Vēl nesen klīda runas, ka Latvijas grāmatniecība nevienu ārpus ļoti šaurām aprindām īsti neinteresē. Bet nu pēkšņi kaismē iedegušies tik daudzi – spriež un diskutē par kādu nelielu izdevumu, turklāt vēl bērniem domātu. Runa, protams, ir par grāmatiņu „Diena, kad Rūta bija Rihards. Diena, kad Kārlis bija Karlīna.” Ja gadījumā kāds vēl nav par to dzirdējis, tad tas ir mācību līdzeklis bērnudārzniekiem, ko izdevusi Labklājības ministrija. Grāmata tulkota no dāņu valodas un esot domāta tam, lai „bērniem dotu iespēju attīstīt savas spējas neatkarīgi no dzimuma.” Kaut kādu iemeslu dēļ tulkojumā šis tas bija pazudis, un vietējā publika to saprata kā aicinājumu: „likt zēniem ģērbties kleitās un kļūt par Eltona Džona pielūdzējiem”. Tad jau arī visa elle spērās vaļā.
Daži ar šādu ieceri galīgi nebija apmierināti. Konkrēti, pārdesmit sabiedriskās organizācijas, no kurām liela daļa pozicionējušās kā kristīgo heteroseksuāļu pārstāvniecības. Un arī daži vietējie politiķi, pārsvarā no nacionālistu gala, kā Jānis Iesalnieks – viņš negribot, lai „bērniem jāaug pediņu sabiedrībā.” Attiecīgi otrajā spektra galā šausminājās par konservatīvajiem tumsoņām un kristiešu sektantiem. Īsāk sakot, disputs ieņēma vienu no divām Latvijā pazīstamām trajektorijām: viena ir krievu/latviešu, otra – liberālo iluminātu/konservatīvo atpakaļrāpuļu līnija. Citas izvēles jau mums nemaz nav. Tik vien tā prieka, ka latviešu vai krievu komandā mēs iekrītam automātiski, bet šādā strīdā puses var izvēlēties katrs pats.
Šis dalījums gan ir tikpat ļoti nevietā kā bērnudārznieku dalīšana vīriešos un sievietēs. Tie, kuri Latvijā piedalās sabiedriskajās debatēs zem kristīgās birkas, parasti ir vienkārši nacionālistu ezotēriskais spārns. Un arī par konservatīvām šīs ļaužu grupas nav īsti korekti dēvēt – būt par idiotu nav konservatīvi, tā drīzāk ir vispārcilvēciska kvalitāte (atvainojiet, tomēr ministres saukāšana par atlaižamu Lesbas salas karalieni un geju propagandas iesūtīto aģenti, diezgan droši var klasificēt kā idiotismu bez jebkādiem eifēmismiem). Turklāt, ja cilvēks ir patiesi konservatīvs, viņam prātā nenāktu laist savu bērnu tādā proletāram plebam paredzētā jaunievedumā kā bērnudārzs. Un tā gan ir smaga ironija – kādēļ „tradicionālo dzimumlomu” aizstāvjus vispār uztrauc šis bērnudārzu jautājums. Vai tad tas nebūtu mātes „dzimumlomai tradicionāli” – audzināt savus bērnus pašai? Un kur vēl skaidrāka vīrieša dzimumloma, kā uzturēt šādu ģimenes modeli. Nevis atdot savus bērnus valsts institūcijai jau trīsgadīgus, un tad čīkstēt pa internetiem, ka viņiem tur „pediņu sabiedrība” veidojas.
No otras puses, protams, taisnība ir pretējai pusei. Kurš vecāks gan gribētu, ka ar viņa bērnu sāk taisīt sociālus eksperimentus vai improvizē ar identitāti. Lai arī tas neapšaubāmi būtu interesanti, kāda izveidotos sabiedrība bez redzamām dzimumatšķirībām, tomēr tam vajadzētu būt vismaz brīvprātīgam pasākumam. Un vēl jau gluži cilvēcisks faktors – lai cik liberāls kāds justos, tas būtu zināms izaicinājums, ja mazais Kārlītis pēkšņi atklātu sev varavīksnes astēm rotāto vienradžu pasauli ar Eltonu Džonu mūžīgā fonā. Nemaz nerunājot par tādu gadījumu, ja Kārlītis paziņotu, ka iekšēji viņš jūtas kā Karlīna. Un nevis uz vienu dienu, bet visu turpmāko dzīvi.
Tikai viena lieta šajā strīdā paslīdējusi neaprunāta. Proti, kas šajā grāmatā vispār rakstīts. Un rakstīts tur daudz kas īpatnējs. Stāsts iesākas ar meiteni, kura, gluži kā Kafkas stāstā „Metamorforze”, vienu rītu pamožas un saprot, ka ir pārvērtusies par zēnu. To viņa apjauš, „kad samiegojusies pagriežas. Au, viņa guļ uz kaut kā cieta un asa. Viņa pabāž zem segas roku, lai sataustītu, kas tas tāds”. Miniet trīs reizes, ko viņa satausta? Pareizi! Spēļu automašīnu. Tad izrādās, ka viņa dzīvo kādā totāli represīvā ortodoksāļu kopienā – pat brokastu pārslu pakas šajā ģimenē ir segregētas: meitenēm rozā, puišiem – zaļas. Bet tā kā viņa tagad ir zēns, tad var izbaudīt visus spēcīgā dzimuma labumus: ēst no zaļās pakas, kopā ar tēti skriet pa ielu un iesmērēt dubļus aiz ausīm (pēdējais varbūt ir kāds dāņiem raksturīgs vīrietības rituāls, kurš mūsu kultūrtelpā īsti nav pazīstams). Laimīgas beigas.
Otra grāmatas daļa, kurā zēns pārvēršas par meiteni, ieslīgst vēl dziļākā obskūrā. Tikai iekļuvis meitenes ķermenī, Kārlis beidzot tiek uzskatīts par cilvēcisku radību šajā dzimumlomu pārņemtajā pasaulē. Kā to mīklainās izteiksmes formās paskaidro mācību līdzeklis: „Kārlis ir pārsteigts un arī drusku priecīgs, jo tad, kad viņš rotaļājas ar abām meitenēm, viņam parasti neļauj būt nekam vairāk par suni.” Vēl arī Kārlis, dziļi ekstātisks, zīmē ar „sudrabainu flomāsteru”, kas zēniem, kā noprotams, ir kāds īpaši apkaunojošs tabu priekšmets. Tagad, sievietes ķermenī būdams, viņš to beidzot var nekautrēdamies paņemt rokā un aktīvi izmantot.
Vienvārdsakot, ne jau par vēstījumu šajā gadījumā būtu jāsatraucas. Lai cik konservatīvi iestiguši sabiedrībā mēs neliktos paši sev, tomēr bērni šeit pilnīgi mierīgi ēd no vienas krāsas pakām, meitenes neuzskata zēnus par suņiem, bet puikas bez kautrēšanās drīkst zīmēt ar sudrabainiem flomāsteriem. Acīmredzot, tās visas ir problēmas Dānijā, ja reiz viņiem tāda mācību grāmata bijusi nepieciešama. Tad nu paliek vien jautājums – kādēļ šī grāmata kādam bērnudārzam šeit būtu vajadzīga? Un kādēļ šādas, mūsu platuma grādiem diezgan nesvarīgas dīvainības, vajadzēja ar svilpēm un fanfarām atklāt veseliem diviem (!) valdības ministriem?
Ja nu par ko visā šajā lietā būtu vērts satraukties, tad tikai par to. Sliktu literatūru, kas maitā valodas izjūtu bērniem. Un mūžīgo vēlmi izskriet pakaļ katrai Dānijas līdztiesības ministrei.
Bet citādi – sašutušie konservatīvie varētu apsvērt domu, ka tie bija kristieši, kuri vispār aizdomājās līdz dzimumlomas nesvarīgumam. Pat Latvijā populārais rakstnieks, citviet vairāk zināms kā filozofs, Platons uzskatīja sievietes dvēseli vienlīdzīgu dzīvniekam – bez kosmiskās karjeras iespējām. Un tad nāca tas kungs, kura vārdā konservatīvie mēdz saukt savas organizācijas, un ja nu kas bija dzimumlomai neraksturīgi, tad staigāt apkārt neprecētam ar bariņu no ģimenēm aizbēgušu vīriešu sev apkārt. Galu galā, tādēļ jau viņa sekotāji mācīja par jauno pasauli, kurā nebūs ne vīrieša, ne sievietes, ne politisku, ne nacionālu, ne kādu citādu dalījumu, bet visi spīdēs vienādi skaisti un perfekti. Ja neticiet, palasiet taču vienreiz to Bībeli.
Un arī liberāļiem nav īsti par ko sašust. Dzimumu vienlīdzība un dzimumu pludināšana galīgi nav nekas jauns vai īpaši stilīgs. Latvija, pretēji Dānijai, vairākus gadu desmitus ir bijusi zem padomju sistēmas, kura atšķirības starp dzimumiem iznīdēja diezgan veiksmīgi. Tādēļ jau mēs arī dzimumu līdztiesības rangos turamies diezgan cienījamās vietās. Ja nu kaut kas mūsu valstī tiešām nav problēma, tad, visticamāk, tā būtu šī.
Diena, kurā Kārlis pārvērtās par Karlīnu, bija visnotaļ interesanta un kaislīga diena. Paldies visiem iesaistītajiem par to. Bet nākamā, cerēsim, būs Diena, kad mēs beidzot runājām par kaut ko dzīvē svarīgu.
Autors: Nils Sakss