Labdien, Valt! Vēršos pie Tevis kā pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja un vadītāja, kas uzcēlis Bērnu slimnīcā izcilu uzņemšanas un neatliekamās palīdzības korpusu, rehabilitācijas klīniku, ambulatorās veselības centru un psihiskās veselības centru. Patiesībā Tu esi jau šodien pelnījis savu akmenī kaltu portretu uz slimnīcas sienas kā celtnieks, jaunu iespēju radītājs, jaunu bērnu ārstniecības telpu organizators.
Tu taču nevēlies, lai pēc visiem Taviem labi un dāsni padarītajiem darbiem un vēl tiem darbiem, ko Tu noteikti vēl paveiksi, kā darvas pika medus mucā paliktu arhitektūras šedevra nojaukšana. Tu jau saproti – es iestājos pret 126 gadus vecas Reinholda Šmēlinga projektētās bijušās slimnīcas kapelas, dokumentu krātuves vai morga nojaukšanu.
Es itin labi saprotu, ka Tev par Reinholdu Georgu Šmēlingu un viņa darbiem jau ir daudz stāstīts. Tomēr šī ir atklāta vēstule un mans pienākums ir rakstīt gana izsmeļoši, lai arī citi šīs atklātās vēstules lasītāji saprastu, ka mūsu diskusijas temats nav vienkārši bāla nenozīmīga ķieģeļu vienstāvu ēka, iespiesta starp krāsainiem, jauniem slimnīcas korpusiem, bet diža meistara otas pieskāriens Pārdaugavas ainavai.
Apgalvošu, ka Reinholda Šmēlinga arhitektūra ir Rīgas seja un Rīgas ritms. Reinholds Šmēlings bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts no 1879. līdz 1915. gadam. Tas bija laiks, kad notika strauja pilsētas attīstība un aktīva būvniecība. Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, attīstījās rūpniecība un transporta sistēmas. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgas iedzīvotāju skaits pārsniedza pusi miljona.
Šmēlings izstrādāja jaunu pilsētas attīstības plānu, bet pats bija autors daudzām gadsimtu mijā celtām pilsētai būtiskām sabiedriskām ēkām un privātiem īres namiem. Pēc viņa projektiem celtas skolas, slimnīcas, tirgi, ugunsdzēsēju depo un policijas ēkas ir ne tikai sociāli būtiskas, bet arī ar pārliecinošu arhitektoniski māksliniecisku vērtību, kas atbilst 19. un 20. gadsimta mijā Eiropā aktuālajiem stilistiskajiem virzieniem.
Reinholda Šmēlinga lielākais ieguldījums Rīgas tēla izveidē ir skolu un slimnīcu būve. Iespaidīgāko Reinholda Šmēlinga radošā mantojuma daļu veido skolu ēkas. 19. gadsimtā celto mācību iestāţu arhitektūrā noteikta simboliska nozīme bija neorenesansei: izglītības jēdziens nepārprotami asociējas ar kaut ko humānu, bet renesanse bija humānisma laikmeta mākslas stils. Līdz mūsdienām saglabājušās 27 skolu ēkas Rīgā (neesmu arhitekts, varu skaitā nedaudz kļūdīties, bet šīs esmu fotografējis pats), un tās celtas dažādos arhitektūras stilos, bet garajā Šmēlinga arhitekta mūžā kļuvušas arvien skaistākas un piemērotākas atvērtas skolas telpas principiem.
Un protams – Veselības aprūpes iestādes. No 1895. līdz 1899. gadam Vienības gatvē 45 pēc R. Šmēlinga projekta tika uzcelta Bērnu slimnīca. To cēla par rūpnieka un tirgotāja Džeimsa Armitsteda pilsētai testamentāri novēlētajiem līdzekļiem, tāpēc arī slimnīca tika nosaukta viņa vārdā. No dzeltenajiem smilšu ķieģeļiem celtās ēkas tika celtas neorenesanses stilā. Vēlāk jūgendstila iezīmēs Šmēlinga vadībā tika uzbūvētas vēl vairākas ēkas. Lielākā daļa ēku bija pievienotas gaiteņu sistēmai.
Šmēlings papildināja un pilnveidoja arī Rīgas 1. slimnīcu. 1902. gadā pēc R. Šmēlinga projekta tika uzcelti vēl trīs brīvstāvoši korpusi, sieviešu klīnikas ēka pie Šarlotes ielas, kā arī divi paviljoni pie Aristida Briāna ielas, bet 1906.–1907. gadā – Bruņinieku ielā tika uzcelta arī slimnīcas galvenā ēka, 1909. gadā – ambulance. Arī tagadējā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (savulaik garīgi slimo pacientu dziednīca) Šmēlings uzcēlis divus korpusus.
Un galu galā Reinholds Šmēlings mūsu pilsētai dāvāja Rīgas II slimnīcu jeb mūsdienās – Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu Pilsoņu ielā 13. Slimnīcas ēku ansamblis ir viens no Reinholda Šmēlinga lielākajiem darbiem. Pirmās ēkas uzcēla 1908. un 1909. gadā. Tās bija ambulance, terapeitiskais un ķirurģiskais paviljons un trīs lipīgo slimību paviljoni. 1912. gada otrajā pusē sāka celt slimnīcas pārvaldes ēku ar aptieku, šajā celtnē iekļaujot 1909. gadā uzcelto ambulanci. Tad pat uzcēla vēl vienu ķirurģisko paviljonu, operāciju bloku, saimniecības ēku, savienojošo gaiteni, lipīgo slimību pacientu izolatoru, morgu ar patoloģisko un seroloģisko institūtu, kā arī kalpotāju dzīvojamo ēku. Šo ēku būvniecību pabeidza 1914. gadā. 1914. gadā sāka celt trīs izolētus lipīgo slimību slimnieku paviljonus gar Liepājas ielu. Tos visumā pabeidza 1915. gada rudenī, vienīgi krāsošanas darbi nebija pabeigti. Tādējādi ap 1915. gadu slimnīcas vēsturiskā daļa bija ieguvusi tās mūsdienu izskatu. Visas Reinholda Šmēlinga celtās Rīgas pilsētas II slimnīcas ēkas veidotas raksturīgajā sarkani baltajā stilistikā. Ēkām ir augsti, ar gropētiem kārniņiem iesegti jumti, virs kuriem paceļas dūmeņi.
Kāpēc es tik daudz rakstu par skolām un citām slimnīcām, ja Šmēlinga daiļradi jau aprakstījuši arhitekti, žurnālisti un vēsturnieki, jūsmodami gan par Āgenskalna tirgus ēku, gan par ugunsdzēsēju depo, gan īres namiem?
Kā jau ārstam, kas studiju gadus un arī tālāko darba mūžu vadījis Rīgas slimnīcās, nozīmīgākais Šmēlinga devums šķiet viņa uzceltās slimnīcas un medicīnas iestādes. Un pirmā no viņa būvētajām medicīnai veltītajām ēkām ir – Bērnu slimnīcas bijusī kapela un patoloģijas nodaļa, proti – tieši tā ēka, ko Tu vai Tavi padomdevēji slimnīcā un Veselības ministrijā ir gatavi nojaukt vai nolīdzināt līdz ar zemi.
Atgriezīšos pie Tava – slimnīcas vadītāja un celtnieka, vizionāra un ārsta devuma Bērnu slimnīcas attīstībai. Tu Taču vēlies, lai Tavs vārds slimnīcā paliek ierakstīts kā cēlāja un attīstītāja, nevis grāvēja un pazudinātāja vārds. Tici man – ja Tu nojauksi Tavuprāt nenozīmīgo, bet vēsturiski saturisko kapelu, Tev tiks piešūts jaucēja tēls. Tāda cilvēka tēls, kurš nespēj izjust to vēsturisko elpu, ko dod pirmais morgs, pirmās pataloģiskās izmeklēšanas nodaļa, pirmais provizora galds, vēlāk – slimnīcas arhīvs un datu kopums. Medicīna nekad nav bez dzīvības un nāves blakus esamības, jo patoloģijas nodaļa vienmēr ir vieta, kur nāve māca citiem uzveikt slimības un pagarināt dzīvi.
Gatavojoties rakstīt šo vēstuli, izlasīju Saeimas deputāta Jurģa Klotiņa vēstuli Tev. Nolēmu viņu vēlreiz Tev citēt: “Laikmetīgās arhitektūras viena no vadošajām pieejām ir jaunajos būvapjomos integrēt vēsturiskās ēkas. Nevis konfliktēt ar vēsturiskām celtnēm, tās nojaucot, bet gan veidot harmoniskas simbiozes, integrējot vēsturisko modernajā būvapjomā. Labā stāvoklī esošu, arhitektoniski vērtīgu, vēsturisku ēku nojaukšana nav laikmetīgai un humānai arhitektūrai raksturīga pieeja, kāda piedien Latvijas modernajai demokrātijai. Lai arī būtu labi modernas attīstības nodomi, vēsturisku celtņu nojaukšana un to simboliskās vērtības izdzēšana no pilsētvides Eiropas un Latvijas vēsturē ir bijusi raksturīga autoritāriem un totalitāriem režīmiem, kuru rīcība Latvijas nākamajām paaudzēm ir atņēmusi ļoti daudz no mūsu arhitektūras mantojuma. Latvijas demokrātiskajai sabiedrībai šodien un nākotnē ir vajadzīga arhitektūra, kas rada jaunas laikmetīgas un humānas vērtības, kurās integrē vēsturisko arhitektūras mantojumu”.
Godātais kolēģi! Es aicinu Tevi rast risinājumu, kas atļauj Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā saglabāt vēstures elpu ar mūsdienu skatījumu.
Ar cieņu, Pēteris Apinis, Dr.med.h.c.