PĒTERIS APINIS, ārsts
Šo rindu autors līdz galam nespēj noticēt nevienai netradicionālai vai pat integratīvai medicīnas metodei. Tādēļ šis raksts nav kā atbalsts netradicionālām ārstēšanas metodēm, tikai pieredzējuša ārsta diskutabls viedoklis.
Ko es saprotu kā ajūrvēdu? Ajūrvēda ir sena indiešu, pakistāniešu, nepāliešu un citu Indoķīnas reģionā veidojusies medicīnas sistēma, kuras sākums datējams 1,000 līdz 3,000 tūkstošos gadu pirms mūsu ēras (ajūrvēdas praktizētāji minēs vēl ilgākus gadu skaitļus, un kaut kāda taisnība jau ir apstāklī, ka arī mūsu spalvainie senči lietoja kaut kādus augus ārstniecībai).
Ajūrvēda ir viena no vecākajām medicīnas praksēm pasaulē un tiek uzskatīta par tradicionālo medicīnu Indijā. Ajūrvēdas vārds nāk no sanskrita vārdiem “āyus” (dzīvība) un “veda” (zināšanas vai mācība), tāpēc to var tulkot kā “zināšanas par dzīvi”. Ajūrvēda ir veidojusies Vēdu kultūras (Vedic culture) kontekstā, un tās pamatprincipi ir rakstīti Vēdu tekstos, jo īpaši “Atharva Veda”.
Ajūrvēdas pievilcība slēpjas tieši vēdās. Vēdas ir senākie un svētākie teksti. Rigveda satur himnas un liturģiskos tekstus. Samaveda satur dziedāšanas un muzikālus elementus. Yajurveda satur rituālu un ceremoniju vadlīnijas. Atharvaveda satur maģiskus un medicīniskus tekstus. Vēdu kultūra ir bagāta ar filozofiskām idejām, kas ietver konceptus par morālo pienākumu, rīcības sekām, atbrīvošanos un dzīves un nāves ciklu. Vārdu sakot – tā uzsver dzīves mērķus un ceļu uz garīgu izaugsmi caur dažādām praksēm, kas ietver meditāciju, jogu un rituālus. Vēdu kultūra uzsver dabas elementu pielūgšanu, tostarp sauli, mēnesi, ūdeni, uguni un zemi, kas tiek uzskatīti par dievišķiem spēkiem. Tomēr, mūsu stāstā svarīgi pieminēt to, ka vēdu kultūrā attiecības starp cilvēkiem un sabiedrību ir organizētas ap sociālajām kastām, kas tika balstītas uz darba sadalījumu. Brahmaņi ir priesteri un filozofi. Kšatriji ir karotāji un valdnieki. Vaišji ir tirgotāji un zemnieki. Šudras – kalpotāji un strādnieki. Vēdu kultūra ir būtiska Indijas vēstures un identitātes sastāvdaļa, un tās mantojums ir nozīmīgs ar mūsdienu Indijas un Pakistānas sabiedrībā. Te vēl atliek piebilst, ka Indija ir šobrīd cilvēkiem bagātākā pasaules valsts ar milzīgu (un augošu) ietekmi globālajā politikā un ekonomikā. Savas ietekmes attīstīšanai, Indijas valdība izmanto ne tikai indiešu īpatsvaru globālajā programmēšanā, bet arī tradicionālo medicīnu, proti – ajūrvēdu. Šogad Pasaules Veselības organizācija atklāja tradicionālās medicīnas centru Indijā, Gudžarātā.
Ajūrvēda balstās uz individuālu pieeju veselībai, uzskatot, ka katram cilvēkam ir unikāla konstitūcija, kas nosaka viņa veselību un slimības noslieces. Ajūrvēda identificē trīs galvenos “doshas” (vata, pitta, kapha), kas ir fizioloģiskās un psiholoģiskās īpašības, kas ietekmē cilvēka veselību. Ārstniecībai ajūrvēda izmanto dažādas metodes, galvenokārt augu izcelsmes zāles, uztura ieteikumus, jogu, masāžu un meditāciju. Tā mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp ķermeni, prātu un garu. Vienkāršākais informācijas apkopojums būtu – ajūrvēda apvieno individuālu pieeju, lai sasniegtu ķermeņa un prāta harmoniju.
Lai raksts nebūtu tikai literatūras apskats, aizbraucu uz Jūrmalu, Majoriem, kur atrodama viena no ajūrvēdas klīnikām, precīzu adresi un nosaukumu nerakstīšu – man nav ne mazākās vēlmes kādu reklamēt vai tieši otrādi – noliegt. Mani noģērba pliku, masēja uz smalka sarkankoka galda ar siltu, zālēm bagātinātu eļļu, apkaisīja ar kaut kādu zāļu pulveri, ielika sarkankoka skapī – pirtī ar galvu no skapja ārā, bet pēc tam lika karstas eļļas procedūru uz krustiem. No preparātiem es atteicos un apbēdināju godājamo speciālistu, jo par tiem neizrādīju pat mazāko interesi. Dzērām tēju un ēdām kūciņas.
Ajūrvēda ir kļuvusi populāra arī ārpus Indijas, īpaši Rietumu valstīs, kur cilvēki interesējas par alternatīvām un holistiskām ārstēšanas metodēm. Ļaudis meklē ajūrvēdu kā veidu, kā uzlabot savu veselību un labklājību. Rīgā es labi pazīstu divus cienījamus latviešu ārstus, kas nodarbojas ar ajūrvēdu. Pirmais ir Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras profesors, LZA akadēmiķis Valdis Pīrāgs (apmāca ajūrvēdas pamatus arī studentiem un ārstiem), bet otrs – godājams andrologs un reproduktologs, medicīnas doktors Juris Ērenpreiss, kurš par ajūrvēdu (un astroloģiju) lasa lekcijas, šķiet – vairāk internetā. Šķiet, ka vairums citu Latvijas ajūrvēdas speciālistu nav guvuši akadēmisku medicīnas izglītību, mācījušies Indijā, Nepālā vai Pakistānā no vietējiem guru vai pat studējuši nezināmās augstskolās vai akadēmijās.
Paši ajūrvēdas praktizētāji uzskata, ka ajūrvēda ir vienota sistēma, kaut katra speciālista rokās, aprīkojumā un darbības veidā ievērojami atšķiras. Šķiet, ka ajūrvēda balstās uz vieniem un tiem pašiem principiem, bet tās praktizēšanas veida un pieeja atšķības noteicis reģions. Dažādās Indijas, Pakistānas un citu Indoķīnas valstu un tautu kultūrās tradicionā ajūrvēda mēdz būt atšķirīga attiecībā uz simptomiem un to ārstēšanu, kas var novest pie dažādām pieejām. Manuprāt – vēl lielāka atšķirība ir saistīta ar pieejamajiem ārstniecības augiem, kā arī ar klimatu un ģeogrāfiskajām iezīmēm. Tiek izmantoti atšķirīgi brīvdabā augoši augi un pļavu ziedi. Kalnu reģionos pieejamie augi un līdz ar to Nepālas un Butānas tradicionālās ajūrvēdas saturs ir ļoti atšķirīgs no ajūrvēdas Dienvidindijas piekrastes zonām. Reģionālās atšķirības ietekmē receptes un to sastāvdaļas.
Lai gan ajūrvēdas, kā arī citas relatīvi dabiskās medicīnas sistēmas ir labi pieņemtas Eiropas pacientiem un ārstiem, ajurvēda Eiropā lielākoties netiek atzīta par medicīnisku darbību. Valstu noteikumi par ajurvēdas medicīnas piemērošanu atšķiras no valsts uz valsti, līdz ar to ir būtiski juridiski šķēršļi Indijas ajurvēdas ārstiem, kuri vēlas praktizēt Eiropā. Tomēr pacientu pieprasījums pēc efektīvas dabas medicīnas ir kļuvis par ajūrvēdas virzītājspēku Eiropā, kopā ar vietējo veselības aprūpes speciālistu iespējami kvalitatīvu apmācību un iespējami drošām ajūrvēdas zālēm. Vairākās Eiropas valstīs – Itālijā, Apvienotajā Karalistē un Vācijā ārsti tagad var studēt ajūrvēdas medicīnu universitāšu atzītas pēcdiploma medicīniskās izglītības ietvaros (medicīnas jomas interneta platformās izceļas tādas skolas kā Ayurvedic Point School Itālijā, Rosenberg European Academy of Ayurveda Vācijā, Šveicē, Austrijā, Atreya Ayurveda School Francijā un Delight-Ayurveda-Institute Nīderlandē. Un tomēr līdz šim Eiropa ir bijusi diezgan piesardzīga, kad runa ir par Austrumu tradicionālās un Rietumu modernās medicīnas sistēmu apvienošanu. Pat tajās valstīs, kur ārsti var likumīgi praktizēt ajurvēdu, ārstēšana parasti netiek segta no valsts veselības aprūpes sistēmas līdzekļiem, bet ir jāsedz pašiem pacientiem vai jāapmaksā no papildu privātajām apdrošināšanas polisēm.
Īsumā – ajūrvēda Eiropā vēl nav atzīta par oficiālu medicīnas sistēmu, taču kļūst arvien populārāka, īpaši vāciski runājošajās teritorijās. Līdz šim ajūrvēda ieņēmusi savu lomu dziļi relaksējošu veselības terapiju laukā, kā arī profilakses jomā, bet ajūrvēdas speciālisti uzskata, ka metodes iespējas ir daudz plašākas.
Nereti ajūrvēda kļuvusi tik populāra, ka klauvē pie zinātnes durvīm, proti – cenšas iekļūt pierādījumiem balstītas zinātnes jomā.
Pielāgošanās videi, kurā dzīvo pacients, ir centrālais jēdziens ajūrvēdā, un iespējams tas diktē prasību tās integrācijai Eiropas veselības aprūpes sistēmās. Vienkārši – ajūrvēdas apoloģēti redz nepieciešamību gan iekļaut ajūrvēdu tiesiskajā regulējumā, gan respektēt dabu un klimatu.
Kā jau teicu – Eiropā netradicionālās jeb Austrumu tradicionālās metodes saskaras ar zināmu noliegumu. Īpaši homeopātija saskaras ar kritisku jautājumu par to, vai aktīvās sastāvdaļas un efektivitāte ir izmērāma vai nē. Salīdzinājumā ar homeopātiju ajūrvēda būtu uzskatāma par alopātisku medicīnu, jo terapijas formas (piemēram, manuālā, fitofarmakoloģiskā un uztura terapija) ir redzamas un izmērāmas.
Dienvidāzijā ajūrvēdas klīnikās un praksēs galvenā loma ir augu un minerālvielu preparātiem, Eiropas klīnikās pacientu ārstēšanā tiek izmantota iespējami daudzveidīga pieeja. Uzsvars tiek likts uz uztura un dzīvesvieda konsultācijām, kas patiesībā nozīmē izdabāšanu “antiaging” modei Eiropā, kā arī manuālā terapija (ieskaitot masāžas, lokālas aplikācijas un specifiskas ķermeņa terapijas metodes, jogu), un tas viss kopā ar ajūrvēdas preparātu recepti vai pat pārdotu augu preparātu burciņu tiek uzskatīts par vienotu ārstniecības kopumu (tulkojumā – veselumu).
Eiropas savienības tirgū nav pieejami sarežģītākie ajūrvēdas farmaceitiskie preparāti. Neviens ajūrvēdas preparāts nav licencēts Eiropā kā zāles vai pat reģistrēts kā tradicionālās augu izcelsmes zāles. Rezultātā, kā likums, veidojas neskaidrības par pieejamo preparātu kvalitāti un juridisko klasifikāciju.
Atradu ziņu, ka saskaņā ar Allensbach institūta aptaujas rezultātiem vairāk nekā 70 % vāciešu uzskata, ka naturopātiskās ārstēšanas metodes ir piemērotas kā papildu terapija. Savukārt 20 % izrāda interesi tikt ārstētiem tikai ar alternatīvo medicīnu. Šis skaitlis vairāk vai mazāk attiecoties uz gandrīz visām Eiropas valstīm. Vienkāršoti – katrs piektais Eiropas iedzīvotājs izrāda interesi par ārstēšanu ar Ķīnas vai Indijas medicīnas metodēm. Vācijā 13 % strādājošo ārstu Vācijā ir papildu kvalifikācija alternatīvo ārstniecības metožu jomā.
Kur pacienti saskata komplementārās medicīnas priekšrocības? Šķiet, ka vairums no ieinteresētajām personām ir hronisku slimību pacienti, kas ilgstoši ārstējoties saskaras ar veselības aprūpes sistēmām, kurās pārāk liela nozīme tiek piešķirta ārstēšanai ar medicīniskām ierīcēm un daudziem farmaceitiskajiem medikamentiem – polipragmāziju. Šie pacienti ilgojas pēc medicīniskās aprūpes un cilvēciskas uzmanības. Turklāt pacienti vēlas saprast, kā varēja rasties viņu slimība. Cik tas dīvaini liktos ajūrvēdas vēdiskais skaidrojums daļai pacientu ir dvēselei tuvāks nekā Rietumu ārsta pragmatiskā divminūšu atbilde ar ģenētikas, sociālo apstākļu un dzīvesveida apkopojošu diskursu. Domāju, ka šī iemesla dēļ redzams īpašs tādu pacientu entuziasms uz ajūrvēdu, kam ir psihosomātiskas slimības, kuras nav izdevies veiksmīgi ārstēt ar modernās medicīnas metodēm.
Lai veiksmīgi integrētu ajūrvēdu Rietumu medicīnā, šķiet daudzsološi praktizēt un publiski prezentēt ajūrvēdu kā holistisku medicīnas sistēmu. Šo pieeju veiksmīgi piemēro Indijas slimnīcas un kūrorti, kas piesaista lielu skaitu Rietumu pacientu. Ajūrvēdas izplatību pasaulē un veselības tūres uz Indiju vai Bangladešu veicina fakts, ka daudzi cilvēki Rietumu pasaulē cenšas dzīvot veselīgi un ilgtspējīgi, un ir gatavi ieguldīt laiku un naudu, lai uzlabotu savu veselību un imunitāti.
Lai apmierinātu pieprasījumu pēc ajurvēdas medicīnas, masāžas, uztura un terapijas, visā Eiropā ir izveidoti daudzi semināri un apmācību programmas. Absolventi no šīm ajūrvēdas izglītības iestādēm strādā par veselības un uztura konsultantiem, ajūrvēdas garīgās veselības un dzīvesveida treneriem, pančakarma un masāžas terapeitiem, alternatīvās medicīnas praktiķiem vai ārstiem. Tā kā ajūrvēdas terapija vēl nav pilnībā atzīta par profesiju, absolventiem ieteicams attīstīt savu karjeru pakāpeniski un pamest iepriekšējo profesiju tikai tad, kad kļūst redzami pirmie panākumi, bet principā viņiem ir labas izredzes veiksmīgi piedāvāt savas kompetences klientiem un pacientiem.
Šī raksta autors vairāk vai mazāk pārvalda vācu valodu, tādēļ apraksti par Eiropu biežāk attiecināmi uz vācu valodā runājošām zemēm nekā uz Dienvideiropu. Vieism tiem, kas brauc saņemt ajūrvēdas pakalpojumus uz Itāliju, es ļoti atvainojos, manas zināšanas ir nepietiekamas un nekādu ieteikumu nesniegšu. Tas, kas mani uzrunāja attiecībā par ajūrvēdas praktizēšanu Vācijā, bija, ka ajūrvēdas speciālists var oficiāli praktizēt medicīnu pēc tam, kad ir iegūta licence “Heilpraktiker”, proti, dabas medicīnas praktizētājs. Vācijas valsts regulētais eksāmens, lai kļūtu par “Heilpraktiker” Vācijā, notiek tikai vācu valodā. Bez šīs kvalifikācijas visi Indijas “eksperti” netiek uzskatīti par Vācijas pacientiem pietiekoši izglītotiem. Vācijas pieredze liecina, ka ir trīs galvenie faktori, kas ir svarīgi, lai ajūrvēda kļūtu atpazīstama un plašāk izmantota ir efektīva pacientu ārstēšana, laba izglītības sistēma ajūrvēdas medicīnā un uzticama ajūrvēdas zāļu un medikamentu (patiesībā jau uzturbagātinātāju) kvalitāte.
Ajurvēdas terapeitiem masāžas, uztura un fitoterapijas jomā ir noteikti valsts regulējumi Austrijā, Šveicē, Itālijā un Portugālē. Tie valstu starpā ļoti atšķiras un regulē ajurvēdas absolventu darbību, kuri vēlas strādāt paramedicīniskajā jomā ar ajurvēdu, atvērt savus centrus, klīnikas vai prakses vai oficiāli veikt ajurvēdas terapiju ārsta (sertificēta Rietumu modernās medicīnas ārsta) uzraudzībā. Patiesībā Eiropas valstu medicīnas durvis Indijas tradicionālās medicīnas speciālistiem ir ar kārtīgu slēdzeni.
Pašlaik ir veiksmīgi uzsākti daži projekti, kas ievieš ajūrvēdu universitātēs, un kā jau teicu – arī Latvijas Universitātē. Man ir bijusi iespēja apmeklēt ajūrvēdas apmācības katedru Budapeštā, šķiet tieši Ungārijā visenerģiskāk cenšas ieviest ajūrvēdas apmācību ar indiešu profesūras palīdzību.
Man ir aizdomas, ka ajūrvēda Eiropas stingri reglamentētajā medicīnā tiks reducēta līdz masāžai un zāļu maisījumiem, lai iekļautos Rietumu medicīnas stingrajā birokrātiskajā aprakstā. Es lāga neticu, ka Eiropas aptiekās kā zāles būs nopērkamas paciņas vai burciņas ar zālēm, kam nebūs nopietnas pieejas Eiropas labas ražošanas praksei, izcilībai terapeitiskajā praksē un augstākās kvalitātes saglabāšanai izglītībā, pētniecībā un literatūrā.
Neesmu farmaceits, bet ļoti uzticos Latvijas farmaceitiem. Es ceru, ka agri vai vēlu Latvijā farācijas maģistranti pievērsīsies ajūrvēdas zāļu formām un sniegs mums izsmeļošu informāciju par to zāļu kompleksu, kas par bargu naudu ir iegādājams kā ajūrvēdas preparāti internetā, ajūrvēdas praksēs un man nesaprotamās labdarības ēdināšanas un dziedināšanas institūcijās (esmu apņēmies apmeklēt krišnaīdu pasākumus un ēdināšanas struktūras).
Lai ieviestu ajūrvēdas zāles Eiropas tirgū, būtu nepieciešams radīt ajūrvēdas zāļu reģistrāciju, vai nu saskaņā ar tradicionālo augu izcelsmes zāļu lietošanas norādēm, vai arī saskaņā ar Eiropas Zāļu aģentūras vadlīnijām pilotprojekta ietvaros, lai radītu precedentu ES iestādēs.
Tomēr, šķiet, ka visa Eiropā un ajūrvēdas speciālisti ir izvēlējušies izmantot jau esošo (vieglāko) ceļu, proti, izplatīt ajūrvēdas augus un vienkāršus kombinētus preparātus kā uztura bagātinātājus ES tirgū. Tas ir tūlītējs un tiešs veids, kā sasniegt pacientus.
Indija un ajūrvēda – maigā lielvaras diplomātija
Stāstīt tikai par ajūrvēdu būtu nepietiekams skatījums uz šīs medicīnas nozares izplatīšanos. Ajūrvēdas popularitātes pieaugums lielā mērā saistās ar Indijas valdības izstrādāto ambiciozo stratēģiju, lai palielinātu valsts globālo ietekmi ekonomikā un politikā. Indijas valdības mērķis kļūt par piekto lielāko ekonomiku pasaulē, palielinot iekšzemes kopproduktu un veicinot investīcijas. Indija aktīvi attīsta savu digitālo ekonomiku, veicinot tehnoloģiju izmantošanu un digitālo infrastruktūru. Šī pieeja palīdz palielināt produktivitāti un veicina inovācijas. Indija strādā pie daudziem divpusējiem un daudzpusējiem tirdzniecības līgumiem, lai palielinātu eksporta iespējas un piekļuvi jauniem tirgiem. Valdība nepārtraukti cenšas stiprināt attiecības ar valstīm, piemēram, ASV, Eiropas Savienību un ASEAN valstīm. Tiesa, sadarbība ar ASV dažreiz ir sarežģīta. Kas nav labi – Indija iepērk Krievijas naftas produktus plašā apmērā, ļaujot Krievijas ekonomikai uzturēt militāro rūpniecību un līdz ar to – karu Ukrainā. Indija ir aktīvi iesaistījusies starptautiskajās organizācijās, piemēram, ANO, G20 un BRICS, lai paaugstinātu savu globālo profilu un ietekmi. Tieši caur BRICS veidojas labās attiecības ar Krieviju. Valdība vēlas ieņemt nozīmīgu lomu globālajā politikā, veicinot mieru un attīstību. Indija cenšas kļūt par reģionālo spēku, stiprinot attiecības ar kaimiņvalstīm un piedaloties drošības iniciatīvās, piemēram, cīņā pret terorismu un klimata pārmaiņām. Indija ir apņēmusies attīstīt ilgtspējīgas enerģijas avotus, piemēram, saules un vēja enerģiju, lai samazinātu atkarību no fosilajiem kurināmajiem. Šī pieeja ne tikai veicina ilgtspējīgu attīstību, bet arī palielina Indijas konkurētspēju globālajā tirgū. Indija ir aktīva dalībniece starptautiskajās diskusijās par klimata pārmaiņām un cenšas izstrādāt pasākumus, lai mazinātu to ietekmi, kas palīdz stiprināt tās globālo reputāciju.
Indija investē pētniecībā un attīstībā, lai kļūtu par globālu inovāciju centru, īpaši tehnoloģiju un biotehnoloģiju jomā. Indijas valdība veicina sadarbību ar starptautiskiem tehnoloģiju uzņēmumiem, lai veicinātu inovācijas un tehnoloģiju pārnese.
Indija veicina savu kultūru un tradīcijas globāli, izmantojot kultūras pasākumus, izstādes un filmas, lai uzsvērtu valsts bagātību un daudzveidību. Tas palīdz veidot pozitīvu tēlu un palielināt interesi par Indiju pasaulē.
Indijas valdības ambīcijas uz globālo ietekmi ekonomikā un politikā ir daļa no plašāka redzējuma, kas vērsts uz ilgtspējīgu izaugsmi, starptautisku sadarbību un reģionālo stabilitāti. Šīs stratēģijas palīdz Indijai nostiprināt savu pozīciju pasaules arēnā un veidot labvēlīgus apstākļus turpmākai attīstībai. Un te mēs vēlreiz nonākam līdz ajūrvēdai.
Indijas valdība aktīvi integrē tradicionālo medicīnu, tai skaitā ajūrvēdu, jogu un homeopātiju, pasaules kultūrā un ekonomikā, izmantojot vairākas stratēģijas un iniciatīvas. Šeit ir daži galvenie veidi, kā šī integrācija notiek:
1. Starptautiskā atzīšana un sadarbība
- Starptautiskās konferences un semināri: Indijas valdība rīko un piedalās starptautiskās konferencēs un semināros par tradicionālo medicīnu, lai popularizētu ajūrvēdu un citas prakses. Šādas platformas veicina zināšanu apmaiņu un sadarbību starp dažādām valstīm.
- Sadarbība ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO): Indija sadarbojas ar PVO, lai izstrādātu vadlīnijas un standartus tradicionālajai medicīnai, kas veicina tās integrāciju globālajā veselības sistēmā.
2. Tūrisma veicināšana
- Medicīnas tūrisms: Indija ir kļuvusi par populāru galamērķi medicīnas tūristiem, kuri meklē ajūrvēdas ārstēšanu un jogas retrītus. Valdība veicina medicīnas tūrisma attīstību, piedāvājot pakalpojumus un infrastruktūru, lai piesaistītu ārvalstu apmeklētājus.
- Veselības un labsajūtas festivāli: Tiek rīkoti festivāli, kas apvieno tradīcijas, kultūru un medicīnu, lai popularizētu ajūrvēdu un citas alternatīvās ārstēšanas metodes.
3. Izglītība un pētniecība
- Izglītības programmas: Indijas universitātes un institūti piedāvā programmas par tradicionālo medicīnu, kas piesaista studentus no visas pasaules. Tas veicina starptautisku interesi par ajūrvēdu un citiem tradicionālajiem ārstēšanas veidiem.
- Pētniecības iniciatīvas: Indijas valdība atbalsta pētījumus par tradicionālajām medicīnas praksēm, lai pierādītu to efektivitāti un integrētu tās mūsdienu medicīnas sistēmās.
4. Regulācija un standarti
- Regulējošās iestādes: Indijā ir izveidotas regulējošās iestādes, piemēram, Ajūrvēdas, jogas un naturopātijas sistēmu Rūpniecības un tirdzniecības ministrija, kas nodrošina kvalitāti un standartus tradicionālajai medicīnai. Tas veicina uzticību un atzinību gan iekšzemē, gan starptautiski.
- Kvalitātes sertifikācija: Indija ir izstrādājusi kvalitātes sertifikācijas sistēmas produktiem, kas balstīti uz ajūrvēdu un citām tradicionālajām praksēm, lai nodrošinātu, ka tie atbilst noteiktiem standartiem.
5. Ekonomiskā attīstība
- Tirdzniecība un eksportēšana: Indija aktīvi eksportē ajūrvēdas produktus, piemēram, zāles, ārstniecības augus un kosmētiku, kas balstās uz tradicionālajām praksēm. Šāda tirdzniecība veicina ekonomikas izaugsmi un rada darba vietas.
- Uzņēmējdarbības atbalsts: Indijas valdība veicina uzņēmējdarbību tradicionālajā medicīnā, sniedzot atbalstu jauniem uzņēmumiem un iniciatīvām, kas saistītas ar ajūrvēdu un veselības aprūpi.
6. Kultūras apmaiņa
- Kultūras pasākumi: Indija organizē kultūras pasākumus un izstādes, lai popularizētu tradicionālās medicīnas prakses un to saistību ar Indijas kultūru.
- Filmas un mediji: Tradicionālās medicīnas tēmas tiek atspoguļotas filmās un citos medijos, kas palīdz veicināt interesi un sapratni par ajūrvēdu un citām praksēm.
Apkopojot, Indijas valdība aktīvi integrē tradicionālo medicīnu pasaules kultūrā un ekonomikā, veicinot starptautisku sadarbību, izglītību, medicīnas tūrismu un tirgus attīstību, kā arī nodrošinot regulāciju un kvalitāti. Tas veicina ne tikai tradicionālo medicīnas prakse popularizēšanu, bet arī ekonomisko attīstību un kultūras apmaiņu globālā mērogā.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!