Kāpēc “body positive” jeb sava resnā ķermeņa pieņemšana patiesībā ir bīstama dzīvībai

Zaudējusi gandrīz 90 kilogramus, psihiatre atspēko populārus mītus

Pēdējā laikā gan sociālajos tīklos, gan personīgos blogos un nu jau arī televīzijā tiek popularizēta tā dēvētā body postive dzīves uztvere jeb viedoklis, ka būt resnam ir labi, ja vien pats esi apmierināts ar sevi. Jo cilvēki esot jāpieņem tādi, kādi viņi ir.

Publiskajā telpā dedzīgi tiek aizstāvēts uzskats, ka laimīgs var būt arī resns cilvēks, un nav vajadzības lieki pūlēties, lai zaudētu lieko svaru, jo tā, lūk, būšot izdabāšana greizajiem, sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem.

Psihoterapeite Nadja Erdmane, kura pati ilgus gadus ir uzskatījusi tāpat kā “body positive” kustības iedvesmotāji Latvijā, stāsta: “Nolēmu, ka tāda “tievā dzīve” nemaz nav nepieciešama: lieko svaru sabiedrībā demonizē bez iemesla. Biju resna, bet nesmēķēju, nedzēru, neēdu ātrās uzkodas un sarkano gaļu. Biju arī labā fiziskajā formā. Izvirzīju citas prioritātes dzīvē; kļuvu par psihoterapeiti, apprecējos. Trīsdesmit gadu vecumā svēru jau 150 kilogramus, un ja man ko jautāja, atbildēju, ka jūtos labi par spīti lielajam svaram un viegli varētu to samazināt, ja vien pati vēlētos.”

Reiz Nadja vietnē “Reddit” pamanīja jēdzienu “taukloģika” (fatlogic), kas nenozīmē “resnu cilvēku loģika”, bet gan attiecas uz visu kopējo mūsu prāta “miskasti”, kurā ietilpst šaubīgi medicīniski fakti, labi domāti padomi, pašdarinātas idejas un fantāzijas, kas padara svara zaudēšanu ne tikai grūtu, bet pat neiespējamu.

“Jau kopš bērnības man stāstīja, ka “mūsu ģimenē gēnos ir būt resnam” un mana vielmaiņa esot “sabojāta” – un tas šķita sasaucamies ar manu personīgo pieredzi,” atklāj psihoterapeite.

“Šiem maldiem biju ticējusi visu dzīvi, un to gaisināšana bija ilgs un reizēm sāpīgs process. Bet tad sāku jaunās zināšanas izmantot praksē. Samazināju kaloriju daudzumu uzturā un kustējos vairāk.

Gada laikā biju normāla svara robežās 175 centimetrus garajam augumam; vēl pēc dažiem mēnešiem svēru jau vairs tikai 63 kilogramus – tas bija mazākais svars, kāds man bijis kopš 12 vai 13 gadu vecuma, turpina Erdmane.

 Lūk, piecu noturīgāko mītu atmaskojums:

Pirmais mīts: patērēju tikai 1000 kalorijas dienā, bet svars nezūd

Tas ir skaidrs: ikvienam vajadzīga enerģija. Plaši izplatīts ir mīts, ka cilvēku vielmaiņas līmenis var ļoti atšķirties. Nepieciešamās enerģijas apjomu nosaka dažādi faktori, bet galvenais ir ķermeņa masa un tas, kas to veido.

Ikviena cilvēka enerģijas patēriņu patiesībā var visai precīzi aprēķināt pēc noteiktām formulām. Vienīgā nepieciešamā informācija ir auguma garums, svars, dzimums un aptuvens ikdienas fizisko aktivitāšu līmenis. Tiešsaistē atrodami daudzi kalkulatori; atliek meklētājā ierakstīt “basal metabolic rate calculator” (BMR, “bāzes vielmaiņas līmeņa kalkulators” ) ,  kas ļauj uzzināt, cik kalorijas būtu nepieciešamas, ja visu dienu pavadītu miera stāvoklī.

Ir liela iespēja, ka jūsu BMR būs robežās no 1400 un 2000 kalorijām dienā, ja vien nepiederat pie cilvēku grupām ar ļoti augstu vai ļoti zemu ķermeņa masu. Secinājums: vairākums cilvēku patērē daudz vairāk nekā 1500 kaloriju dienā, bet pat cilvēkiem ar ļoti zemu patēriņu nepieciešams ievērojami vairāk enerģijas nekā 1000 kalorijas. Tas nozīmē, ka ir praktiski neiespējami zaudēt svaru, ja dienā patērē 1000 kalorijas.

Tāpēc jautājums ir šāds: vai tu patiešām ēd tik maz, kā pats uzskati?

Cilvēki ar lieko svaru ļoti bieži par zemu novērtē kaloriju daudzumu pārtikā.

Iespējams stipri kļūdīties attiecībā uz kaloriju skaitu, un cilvēkiem ar lieko svaru ir vēl jo lielāka tendence to novērtēt pārāk zemu. Kādā 1992. gadā veiktā pētījumā šādi cilvēki raksturoti kā “izturīgi pret diētām”. Viņi apgalvo, ka nespēj zaudēt svaru par spīti kaloriju apjoma ierobežošanai zem 1200 kalorijām dienā. Bet, kā to pierādīja maltīšu pierakstu dienasgrāmatas, viņi bija novērtējuši patērēto kaloriju daudzumu par 47 procentiem zemāk (tātad apēda vairāk, nekā domāja), bet fizisko aktivitāšu apjomu – par 51 procentu augstāk nekā realitātē (tātad kustējās patiesībā mazāk).

Nejaukā realitāte apgalvojumā “es jau patiesībā nemaz daudz neēdu, bet vienalga pieņemos svarā”, ir nevis vielmaiņa, bet savu ēšanas paradumu uztvere.

Otrais mīts: Liekais svars nav nemaz tik bīstams veselībai

Ar šo tauku loģikas argumentu iznāk sastapties visbiežāk, un es pati tam daudzus gadus ticēju. Atskatoties pagātnē, par to sevi arī visvairāk šaustu. Biju paradusi apgalvot, ka mans lēmums par svaru ir racionāls, bet mani ierobežoja divi maldīgi pieņēmumi: pirmkārt, ka ir ārkārtīgi grūti sasniegt un saglabāt normālu svaru; un, otrkārt, ieguvums tāpat nav nekāds lielais. Tolaik izmantoju katru iespēju argumentēt par labu pretējai nostājai.

Cienu ikviena lēmumu pašam izvirzīt prioritātes un mierīgi pieņemt lieko svaru vai aptaukošanos. Situācija nav obligāti jāmaina tikai tāpēc vien, ka tas iespējams. Tomēr, pieņemot lēmumu, jābūt informētam par visiem variantiem.

Jautājums nav par to, vai tavs dibens labāk izskatās 36. vai 42. izmēra džinsos. Drīzāk stāsts ir par ķermeņa iekšējiem procesiem un to, kā liekais svars tieši ietekmē dzīves kvalitāti.

Aptaukošanās nedaudz līdzinās smēķēšanai: vēzis nesāk veidoties pēc pirmās cigaretes. Ja cilvēkam ir dabiska nosliece uz plaušu slimībām, tas var prasīt piecus gadus. Cita cilvēka plaušas var izturēt smēķēšanu 50 garu garumā, kamēr tā nodara lielu ļaunumu. Pat ja kaitējums nav redzams, nevar teikt, ka tā nav.

Kādā 2013. gadā veiktā pētījumā skatītas aptaukošanās sekas, koncentrējoties uz tā dēvētajiem “veselīgi resnajiem” cilvēkiem.

Salīdzinot veselus cilvēkus ar normālu svaru un veselus cilvēkus ar lieko svaru, konstatēts, ka otrajai grupai ir ievērojami augstāks risks saslimt vai pat nomirt no sirds un asinsvadu slimībām.

Pētījuma autori tādējādi secināja, ka uzskats, ka vari būt resns, bet fiziski labā formā, ir tikai mīts.

Cits, 2015. gadā veikts pētījums šos rezultātus apstiprināja. Tajā piedalījās šķietami veseli cilvēki ar lieko svaru, un 20 gadu laikā vairāk nekā puse no viņiem kļuva par neveseliem cilvēkiem ar lieko svaru.

Risks saslimt bija astoņas reizes augstāks nekā grupā, kuras dalībniekiem bija normāls svars.

Risks ietver, bet neaprobežojas ar šādām saslimšanām: diabēts, sirds un asinsvadu slimības, vēzis, miega apnoja, artrīts un locītavu problēmas, reproduktīvās veselības problēmas, astma, muguras sāpes, urīna nesaturēšana un insults.

Trešais mīts: Liekais svars neietekmē manu dzīvi

Ilgi pārliecināju sevi, ka aptaukošanās manu dzīvi īpaši negatīvi neietekmē. Apspiedu elsošanu, kāpjot pa kāpnēm, tāpēc varēju sev teikt, ka man nav problēmu uzkāpt trešajā stāvā. Nokļuvusi augšā, reizēm izlikos klepojam vai smejamies, lai noslēptu faktu, ka man trūkst elpas.

Sabiedrība mums ļauj ļoti viegli piemānīt pašiem sevi. Tos, kuri regulāri sporto, saucam par “sporta fanātiķiem” un “fitnesa frīkiem”, kamēr “normāli” ir mazkustīga dzīvesveida piekritēji. Tagad, kad varu salīdzināt sava labi trenētā (un es galīgi neesmu atlētiska vai pārtrenēta) ķermeņa iespējas ar iepriekšējo fizisko formu, varu spriest, cik ļoti zemāka par vēlamo tā bija agrāk. Negribu teikt, ka nebūtu cilvēku ar lieko svaru, kuri daudz trenējas. Bet varu iztēloties, ka daudzi kļūst par tādu pašu maldu upuriem kā es: uzskatīju, ka arī relatīvi parastas lietas ir lieliski sportiski sasniegumi.

Līdzīgās domās esmu par ASV “tauku pieņemšanas kustības” līderi Reiginu Čeistinu, kura apgalvo, ka ir “elites sportiste”, neskatoties uz šausminošo ķermeņa masas indeksu. 2013. gadā viņa pieveica maratonu un publicēja rakstu “Mans resnais un pabeigtais maratons” (“My Big Fat Finished Marathon”). Tajā viņa apraksta, kā pēc piecu mēnešu treniņiem pieveikusi maratonu 12 stundās un 20 minūtēs.

Cilvēkam ar nopietnu aptaukošanos patiešām ir sasniegums nostaigāt visu maratona distanci vienā piegājienā. Bet Čeistinas vidējais ātrums, 3,5 kilometri stundā, ir daudz lēnāks par parastu pastaigas soli.
Maratons oficiāli bija beidzies jau pirms vairākām stundām, kad viņa beidzot šķērsoja finiša līniju – rīkotāji jau bija projām.

Arī sacensību pēdējā dalībniece, kāda septiņdesmitgadniece, bija finišējusi dažas stundas pirms Čeistinas.

Protams, katram jāsāk darboties savā sagatavotības līmenī. Kad svēru 150 kilogramus un sešus mēnešus daudz kustēties nevarēju, vidēji sportiski sasniegumi man bija kas līdzīgs olimpiskiem rekordiem. Dažos pirmajos mēnešos bija lepna par dažādu mērķu sasniegšanu, piemēram, pusstundas pastaigu bez apstāšanās vai 20 minūšu braucienu ar velosipēdu pirmo reizi vairāku gadu laikā.

Ir labi lepoties ar savu attīstību un individuālajiem sasniegumiem, pat ja objektīvi tie nav tik vareni. Bet paziņojums, ka tavs par vidējo daudz zemākais sniegums ir objektīvs rekords un tāpēc nekādi uzlabojumi nav vajadzīgi, tikai neļaus tev (un citiem) risināt liekā svara problēmu.

Ceturtais mīts: Ģimene un draugi nedomā, ka man vajadzētu samazināt svaru

Šis “tauku loģikas” arguments ir patiess tikai attiecībā uz cilvēkiem ar pazeminātu svaru vai tādu svaru, kura samazināšana nozīmētu pārāk mazu ķermeņa masu.

Izstāstīšu savu pieredzi. Kad svēru 150 kilogramus, neviens nopietni neapgalvoja, ka svara zaudēšana man nāktu par labu. Bet, izņemot manu māti, visus šos gadus neviens pat nepavaicāja par manu svaru.

Mans svars bija kā istabā iekļuvis zilonis, kuru neviens nepiemin – kamēr es nesāku runāt par to pati.

Pirmos 40 kilogramus zaudēju paklusām, nevienam par to nestāstot. Kad sasniedzu aptuveni 105 kilogramus, visi pēkšņi pamanīja, ka esmu notievējusi. Tolaik biju vēl ļoti aptaukojusies, bet apkārtējie to uztvēra gluži citādi. Jautājumi bira viens pēc otra: es taču negribot zaudēt vēl vairāk svara? Tagad taču diētai liekams punkts, vai ne? Jā, lieliski zaudēt tik daudz svara, bet vairāk tievēt taču nevajag?

Kaimiņiene, pamanījusi mani dārzā, raižpilnā balsī apvaicājās vīram, cik es sveru un lūdza pieskatīt, lai ēdu vairāk. Nejauši satiekot kolēģi uz ielas, viņa, pa pusei jokojot, jautāja, kad man diagnosticēs anoreksiju; vēl kāds atklāja, ka neesot pārāk sajūsminājies par manu jauno tēlu, bažījoties, ka es varētu “nokļūt otrā galējībā”.

Ironiski: kad biju slima un gandrīz nepiecēlos no gultas, sverot 150 kilogramus, neviens par to neraizējās un vispār nepieminēja manu svaru.

Kad biju zaudējusi 40 kilogramus, atkal varēju staigāt un jutos labāk nekā jau gadiem biju jutusies, cilvēki sāka raizēties par manu veselību.

It kā mans ķermenis, kas gadiem bija tabu temats, pēkšņi būtu kļuvis par publisku forumu.

Kāpēc sociāli ir tik pieņemami kādu kritizēt par svara samazināšanos? Iemesls: vairākums cilvēku nezina, kā izskatās liekais svars. Kādā Lielbritānijā veiktā pētījumā cilvēkiem ar lieko svaru tika lūgts sniegt pašnovērtējumu. Tikai 11 procenti sieviešu un septiņi procenti vīriešu ar ķermeņa masas indeksu virs 30 apzinājās, ka viņiem ir liekais svars. Kādā 2015. gadā veiktā pētījumā vecākiem uzdeva jautājumu par viņu bērnu svaru – 80 procenti vecāku, kuru bērniem bija liekais svars, domāja, ka tas ir normāls.

Piektais mīts: Aptaukošanās ir gēnos

Gēni rada pamata situāciju, bet tie nevienam neliek būt resnam. Ģenētiski patiesi var izskaidrot apetīti, patiku uz īpašu garšu (piemēram, saldu vai treknu) un dabisko tieksmi būt fiziski aktīvam.

Vairāki pētījumi liecina, ka tā dēvēto aptaukošanās gēnu īpašnieki dienā patērē vidēji 125-280 kalorijas vairāk, bet vielmaiņas ātrumā atšķirību nav. Teikt, ka dažiem bērniem ir ģenētiski noteikta nosliece uz aptaukošanos nozīmē tikai to, ka viņi mantojuši lielāku apetīti nekā dabiski slaidi bērni, kuri izsalkumu jūt retāk.

Tomēr, vērtējot bērnu noslieci uz aptaukošanos, noteicošais faktors ir vecāku un pārējās vides (piemēram, skolas ēdienkartes) radītie apstākļi, kas var aptaukošanos veicināt vai kavēt. Ja mājās pastāvīgi ir pieejams ēdiens ar lielu kaloriju daudzumu, bērni, iespējams, nekļūs resni, ja viņiem ģenētiski noteikta mazāka apetīte. Pretējā gadījumā bērni var kļūt pat ļoti apaļi.

Pētījumi arī liecina, ka ēdienu izvēle nav neizbēgams liktenis. Kādā eksperimentā tika skenēta smadzeņu reakcija uz ēdienu cilvēkiem ar normālu svaru un cilvēkiem ar aptaukošanos. Atalgojuma centri abu grupu pārstāvju smadzenēs uzrādīja paaugstinātu reakciju uz treknu ēdienu (ātrajām uzkodām, saldumiem). Pēc tam visi pētījuma dalībnieki vairākus mēnešus ievēroja veselīgu ēšanas plānu ar zemas kaloritātes pārtiku. Atkārtojot eksperimentu, izrādījās, ka resno cilvēku smadzenes izteiktāk reaģēja tieši uz šiem produktiem.

Galu galā gēni tikai izveido taciņu, pa kuru iesim, ja paši aktīvi nevēlēsimies mainīt virzienu (bet tas var prasīt lielu piepūli).

Cīņa jau nav mūžīga – kad esam pieraduši pie jauna uzvedības modeļa, vairs nav jāmokās, lai to ievērotu.

Un kāds ir jūsu viedoklis?

Pastāstiet par savu pieredzi komentāros un sekojiet mums  Facebook ,Twitter, Youtube un Instagram!