Neprasme mīlēt tiek pārmesta daudzām sievietēm. Un šoreiz nebūs runa par partnerattiecībām, bet gan par mātes mīlestību, pareizāk sakot – ne-mīlestību.
Viņa teica: „Esmu darbā no rīta līdz vakaram. Es vispār neatceros, kad biju atvaļinājumā. Darbs paņem mani visu, bez atlikuma.
Sergejs atkal mani pameta Marijas dēļ. Es saprotu, Marija ir vairāk piemērota viņam nekā es – viņas augums ir trenēts fitnesa nodarbībās, viņas darba diena beidzas pulksten piecos, svētdienās viņa gatavo gardas brokastis, nevis sēžas pie datora un „pievelk astes” nepadarītajiem darbiem. Viņiem ir daudz kopīgu interešu, un vispār – Marija ir daudz simpātiskāka par mani – viņai ir savs frizieris, kosmetologs un manikīra meistare.
Kad pēdējoreiz tikāmies un Sergejs mani atvadoties apskāva, es ieelpoju viņa smaržu un jutu, cik tuvs viņš man ir, bet jau septiņus gadus viņš ir kopā ar Mariju , un es saprotu, ka mums nekad nekas vairs nebūs. Es nepagūšu vairs dzemdēt bērnu, ja arī viņš to vēlēsies. Esmu nogurusi gaidīt”.
Viņa teica: „Mamma mani vienmēr ar kādu salīdzināja. Teica, ka es nekam nederu. Teica, ka man vajadzētu būt tādai, kā Inese — labi mācīties, nodarboties ar sportu, nestaigāt ar salīkušu muguru. Mammas draudzenes meita Inese no kaimiņmājas vienmēr bija labākā – basketboliste, teicamniece, ar taisnu muguru. Un lielām acīm zirga ģīmī. Es ienīdu viņu. Es centos iet tikpat stalti kā viņa, izvalbīt acis un šķobīt lūpas, tāpat kā to darīja viņa, bet man tas ne sevišķi padevās. Un mana kvēlākā vēlēšanās bija, lai Inesei būtu slikti, lai viņas mugura pēkšņi sakumptu, skolotāji rātu par sliktām atzīmēm, treneris izmestu no basketbola komandas. Un kad mamma to visu redzētu, viņa mīlētu mani, nevis Inesi. Mīlētu mani tādu, kāda esmu – ar sakumpušu muguru un bez basketbola treniņiem.”
Viņa teica: „Manu mammu vecmāmiņa nemīlēja. Vectētiņš pameta vecmāmiņu un viņai bija grūta dzīve. Viņa daudz strādāja, iemeta sīvo un iepļaukāja manu mammu. Mēdza teikt viņai: „Raudi, raudi – būs mazāk jāčurā!”. Un vēl: „Nav ko apkārt vazāties, palaistuve!”. Es saprotu, kāpēc mamma tā izturas pret mani. Kāpēc viņa nemīl mani. Jo viņu nemīlēja viņas mamma”.
Viņa teica: „Mana vecmāmiņa ir karalaika bērns. Nebija ko ēst, nebija ko vilkt mugurā. Pankūkas no kartupeļu mizām. Viņu tētis pēra ar elektrības vadu, mērķējot vecmāmiņai pa galvu. Mamma (mana vecvecmāmiņa) nelikās ne zinis, pat nemēģināja viņu aizstāvēt. Vēlāk viņš pameta ģimeni un aizgāja pie kādas sievietes, ar kuru strādāja kopā fabrikā, un vairāk es neko par viņu neesmu dzirdējusi. Es saprotu, kāpēc vecmāmiņa neprata mīlēt savu bērnu. Jo viņu nemīlēja viņas mamma”.
Viņa teica: „Ja man piedzims meita, vai es spēšu viņu mīlēt? Es taču to neprotu. Man ir jāiemācās viņu mīlēt jau tagad, pirms viņa ir piedzimusi. Bet kā gan es to varu, ja nezinu, kā to dara”. Viņa skatās laukā pa logu, pēc tam palūkojas uz sarunu biedreni – un viņas skatiens ir kā nopērtam kucēnam…Piepeši kāda doma liek viņai saslieties, viņa lēni kā palēninātā filmā pagriežas un saka: „Laikam, ir jāpiedod mammai? Un tad taču es spēšu mīlēt?..”
***
Viņām vienmēr kaut kā pietrūkst. Viņām vienmēr kāda cita šķiet labāka. Viņas vienmēr vēlas kļūt citādas. Vispirms — staigāt ar taisnu muguru kā Inese, lai mamma ieraudzītu un viņu iemīlētu, pēc tam – būt tādai kā Lilija, kuru vīrieši mīl vairāk. Tad – iemācīties mīlēt vēl nedzimušu bērnu. Vēlāk – piedot mātei. Taču ir aizmirsts galvenais: neprasme mīlēt, pirmkārt, ir nemīlēt pašai sevi, būt neapmierinātai ar sevi tādu, kāda esi. Kā gan lai kāds tevi ieraudzītu un iemīlētu, ja tu pati sev esi kļuvusi neredzama?
Varbūt sāc ar sevi, pieņem sevi – sevi ar sakumpušu muguru, sevi – tādu, kāda esi?
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
kaoec pencis anzas pazled
ok