ļoti nopietns apskats par sirdsdarbības apstāšanos maratonos un pusmaratonos, bija publicēts JAMA šā gada martā. Amerikāņi ir traki maratonskrējēji, līdz ar to viņiem ir apkopotas zināšanas un pētījumi šajā jomā. Izbrīnītais jautājums, ko no sava kolēģa (vienaudža) saņēmu, bija – kāpēc es pats šogad neskrienot maratonu, jo tā taču ir ļoti laba nodarbe vecuma grupā 65+.
Kohortas pētījumā, kas veikts no Race Associated Cardiac Event Registry, konstatēts, ka sirdsdarbības apstāšanās biežums maratonu un pusmaratonu laikā palicis konstants pēdējo 25 gadu laikā, taču mirstība samazinājusies kopš šā gadsimta pirmās dekādes par 50%. Efektīva ārkārtas rīcības plānošana maratonu un pusmaratonu laikā, tostarp tūlītēja piekļuve defibrilācijai, ir ievērojami uzlabojusi glābšanu sirdsdarbības apstāšanās gadījumā. Vārdu sakot – ja nu man apstātos sirdsdarbība maratona skriešanas laikā, vismaz 50% gadījumos mani ar defibrilāciju atdzīvinātu, tiesa, konkrēto maratonu tālāk skriet neļautu.
Laikā no 2010. līdz 2023. gadam maratonus un pusmaratonus ASV veica 29 311 597 dalībnieku (lielais vairums – vīriešu, pētījumā tika vākta informācija par 443 ASV sertificētiem maratoniem un pusmaratoniem, netika ieskaitīti tie maratoni, kas notikuši Aļaskas ledājos vai Nevadas tuksnesī kā izturības skrējieni). Uz šiem 29 miljoniem fiksēts 176 sirdsdarbības apstāšanās gadījums skriešanas sacensību laikā.
Atgriezīšos pie skaitļiem – salīdzinot ar 2000.–2009. gadu, sirdsdarbības apstāšanās skaitļi saglabājās gandrīz nemainīgi – ja gadsimta sākumā tas bija 0.60 uz 100000 noskrietām maratona vai pusmaratona distancēm, tad no 2010. līdz 2023. gadam šis skaitlis bija 0.54 uz 100000 distancēm. Toties mirstība gadsimta sākumā bija 0.39 uz 100000 distancēm, bet pēdējos 13 gados – tikai 0.20 uz 100000 distancēm. Vēl amerikāņu statistika rāda, ka sirdsdarbības apstāšanās ievērojami biežāk tika vērota vīriešiem nekā sievietēm, maratona skrējējiem – biežāk nekā pusmaratona skrējējiem. Starp skrējējiem, kuriem varēja noteikt galīgo sirdsdarbības apstāšanās cēloni, visbiežākais iemesls bija koronāro artēriju slimība, bet retāks – hipertrofiska kardiomiopātija. Karstuma dūriens bija cēlonis 4 sirdsdarbības apstāšanās gadījumiem – 3 mirušajiem un 1 izdzīvojušajam. Pozitīva stimulējošo vielu toksikoloģija (bija pārmēru lietojuši enerģijas dzērienus skrējiena laikā) tika atrasta 4 mirušajiem.
Lielākā daļa sirdsdarbības apstāšanās gadījumu notika sacensību pēdējos kilometros, kad skrējēji palielina skriešanas intensitāti, tuvojoties finiša līnijai.
Dalībnieku skaita pieaugums, apvienojumā ar paaugstinātu izpratni par potenciālajiem sirdsdarbības riskiem, kas saistīti ar garo distanču skriešanas sacensībām, ASV ir veicinājis intensīvāku sacensību trases medicīnisko nodrošinājumu un ārkārtas rīcības plānošanu, plašāk pieejama gan klātienes kardiopulmonālā reanimācija, gan automātiskie ārējie defibrilatori. Būtiska informācija – no 2010. līdz 2023. gadam visiem skrējējiem, kam bija sirdsdarbības apstāšanās maratona vai pusmaratona sacensībās ASV –, pilnīgi visiem bija sniegta tūlītēja neatliekamā kardiopulmonālā reanimācija un visiem reanimācijas pasākumos tika izmantoti ārējie defibrilatori. Šāda rīcība ir ļāvusi pēc sirdsdarbības apstāšanās izdzīvošanas iespēju paaugstināt no 29% (2000.–2009. gadā) līdz 66% (2011.–2023. gadā).
Par nāvi maratonā no Rīgas skatpunkta
Rīgas maratonu parasti noskrien aptuveni pusotrs tūkstotis dalībnieku (salīdzināšanai – Ņujorkas maratonu noskrien 50 000, bet patiesībā Rīgas maratons ir daudz labāks un veselīgāks kaut vai no gaisa tīrības viedokļa). Uz tādu mazu Rīgas maratona dalībnieku skaitu viena nāve Rīgā maratonskrējienā gaidāma reizi 70 gados. Savukārt viena skrējēja nāvi dažādās Latvijas skriešanas sacensībās varam sagaidīt reizi 5–10 gados. Šā vai tā – skrējēja risks nomirt sacensībās ir neticami mazs, vismaz simtkārt mazāks nekā viesībās pie glāzes, darbā pie galda, nemaz nerunājot par iespēju nomirt slimnīcas gultā. Garo distanču skrējējiem ir simtkārt mazāks traumatisma risks nekā kalnu slēpotājiem, sporta spēļu pārstāvjiem un motosportistiem.
Kaut man ir iznācis (nepilnīgi) apkopot datus par sportistu nāvi Latvijas sportā, man nav ne mazākās vēlēšanās ar šo informāciju dalīties publiski. Tajos divos gadījumos, kad šajā gadsimtā skrējēja nāvi Latvijā varēja sasaistīt ar tautas sacensībām (viens mirušais bija citas valsts pārstāvis, kas mira dažas dienas pēc sacensībām slimnīcā), laikrakstos un portālos ziņas tika izceltas vairāk nekā pats sportiskais notikums.
Allaž pirms un pēc skriešanas pasākumiem parādījies kāda kolēģa (dīvaini – parasti kāda veselības organizatora vai medicīnas politiķa) komentārs, kura galvenā ziņa ir – katram sportot gribētājam būtu jāveic analīzes, kardiogramma, veloergometrija un pirms skriešanas jāiet prasīt atļauja ģimenes ārstam. Ja visi 25 tūkstoši Rīgas Rimi maratona dažādu distanču skrietgribētāju pirms Rīgas maratona mestos uz poliklīniku veikt ieteiktās pārbaudes vai meklēt “spravkas”, šīs pārbaudes būtu formālas. Tomēr katram profesionālam vai pusprofesionālam sportistam es ieteiktu veikt slodzes elektrokardiogrāfiju – lielākai daļai, t.sk., daudziem Latvijas izlases sportistiem (īpaši komandu sporta veidos) tā uzrādīs nepietiekamu sirds trenētību (vārdu sakot – basketbolistiem es neiesaku maratonu skriet).
Grupa Londonas pētnieku aprēķinājuši, ka garo distanču skrējējiem ir viena nāve uz 2 miljoniem jūdžu. Kaut arī sākumā rakstīju, ka maratonos mirstība ir lielāka nekā pusmaratonos, eiropiešu pētījumos parādās, ka maratonskrējienos, pusmaratonos, 10 km skrējienos un krosos mirstība ir aptuveni līdzīga, jo maratonskrējienus parasti izvēlas skriet labāk sagatavoti sportisti un amatieri. Lai noskrietu maratonskrējienu, treniņos jāveic garas, grūtas treniņdistances, nereti garākas par pašu maratonskrējienu. Man neizdevās atrast statistiski ticamu informāciju par mirstību treniņos, taču ir pieņēmums, ka kopējā mirstība treniņos ir aptuveni 10 reižu zemāka, rēķinot pēc pieveikto distanču skaita.
Īsta garo distanču skriešanas kustība Latvijā ienāca tikai 21. gadsimtā, tā ka mums nav nopietnu pētījumu šajā jomā. Džona Hopkinsa institūts maratonskriešanas un veselības korelāciju pēta daudzus gadus. Galvenā ilgos gados gūtā atziņa ir: garo distanču skriešanai ir pozitīva ietekme uz veselību – skriešana samazina hipertensijas (paaugstināta asinsspiediena), paaugstināta holesterīna līmeņa un cukurslimības risku. Skrējēju mirstība ir ievērojami zemāka, invaliditāte un slimību incidence mazāka, dzīves ilgums – garāks, bet, kas ļoti būtiski, – garo distanču skrējēji vecumā “aizskrien” arī no demences, Alcheimera slimības un bezpalīdzības vecumdienās. Maratonskrējiena popularitātes pieaugums uz zemeslodes galvenokārt saistīts ar pieaugošu iedzīvotāju ticību sporta un veselības korelācijai.
Tiem, kas nesaprata iepriekšējo teikumu – skriet maratonu nozīmē saglabāt skaidru saprātu vecumdienās.
Vai sports ir bīstams dzīvībai un veselībai?
Sports no sporta ļoti atšķiras – profesionālais sports no amatieru vai veterānu sporta, garo distanču slēpošana no svarcelšanas, šaušana no izpletņlēkšanas vai šaha. Par sportu mēdz saukt arī nodošanos ekstrēmiem lēcieniem no augstākajiem namiem pasaulē, izdzīvošanas sacensības, piemēram, skriešus pāri Sahāras tuksnesim, kamaniņu sportam līdzīgus nobraucienus pa kalnu šosejām neapstādinot satiksmi. Šo rindu autors pirms dažām nedēļām ar velosipēdu nobrauca Bolīvijā Nāves ceļu – 62 km, un uzskata šo izklaidi par sportu.
Līdz ar katra autora izpratni par sportu, atšķirīgi ir traumas un sporta nāves vērtēšanas kritēriji. Bez tam nāves gadījumu skaits atšķiras pēc sporta veida popularitātes, proti, cik daudz cilvēku ar to nodarbojas.
Autors pie nāves sportā mēdz pieskaitīt tos, kas miruši arī no priekšdziedzera audzēja pēc pārmērīgas anabolisko hormonu lietošanas, kā arī tos, kuru sirdsdarbību izmainījušas dopingvielas un aizvedušas pie pataloganatoma tieši – bez sporta ārsta starpniecības. Medicīnā bieži vien ķīmiska viela mazās devās ir zāles, bet lielās – inde. Sporta zālēs un internetā pārdod sporta dzērienam līdzīgus uzturbagātinātājus, kas satur pārmērīgas kofeīna devas, tādas enerģijas dzērienu tipiskas sastāvdaļās kā taurīnu un D-glikurona-γ-laktonu, Acacia rigidula sastāvā esošo feniletilamīna hidrohlorīdu, dimetilkoklaurīnu, dijodotirozīnu, bet īpaši bieži – sinefrīnu, kas ir dabisks rūgtā apelsīna mizas alkaloīda ekstrakts ar adrenalīnam līdzīga stimulanta iedarbību uz centrālo nervu sistēmu. Visas šīs vielas lielākās devās var būt bīstamas ne tikai sirds un asinsvadu, bet arī centrālai nervu sistēmai, un galu galā – arī dzīvībai. Ne velti pasaules dzīvībai bīstamāko sporta veidu sarakstā atrodam poverliftingu un bodibildingu, jo katru gadu no pārmērīgu uzturbagātinātāju lietošanas fiziskās formas uzturēšanai bojā iet desmitiem šo sporta veidu pārstāvji (nemēģināšu šajā rakstā ietilpināt informāciju par vairāku relatīvi jaunu šo sporta veida pārstāvju nāvi Latvijā). Informācijai: lielākā mirstība sportā, rēķinot pret dalībnieku skaitu, ir alpīnismam, motobraukšanai un jāšanas sportam, turklāt pēdējie divi sporta veidi un amerikāņu futbols dod smagākās traumas ar invaliditāti.
Pie sporta nāvēm pieskaitāmi arī līdzjutēju nāves gadījumi.
Kā aizmukt no nāves maratonskrējienā?
Mācieties skriet un skrieniet!
Sacensties var jebkurā vecumā, bet jāsacenšas ar sev līdzīga vecuma un sagatavotības skrējējiem. Nav ne mazākā iemesla salīdzināt Āfrikas puišus, kas pieveic 42 kilometru distanci 2 stundās 3 minūtēs, ar mana vecuma vīru, kas šo pašu attālumu veic sešās stundās. Divas būtiskās lietas, kas būtu jāapgūst jebkuram topošajam maratonskrējējam, ir: kustības fizioloģija, proti, iesildīšanās, atsildīšanās, izstaipīšanās, kā arī sevis saudzēšana, proti, izotoniska šķidruma pietiekama lietošana. Ja Jums “Isostar” un tam līdzīgi izotoniskie šķidrumi šķiet par dārgu vai negaršīgi, rīkojieties vienkārši – lejiet vienu ceturtdaļu litra vīnogu sulas trim ceturtdaļām litra ūdens, un piebirdiniet šķipsniņu sāls. Manuprāt lētākie un labākie varianti ir iegādāties puslitra burku ar izotoniskā šķīduma pulveri un lietot pēc virsū drukātās instrukcijas. Lēti un labi – pirms un pēc treniņiem, pirms sacensībām, sacensību laikā un pēc tām.
Trešā lieta būtu – atrodi savu sporta ārstu vai vismaz ģimenes ārstu, kas mīl sportu un pats ar to nodarbojas. Visus vecāka gadagājuma ļaudis, kas pirms tam guvuši no sava ārsta ieteikumu neskriet maratonu (nespēlēt futbolu, nepeldēt āliņģī, neboksēties) es iesaku aiziet pie iepriekšminētā profesora Oskara Kalēja un veikt sirdsdarbības izmeklēšanas kompleksu. Varu garantēt, ka ieteikums būs sportot, bet ar virkni nosacījumu, un, iespējams – šādiem tādiem medikamentiem.
Mani satrauc, ka Latvijā pret sportu medicīnā joprojām ir noliegums vai zināšanu mazspēja. Reiz man nācās vērot kādu pusmaratona finišu kādā Latvijas pilsētā. Finišam ar ļoti labu rezultātu (aptuveni 1 stunda 50 minūtes) tuvojās aptuveni 40 gadus veca sportiste, bet aptuveni 100 metrus līdz finišam viņas soļi kļuva nedroši, kustības nekoordinētas. No aizmugures pieskrēja divi džentlmeņi, paņēma meiteni zem pleciem un palīdzēja tikt līdz finišam, kur viņa sabruka.
Šajā brīdī no neatliekamās palīdzības automašīnai līdzīgas mašīnas izlēca jauneklis, paņēma ožamā spirta pudelīti, uzlēja šķidrumu uz vates un tā – bez medicīnas somas, bez elpināšanas aparāta – droši devās palīdzēt cietušajai. Sportiste nenomira tikai tāpēc, ka nebija zaudējusi samaņu un viņai izdevās iedzert izotonisku šķīdumu, ko viņai laipni pasniedza klātesošie, kas viņu arī paglāba no ārstēšanas ar ožamo spirtu.
Par amatiersportistu kaitīgu mīlestību uz uzturbagātinātājiem un anaboliskajiem medikametiem
Sports no sporta atšķiras, un – tas ko rakstīšu šajā nodaļā, mazāk attiecas uz skrējējiem.
Lielākā grupa ļaužu, kas aktīvi ienāk sportā, ir ģimene ar pusaugu vecuma bērniem, kas turpina sportot arī tad, kad bērni jau izauguši. Šāds amatieru sportists strādā 8 stundas dienā, uztur ģimeni, ir sociāli aktīvs. Brīvajā laikā šis sportists apzināti trenējas un sacenšas ar citiem sportistiem. Šī amatiersportista iemesli sportošanai brīvajā laikā ir ārējā izskata uzlabošana, veselības uzlabošana, svara zaudēšana, brīvā laika pavadīšana un jaunu cilvēku iepazīšana.
Šis amatiersportists, kā likums, lieto ķīmiski aktīvas farmakoloģiskas vielas apzināti vai neapzināti. Apzināti šis amatiersportists lieto analgētiskus līdzekļus, pseidoefedrīnu saturošus līdzekļus, amfetamīnus, citus stimulatorus, androgēnos anaboliskos steroīdus, eritropoetīnu un augšanas hormonu. Neapzināti viņš pakļaujas reklāmai, lieto uzturbagātinātājus, enerģijas dzērienu, kas satur pseidoefedrīnu, lielās devās kofeīnu un olbaltumvielu preparātus. Nereti amatiersportistiem ir pārslodze un izsīkšana, viņi saņem psihotropisku terapiju, kā arī lieto alkoholu kā antidepresantu.
Diemžēl amatieru sportā, veterānu sportā un izdzīvošanas sporta veidos iesaistītie sportisti lieto androgēnos anaboliskos steroīdus. To dara gan apzināti – ārējā izskata uzlabošanai vai rezultātu sasniegšanai, gan neapzināti – uzņemot tos ar uztura bagātinātājiem vai iegādājoties no melīgiem pārdevējiem. Lielākoties tā ir kontrabandas prece, ko salīdzinoši viegli var nopirkt fitnesa klubos. Internetā šādas vielas var iegādāties ar visām lietošanas instrukcijām. Daudzi sporta uzturbagātinātāji satur testosteronu, kas veterāniem ir ļoti efektīvs dopinglīdzeklis, taču testosterona lietošana senioru vecumā stimulē priekšdziedzera vēža (karcinomas) veidošanos.
Mans ieteikums šajā rakstā ir – sportojot nelietojiet zāles un uzturbagātinātājus, ja neesat konsultējies ar ārstu, kas mīl un saprot sportu un farmakoloģiju. Lielai daļai ārstu maratonskriešana izraisa tādu pašu paniku kā jūsu sievasmātei vai vecaimammai, viņiem nav iespējas iedziļināties pārslodzes, medikamentu un uzturbagātinātāju kombinācijā.
21. gadsimta eiropietis – aiziet pensijā un sāk sportot, izvēlas izdzīvošanas sportu
Katrā politiskā diskusijā dzirdam vārdus – Eiropa (Latvija) noveco.
Esmu nodzīvojis līdz vecumam, kur mani vienaudži atstāj aktīvās darba gaitas. Mani paziņas – ārsti un medicīnas publicisti – skandināvi, šveicieši, holandieši, vācieši un briti, aiziet pensijā un sāk sportot aktīvāk. Pilnīgi skaidrs, ka otrais sporta mūžs kļūs par ikdienu arī Latvijas pensionāriem. Latvijā vecāka gadagājuma ļaužu sports kopā ar izdzīvošanas sportu (maratons, X reiss, triatlons, rogainings) ienāk ikdienā gan sacensību rīkotājam, gan ārstam. Būtiski, ka veterānu vecuma amatiersportistiem nav trenera. Sportists paļaujas uz savām zināšanām un pieredzi, savukārt konsultējošie ārsti ir bez zināšanām sporta medicīnā, tāpēc parasti pirmās traumas vai sliktas pašsajūtas gadījumā uz kādu laiku sporta nodarbības aizliedz. Pasaules čempionātos veterāniem visaktīvāk piedalās tieši vīri un sievas 65+ grupā, kuri šīm sacensībām gatavojas augstkalnē, nereti trenējas kā profesionāli sportisti vairākas reizes dienā ar pārslodzēm, lieto dopingu vairāk nekā pasaules klases sportisti. Neticēsiet – Kenijas kalnā 3000 metru augstumā trenējas vairāk veterānu nekā aktīvo profesionālo sportistu (arī – vairāk eiropiešu nekā afrikāņu).
Valstiski jānosaka medicīnas palīdzības sniegšanas līmenis sporta sacensībās
Galvenais valstiskais mērķis, ko mums vajadzētu sasniegt, ir korekta medicīnas palīdzības iespēja sporta sacensībās. Sporta traumas ir ļoti atšķirīgas (nav tādas amatieru sacensības basketbolā, kurās iztiktu bez ceļa locītavas vai potītes locītavas traumas, tāpat kā nav iespējamas amatieru sacensības hokejā bez galvas, kakla un plecu traumas). Ritma traucējumi uz hipovolēmijas (šķidruma trūkuma) un sirds slimības fona ir biežākais nāves cēlonis, tāpēc jebkurās lielās sacensībās būtu jāatrodas labi sagatavotam mediķim, kas spēj likvidēt hipovolēmiju un atjaunot ritmu (sporta būvēs daudz vairāk nekā jebkurā citā vietā vajadzētu atrasties defibrilatoram un Ambu maisam elpināšanai – labs, “muļķu drošs” komplekts maksā ap 1000 eiro). Nav pieļaujams, ka sporta sacensības apkalpo Neatliekamās palīdzības mašīnai līdzīga automašīna bez defibrilācijas iespējām vai mediķis, kas nav spējīgs defibrilāciju un intensīvās terapijas pasākumus veikt. Lai cik dārgi tas maksā, profesionāla labi apmācīta un apgādāta neatliekamās palīdzības brigāde var palīdzēt neticami daudz (es pat nemēģināšu atsaukties uz gadījumu ar kādu Latvijā un Eiropā vēl joprojām aktīvu politiķi, kura glābšanu pusmaratona distances finišā kā paraugu varētu aprakstīt medicīnas grāmatās. Kolēģe, kas toreiz šajās sacensībās dežurēja un reanimācijas pasākumus veica, tiešām ir izcila).
Un vēl vajadzētu ar likumu noteikt, ka nopietnas sacensības drīkst rīkot tikai nacionālo federāciju paspārnē, ievērojot visus drošības pasākumus.
Rīgas maratons ir vienas no drošākajām sacensībām pasaulē. Garo distanču skriešana nav traumatiska, taču pagarina dzīvi un uzlabo dzīves kvalitāti.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!