Markss, kapitālisms un MI

JĀNIS VOINS

Pasaules dienaskārtībā ir divas lietas – cīņa ar kapitālismu (kreiso politiskā nostāja) un MI ieviešana visos dzīves procesos (kas gan vairāk ir saistīta ar ekonomisko ikdienu). Kapitālisms kopš tā definēšanas brīža tika pasludināts par neatbilstošu cilvēka būtībai. Pēc Kārļa Marksa domām kapitālisms ir ekonomiska sistēma, kurā ražošanas līdzekļi pieder privātīpašniekiem, bet strādnieki, kuriem tie nepieder, ir spiesti pārdot savu darbaspēku, radot pievienoto vērtību, ko kapitālists piesavinās kā peļņu (ekspluatāciju), kas padara cilvēkus nelaimīgus. Mūsdienās ir jāpapildina kapitālisma definīcija un jāsaprot, kas sekos pēc klasiskā kapitālisma definīcijas, kuru piedzīvojam šodien – jeb neoliberālā kapitālisma.

Marksa definētais kapitālisms vairs nepastāv

Vēsturiskais konteksts, kurā tapa Marksa formulējums, ir krasi atšķirīgs no mūsdienām – sabiedrība bija iedalīta konkrētās grupās: lielmuižnieki, fabriku īpašnieki un valsts. Cilvēks bija bez tiesībām un individuālās izpausmes iespējām – viņš tika sadzīts grupās vai baros, lai strādātu. Labumu guva šaurs cilvēku loks. Mūsdienās ir notikušas izmaiņas, kurām ir tieša ietekme uz šo formulējumu. Šobrīd pastāv brīvības (pašrealizācija un nodarbes izvēle), kas ļauj jebkuram kapitālisma sistēmas ietvaros izvēlēties nodarbi, nodrošinot sev iztiku. Kapitālisma sistēma nodrošina izglītības sistēmu, radot vismaz šķietamu vienlīdzības efektu, kas iekļauj visus pirmatnējā darba tirgū, jo visi ir iemācīti lasīt, rakstīt, skaitīt un vismaz virspusēji ir informēti par pasaulē notiekošo. Nav vairs neviena, kas tev pateiks, kas tieši jādara; neviens neierobežo tavas iespējas mācīties sev interesējošus amatus un apgūt jaunas prasmes — cilvēks ir nodots pats sev. Cilvēks, būdams kapitālistiskajā pasaulē (jeb sistēmā), ir spējīgs un tiesīgs būt neatkarīgs lēmumu pieņemšanā un izvēļu izdarīšanā, kas nostāda viņu pozīcijā, kur viņš sava darba labumus, kurus iegūst uz kapitālisma rēķina, atstāj sev (atskaitot nodokļus).

Taisnība, ka lielākajai daļai cilvēku ikdienas rutīnas darbs līdzinās fabrikantu dzīves režīmam – no rīta uz darbu, darbs, vakarā mājās par konkrētu samaksu. Samaksa pēc būtības nodrošina pamatvajadzības. Tomēr pastāv mūsdienu “bet” – ir iespēja mācīties jaunu arodu, ir iespēja iet strādāt citur, ir iespēja kļūt par gandrīz jebko, ko vēlies. Šobrīd individuālā griba un prasmes dominē pār sistēmas (kapitālisma) spēju uzspiest kopējā labuma mērķus. Kasieris veikalā var pārtapt par flīzētāju jeb individuālu amatnieku (kā izrādās, ar rokām darot šobrīd var nopelnīt daudz vairāk nekā, sēžot zemā amatā ofisā) – un nebūt ekspluatatoru peļņas gūšanas vergs.

Kapitālisma definīcijas papildināšanai ir svarīgi neaizmirst definēt tādu lielumu – ko mēs uzskatām par gana labu vai samērīgu darbu un cik ir gana liela vai pietiekama samaksa. Ja Markss rakstīja par cilvēkiem, kuri bieži strādāja par vēdera tiesu un, ja saslima vai citu iemeslu dēļ neieradās darbā, tad fiziski viņiem nebija ko ēst. Pie mūsdienu kapitālisma definīcijas ir jāpapildina arī tas, ka mūsu laikā nevienam neļaus nomirt uz ielas — kas tolaik bija ikdiena. Mums ir slimnīcas, kur cilvēku pieņems, mums ir sociālie dienesti, kas iedos pārtikas paku un pirmās nepieciešamības lietas, mums ir pabalsti naudas izteiksmē, kas ļauj cilvēkam eksistēt. Vārds eksistēt nav izvēlēts nejauši – kā pretstats pārtikušai un pašrealizējošai dzīvei. Šis pretstats ir tieši tas, par ko rakstīja Markss – tajā laikā cilvēks nevarēja pat eksistēt, par pārtikušu dzīvi nerunājot. Tas nevarēja sevi realizēt – lai ko katrs no mums ar to saprastu.

Ja drīkst vispārināt, cilvēka liktenis bija lemts jau tajā brīdī, kad tas piedzima, atbilstoši sociālajam slānim, un to mainīt nevarēja. Tajā laikā neeksistēja teiciens “katrs ir savas laimes kalējs”. Kad cilvēki mūsdienās paliek bez darba, ir institūcijas, kas palīdz atrast jaunu darbu vai piedāvā bez maksas apmācības jauna aroda apguvei. Šobrīd sociums, galvenokārt pateicoties kapitālisma sistēmai (nodokļu iegūšanai no visa iespējamā un to pārdalei par labu mazāk turīgajiem), uztur sistēmu, kas parūpējas par indivīda pamata līmeni. Ja cilvēks grib būt pārticis (jādefinē, ko tas nozīmē) un pašrealizēties (individuālās vēlmes un tieksmes ir realizējamas), viss ir viņa paša rokās. Par miljonāru var kļūt jebkurš – kā redzams sociālajos tīklos, reizēm pietiek izģērbties kameras priekšā. Arī cilvēkiem, kas pārstāv kreiso ideoloģiju, nekas netraucē veidot uzņēmumus pēc principiem, kurus viņi sludina – ražotne (lielveikals, zemnieku saimniecība) pieder proporcionāli visiem iesaistītajiem, un peļņa (jeb darba augļi) tiek sadalīta proporcionāli. Kapitālisms neliedz veidot jebkādas īpašnieku pārvaldības formas, bet, ja jums, neskatoties uz visu, būtu jāīsteno sekmīgs šāds piemērs – vai jūs to spētu?

Lielu satraukumu ir izraisījusi mākslīgā intelekta ienākšana plašā patēriņā, kas veicina automatizāciju un perspektīvu, kas attiecināma uz rūpniecisko ražošanu – robotizāciju. Jau tagad redzam, ka ir profesijas, kas tiek aizvietotas – Amazon noliktavas apkalpo nelieli roboti, bet tepat pašmājās Rimi veikalu tīklā darbojas automatizētas iekārtas. Tas, ko mēs uzreiz neredzam, – mākslīgais intelekts aizvieto cilvēku daudzās profesijās, kas saistītas ar radošumu un izdomu. MI, ņemot vērā iepriekš daudzos gados sastrādāto, spēj to “ielikt” sev “smadzenēs”, pārvērtēt un izdot kvalitatīvu, līdz šim neredzētu gala produktu. Arī programmēšanā – to, ko iepriekš veidoja cilvēku grupa, spēj aizvietot viens projektu vadītājs, korekti definējot MI darba uzdevumus. Nozares līderi – tostarp HP un IBM – ir publiski norādījuši uz MI kā faktoru, kas ļauj samazināt vai pārstrukturēt darbinieku skaitu (1).

Mūsdienās pastāv vairākas kapitālisma definīcijas – neoliberālais kapitālisms, tehnokapitālisms, korporatīvais kapitālisms un citi. Vispārinot, mūsdienu kapitālismu var definēt kā tirgus ekonomiku ar privātīpašumu, kur peļņa tiek radīta ne tikai no darba, bet arī no datiem, tehnoloģijām un automatizācijas, savukārt valsts uztur sociālo minimumu, lai sistēma nesabruktu. Būtībā viss ir līdzīgi kā pie Marksa, tikai ar modernizētu pieeju – diemžēl bez akcenta uz izmaiņām, kas dod iespēju indivīdam realizēt sevi.

Kas nāks pēc kapitālisma?

Kapitālisma vienīgā ideja ir gūt peļņu. Mākslīgais intelekts pēc būtības realizē Marksa aprakstītās nevienlīdzības statusa noņemšanu – tas padara cilvēku darbu, īpaši to, kuri strādā par minimumu, radot labklājību citam, par nevajadzīgu. Mākslīgais intelekts palīdzēs šajā procesā, samazinot izdevumus uz dzīvo darbaspēku un maksimizējot ražošanas procesu. Kā paredzama blakusparādība šim procesam – daudzi cilvēki paliks bez darba, kas kapitālismu, šķiet, maz uztrauc. Taču tas, kas uztrauc kapitālismu, ir tas, ka cilvēki paliks bez naudas, proti, bez spējas pirkt. Ja aplūkojam pasauli, jau tagad varam secināt, ka vairums cilvēku kapitālisma acīs ir nevērtīgi, jo ir nabagi. Šie cilvēki gan nedzīvo “mērka” tirgos – mēs viņus neredzam un pasauli asociējam ar to, kas ir mums apkārt. Tāpēc esošā reālā pelnošā darbaspēka samazinājums notiks tieši attīstītajās valstīs, samazinot potenciālo tirgus aktivitāti. Šis samazinājums ir plānots praktiski visās nozarēs – neatkarīgi no tā, vai runa ir par lidošanu ar lidmašīnu vai pārdevēja darbu bulciņu veikalā – šie arodi tiks automatizēti un aizvietoti.

Nonākam pie loģikas kļūdas – lai palielinātu efektivitāti un kāpinātu peļņu, MI un robotika aizvieto cilvēku, kā rezultātā cilvēki paliek bez darba. Produktus tagad ražo ātrāk un vairāk, bet pretī samazinās pircēju skaits. Kāda jēga ražot vairāk, ja nav, kas pērk? Var izteikt pieņēmumu, ka tiks ražots mazāk, bet kvalitatīvāk, mērķējot uz īpaši bagāto pircēju segmentu. Taču tas jau notiek tagad – roku somiņa par 10 000 vai rudens mētelis par 12 000 ir domāti tieši kapitālistu (pēc Marksa – ekspluatatoru) patēriņam.

Ja atceramies slaveno WEF (2) gara darbu “Jums nekas nepiederēs, bet jūs būsiet laimīgi”, tad jaunajā skaistajā pasaulē jums nekas nepiederēs, bet viss nepieciešamais – tosteris vai auto – tiks aizņemts; to jums drons atlīdzinās līdz durvīm (mājas gan jums arī nepiederēs, līdz ar to būtu nepieciešams precizējums, pie kurām durvīm). Šis modelis it kā daļēji atrisina dilemmu par efektīvu ražošanu, tomēr rodas nākamās divas loģikas kļūdas. Pirmkārt, šī jaukā aprakstītā pasaule ļoti izskatās pēc komunisma, bet kapitālisms nesponsorēs komunismu – kādam būs jāapmaksā ražošana un jānodrošina peļņa. Otrkārt, komunisms līdz šim ir pierādījis, ka nav spējīgs ražot pats sev – ne procesa, ne kvalitātes ziņā. Tātad nonākam pie jauna, moderna komunisma, kuram mums jārod nosaukums – kad cilvēks var nestrādāt vai, pareizāk sakot, netiek nodarbināts nevajadzības dēļ, viņa vietā strādā mašīnas pilnā ciklā, un veidojas iepriekš neredzēta un no ekonomikas viedokļa grūti izskaidrojama mijiedarbība. No vienas puses, cilvēka vajadzības nemazinās – pat var izdarīt pieņēmumu, ka tās palielinās, jo tagad viss ir pieejams par brīvu un nav nepieciešams strādāt. Taču kas attaisnos nemitīgo resursu patēriņu, lai ražotu šīs preces, vienlaikus uzturot sistēmu, kas apgādā un aprūpē cilvēku? Šāda utopija ir maz ticama, jo nav loģiska.

Bet kas tad nāks pēc kapitālisma?

Neskatoties uz savu šķietamo izglītotību un garīgo/morālo pārākumu (ko cilvēki bieži piešķir sev paši), šobrīd pasaulē notiek karš par resursiem. Tas ir vitāli nopietni un paredz, ka mums vai nu jāizgudro kaut kas radikāli jauns, vai arī jāsagatavojas situācijai, kurā viss ir beidzies. Mums ir atjaunojama elektrība, bet, lai to patērētu, ir vajadzīgas komponentes, kas nav atjaunojamas. Pieaugot cilvēku skaitam, resursi izzūd arvien ātrāk, un MI šo procesu tikai paātrina, efektivizējot ražošanas apli. Nevaram uzskatīt, ka cilvēki kļūs garīgi un intelektuāli pārāki – kaut arī visi ir izglītoti un spēj uztvert zināšanas, vairuma izvēle ir ķermeniskais hedonisms, kas paredz lielu ārējo resursu patēriņu. “Es esmu tas, ko es pērku” ir sabiedrības vadmotīvs. Pat Ķīnas komunismam ir nepieciešams patērētājs Rietumos – citādi plastmasas sīkumi pašiem nav vajadzīgi, un tie, kas strādā par dažiem dolāriem dienā, tos nevar nopirkt. Diemžēl kaut kur nākotnē cilvēce, būdama parazīts, aprīs pasauli un pati sevi. Iespējams, ka starp šo brīdi kapitālismā un aprīšanas brīdi būs vēl kaut kas – un tam “kaut kam” noteikti tiks dots nosaukums. Ne jau mēs to izdomāsim, bet kāds nākotnē.

Mēs varam izbaudīt MI augļus – pārveidojot bildītes un veidojot futūristiskus video. Jo tagad mūsu rokās ir rīks – gudrāks par jebko, kas jebkad ir bijis, gudrāks par mums pašiem. Un mēs varam to nopirkt – ekonomisko par 20 eiro vai dārgo par 200 eiro. Gaidīsim to, kas nāks pēc kapitālisma, uzjautrinoties.

1. https://medium.com/world-economic-forum/welcome-to-2030-i-own-nothing-have-no-privacy-and-life-has-never-been-better-ee2eed62f710
2. https://www.businessinsider.com/list-companies-replacing-human-employees-with-ai-layoffs-workforce-reductions?utm_source=chatgpt.com

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!