KATRĪNA IĻJINSKA, Inc.-Baltics
Piektā daļa jeb 20 % no TOP 300 Latvijā visaugstāk atalgotajām ārstniecības personām ir radiologi, liecina rudenī portālā puaro.lv publicētie Valsts ieņēmumu dienesta dati. Vienlaikus mirstība no vēža Latvijā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā (ES), vīriešu vidū – augstākā ES. Kāpēc ārsti šajā jomā pelna daudz, bet rezultāti ir tik slikti?
Īsā atbilde, kas secināma no visu pušu viedokļiem: situācija ir ielaista vēsturiski, bet šobrīd valsts un paši radiologi regulē ārstu skaitu nozarē un pretojas jaunu tehnoloģiju ienākšanai, kas problēmu kaut nedaudz mazinātu. Nav nekādu pazīmju, ka situācija varētu uzlaboties. Bet par visu pēc kārtas.
Rezidentūras vietu trūkums aizdzinis speciālistus
Tāpat kā gandrīz visur citur pasaulē arī Latvijā ārstu izglītība, rezidentūras jeb prakses iespējas un sertifikācija ir savstarpēji saistīti jautājumi. Ārsti mācās ilgi – Latvijā sešus gadus, lai iegūtu ārsta kvalifikāciju –, pēc tam atkarībā no izvēlētās specialitātes vēl līdz pat septiņiem gadiem praktizējas rezidentūrā, proti, mācās un strādā savā specialitātē sertificētu ārstu uzraudzībā. Normālā situācijā, kāda tikai pirms gada beidzot izveidojusies arī Latvijā, par ārstu rezidentūru maksā valsts, jo būtībā tas ir pilnas slodzes darbs kādā no ārstniecības iestādēm. Kad rezidentūra ir pabeigta, jaunajiem ārstiem vēl jāiegūst sertifikāts, ko izsniedz Latvijas Ārstu biedrība caur šaurāku specialitāšu asociācijām. Tā Latvijā kopumā ir 97 dažādas mediķu asociācijas, faktiski katrai specialitātei un arī apakšspecialitātēm. Radiologiem vien ir četras: Latvijas Radiologu asociācija, Latvijas Invazīvās radioloģijas asociācija, Latvijas Muskuloskeletālās radioloģijas asociācija un Latvijas Neiroradioloģijas asociācija. Vēl ir asociācija asistentiem – Latvijas Radiogrāferu un radiologu asistentu asociācija. Visas šīs asociācijas darbojas līdzīgi kā arodbiedrības, aizstāv savas tiesības, bet arī nodrošina jauno speciālistu sertifikāciju un pārsertifikāciju vidēji ik pa pieciem gadiem.
Taču tā nav bijis vienmēr. Apmēram 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jauno ārstu rezidentūru ne vienmēr apmaksāja valsts. Faktiski bija izveidojusies situācija, ka daļai ārstu pēc studiju pabeigšanas nebija vietas rezidentūrā, bet, ja viņi vēlējās strādāt profesijā, varēja to darīt par brīvu un paši sevi uzturēt. Tam daudzus gadus pievērsa uzmanību ārstniecības iestādes, arī privātklīnikas. “Pirmais “vārsts” ir studentu skaits, viņu varētu būt vairāk, jo pieprasījums darba tirgū ir. Bet tad ir rezidentūra. 20 gadus bija sistēma, kurā studentu, kas pabeidz pamatprogrammas, bija krietni vairāk nekā rezidentūras vietu. Piemēram, gadā studijas pabeidza apmēram 300 ārsti bez specialitātes, bet rezidentūrā bija tikai 200 vietas. Tas nozīmē, ka 100 jaunajiem speciālistiem – “ar kāju pa pakaļu”, brauciet uz ārzemēm, te vietu nav. Viņus, protams, tur pieņēma ar atplestām rokām. Mūsu valsts ir samaksājusi par sešiem studiju gadiem pamatprogrammā, kas ir gana dārgi, izmācījusi jaunos speciālistus, sagatavojusi jau pusgatavu ārstus… no kuriem trešdaļai bija vai nu jābrauc prom, vai pašiem jāmaksā par rezidentūru,” paradoksālo situāciju skaidro Veselības centra 4 īpašnieks Māris Rēvalds, piebilstot, ka ministre Anda Čakša bija pirmā, kas sāka to labot. Šobrīd Hosama Abu Meri laikā absolventu un rezidentūras vietu skaits ir izlīdzināts un vismaz tehniski jaunie ārsti var palikt Latvijā.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri norāda, ka rezidentūras vietu plānošanu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 685 un slimnīcu pieprasījums ir viens no kritērijiem, kas tiek ņemts vērā. Veselības ministrija (VM) no valsts budžeta līdzekļiem nosaka finansējamo rezidentūras vietu skaitu sadalījumā pa specialitātēm un ārstniecības iestādēm, balstoties uz:
- ārstniecības iestāžu sniegto informāciju par nepieciešamo ārstu skaitu un gatavību iesaistīties rezidentu apmācībā;
- pamatdarbā nestrādājošo ārstu skaitu;
- bezdarbnieku skaitu;
- prognozēm par mediķiem, kas tuvāko gadu laikā sasniegs pensijas vecumu, demogrāfiskajām tendencēm;
- ES ārstu nodrošinājuma salīdzinošajiem datiem;
- kā arī augstskolu informāciju par sagaidāmo absolventu skaitu.
Pamatojoties uz šiem kritērijiem, VM sagatavo priekšlikumu rezidentūras vietu sadalījumam, kas tālāk tiek apspriests un precizēts tieši šim mērķim izveidotā VM darba grupā. Jāuzsver, ka ārstniecības iestāžu iesniegtais pieprasījums tradicionāli ir krietni lielāks par budžeta iespējām, tādēļ rezidentu vietu plānošana vienmēr ir līdzsvara meklējums starp reālajām vajadzībām un pieejamajiem resursiem, darba grupā saskaņoto un līdzsvaroto rezidentūras vietu sadalījumu.
Tomēr jautājums par budžeta vietām augstskolās un pieprasītajiem speciālistiem joprojām raisa jautājumus. Pilnīgi visās mediķu programmās pieteikumu skaits ir lielāks nekā pieejamo vietu skaits. Piemēram, kā liecina informācija Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mājaslapā, uz profesionālo bakalaura studiju programmu “Māszinības”, kur katastrofāli trūkst speciālistu un visām slimnīcām ir desmitiem vakanču, 2025. gadā bija pieejamas 313 budžeta vietas, uz kurām pieteicās 541 interesents. Uz tirgū pieprasīto vecmāšu programmas budžeta vietām pieteicās 253 studēt gribētāji, bet pieejamas 15 vietas. Piemēram, potenciālajiem filozofiem un teologiem Latvijas Universitātē ir pieejamas 25 budžeta vietas katrā no specialitātēm. Liepājas RSU filiālē uz ārsta palīga specialitāti, kur tiek piedāvātas 48 budžeta vietas, bija pieteikušies 107 cilvēki. Bet zobārstniecībā, kas, spriežot pēc datiem ir ļoti pieprasīta un augsti apmaksāta profesija, pieejamas 15 budžeta vietas, uz kurām pieteikušies 239 cilvēki. Uz kopējo 2. līmeņa profesionālo augstāko izglītību “Medicīna”, kurā pieejamas 200 budžeta vietas, pieteikušies 1064 cilvēki. Interese ir, bet skaidrības par valsts prioritātēm šajā jomā nav. Nav skaidrs, kādēļ par valsts līdzekļiem jāmāca filozofi un teologi, ja trūkst radiologu un medmāsu. Varbūt vienīgi tie, kam laicīgi neatklāj vēzi, var uz savām kaitēm skatīties filozofiski un pievērsties Dievam…
Sertifikācija un asociāciju vara
Kad rezidentūra ir pabeigta, jāiziet arī sertifikācija. Jautājums, kādēļ, ilgstoši studējot, nokārtojot eksāmenus augstskolā un vēl pēc tam strādājot un mācoties rezidentūrā, cilvēks joprojām netiek uzskatīts par ārstu, kurš var patstāvīgi strādāt, šur tur tiek cilāts, tomēr to nevar uzskatīt par lielu problēmu.
Sertifikācija caur asociācijām ir izplatīta prakse daudzviet pasaulē. Ideja ir vienkārša – ārstam, kurš ieguvis vairāk teorētiskas nekā praktiskas zināšanas augstskolā, ir jāiemēģina roka arī praksē. Kad prakse beigusies, vēlreiz ir jāpārbauda, vai viņš prot savas zināšanas pielietot pietiekamā apjomā arī praksē. Apzināti nonivelējot piemēru līdz primitīvam, ja divi ārsti-dietologi pabeidz vienlaicīgi universitāti, bet tālāk viens taisa video kursus Instagram platformā, bet otrs sāk strādāt poliklīnikā ar reāliem pacientiem, tad pēc pieciem gadiem diez vai abi varēs iegūt sertifikātu. Ar resertifikāciju pēc pieciem gadiem varētu iznākt dažādi arī tad, ja abi sāk strādāt ar pacientiem, bet viens no ārstiem seko līdzi zinātnes progresam, bet otrs devies dekrētā.
Lai gan šo aspektu vēl varētu saprast, skepse paliek. Jautāta, kāpēc pēc visiem eksāmeniem, vēl vajadzētu kārtot sertifikātu, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas (VADDA) izpilddirektore Ināra Pētersone saka: “Es nekad nekādus loģiskus argumentus pirmeizējai sertifikācijai neesmu dzirdējusi, jo rezidentūrā lielākā daļa ir darbs reālā vidē. Resertifikācijai gan ir jēga, jo ārstam nepārtrauti savas zināšanas, prakse jāattīsta. Iespējams to varēja atdot abām divām augstskolām, tās, kuras sagatavo speciālistus. Tādējādi izvairītos no interešu konflikta.” Viņa norāda, ka arī sertifikācija būtībā nav nekāda iemaņu pārbaude, bet “papīru skatīšana”. “Ja es eju uz resertifikāciju, aizpildu veidlapu, jāsaņem no ārstniecības iestādēm apliecinājumi, cik pacienti ārstēti, cik izmeklējumi veikti tajā periodā, cik kursi, semināri apmeklēti, tad izskata dokumentus un viss. Kāpēc nevar to nodot augstskolām, tādējādi atbrīvojot jau tā trūkstošos speciālistus, man ir grūti spriest.”
Sertifikācija pēc savas būtības nav nekas unikāls vai īpaši raksturīgs Latvijai. Pastāv gan ļoti līdzīgi Latvijas modelim, gan citādāki (piemēram, Skandināvijas valstīs viss rezidentūras laiks ir kā sertifikācijas process, proti, rezidentu uzraudzība ir tik stingra, ka galā nav jākārto sertifikācijas eksāmens), taču būtība visur viena – pārbaudīt, vai ārsts var individuāli praktizēt.
Tomēr veselības nozares darba devēji norāda, ka vairākas asociācijas izmanto savu ietekmi. “Asociāciju vadītājiem savās specilitātēs ir iespēja ietkmēt rezidentu skaitu, jo viņi ir iesaistīti atbilstošu komisiju darbā.
Īpaši aktīva ir plastiskās ķirurģijas, ginekoloģijas un zobārstniecības subspecialitāšu – ortodontija, endodontija – asociāciju vadība. Izmantojot dažādas formālas un neformālas sviras ir ietekme uz pieprasītākajām specialitātēm, ko apliecina arī nozares autoritāšu ģimenes locekļu kvalificēšanās šajās deficītajās specialitātēs. Šogad uz Radioloģijas rezidentūras vietām konkurss ir bijis 1:17, kas ir viens no visaugstākajiem rādītājiem…”
VM dati liecina, ka Rēvaldam ir taisnība – 2025./2026. mācību gadā rezidentūrā plastikas ķirurgiem atvēlēta viena vieta, bet vēl pirms gada nebija vispār neviena. Tikmēr 300 vislabāk apmaksāto ārstu saraksts liecina, ka vislabāk apmaksātais plastikas ķirurgs saņem 305 tūkst. eiro gadā jeb 25 tūkst. eiro mēnesī un ierindojas kopumā otrajā vietā aiz radiologa, kurš saņēmis teju pusmiljonu eiro gadā.
Jāatzīmē, ka arī iepriekš minētā kārtība, kurā rezidentu vietu skaitu nosaka VM, nav tāda bijusi vienmēr: līdz 2024. gada martam rezidentu vietu skaitu izlēma pašas asociācijas. “Daļa asociāciju ir ieguvušas arodbiedrības vai “cunftu” pazīmes, kas, ierobežojot profesionāļu skaitu specialitātēs, lobē savu biedru ekonomiskās intereses,” saka Rēvalds.
Pēdējos piecos gados radioloģijā ir ap 10–12 rezidentūras vietu gadā, liecina VM dati. Tikmēr Latvijas Radiologu asociācijas dati liecina, ka rezidentūru beidz vidēji 5–10 radiologi, atklāj Radiologu asociācijas vadītājs Atis Svare, kurš savā amatā ir stājies tikai 2023.gada jūnijā, tātad viņa vadīšanas laikā nemaz nav nav bijusi situācija, kad asociācija ir tā, kas nosaka rezidentu vietu skaitu. Viņš pats ir pabeidzis maksas rezidentūru. “Nekas cits neatliek, kā ņemt kredītu un maksāt naudu universitātei, lai katru dienu varētu iet uz slimnīcu strādāt un mācīties bez algas. Tas ir absurds, bet es nebiju tāds vienīgais. Daži laimīgie mācību procesā ierotē budžeta rezidentūrā, citi nē. Kopumā nesaņemot kāroto rezidentūras vietu izvēlētajā specialitātē jaunie ārsti aizbrauc no Latvijas, savukārt citi mēģina nākamajā gadā stāties atkārtoti. Šobrīd situācija ir daļēji uzlabojusies, maksas rezidentūra atcelta un nosacījumi ir mainījušies. Motivēti un skaidri savu specialitāti redzoši ārsti netiekot rezidentūrā budžetā var slēgt līgumus ar privātām iestādēm, reģionālām slimnīcām, bet pamata apmācību iziet universitātes klīnikās – valsts, pašvaldību un privātās iestādes iegūst motivētus un labi apmācītus speciālistus,” par savu pieredzi stāsta Svare, piebilstot, ka par šo problēmu var runāt stundām ilgi, un tas ir komplicēts jautājums par sistemātisku finansējuma deficītu Latvijas medicīnā, kura dēļ radies speciālistu trūkums un speciālistu aizplūšana no valsts.
Svare uzsver virkni problēmu, kas skar nozari, piemēram, novecošana. “Manā neilgajā pieredzē resertifikācijas komisijā novēroju, ka kolēģi cenšas uzturēt sertifikāciju atbilstoši savām spējām un vēlmei strādāt medicīnā, kā arī lai nezaudētu iespēju piedalīties darba tirgū kā ārsti-speciālisti. Pēc maniem subjektīvajiem iespaidiem, lielākoties resertifikācijas procesa neiziešana saistīta ar ārsta vecumu vai pensijas vecuma iestāšanos,” saka Svare.
Apkopojot minētos datus, secināms: ja gadā trīs radiologi aiziet pensijā, bet pieci pienāk klāt kā jaunie speciālisti, radiologu trūkums (kas kopumā ir mākslīgi radīts, nenodrošinot laikus studiju iespējas un rezidentūras vietas) nekur nepazudīs vismaz tuvākos 10 gadus. “Konkurenci te teorētiski varētu radīt ārsti no ārvalstīm, bet, lai strādātu, ir jāzina valsts valoda augstākajā līmenī, un latviešu valoda nav pati populārākā pasaulē,” bezcerīgs ir Rēvalds. Tikmēr vēža slimnieku skaits turpina augt.
Latvijā 2025. gadā ir vidēji nedaudz mazāk nekā 300 radiologu. “Vidēji” tāpēc, ka skaits mainās, turklāt ir apakšspecialitātes, tāpat kādam beidzas sertifikāts, kāds to atkal iegūst. Tikai publiskie dati vien liecina, ka vismaz puse radiologu strādā vairāk nekā vienā darba vietā, izpētīja Inc., izmantojot visvienkāršāko Google meklētāja metodi. Proti, vismaz puse strādā publiskās darba vietās: privātklīnikās, valsts slimnīcās vai poliklīnikās. Piemēram, redzams, ka Medicīnas Sebiedrībā ARS kopumā strādā 54 radiologi, no kuriem 30 strādā vēl kādā iestādē, piemēram, valsts slimnīcā. Turklāt iespējams pierakstīties uz vizīti tikai pie 26 no 54 radiologiem, pārējie strādā attālināti. Savukārt klīnikā Premium Medical strādā septiņi radiologi, no kuriem seši strādā vēl kaut kur. Jūrmalas pašvaldības SIA Kauguru veselības centrs strādā trīs radiologi, un viņiem visiem ir arī citas darba vietas. Spriežot, kā tas tā var būt, ka puse no privātajā klīnikā Veselības centrs 4 strādājošajiem radiologiem strādā vēl kaut kur, nolēmu noskaidrot, kāpēc tās īpašnieks Rēvalds kā uzņēmējs tam neiebilst?
“Trīs darba vietas radiologiem ir “zelta standarts”. Vēl nesen darba vietu skaita rekords attālināti strādājošam radiologam bija 19 darba vietas. Šeit jāsaprot, ka daudzas darba vietas ir iespējamas radiologiem, kas strādā telediagnostikas uzņēmumos, kuriem ir līgumi ar daudziem klientiem vienlaicīgi gan Latvijā, gan dažkārt arī ārzemēs. Radiologu vidū ir arī autoritātes, kuru slēdzienus pacienti vai citu specialitāšu ārsti, kuri ir nosūtījuši šos pacientus uz izmeklējumiem, īpaši pieprasa. Šo radiologu darbs tiek apmaksāts ievērojami dārgāk. Jāatceras arī tas, ka daļa radiologu strādā kā pašnodarbinātas personas savās ārstu praksēs vai savos uzņēmumos, kur ienākumi tiek gūti ne tikai caur darba algu, bet arī izņemot dividendes. Tas ļauj vēl vairāk kāpināt reālos neto ienākumus, jo tiem ir mazāks nodokļu slogs, salīdzinot ar klasisku nodarbinātību,” atzīmē Rēvalds.
Pārmest ārstam, ka viņš ir viskompetentākais un attiecīgi par savām pūlēm un izglītību vēlas saņemt naudu, būtu ļoti dīvaini, īpaši, ņemot vērā, cik ilgi ir jāmācās. Taču tā arī nav galvenā problēma. Galvenā problēma ir nespēja kontrolēt attālināto darbu profesijā un ne pārāk godīga konkurence šajā jomā.
“Liela daļa radiologu strādā attālināti un var to darīt no jebkuras vietas pasaulē, kur ir pieejams pietiekami ātrs internets. Grūtāk ir tiem radiologiem, kas veic sonogrāfijas, vai invazīvajiem radiologiem, kas veic ļoti sarežģītas un potenciāli bīstamas manipulācijas. Šie darbinieki nereti izdara spiedienu uz darba devējiem, kas ir spiesti paaugstināt darba algas. Latvijā netiek realizēta tāda prakse, kā piemēram, Lielbritānijā vai ASV, kur pie sonogrāfiem sēž tā saucamie “tehniķi”, kuri ārsta vietā veic izmeklējumu un ārstiem izvērtēšanai nosūta gatavos attēlus, tā samazinot izmaksas un dodot iespēju radiologiem atkal strādāt attālināti,” stāsta Rēvalds. Vaicāts, vai tā ir arī eksportprece, Rēvalds saka, ka neliela daļa Latvijas radiologu tik tiešām strādā attālināti ārvalstīs, bet tam parasti ir nepieciešama papildu kvalifikācija un jākārto, t.s. Eiropas sertifikātu eksāmeni. Es pazīstu tādus 3 – 4 ārstus ar šādu sertifikātu,” skaidro Rēvalds.
Nereālais darba tirgus, sašķobīta konkurence
Rēvalds skaidro, ka speciālistu trūkums un diktāts nav vienīgā problēma, vēl ir sašķobīta konkurence. “Mums, darba devējiem ir jāsacenšas, kurš sola vairāk, bet tas vēl nebūtu nekas. Pakalpojumu tirgū ir arī negodīgas konkurences mehānismi. Piemēram, lielākas algas var piesolīt Rīgas pašvaldību uzņēmumi, kuriem pašvaldība skaisti rekonstruētas ēkas ir nodevusi bezmaksas lietošanā un par nodokļu maksātāju naudu iegādājusies dārgas diagnostikas iekārtas. Privātajām ārstniecības iestādēm, kas pašas iegādājas iekārtas un pērk vai nomā telpas, ir daudz augstāka pakalpojuma pašizmaksa. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc VADDA vērsās Konkurences padomē, aicinot vērtēt, kā tas ietekmē konkurences neitralitāti un priekšrocību radīšanu pašvaldībai piederošajās kapitālsabiedrībās. Savukārt daļa mazo privāto uzņēmumu ne vienmēr izsniedz maksājumus apliecinošus dokumentus, tādējādi gūst ar nodokļiem neapliktus ieņēmumus un maksā aplokšņu algas, kas neapliekas ar nodokļiem,” skaidro Māris Rēvalds.
Tehnoloģiju zemais starts un finišs
Īsumā – tas līdz šim ir izgāzies. Mēģinājums sākt risināt problēmu ar mākslīgā intelekta (MI) rīkiem līdz šim ir cietis fiasko. Radiologu trūkst, un kā parasti neviens nav vainīgs. Valsts ir gadu desmitiem dzinusi prom no valsts jaunos ārstus, nenodrošinot vietas rezidentūrā, un nu problēma ielaista tiktāl, ka to tuvākajos 10 gados bez radikālām metodēm atrisināt nav iespējams. Vai arī ir?
Privāto klīniku darba devēji ir mēģinājuši vairākkārt cilāt jautājumu par MI izmantošanu. Bet viņi nav vienīgie. Teorētiski MI un citu tehnoloģiju izmantošana medicīnā Latvijā dienaskārtībā ir vismaz astoņus gadus. Piemēram, vēl 2017. gadā RSU seminārā tika spriests par MI radioloģijā, tomēr līdz izmantošanai praksē tas nokļuvis tikai individuālā kārtā, nevis valstiskā līmenī. Ja nevar izglītot speciālistus par budžeta naudu, varētu ļaut izmantot MI risinājumus, atvieglojot ikdienu, mazinot speciālistu deficītu. Bet nē! MI risinājumi netīk pašiem radiologiem, kuriem tas varētu nozīmēt peļņas samazināšanos.
“Izeja ir mākslīgais intelekts, robotizācija un pārrobežu telemedicīnas attīstība, kas strauji ienāk šajā jomā pasaulē un var daļēji aizvietot arī ārstus. Veselības centrā 4 ir robotizēts sonogrāfijas aparāts, kuru vada palīgpersonāls, un ārstiem tikai bildes pārsūtam,” saka Veselības centra 4 īpašnieks Māris Rēvalds. Viņš saka, ka radiologi, mēdz būt greizsirdīgi uz daļu mākslīgā intelekta palīgrīku parādīšanos.
“Daudz kur ārvalstīs radiologus min kā vienus no pirmajiem, kurus aizstās MI. Rīki ir gatavi, viņi strādā divos virzienos: ir rīki, kas palīdz plānot, ātrāk un kvalitatīvāk veikt izmeklējumus un apstrādāt attēlus. Tas visiem patīk. Otrs rīks ir, kur MI jau stāda diagnozes – tas visai pasaulei patīk, bet Latvijā tas daudziem nepatīk,” saka Rēvalds.
Vienkāršākā joma un visātrāk MI varētu ieviest mamogrāfijā. Tur ir nepieciešami divu radiologu apraksti, dažkārt trīs, ja abu iepriekš minēto radiologu slēdzieni atšķiras.
Krūts vēzis sievietēm Latvijā ir izplatītākais vēža veids, un speciālisti apgalvo, ka to varētu ātrāk un precīzāk diagnosticēt, izmantojot MI risinājumus, turklāt tie jau tiek izmantoti pasaulē un arī ES, kur tie pat ir sertificēti un pārbaudīti. Tomēr Latvijai pret MI risinājumiem iebilst Radiologu asociācija. Radiologu asociācijas vadītājs Atis Svare gan saka, ka asociācija neiebilst, tomēr detalizēta atbilde izskatās citādi.
“Šajā kontekstā man ir bijušas sarunas gan ar Ārstu biedrību un tā laika vadītāju Ilzi Aizsilnieci, VM, NVD vadību. Mēs mēģinājām kustināt šos jautājumus, bija pat izveidota darba grupa, lai novērtētu, kas nepieciešams, lai to ieviestu. Darba grupa savu darbu noslēdza ar ziņojumu, secinājumiem, konkrētiem priekšlikumiem. Vienojāmies, ka krūts mamogrāfija būtu tā, ar kuru varētu sākt. NVD pat bija parēķinājusi, ja nemaldos, ka tie būtu papildus 30 tūkst.euro, kas nepieciešami, lai papildus samaksātu pakalpojumu sniedzejiem, kuri sniedz valsts apmaksātos pakalpojumus. Tad notestētu rezultātus un iespējams varētu no viena radiologa atteikties, kas rezultātā varētu samazināt valsts noteikto cenu un atbrīvotu vienu radiologu. Taču Radiologu asociācijas vadība iebilda, vajagot projektu, vajagot zinātniski pierādīt. Ko pētīt, ja pasaulē tas jau ir izpētīts un pierādīts, kāpēc to vēl Latvijā jāpierāda?” saka VADDA vadītāja Pētersone. Viņa piebilst, ka tolaik bija arī ierosinājums, ko atbalstīja arī RSU rezidentūras fakultātes dekāne Ilze Grope, – ka dažu specialitāšu programmas varētu papildināt ar USG. Piemēram, ka ginekologi varētu veikt arī ultrasonogrāfiju, un arī ķirurgi, internisti, ģimenes ārsti pamata līmenī varētu apgūt kaut ko no radioloģijas, kas noteikti palīdzētu ātrāk, precīzāk noteikt diagnozi. “Bet tas, kas vairāk vai mazāk izskanēja, ir bažas, ka šie ārsti nespēs kvalitatīvi redzēto aprakstīt,” saka Pētersone. Šajā jautājumā kaut kāds progress tomēr ir.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri skaidro, ka 2023. gadā, kad analizētas iespējas īstenot pilotprojektu mamogrāfijā, sistēma nebija gatava. “Argumenti bija gan objektīvi, piemēram, papildu slodze ieviešanas fāzē un ļoti stingrās sertifikācijas un datu drošības prasības, gan stratēģiski – radiologi uzsvēra, ka galvenajai prioritātei jābūt skrīninga aptveres kāpināšanai, un šis arguments bija pamatots. Skrīninga aptvere toreiz bija zem 40 %,” tā ministrs. Viņš turpina: “Kopš šīm sarunām situācija mainījusies – skrīninga aptvere šobrīd sasniedz gandrīz 63 %. Tas dod labu pamatu tuvākajā laikā atgriezties pie pilotprojekta jautājuma, lai iegūtu apstiprinājumu par MI risinājumu efektivitāti un drošību. Ilgtermiņā esmu pārliecināts: MI ienāks gandrīz visos diagnostikas procesos. Ja tas uzlabo prevenciju, diagnostiku un kvalitāti, nav pamata šo procesu bremzēt, taču ieviešanai jābūt pārdomātai un balstītai pacienta interesēs. Mums ir ļoti rūpīgi jāizvērtē visi izdevumi veselības aprūpes sistēmā, un mēs nevaram atļauties ieviest tehnoloģijas tikai tāpēc, lai mums tās būtu, jo “tā vajag”. Tehnoloģijām un MI risinājumiem jābūt balstītiem racionālā, skaidri pamatotā nepieciešamībā.”
Pētersone saka, ka tika pieliktas visas pūles, lai procesu iekustinātu. Turklāt daudzas ārstniecības iestādes, daudzi ārsti radiologi jau tagad savā ikdienā izmanto MI un spēj parādīt visas priekšrocības. “Nu, diemžēl, šķērsļus atkal lika Radiologu asociācija, jo pateica, ka vajag projektu, vajag testēt, pilotēt utt. Mēs mēģinājām teikt, ko tur testēt, ja jau ir reģistrēts CE sertifikāts, tad jau visi pētījumi ir veikti, viss ir notestēts, pierādīts, un uz daudz lielāku populāciju, un to var izmantot,” saka Pētersone. Svare ir citās domās: “CE sertifikāti, kādiem konkrētiem produktiem nav diagnostiskās ekselences rādītājs, bet gan zaļā gaisma darboties Eiropā.
Radiologu asociācijas vadītājs gan vispirms izliekas par beigtu zivi un demonstrē savu pretestību, bet pēc stāsta plašāk. Atbildot uz jautājumu, vai asociācija ir pret MI izmantošanu, tā atbild ar pretjautājumu: “Vai jūs savā jautājumā vēlaties saņemt asociācijas viedokli par šādu jēgpilnu integrāciju vai arī atsaucaties uz privāto sektoru, kur nereti tiek mēģināts izmantot MI kā lētu risinājumu speciālistu trūkumam?” Jāatzīst, ka es kā šī raksta autore tik tiešām uzskatu, ka, ja problēmu var atrisināt bez zaudējumiem, turklāt vēl lētāk, un neviens no tā nenomirst, tā vajadzētu darīt. Taču, abstrahējoties no sava personīgā viedokļa, ir acīmredzams, ka, ja Radiologu asociācija pasaulē jau atzītus risinājumus definē kā “lētu risinājumu kadru trūkumam”, tad tas būtu jāvērtē kā destruktīvs savu pozīciju aizstāvības mēģinājums, nevis centieni uzlabot kopējo situāciju. Vēlāk gan Svare atsūta garu, izsvērtu atbildi, norādot arī: “Arī šobrīd, pēc diviem gadiem, atbildību par neprecīzu diagnozi vai ārstēšanu joprojām uzņemas medicīnas personāls un medicīnas iestādes, bet MI rīku gadījumā, nav skaidrs, kas uzņemsies atbildību – MI programmas izstrādātāji vai pārdevēju kompānija reģionā.”
Piemēram, konkrēti DATAMED risinājumu mamogrāfijai Lunit INSIGHT MMG šobrīd izmanto 55 pasaules valstīs gan nacionālā līmenī, gan atsevišķās klīnikās. Piemēram, nacionālā līmenī to izmanto Katarā, Austrālijā, Islandē, Saūda Arābijā, Singapūrā, Francijā, bet atsevišķu klīniku līmenī arī Zviedrijā, Apvienotajos Arābu Emirātos (14 slimnīcās un vairāk nekā 70 klīnikās), Portugālē un Spānijā.
Eiropas Radiologu biedrības dati liecina, ka MI izmanto arī Vācijā (attēlu interpretācijā un pēcapstrādē), Lielbritānijā, Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Norvēģijā un Šveicē. Īsāk sakot – visattīstītākajās valstīs. Taču ne Latvijā. Latvijā nevar, jo iebilst radiologi. Viņiem neliekas, ka CE sertifikātu ieguvušie rīki būtu derīgi izmantošanai Latvijā, tie būtu vēl jātestē.
“Precizitātes procents, ko uzrāda MI, ir augsts, līdz pat 97 %! Interesantākais ir tas, ka ne tikai privātās, bet arī publiskās kapitālsabiedrības jau izmanto to MI, bet tas viss no citu izmeklējumu naudiņas tiek sagrabināts,” saka Ināra Pētersone.
“Radiologi ir cilvēki. Viņi diemžēl bieži ir pārstrādājušies, nodežurējušies, daži pat ar kaitīgiem ieradumiem. Ar gadiem sāk zust prāta asums, nakts darba laikā nāk miegs, viņi mēdz saslimt, uzmanību var novērst ārēji apstākļi,” saka Rēvalds, un turpina: “Mākslīgajam intelektam nekas no tā nepiemīt. Pie tam, tas mašīnmācīšanās ceļā ir redzējis daudz vairāk attēlus ar apstiprinātām patoloģijām, nekā jebkurš radiologs savā dzīvē.” Viņš norāda: “Viņi vēl ir konstatējuši, ka mākslīgais intelekts brīžiem ir pārāk rūpīgs, viņi saka – redziet, MI, redzot, kaut kādas izmaiņas ir vērsis uzmanību, bet tur nekas nebija. Tomēr testējot MI rīkus esam konstatējuši vairākus gadījumus, kur mākslīgais intelekts redz izmaiņas tur, kur radiologi tās nav pamanījuši. Tie ir gadījumi, kad vēzi varēja pamanīt ātrāk, kad tas vēl ārstējams.”
Domstarpības starp visām pusēm pastāv un nemazinās. Latvijas radiologu asociācija norāda, ka atbalsta MI rīku ieviešanu ikdienas praksē, izvērtējot, katra potenciālā MI rīka kvalitāti, efektivitāti un rentabilitāti, tomēr nepasaka, kādēļ nevarētu ieviest risinājumus, kuri jau veiksmīgi tiek izmantoti Eiropā, pasaulē un ir sertificēti. “Radioloģijas asociācijas biedri regulāri atjaunina un iegūst zināšanas starptautiskās konferencēs, pēc tam zināšanas aktualizējot savās darba vietās un izglītojot medicīnas sabiedrību. Atsevišķi MI rīki jau šobrīd tiek lietoti gan privātajās, gan valsts iestādēs, papildus tiek pētīti rīki, kas atvieglo un uzlabo radiologa darbu, un Radiologu asociācija tam nav likusi nekādus šķēršļus.
Valsts lielajās slimnīcās – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā – jau vairākus gadus notiek MI algoritmu izvērtēšana, testēšana un arī integrācija darba plūsmās, apskatīts MI reālais pienesums klīniskajā praksē, nevis inovācija inovācijas pēc,” norāda Atis Svare. Viņš turpina: “Es personīgi, kā arī asociācijas biedri laika posmā no 2023. gada ir piedalījušies diskusijās ar VM, NVD un citiem diskusijas dalībniekiem par potenciālu MI rīku ieviešanu radioloģijā, mūsu viedoklis nav bijis “pret”, bet gan kritiska un rūpīga MI produktu izvērtēšana, personas datu aizsardzība, atbilstība Eiropas datu regulām utt. Diskusiju laikā tika apskatīt dažādi piedāvājumi, produkti un, ja precīzi atceros, tad asociācija piedāvāja plānot pilotprojektus piedāvāto produktu izvērtēšanā atbilstoši likumiskām normām par pacientu datu aizsardzību un citām niansēm, izdarot secinājumu par MI rīka kvalitāti, efektivitāti, rentabilitāti un potenciālo ieviešanu praksē.”
“Es varu saprast neapmierinātību, kad šķiet, ka problēma ir zināma, bet risinājums virzās lēni. Tomēr veselības aprūpe ir ļoti regulēta joma, jo tieši ietekmē un skar cilvēka dzīvību un dzīves kvalitāti. Turklāt mēs darbojamies demokrātiskā un tiesiskā valstī, kur autoritāri lēmumi netiek pieņemti un jebkuras politiskas iniciatīvas – vieglākās vai smagākās diskusijās – vienmēr ir jāizdiskutē ar ārstiem, ārstniecības iestādēm un profesionālajām asociācijām. Tie ir cilvēki, kuri ikdienā strādā ar pacientiem, un viņu profesionālais vērtējums ir būtisks kvalitatīvu lēmumu pieņemšanā,” par iniciatīvu lēno virzību saka ministrs Abu Meri, piebilstot, ka tas nenozīmē, ka kāda asociācija “diktē noteikumus”. “Tas nozīmē, ka, ja konkrētā brīdī sistēma – gan speciālisti, gan darba devēji – uzskata, ka risinājums nav gatavs ieviešanai, tad mums kā valstij ir jāmeklē kompromiss vai jāpilnveido priekšnosacījumi, lai risinājums patiešām strādātu pacientu labā.
Šādi piemēri nav reti. Arī slimnīcu tīkla attīstībā VM ir virzījusi vairākus informatīvos ziņojumus, tomēr, ja diskusijas ar iesaistītajām pusēm nonāk strupceļā, politisks lēmums netiek pieņemts. Tas nav par “pavadā iešanu”, bet par atbildīgu politiku, kas balstās cieņpilnā dialogā, profesionālajā realitātē un sabiedrības interesēs,” uzskata ministrs.
Viņš uzskata, ka MI risinājumu ieviešanu ārstniecības iestādēm nevar noteikt par obligātu, jo pastāv risks, ka tās tam vienkārši nebūtu gatavas un rezultātā mērķis netikts sasniegts, tikai radīti lieki tēriņi.
Privātie darba devēji gan ir citās domās – diskusijas ilgstoši notiek, bet reāla rezultāta joprojām nav, izmaksas tam gulstas tikai uz ārstniecības iestāžu pleciem. Privātklīnikas pat ir pārstājušas tērēt tam laiku, ja tas virzās tik smagnēji, tērējot resursus neauglīgās sarunās, viens otru pārliecinot par lietām, kuras pasaulē ir pierādītas un tiek izmantotas… “Tad mēs atmetām ar roku, padomājām, vai tas tiešām vairāk ir vajadzīgs mums, nevis valstij, rūpējoties par sievietēm,” saka Ināra Pētersone.
“Ja trūkst speciālistu, tad pakalpojumi nav pieejami ne par valsts naudu, ne privāti par maksu. Ja cilvēks netiek pie ārsta, viņam tas var maksāt dzīvību,” rezumē Rēvalds.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Jau aizmigu !