Oficiālā valodā tos sauc par maršruta mikroautobusiem. Ikdienā latvieši tos mīlīgi dēvē par mikriņiem, bet krievi – par maršrutkām. No laikiem, kad dzīvoju Pēterburgā, atminos vārdu “gazele”. Nekur citur vairs tādu publisko transporta līdzekli nav iznācis redzēt.
Bija vēls, bet ne pārāk. Kādi desmit vakarā. Trolejbusi uz Purvciemu tajos laikos kursē reti. Ar mikriņu ir ātrāk, un maksā tikpat. Viņš sēdēja aizmugurē, vienu rindu pirms manis. Krievu tautības vīrietis, ap četrdesmit, un kopš bērnības ielās un podjezdos trenētā intuīcija teica: zeks. Viņš bija dzēris, bet ne ļoti piedzēries.
Kad tikko uzsāku strādāt internetā un rakstīt par politiku, tas bija portālā “Apollo”, un saņēmis pirmos anonīmos solījumus “kad uz ielas satikšu, ar ķieģeli jebaļņiku izšķaidīšu”, izteicu vēlmi patrenēties kādā cīņas mākslā. Man aizrunāja vietu Izraēlas armijas veidotos kursos cīņai uz ielas. “Ja tiešām gribi ieguldīt naudu pašaizsardzībā, nopērc kedas, nopērc treniņtērpu un sāc skriet. Skrien no rītiem, skrien vakaros, skrien tumsā un nezināmos apvidos, bet skrien, skrien, skrien”, pirmajā nodarbībā man teica treneris. “Ātras kājas ir labākā pašaizsardzība. Viss pārējais – tīrs stila jautājums”.
Kaut kur pie Upīša pasāžas mikriņā iekāpa divi jauni džeki. Gadi divdesmit vai drusku vairāk. Latvieši. Viņi neko neteica. Es vienkārši pamanīju vienam no viņiem to sarkanbaltsarkano lentīti ap roku, kādas te reizēm mēdz nēsāt. No tā secināju, ka viņi ir latvieši. Abi apsēdās vienu rindu pirms manis. Turpat, kur jau sēdēja krievu tautības vīrietis. Viņiem priekšā sasēdās vēl citi cilvēki – sievietes un vīrieši, ar maisiņiem un sporta somām un pagurušiem skatieniem. Bija jau diezgan vēls. Mikriņš bija pilns, bet ne ļoti pārbāzts.
Pēterburgā man blakus kojās dzīvoja kāds ķīnietis – tīri jautrs cilvēks no Šandongas provinces, kas ir vieta Ķīnā, līdz kurai esot jābrauc trīs nedēļas ar vilcienu, un tas esot tik neizturami, ka daudzi cilvēki sajūkot prātā, tādēļ visa ceļa garumā stacijās ir izbūvēti karceri psihiski slimajiem. Vismaz tā man stāstīja ķīnietis. No mūsu kojām līdz centram visātrāk bija aizbraukt ar gazeli – tad nu mēs katru rītu kopā ķērām tās gazeles un kopā spaidījāmies pa salonu visu stundu un pusotru, kas bija vajadzīga, lai tiktu līdz Ņevas prospektam. Pa to laiku es daudz ko uzzināju par Ķīnu.
Tam izraēliešu kaujiniekam toreiz prasīju, vai tiešām nav vēl kaut kādas metodes bez skriešanas. Viņš teica, ka esot.
Šaujamais. Bet tikai tad, ja vari iešaut tā, ka uzreiz nogalini. Un uzreiz visus, kas tur klāt.
Kaut kas garš un ass, ko var iegrūst acī vai vismaz rīklē. Un darīt to atkārtoti, kamēr nogalini.
Spridzekļu josta, kuru draudi palaist gaisā, ja tevi neliks mierā. Bet tikai tad, ja pa īstam esi gatavs to darīt.
“Vai tiešām nav nekas normāls?” es prasīju. “Kaut kas, ko parasts cilvēks varētu iemācīties?”
“Ir,- man atbildēja treneris. – Mācies ātri skriet.” “Un tas viss?” – es prasīju. “Nu, vēl ir arī teorija,” viņš teica.
Viens no tiem līdzbraucējiem mikriņā, tas ar sarkanbaltsarkano lentīti ap roku, kaut ko prasīja savam draugam. Īsti pat neatceros, ko – varbūt prasīja, cik tālu vēl jābrauc, vai kaut ko tikpat maznozīmīgu. To dzirdēja arī vīrietis, kurš sēdēja pirms manis. Tas, kurš bija piedzēries, bet ne ļoti. Tā viņš uzzināja, ka tie divi ir latvieši. Viņš piecēlās kājās. Viņš pacēla plaukstu. Viņš savilka to kulakā. Un šķēla tam otram tieši pa galvu. Tam, ar lentīti ap roku.
Vienu rītu mēs ar ķīnieti spiedāmies gazelē, un turpat, mums tieši blakus, spiedās tāds saburzīts personāžs. No viņa pamatīgi dvakoja pēc peregara, bet saprotiet paši – cilvēki, kas ikdienā spiežas maršrutkās, ļaujot svešiniekiem gramstīt savas intīmās vietas, sakļaujoties tuvāk nekā ar miesīgiem bērniem, elpojot cits citam sejā gluži kā laulātiem partneriem – šiem cilvēkiem dzīvē, kā likums, ir lielākas raizes par nesvaigu rīta elpu. Bet katrā gadījumā – vai tur mikriņš pēkšņi sabremzēja, vai kas tur bija, bet ķīnietis pēkšņi uzgrūdās tam personāžam virsū. „Sranij kitajec!” teica personāžs, un nolamājās.
Teicu tam izraēliešu trenerim, lai tad iemāca man vismaz teoriju. Jo mācīties šaut vai durt citiem acis ārā toreiz vēl nejutos īsti gatavs.
„Atceries, tev ir tikai viens uzdevums – izdzīvot. Vienmēr dari pilnīgi visu, lai izdzīvotu. Bet nekad nedari neko vairāk,” viņš mani mācīja.
“Izklausās diezgan vienkārši,” es atbildēju. “Gandrīz pašsaprotami.”
“Tad tu neko neesi sapratis,” viņš teica. “Katrā cīņā tev ir tikai jāpaliek dzīvam. Un nekas vairāk. Tu nedrīksti darīt neko, lai glābtu savu pašcieņu, lai palīdzētu vājākam, lai atriebtos, lai stātos pretim kā līdzvērtīgs pretinieks, lai zaudētu ar godu, lai noķertu vainīgos, lai paglābtu citus, lai vienkārši izkautos. Tikai to, lai izdzīvotu. Tu vispār apjēdz, cik tas ir grūti?” Toreiz īsti nesapratu, ko viņš ar to visu gribēja teikt.
“Kak vam ņistidna*,” iebļāvās viena tante, kas bija dzirdējusi, kā tas vīrietis nolamā ķīnieti. “Paskatieties uz sevi, lupata jūs esat, drjaņ kakaja ta***.” Bet vīrietis deva atpakaļ, lai šī pati apskatās, ja vien viņas acis nav ieaugušas kādā citā ķermeņa daļā, kā tas nereti ar šādām stervām mēdzot notikt. To viņam gan nevajadzēja teikt, jo sarunai uzreiz pieslēdzās cits onkulis no mikriņa otra gala, norādot, ka neviens normāls vīrietis sievietei neko tādu neuzdrošinātos teikt, ja vien viņš neesot tā dēvētais „mīkstais”. Un tad jau arī iesvilās viss mikriņš, un vieni bļāva uz citiem, un visi ņēmās skaļos toņos līdz pat Ņevas prospektam. Bet ķīnietis stāvēja un jocīgi smaidīja, jo viņš bija sapratis tikai vārdu kitajec, un domāja, ka visa šī ārdīšanās ir par viņu. Viņš bija pārbijies.
Viņš iesita vienreiz, un tad vēl un vēl – kādas piecas sešas reizes, līdz tam jaunietim sāka asinis tecēt pār vaigiem. Viņš bļāva: Apturiet! Viņš bļāva: Izsauciet policiju! Mikriņa šoferis pagriezās un teica: Uspakoiķes**!
Ko jūs darāt? – teica otrs, tam, ar karoga bantīti, draugs, un vīrietis pagriezās pret viņu un iesita arī viņam. „Fašisti!” vīrietis teica. „Mans vectēvs nomira karā,” un sekoja Tēvijas kara vēsturiskais pārstāsts, kura detaļas tika izceltas, ievelkot ar kulaku vienam vai otram no abiem latviešiem pa galvu. Un tie laiku pa laikam iekliedzās, lai šoferis apturot, lai izsaucot policiju un ātro palīdzību. Un šoferis tāpat pabļāva atpakaļ – kakuju poļiciju, vai tad viņi neredzot, ka pilns mikriņš ar cilvēkiem, un tādā garā. Un neviens no tiem cilvēkiem pat nepagriezās. Neviens pat neatskatījās. “Lūdzu, pie “Minskas”,” kāda sieviete teica – un viņu izlaida pie “Minskas”. Nākamais pasažieris izkāpa Stirnu ielā.” Spasibo,” viņš teica un aiztaisīja durvis, un mikriņš brauca tālāk. Un aizmugurē zeks bļaustījās par fašismu un sita tos divus, un tie divi bļāva par policiju un mēģināja ar rokām nosargāt savus galvaskausus.
Jā, un aiz viņiem sēdēju es. Un man kabatā sāka vibrēt telefons. Es ātri nospiedu sarkano pogu – neuzdrošinājos atbildēt latviski. Kā tad atvairīšos no tā zeka, es domāju? Mikriņš ir mazs, bet es esmu gara auguma, un iespiests pašā aizmugurē bez iespējas atvēzēties sitienam, bez variantiem atkāpties. Tie divi uzreiz izmuks ārā, tas nu skaidrs, un palikšu es viens pret vienu. Bet riktīgs zeks, vēl dzēris un traks, tomēr nav nekāds Alvis Hermanis, ziniet.
Tā nu es tur sēdēju – titulnācijas pārstāvis, saimnieks savā zemē, un necēlu telefonu, lai nedzirdētu, ka es runāju latviski. Un kas? Uzvarēt tāpat nebija iespējams. Varēja tikai baigi nezaudēt. Labākajā gadījumā, es iesistu arī viņam. Mazāk labajā, viņš vienkārši sasistu mani. Nonāktu policijā vai slimnīcā, un sliktākajā gadījumā – vēl arī Kas jaunā. Ar to viss beigtos. Baigais jau nu lohatrons. Es labāk tad sēžu un vienkārši izdzīvoju.
Un klusībā vainoju sevi par to, ka neesmu bijis pietiekami izdarīgs, lai nopelnītu vairāk naudas un varētu dzīvot kaut kur centrā, nevis krievu guļamrajonā. Un par to, ka dzīvojot tādā rajonā, es braucu uz turieni nevis ar mašīnu, bet ar mikriņu. Un ka braucu ar mikriņu, nevis ar trolejbusu, kam vismaz ir trauksmes poga. Un vispār – ka dzīvoju Latvijā, jo būtu taču varējis mierīgi palikt Anglijā, kas mani te vispār dzina. Un ja atdzina, tad samierinies un nečīksti, un izdzīvo, kā tev mācīja. Un kas bija svarīgākais, lai izdzīvotu? Nedarīt nekā lieka.
Tad nu es sēžu, nedaru nekā lieka un domāju, ka tam pašaizsardzības skolotājam bija liela taisnība. Tad mikriņš pietur galapunktā, visi kāpj ārā un izkāpj arī abi latvieši sarkanām, asinīm noplūdušām sejām, un izkāpj krievu vīrietis – arī ar sarkanu, bet no dzēruma un dusmām piesarkušu seju, un es – mana seja diezgan bāla. Tā mēs visi kopā izveidojam sarkanbaltsarkanu konstelāciju. Un izklīstam.
*) kā jums nav kauna (krievu val.)
**) nomierinieties (krievu val.)
***) kaut kāds draņķis (krievu val.)
Autors: Nils Sakss