Mūsdienu Ziemassvētkiem nav viegli iziet “piecgadnieka testu” – paskaidrot tā, lai pat mazam bērnam taptu skaidrs, kas īsti šie ir par svētkiem un kāpēc tie būtu svinami.
No vienas puses (pārsvarā, no garīgajām autoritātēm) ir pieejamas norādes, kā tos NEVAJAG svinēt.
Tātad: Ziemassvētkus nevajag komercializēt, nevajag būt pārmēru skaļiem, nevajag likt uzsvaru uz dāvanām, nevajag atlaides veikalos, nevajag ņemšanos… No otras puses ir padomi (pārsvarā no psiholoģijas autoritātēm), ka vajag svinēt vairāk “priekš sevis”, tā, lai pašam ērtāk un patīkamāk.
Un, ja negribas, tad nevajag svinēt vispār – tā, it kā svētki jau pēc definīcijas nebūtu lieta, kuru mēs darām kopā ar citiem, un, tātad, esam gan iesaistīti, gan līdzatbildīgi tajos pret citiem. Līdzīgi kā esam daļa no savas ģimenes, valsts un sabiedrības, neatkarīgi no tā brīža “ego” noskaņām un pašpietiekamības fantāzijām.
Bet tad kā?
Vispirms es piedāvātu svētkus uztvert nopietni. Mēs dzīvojam kultūrā, kas idealizē bērnišķīgu narcismu. Tā ir doma, ka mēs katrs pats piešķiram dzīvei, un tostarp svētkiem, jēgu un skaidrojumu, turklāt, visi skaidrojumi ir labi diezgan.
Bet tās ir muļķības. Svētki ir mūsu kultūras kopīgais kods, kas ļauj mums vienoties ap kādu abstraktu vērtību. Tas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem. Dzīvnieki nesvin svētkus. Tie vienojas baros ap ļoti konkrētām lietām – teritoriju, asinsradniecību, sugas piederību. Tikai cilvēki, pateicoties mūsu neticami sarežģītajām smadzenēm un prātam, spēj vienoties ap konceptuālām vērtībām – piemēram, taisnīgumu, mieru, tuvību. Vai arī karu un nežēlību. Šīs konceptuālās vērtības, kas vieno mūs kā noteiktu grupu, iemieso svētki, un mēs tās paceļam svētkos. Tāpēc svētki ir nopietna padarīšana. Caur tiem mēs kļūstam piederīgi noteiktai kultūrai un noteikta veida cilvēkiem, kuriem svarīgas noteiktas lietas.
Caur Ziemassvētkiem mēs kļūstam piederīgi Rietumu kultūrai un civilizācijai, kas šajās dienās jau gandrīz divtūkstoš gadu svin un vienojas ap noteiktu ideju.
Un kas tā ir par ideju?
Katra ideja dzīvo gaisā un netveramā kolektīvā bezapziņā, un mums tā vispirms ir jānoķer cilvēku tēlā un valodā. Miers top par dūju. Svētums par karogu. Ideju, ko svinam Ziemassvētkos, mūsu kultūra ataino Jēzus bērniņa piedzimšanas notikumā.
Ja mēs paši esam kā bērniņi, tad tālāk par šo vēsturisko attēlu ar zīdaini kūtī un aitiņām apkārt neko neredzam. Mēs taču varam arī skatīties uz karogu un redzēt tikai auduma gabalu trijās krāsās vai miera dūju aizgaiņāt kā parastāko pilsētas balodi. Bet brīdī, kad mēs izmantojam savu smadzeņu doto spēju paraudzīties aiz burtiskās nozīmes, mēs sākam saskatīt simbolu nozīmi.
Ko tad nozīmē šis simbols ar mazo bērnu silītē?
Ikviens patiess simbols saistās ar mūsu psihes realitātēm un vajadzībām. Tieši tāpēc lielie cilvēces stāsti un simboli spēj mūs uzrunāt tūkstošiem gadu – ilgi pēc tam, kad to vēsturiskā, politiskā, reliģiskā nozīme jau sen zudusi. Tā arī Kristus bērna dzimšana ataino noteiktu mūsu psihes mehānismu jeb arhetipu. Šis stāsts apraksta cilvēka psiholoģisko vajadzību un meklējumus pēc jēgas. Tajā caur Jēzus bērnu pasaulē piedzimst pats Logoss – dzīves neizteiktā jēga un kārtība. Jēzus bērna piedzimšana maina visu lietu ierasto kārtību, tā piešķir skaidrojumu vēsturei jeb tam, kas ar mums ir noticis. Un tā padara saprotamu nākotni jeb mazina trauksmi par to, kas vēl tikai būs.
Ziemassvētku stāsts ir par psihes notikumu, kurā piedzimst jēga dzīvei, un līdz ar to arī miers.
Psihes struktūra, kas nav pieredzējusi savu “Jēzus bērna piedzimšanu” ir psihe bez jēgas. Tā ir depresīva psihe. Un psihe, kurai “Jēzus bērniņš” neatnes mieru, ir psihe, kura cieš no trauksmes un bailēm – ikdienišķām un eksistenciālām. Ņemot vērā, ka mūsdienu pasaulē depresija un trauksme ir aizvien izplatītākas nelaimes, Jēzus bērna dzimšana nekad vēl nav bijusi tik gaidīta…Katrs mīts ne tikai ataino psihes struktūras, bet tās arī skaidro un padara vieglāk izdzīvojamas. Svētkos mēs mācāmies no mūsu kopējās pieredzes.
Ko tad var mācīties no Jēzus bērna jeb jēgas rašanās stāsta?
Viens – dzīvei jēgu ne vienmēr jāmeklē grandiozos veikumos vai pieredzēs. Reizēm to var piešķirt pavisam mazas, no pasaules skatu punkta īpaši nemanāmas lietas – kā necils bērnelis kādā pamestā lauku nostūrī.
Otrs – dzīves jēga var “piedzimt” pēkšņi, laikā un vietā, kur to negaidām, starp cilvēkiem, kurus nezinām. Kamēr vien mēs esam jēgai atvērti – ar tādu attieksmi kā Marijai, kas vienkārši teica: Fiat! Lai notiek!, un ienesa gaismu pasaulē.
Trešais – jēga pie katra no mums atnāk savā veidā, bet tā nekad nevar būt tikai individuāla lieta vai katra paša darīšana. Jēzus bērna dzimšana gan ir necila, bet uz to norāda zvaigznes debesīs un trīs gudrie atpazīst šajā bērnā nozīmi ārpus viņa dzimtās kūts robežām.
Patiesa dzīves jēga, gluži kā Jēzus bērns, spēj atnest mieru, kādu ne pasaule, ne psihoterapija, ne antidepresanti, ne citas pasaules lietas nespēj dot (lai arī es kā terapeits ar saviem pacientiem bieži dodos jēgas meklējumos un ceru, ka varu būt viņiem noderīgs pavadonis, bet diez vai daudz vairāk…)
Tādā ziņā jēga ir pārpasaulīga. Bet tā ir patiesa tikai tad, ja, gluži kā Kristus bērns, atbrīvo ne tikai mūs pašus, bet ļauj caur mums piedzīvot šo jēgpilnuma sajūtu arī tiem, kas mums apkārt – mūsu tuvajiem, ģimenei, sabiedrībai, tautai un arī kultūrai.
Kā to īsto jēgu atpazīt? Kā mieru. Jo mūsu kultūrā dzīves jēga ir nesaraujami saistīta ar ideju par mieru: svēta ir tā nakts, kas ir klusa, un bērniņš, kas silītē mierīgi dus…To mēs arī Ziemassvētkos svinam. Paskatāmies, kas guļ mūsu Betlēmas silītē. Un, ja tur vēl nekā nav, tad sakām: Okej, lai notiek! Mēs esam atnākšanai gatavi.
Lai Jums izdodas pieredzēt jēgas piedzimšanu savā dzīvē, un lai šis notikums nes mieru pēc iespējas vairāk cilvēku jums līdzās!
Mierpilnus Ziemassvētkus!
Avots: Facebook
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
800 gadu okupācija no rietumu puses savu padarījusi ja rietumu kultūra tuvāk nekā pašu savā, tāpēc jau esam tur kur esam un kā tālāk ja arvien mazāk paliekam
Garā okupācija aptumšojusi cilvēku prātus.
Latviešiem ZS nozīmē Ziemas Saulgrieži.
Man vienalga ko sektantiem. Lai viņi uz savām zemēm.