Jubileja – Latvijas slimnīcām 800 gadu

Pēteris Apinis, žurnāla „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors

Rīgas pirmais hospitālis dibināts 1220. gadā. Mūsu rīcībā ir ziņas, ka Talsos atradusies vēl vecāka medicīniska iestāde, bet tajā slimnieki noteikti nebija stacionēti un nevadīja laiku slimnīcas gultā. Tātad, šogad mums ir iemesls atzīmēt Latvijas slimnīcu astoņsimtgadi.

Man savukārt jau raksta sākumā jāpateicas profesoram Jurim Salakam, profesoram Ojāram Spārītim, profesorei Maija Pozemkovskai un Meldrai Usenko par materiāliem un konsultācijām šā raksta tapšanā. Un dziļā cieņā jānoliec galva tai saulē aizgājušā profesora, medicīnas vēsturnieka Arņa Vīksnas rakstiskā un mutvārdu mantojuma priekšā. Un jāpiebilst, ka raksta pirmpublicējuma versija publicēta žurnāla „Latvijas Ārsts” 2020. gada janvāra ievadrakstā. 

Tātad, Latvijas Nacionālajā arhīvā atrodams dokuments, kas datēts ar 1220. gadu. Tas ir Bīskapa Alberta rīkojums par hospitāļa dibināšanu Rīgā. Dokuments rakstīts uz pergamenta latīņu valodā, bet tā piekārtais zīmogs nav saglabājies (attēls Nr. 1). 

Ja nu kāds nespēj izlasīt uz pergamenta rakstīto, tad pievienoju latīnisko tekstu mūsdienīgākās latīņu valodas rakstu zīmēs. Uzmanību — Bīskaps nav minējis hospitāļa nosaukumu un atrašanās vietu savā dokumentā:

In nomine sanctae et indiuiduae trinitatis. Albertus Dei gratia, rigensis Episcopus. Vniuersis praesentem paginam inspecturis in perpetuum. Ea quae in pias causas statuuntur videlicet in religiosas domos ad hospitalia seu pauperum sustentationes, ne cum tempore labantur aut obliuione tradantur, sua decet firmitate muniri et ad notitiam posterorum transmitti. Vnde notum facimus quod ad usus pauperum infirmantium Hospitale in nova ciuitate Rige construximus, et ne quis eis dominetur praeter nos liberum esse statuimus, qui prouisores eis idoneos ponemus et minus utiles deponemus. Diuina quoque secundum morem aliorum hospitalium infra suum receptaculum habebunt, ubi etiam memoria fiat suorum fratrum et benefactorum absque sepultura et cura parrochiali. Si quis igitur ad sustentationem corundem pauperum sua largitus fuerit, a Christo, qui pro nobis pauper factus est suam consequetur retributionem. Nos autem praesentem paginam scripto nostro & sigilli nostri appensione munimus. Datum Anno Mo CCo XXo Pontificatus NOSTRI anno XXo secundo. Amen.

Mūsu rīcībā ir arī šā dokumenta tulkojums, tomēr es neesmu atradis informāciju – kas šo dokumentu ir tulkojis: 

Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā. Alberts, no Dieva Žēlastības Rīgas bīskaps. Visi, kas šo rakstu redzēs, lai to atceras uz mūžiem. Lai tas, kas piešķirts svētiem dibinājumiem, proti, klosteriem, hospitāļiem vai nabagu uzturēšanai, laika gaitā nepazustu vai nenonāktu aizmirstībā, nepieciešams radīt tiem pastāvīgu drošību un dot ziņu par tiem nākamajām paaudzēm. Tādēļ mēs paziņojam, ka esam jaunajā Rīgas pilsētā uzcēluši hospitāli nabago un slimo vajadzībām, un pasludinām, ka nevienam citam kā tikai mums pienākas virsuzraudzība pār to, tā, ka mēs iecelsim tur prasmīgus uzraugus un nederīgos atlaidīsim. Tā iemītniekiem arī jādod iespēja – tāpat kā tas parasts citos hospitāļos – noturēt savā namā dievkalpojumus, kuros viņi var pieminēt arī savus brāļus un labdarus, tomēr izņemot apbedīšanu un garīgo aprūpi. Tādēļ ikviens, kas atdāvina savu mantu nabago uzturēšanai, savu algu saņems no Kristus, kurš mūsu dēļ kļuva nabags. Mēs savukārt apstiprinām šo rakstu ar sava vārda zīmi un savu piekarināto zīmogu. Izdots 1220., mūsu bīskapa amata pildīšanas 22. gadā. Āmen.

Tajā laikā palīdzības sniegšana trūkumcietējiem, slimniekiem, vientuļiem veciem cilvēkiem un citiem nelaimē nokļuvušiem ļaudīm bija ģilžu, amatu brālības, kā arī katoļu baznīcas un Ordeņa funkcija. Hospitāļa dibināšana Rīgā bija labdarības akts, un pats Bīskaps Alberts (1165–1229) var tikt uzskatīts par pirmo lielo sponsoru un labdari (un droši vien arī oligarhu) mūsu zemē. Tiesa, Arnis Vīksna par hospitāļiem 13. gadsimtā raksta: „Hospitāļi drīzāk bija patversmes vai naktsmītnes, viesnīcas svētceļniekiem (latīņu hospes — ciemiņš, viesis; hospitalis — viesmīlība). Hospitāļi par dziedniecības iestādēm, protams, bija uzskatāmi visai nosacīti. Tajos uzturējās kropļi, bāreņi, atraitnes, bezpajumtnieki un citi dzīves pabērni, kā arī slimnieki”

Vēsturnieku vidū nav vienprātības – vai 1220. gadā Bīskaps Alberts dibinājis Svētā Gara hospitāli vai Svētā Jura hospitāli 

Tiesa, jau 1225. gadā dokumentos pirmo reizi minētais arī Svētā Lācara hospitālis jeb leprozorija spitālīgo aprūpei netālu no Jāņa baznīcas. Viduslaikos plaši izplatīta bija lepra, ko ierobežot uzņēmās Svētā Lācara mūku ordenis, kas 13. gadsimtā bija saistīts ar krievu pareizticību. Par vietu, kur vēlāk tika pārcelts Svētā Lācara hospitālis, vislabāk informāciju sniedz Lazaretes iela (mūsdienās Palestīnas iela). 

Vēsturē 1225. gads ir būtisks ar faktu, ka pāvesta legāts Modenas Vilhelms piešķīra Rīgai pilsētas statusu ar Gotlandes tirdzniecības tiesībām un brīvībām. 1226. gadā dokumentos minēts jau pilntiesīgs pilsētas pārvaldes orgāns – rāte, pie kam gan jaunā pilsētas rāte, gan Ordenis rūpējās par trūkumcietējiem un sirdzējiem katrs savā hospitālī. 

Tas ir laiks, kad Rīga auga, pieaugot arī iedzīvotāju skaitam. Sākotnējā nocietinājumiem apjoztā 5,5 hektārus lielā Rīgas teritorija jau ap 1220. gadu izrādījās par mazu, tādēļ sākta celtniecība ārpus mūriem, pilsētas apbūvē pakāpeniski iekļaujot senos līvu ciemus. Tā radās nepieciešamība pēc jaunām aizsargbūvēm, kas paplašināja pilsētas teritoriju līdz 16,5 hektāriem.

Šo rindu autors pieturas pie viedokļa, ka Bīskaps Alberts dibinājis Svētā Jura hospitāli. Šis pieņēmums ļauj mums nojaust arī hospitāļa dibināšanas laiku — ap Svētā Jura jeb Svētā Georga dienu, ko Viduslaiku Eiropā atzīmē aprīļa beigās. Tālā XIII gadsimta bargajā ziemā Bīskaps Alberts bija satraucies par mazturīgo, slimo, karā ievainoto un nespējīgo rīdzinieku veselību, tādēļ pavasarī nomērīja zemesgabalu hospitāļa vajadzībām un kaligrāfiski rakstīja rīkojumu par hospitāļa dibināšanu. Līdz ar to Latvijas slimnīcu aizsākuma 800 gadu jubileju mēs varētu svinēt aprīļa beigās. 

Ja Bīskapa Alberta dibinātais hospitālis ir bijis Svētā Jura hospitālis

Pieņemot, ka 1220. gadā Bīskaps Alberts dibinājis Svētā Jura hospitāli, atkal kā divas versijas parādās divas iespējamās tā atrašanās vietas. Viena versija – pie Svētā Jura baznīcas Vecrīgā. Nav grūti iztēloties pirmā hospitāļa atrašanās vietu blakus Svētā Jura baznīcas apsīdai, kas pirmsākumos darbojusies kā atsevišķa kapela, bet šobrīd kalpo kā Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs. Pretējs viedoklis saka, ka hospitālis uzreiz atradies ārpus Rīgas pilsētas nocietinājumiem pie Kubes kalna (diža kāpa Esplanādes vietā), gar kuru tecējusi Dzirnavupīte un tur atradusies ārpilsētas Svētā Jura baznīca. Svētā Jura hospitālis – vai nu kopš 1220., vai kopš 1330. gada atradies teritorijā starp pašreizējo Mākslas akadēmiju, Kultūras ministriju un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, kur kopš tiem laikiem saglabājusies Jura iela. Šo ielu latvieši saukuši par Jurģa ielu, vācieši – par Georga ielu, bet pēc Latvijas valsts izveidošanas 1923. gadā tā kļuvusi par Jura Alunāna ielu. 

Arnis Vīksna par Svētā Jura hospitāli: „Viduslaika hospitāļa vaibsti labi saskatāmi, palūkojoties Svētā Jura hospitāļa vēsturē. Svētais Juris kristiešiem ir žēlsirdības simbols (katoļiem un protestantiem; bet pareizticīgiem kā Georgijs Uzvarnesējs — varonības simbols). Dibināts kā labdarības iestāde, hospitālis līdzekļus guva no labprātīgiem ziedojumiem un novēlējumiem, kā arī no saviem zemes īpašumiem, ko apsaimniekoja pats vai iznomāja. Vājniekiem palīdzību sniedza bez atlīdzības, taču vēlāk ievietošana hospitālī bija saistīta ar dažādiem, arī materiāliem nosacījumiem”. 

Nav lieki piebilst, ka Kubes kalns bija arī Rīgas kapsēta, un pilnīgi loģiska bija izvēle hospitāli novietot pie kapsētas. Kubes kalns norakts 18. gadsimtā, lai smiltis no tā un senču pīšļi no kapsētas kļūtu par Rīgas kultūrslāni, pakāpeniski uzberot Rīgas ielas un tādā veidā samazinot plūdu draudus. 

1287. gadā minēts Rīgā pirmais vēsturiski zināmais mediķis — medicus Bruno. Tolaik nodarboties ar ķirurģiju ārstam skaitījās apkaunojoši, tādēļ to veica zemākais medicīniskais personāls — pirtnieki un bārddziņi. Pirtnieki un bārddziņi drīkstēja cirpt matus, likt „radziņus” jeb bankas, nolaist asinis, izskaust kārpas un atvērt sastrutojumus.

Starpslānis starp bārddziņiem un medicīnas maģistriem bija ceļojošie ārsti, kas dažādos svētkos ieradās pilsētā un publikas priekšā sniedza savus pakalpojumus. 1357. gadā Rīgā tika dibināta pirmā aptieka Baltijā — Lielā jeb Rātsaptieka, kas darbojās līdz 1758. gadam. Nav lieki piebilst, ka tā ir viena no globāli vecākajām laicīgajām aptiekām – Rietumeiropā aptiekas bija klosteru sastāvdaļa.

Bārddziņu, pirtnieku un mācīto ārstu pakalpojumi Livonijā bija pieejami tikai bagātajiem pilsētniekiem.

Katrā ziņā Svētā Jura hospitālis pie Kubes kalna neapstrīdami minēts dažādos dokumentos pēc 1330. gada, un šajā hospitālī ar pilsētas rātes lēmumu (nosūtījumu?) uzņēma galvenokārt rīdziniekus. Un tikai izņēmuma gadījumos arī tos, kas nebija rīdzinieki. Hospitāļa priekšā tika novietots Svētā Jura tēls un dāvanu vākšanas lāde. Katrā ziņā 1220. gadā Hospitāļa dibināšana bija labdarības akts, ko apstiprina fakts, ka hospitālis tika uzturēts lielākoties par ziedojumiem. Jādomā, ka Bīskapam Albertam bija pārliecināšanas līdzekļi, kas mudināja visus bagātākos Rīgas tirgotājus un amatniekus ziedot hospitālim jeb mūsdienu izpratnē – sociālajai medicīnas iestādei. Iespējams, ka šis ziedojums kaut kādā mērā bija sociālais nodoklis. 

Viduslaikos slimnīcu un nabagmāju uzturēšanai līdzekļus turīgi cilvēki mēdza norakstīt testamentā. Tā, piemēram, 1495. gadā Rīgas birģermeistars Pēteris Hinriks ar savu testamentu nodibinājis slimnīcu trūcīgām sievietēm.

Hospitālis bija pakļauts katoļu baznīcai, bet pēc reformācijas 1525. gadā nonāca rātes pārziņā. Pie hospitāļa izveidojās Jurģa ciems ar baznīcu, noliktavām, saimniecības ēkām un arī dārzu, kur hospitāļa vajadzībām audzēt saknes, dārzeņus un ārstniecības augus. Ziedojumi un novēlējumi tika ieguldīti kustamos un nekustamos īpašumos, Svētā Jura slimnīcai piederēja samērā lieli zemes īpašumi Rīgas lauku novadā, kā arī nami un tirgotavas pašā pilsētā. 

1621.gadā, kad Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs aplenca Rīgu, Jura hospitālis nodega. Par šo laiku saglabājušās Gustava Švengelna ilustrācijas – kartes. Tāda izskatījās Rīga 1621. gadā (attēls Nr. 2) un tāds – Svētā Jura hospitālis (attēls Nr. 3) Švengelna zīmējumos. 

Hospitāli atjaunoja jau tajā pašā 1621.gadā, bet 1624. gadā tas nodega vēlreiz. 

1643. gadā Rāte nolēma celt mūra hospitāli, un 1650. gadā Jura hospitāļa un baznīcas būvniecība bija pabeigta. Līdzās hospitālim uzcēla mēra slimnieku ēku ar 4 telpām. 1651. gadā Jura hospitālī vienlaikus mituši 150 nabagu un 10 slimnieku. Koktēlnieks Miķelis Brigmans 1667. gadā radījis jaunu hospitāļa patrona tēlu – bagātīgi izkrāsotu koka jātnieku, pie kura kājām tika novietota dāvanu vākšanas lāde. 

1700. gadā Rīgai tuvojās poļu un sakšu karaspēks, ģenerālgubernators Ēriks fon Dālbergs pavēlēja Jura hospitāli un baznīcu nodedzināt. Tomēr kā redzams 1701. gada gleznā, Kārlis XII šķērso Daugavu (attēls Nr. 4), un kreisajā malā Jura hospitālis ir attēlā (pašā gleznas malā – Austrumu virzienā no Rīgas), tādēļ var noprast, ka vismaz hospitāļa baznīca nav tikusi nodedzināta. 

1704. gadā hospitāli atjaunoja. 1710. gadā Rīgai tuvojās Pētera I karaspēks un zviedri vēlreiz hospitāli nojauca un nodedzināja. Hospitāli kārtējo reizi atjaunoja 1720. gadā. No visa hospitāļa godības vairāk vai mazāk vēl vairākus gadsimtus saglabājusies, čakli atjaunota hospitālim piederošā ārpilsētas Svētā Jura baznīca, kuras attēls skatāms Johana Kristofa Broces zīmējumā (attēls Nr. 5). 

1735. gadā Jura hospitāli kārtējo reizi plosīja ugunsgrēks, un 1744. gadā hospitāli pārcēla uz iekšpilsētu. Sākotnēji to izvietoja koka namā Torņa ielas apkaimē, bet 1753. gadā – pie Kārļa vārtiem Kungu ielā (mūsdienās — Daugavas ielā 34). Hospitāli iesvētīja 1754. gadā, nodrošinot vietas 100 nespējniekiem. 1845. gadā arhitekts J. D. Felsko hospitāli paplašināja un uzbūvēja papildus divstāvu patversmi, nākamreiz hospitāli paplašināja 1868. gadā. 1887. gadā hospitālis pilnībā pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā. Hospitālis pastāvēja līdz 1936. gadam.

Ja Bīskapa Alberta dibinātais hospitālis ir bijis Svētā Gara hospitālis

Svētā Gara hospitālis arī dibināts 13. gadsimta divdesmitajos gados pašreizējās Rīgas pilsētas teritorijā vai blakus tai, un arī šajā iestādē mūki slimniekus dziedināja ar dievvārdiem un tautas medicīnas līdzekļiem, bet pēc tam mirušos apraka kapsētā, Svētā Gara hospitālis un kapsēta mūsdienās varētu būt lokalizējama ar Svētā Gara torni, kurā plīvo Nacionālais karogs un Prezidenta standarts. Katrā ziņā, jau 1348. gadā šeit atradusies Gara iela jeb Vecā Svētā Gara iela, kas no 1496. gada saucas par Mazo Pils ielu.

Rīgas pils (kam bija jākļūst par Livonijas ordeņa mestru rezidenci) celtniecība Daugavas krastā Sv. Gara hospitāļa vietā tika uzsākta 1330. gadā, savukārt Svētā Gara hospitāli pārcēla uz pilsētas centru, ko mēs tagad pazīstam kā Konventa sētu (Konventa sēta agrāk saukta par Svētā Gara konventu). Šajā vietā līdz ar pašu Rīgas dibināšanu XII un XIII gadsimta mijā bija celta Zobenbrāļu pils. Par senāko pils daļu, kas vēl saglabājusies, uzskatāma iekšpilsētas Svētā Jura baznīcas apsīda, kas, pirmsākumos darbojusies kā atsevišķa kapela. Ordeņa pils smagi cieta 1297. gadā, kad rīdzinieki to nopostīja Ordeņa un Rīgas pilsētnieku konfliktos. Bruņinieki par 1000 dālderiem atkāpās no savām īpašuma tiesībām, un Rīgas pilsētas rāte tad uz šo vietu pārvietoja Svētā Gara hospitāli, bet Ordenis sāka būvēt pašreizējo pili bijušā hospitāļa vietā. 

Kopš tā laika seno ordeņa pili sāka saukt par Svētā Gara konventu, bet Svētā Jura baznīcu — par Svētā Gara baznīcu. Kopš 15. gadsimta tur atradās arī Kampenhauzena nabagmāja jeb „nevācu patversme”, kur mitinājās pilsētas zemāko slāņu pārstāvju trūcīgās atraitnes. 1554. gadā baznīcai noņēma zvanus un tā pārstāja kalpot kulta vajadzībām. Svētā Gara konventu reorganizēja saimnieciskai darbībai, pārveidoja Svētā Jura baznīcu un tai piegulošos namus par noliktavām, kur glabāja linus, kaņepes un masta priedes. Konventa ēkas saglabāja Svētā Gara simboliku — balodi. Saimnieciskām vajadzībām ēkas turpināja kalpot līdz pat XX gs. astoņdesmitajiem gadiem. 1989. gadā bijušajā Svētā Jura baznīcā atvēra Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeju.

Kara hospitāli ievainoto un saslimušo karavīru dziedināšanai Rīgā 17. gadsimtā izveidoja zviedru armija, tas atradās Iekšrīgā un kopā ar zviedru armiju aizgāja pēc pilsētas kapitulācijas Ziemeļu karā 1710. gadā. Krievu armija savu hospitāli izvietoja pie Blieķu vārtiem, proti, pašreizējās Rīgas 1. slimnīcas teritorijā, bet pēc tam – 1754. gadā pārcēla pie Brasas upītes, kur šobaltdien izvietojies neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, un, jādomā, pirmās hospitāļa barakas atradušās tieši tur, kur šobrīd atrodas Rīgas NMPD reģionālais centrs.

Vecākā civilā slimnīca Latvijā, kas darbojusies pēc stingriem slimnīcas, bet mazāk – pēc sociālās palīdzības kanoniem, ir 1803. gadā dibinātā Rīgas pilsētas 1. slimnīca.

Un tomēr, šajā – 2020. gadā mums ir pamats svinēt mūsu valsts hospitāļu/slimnīcu pastāvēšanas 800 gadu jubileju. Daudz laimes!

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!