Es šodien teju visas dienas garumā sarakstījos ar Jevgēņiju Osipovu.
Īsumā Osipovs sakarā ar savas sievas kailfoto publicēšanu apgalvo trīs lietas. (Vēlāk to pašu apgalvoja arī sieva.)
1) Šīs fotogrāfijas ārpus ģimenes varēja nokļūt tikai vienā veidā – proti, ar Drošības policijas starpniecību, kad tā “izņēma” viņa datoru un nokopēja tā saturu;
2) Tikai daļā no fotogrāfijām ir redzama viņa sieva;
3) Pikantākajās no fotogrāfijām nav redzama viņa sieva vai arī tās ir montētas.
Es personīgi domāju, ka visās fotogrāfijās tomēr ir viņa sieva un Eiroparlamenta kandidāte Jeļena Osipova, taču tam, ko es par to domāju, nav lielas nozīmes. Ne es esmu kādreiz viņu redzējis, ne esmu eksperts kādā no jomām, kas ļautu man par šo jautājumu kompetenti spriest. Tiešām, kā gan es varētu būt par to drošs? Tehnoloģiski mūsdienās ir iespējams ne tas vien.
Un tomēr, lai arī es sliecos neticēt stāstam par to, ka pikantākās un bezgaumīgākās no bildēm ir montētas, man vienlaikus ir pamats nopietni ieklausīties Osipova stāstā par to, ka viņi nevienam nekad šādas fotogrāfijas nav rādījuši (diezgan loģiski) un vienīgais veids, kā tās varēja nokļūt trešajās rokās, ir noplūstot no Drošības policijas. Diemžēl Latvijas drošības iestāžu metodes gan ir jautājums, kurā es esmu bijis spiests iedziļināties daudzu gadu garumā.
Situācija ir šāda.
Protams, nevienā cik necik tiesiskā valstī nav iedomājams tāds gadījums, kad tiesībsargi kratīšanā konfiscē ģimenes seksa foto un pēc tam šos foto noplūdina internetā. Tas būtu rupjākais jebkādu likumu un cilvēktiesību pārkāpums un pilnīgi neiedomājami Eiropas Savienības dalībvalstī.
Diemžēl Latvijā ir bijuši neskaitāmi līdzīgi gadījumi. Gandrīz precīzi tāds pats gadījums bija, kad Ēlertes vadītā avīze “Diena” un Inga Spriņģe publicēja KNAB kratīšanā izņemtās (faktiski nozagtās) Vaškeviču ģimenes privātās fotogrāfijas. Jaunalksnes&Ģigas veidotie televīzijas raidījumi reti kuru nedēļu iztiek bez drošības iestāžu piespēlētiem sižetiem un informācijas, līdz pat viskliedzošākajiem likumu pārkāpumiem ar elektroniskās izlūkošanas ceļā iegūtām norādēm, cikos un kurā vietā žurnālisti varētu “nejauši” satikt to vai citu sižetu varoņus. Valsts farmācijas inspekcijas vadītājas I.Streipas pieķeršana pie tolaik apsūdzētā Rudens aptieku īpašnieka V. Labazņikova viņa mājās vēlā vakarā ir šī žanra augstākā virsotne, bet Girsa pieķeršana pie Krievijas vēstniecības ikdienišķs sīkums. Ir dokumentēta gan banku kontu informācijas noplūde no operatīvām lietām, gan daudzi desmiti citu kliedzoši bezkaunīgu operatīvās informācijas, tas ir – valsts noslēpuma, nopludināšanas gadījumu.
Šāda prakse Latvijā nesodīti un neiedomājami plaši pastāv tik daudzus gadus, ka brīnīties par vēl vienu gadījumu no šīs pašas sērijas nevajadzētu.
Es principā uzskatu, ka privātas draugu lokā uzņemtas fotogrāfijas politiķu un amatpersonu raksturu un personību atklāj daudz labāk, nekā plānprātīgi fotošopētie un iestudētie reklāmas foto un neredzu nekā nosodāma to publicēšanā, taču gluži tāpat kā ar pierādījumiem tiesā, to iegūšanas veids tomēr ir jāvērtē. (To es neizdarīju, kad saņēmu Osipovas fotogrāfijas.)
Man nav simpātiski Osipovu ģimenes politiskie uzskati un viņu darbību es uzskatu par reāli kaitniecisku un provokatīvu, taču, manuprāt, viņu dēļ nevienam nevajadzētu pārkāpt likumu.
Puaro.lv izņem Osipovas bildes no saviem resursiem.
Cerams, ka šo trūkumu mēs spēsim jums kompensēt ar lielisku materiālu par kādu citu Eiroparlamenta deputātu un kandidātu šajās vēlēšanās, arī ārkārtīgi aktīvu krievvalodīgo tiesību un Krievijas politikas Ukrainā aizstāvi Aleksandru Mirski. Vienīgo politiķi Latvijas vēsturē, kurš pamanās uz saviem priekšvēlēšanu pasākumiem pat tirgot biļetes. Ievērības cienīgs klauns. Būs šis tas palasāms tuvākajā laikā.