Padomnieces memuāri. VI daļa

Neizmantotās iespējas

Neskatoties uz pārliecību, ka vairs nekas mani nevar pārsteigt, oktobra pirmā nedēļa nāca ar jauniem atklājumiem par procesiem, sīkumainām politiskām intrigām un prioritāšu izvirzīšanu. Teikt, ka biju ļoti pārsteigta, es nevaru, bet nepatīkami tāpat. 

To, ka ekonomikas ministram pirmā prioritāte ir publicitāte, viņš pats pateica pašā sākumā, taču degsme, ar kādu viņš uzņemas arī neērtos jautājumus, ir vienkārši apbrīnojama. Padomnieki šajā jomā ministram principā nav vajadzīgi, pareizāk sakot, nav vajadzīgi, lai izlemtu, vai ir jāiet Briškena vietā uz raidījumiem par Rail Baltica vai citām potenciāli neērtām un neizdevīgām intervijām, vai nav. It kā jau ministrs kritizē projekta vadību, un tomēr uz jautājumu, kāpēc tad Briškens tiek paciests un kāpēc nekas netiek darīts ar vadību, kur cilvēki pelna 27 tūkstošus eiro mēnesī, – atbilžu nav. Atbilde ir – tāpēc, ka koalīcija ir tik stipra kā nekad un jūsu problēmas ar miljardu izšķērdēšanu tur nevienu neinteresē. Bet es jau biju piešāvusies – jautājums, vai ministrs piedalīsies jebkurā intervijā par jebkuru tēmu, vispār nebija jautājums. Vienīgā nianse, kas jānoprecizē – laiks. Un, ja mēs runājam par jebkāda veida televīziju, tad labāk ir nokavēt kādu sēdi vai iziet ārā tās vidū, nekā izlaist iespēju parādīties ēterā. Jaunāka paaudze, iespējams, šādu pieeju varētu nesaprast, bet ZZS saprot gan, jo tieši televizors sasniedz partijas galveno elektorātu – pensionārus, it īpaši reģionos. 

Tā pirmdiena, 30.septembris, ministram sākās ar interviju raidījumā “900 sekundes”, bet trešdienā bija paredzēta dalība “Kas notiek Latvijā?” par Rail Baltica parlamentārās izmeklēšanas komisijas tēmu – par komisiju, kurā pats ministrs nav piedalījies, bet projekts ir citas ministrijas pārraudzībā. Mans uzdevums bija rakstīt tēzes, un drukāt materiālus, vēlams ar grafikiem. “Pa ceļam”, gandrīz katru dienu, vajadzēja ražot ministra citātus – gan ekonomikas ministrijas preses relīzēm, gan dažādiem pasākumiem, kur ministrs piedalās. Ja vien es neplānoju uzrakstīt kaut ko pārāk tiešu un asu, tad citātus ar ministru es pārstāju saskaņot otrajā vai trešajā nedēļā, bet ja preses relīzes skaņošanā bija iesaistīta kāda PR aģentūra un piedāvāja savu versiju ministra citātam, tad varēja vienkārši izlasīt un apstiprināt. Citātu bija daudz! Tik daudz, ka tie traucēja pamatdarbu, toties nodrošināja to, ka katru dienu monitoringā publikāciju skaits, kur bija iesaistīts ekonomikas ministrs vai ministrija, vai abi kopā, dažādos resursos kopā varēja sasniegt pat simtu.

Otrdiena bija interesantāka, notika MK Konkurētspējas un izaugsmes tematiskās komitejas sēde, kuru vada pats ekonomikas ministrs un šīs sēdes “sausais atlikums” bija lēmums uzdot Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar Latvijas Banku un Finanšu ministriju trīs mēnešu laikā sagatavot un iesniegt MK ceļakarti kapitāla tirgus attīstībai un finanšu pieejamībai tautsaimniecībā. Nezinu, vai Valainis pats uzņēmās šo uzdevumu vai arī to izdarīja tematiskās komitejas locekļu kopums, bet tas ir savāds uzdevums un vēl interesantāk tas izvērtās laika gaitā. Cita starpā interesanti, ka sēdē piedalījās 26 cilvēki, tostarp tikai vienas bankas pārstāvji – Rietumu bankas. Grūti pateikt, cik bankas bija uzaicinātas, taču piedalījās tikai viena. 

Kur problēma ar šo uzdevumu? Sarunas par kapitāla tirgus attīstību es dzirdu nepārtraukti,  kopš sāku strādāt žurnālistikā, t.i. kopš 2007.gada. Iepriekšējos 17 gadus par šo jautājumu ir runājuši uzņēmēji, finansisti, birža, un protams, arī politiķi. Visu šo laiku mums ir bijusi Latvijas Banka, agrāk bija arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija, galu galā arī Finanšu ministrija. Kapitāla tirgus tikai nedaudz ir attīstījies ar nelielu uzrāvienu pēdējo piecu gadu laikā. Tagad MK tematiskā komiteja nolemj, ka šādā situācijā, kad speciālisti netiek galā, vislabākā ideja šo visnotaļ specifisko finanšu jautājumu ir nodot Ekonomikas ministrijai, kur ar to nodarbosies cilvēki bez atbilstošas izglītības, bez uzņēmējdarbības pieredzes, kuri nekad nav pat mēģinājuši piesaistīt kapitālu savam vai svešam uzņēmumam. Procesā ir uzdots konsultēties ar Latvijas Banku un Finanšu ministriju – ar divām iestādēm, kuras jau iepriekšējos daudzus gadus šajā jomā teorētiski pie šī jautājuma ir strādājušas, bet grandiozus rezultātus vismaz es neredzu. Turklāt MK jau 2023.gada maijā skatīja Finanšu ministrijas izstrādātu informatīvo ziņojumu par kapitāla tirgus tālāku attīstību. Kādu rezultātu mēs sagaidām tagad? Es – nekādu. Divas ministrijas ražo vadlīnijas, pārliek atbildību viena no otras, Valainis ar prieku uzņemas uzdevumus, kurus nevar izpildīt. 

Bet steigšos jūs iepriecināt – šim procesam rezultāts tomēr bija! Rezultāts bija tāds: decembra sākumā FM nosūtīja EM vēstuli ar kopiju Latvijas Bankai, kurā būtībā uzrakstīja, ka EM ir nekompetenta, neko nejēdz un dokuments pārklājas ar iepriekš izstrādātajiem dokumentiem. Pielikumā bija pati stratēģija ar komentāriem. Komentāru būtība bija, protams, kritika un centieni izsvītrot Finanšu ministriju kā līdzatbildīgo iestādi visur, kur vien tas ir iespējams. Bet tas vēl nav viss rezultāts. Informāciju par šo vēstuli kāds, kas nebiju es, nopludināja žurnālistiem, un, ak, vai, tas absolūti brīnumainā kārtā un pilnīgi neparedzami sakrita ar laiku, kad Viktors Valainis nepiekrita atbalstīt Mārtiņa Kazāka kandidatūru Latvijas Bankas prezidenta amatā un nolēma virzīt Reiņa Bērziņa kandidatūru. Vienas vienīgas sakritības.

Īsais rezumē par kapitāla tirgus attīstības stratēģiju: Ekonomikas ministrija trīs mēnešus strādāja pie 45 lappušu gara dokumenta, kuru beigās politiskie konkurenti izmanto, lai norādītu uz ministrijas nekompetenci, un to visu Valainis labprātīgi uzņēmies. Ko ieguva pats kapitāla tirgus, uzņēmēji un sabiedrība? Neko. 

Trešdiena sākās ļoti dīvaini. Ministra kalendārā no paša rīta bija pasākums ar nosaukumu “Vēstnieku apmācības”. Pēc kā skan? Pēc kaut kādā nepubliska pasākuma, kur apmāca vēstniekus. Bet katram gadījumam es pajautāju ministra palīdzei, vai ir kāda informācija, kas tas par pasākumu un kāds ir tā formāts? Nē, informācijas nav. “Ārlietu ministrija pateica, ka ministram ir jābūt un viss. Neko sīkāk neskaidroja,” teica man palīdze. Viss skaidrs. Pasākums beidzās un Baiba Braže ielika X platformā fotogrāfiju, kuru vēlāk mūsu kopčatā pārsūtīja ministrs ar jautājumu, vai arī mēs kaut ko no šī pasākuma ielikām sociālajos tīklos. Nē, protams, neielikām. Ko gan mēs varam ielikt par pasākumu, par kuru nav nekādas informācijas. Valainis ierakstīja kopčatā: “Es skienu, skrienat līdzi! Visu laiku kaut kas notiek.” Viņš visticamāk nezināja, ka šādi sīkumi kā informācijas liegšana notiek katru dienu. Sīkumainā politiskā greizsirdība brīžiem ir tik sīkumaina, ka liek uzdot jautājumu, vai tiešām ar šādu “kapeiku pi*anu” mēs valsti vispār kādreiz varam vēl izcelt no bedres. Piemēram, kamēr ministrs bija ASV kopā ar Valsts prezidentu, ar mani sazinājās LIAA komunikācijas speciālists un pajautāja, kādas mums ir attiecības ar Prezidenta kanceleju. Nekādas, bet kāpēc vaicā? Lieta tāda, ka Prezidenta kanceleja ir aizliegusi lietot Prezidenta citātus jebkādās ministrijas vai LIAA preses relīzēs par vizīti ASV. Tātad laikā, kad abas augstās amatpersonas atrodas kopīgā komandējumā, Prezidenta kanceleju uztrauc tas, lai Rinkēviča vārds neparādītos blakus Valaiņa vārdam. Nu, kāds vēl mākslīgais intelekts? 

Par laimi, mani šādi sīkumi neuztrauca, jo ministra pastāvēšana blakus vēstniekiem un citai ministrei fotogrāfijā, pilnīgi neko nevienam nemaina. Mani vairāk interesēja, kā viņam pateikt, ka viņš, protams, skrien, tikai nevis uz kaut kādu mērķi, bet vienkārši no kalna lejā, turklāt pavisam drīz viņš var aizķerties aiz kāda akmens un skriešana pārvērtīsies par velšanos bezdibenī. Šāda iespēja man tīri teorētiski varētu parādīties nākamajā dienā, kad mēs nolēmām uztaisīt “PR sanāksmi”, lai visas šīs lietas izrunātu. Bet pagaidām bija jāgatavo materiāli, lai ministrs labi izskatītos Dombura raidījumā vakarā. 

Ceturdiena sākās ar ministra vizīti uz uzņēmuma Orkla rūpnīcu. Vizītes mērķis – publicitāte un aprunāšanās ar uzņēmuma vadību. Vizītē uz rūpnīcu devās ministrs un trīs PR cilvēki, tostarp viens, kurš veido video materiālus, taču nav ministrijas darbinieks. Es domāju, ka šis delegācijas sastāvs jau ļoti labi runā pats par sevi. Apmeklējumā mēs noskaidrojām, cik labs ir uzņēmums Orkla, bet es sadzirdēju tikai to, ka Latvijā nav kartupeļu. Precīzāk sakot, kartupeļi ir, bet par maz un nepareizās sortes, tāpēc Ādažu čipsu ražošanai izejvielas iepērk ārpus Latvijas. Vēl es sadzirdēju sezonālo strādnieku problemātiku, taču to labāk pat nesākt analizēt, jo tad var izrādīties, ka labais ārvalstu investors beigās nav nemaz tik lielisks.

Toties lieliska bija PR sanāksme. Tai bija atvēlēta stunda, kuras laikā mēs uzzinājām daudzas jaunas ministra idejas, piemēram, ka tagad mēs virzīsim ideju par Mākslīgā intelekta izcilības centru; uzpeldēja arī ideja par pārtikas cenu samazināšanu mazumtirdzniecības veikalu tīklos. Tāpat izskanēja ierosinājums izveidot fake e-pastu un kādu telefona numuru, lai mums būtu iespēja dažādos raidījumos, kur tas ir iespējams, iesūtīt jautājumus, tādējādi ietekmējot šo raidījumu saturu un ievirzīt sarunas sev vēlamā gultnē. Tad ministrs pateica, ka viņš vēlas būt kā Tramps un ieteica skatīties viņa priekšvēlēšanu debates un runas, pārņemt šo stilu un uzrakstīt vienu garu runu, lai viņš varētu priekšvēlēšanu laikā braukāt pa reģioniem un ar šo runu uzstāties, ar laiku to pārvēršot par šovu. Lai cik traģikomiska varētu izklausīties pati ideja, uzrakstīt tādu runu, lai ministrs varētu 40 minūtes nepārtraukti runāt un nezaudēt auditorijas uzmanību, ir personīgs izaicinājums, un tāpēc es uzreiz to uzņēmos. Par atsevišķu “bonusu” šim uzdevumam kļuva fakts, ka šo uzrunu pirmo reizi ministrs gribēja teikt… Gulbenē. Kāpēc Gulbenē un kādas būs nākamās pilsētas – uzdevums izskaitļot šo loģiku vēl bija priekšā. Līdz manis veidotajam publicitātes plānam mēs pat netikām, jo atvēlētais laiks beidzās.

Dienas otrajā pusē Valainis sniedza interviju žurnālam Jūrnieks, piedalījās Latvijas pašvaldību Aprites ekonomikas indeksa apbalvošanas pasākumā un gandrīz nokavēja dienas potenciāli vislabāko tikšanos, kuru es gaidīju kā saldo ēdienu, kā saules stariņu tumšā rudens dienā. Pie ministra uz tikšanos bija pieteicies Londonas Sitijas mērs, lords Maikls Mainelli, kurš nāca kopā ar Lielbritānijas vēstnieku Polu Bramelu, vēstniecības komercspeciālistu Aldi Celmu un asistentu. “Nu, ko tad te var sačakrēt?” varētu padomāt ikviens normāls cilvēks. 

Tikšanās notika pulksten 18:00 – tas bija vienīgais laiks, ko varēja saskaņot. Četri cilvēki no Lielbritānijas puses, tostarp vēstnieks, un divi no Latvijas – ministrs un es, iegājām sanāksmju telpā. Uz galda nebija nekādu karodziņu, abās pusēs nebija vienāds vai pat līdzīgs cilvēku skaits, no ministrijas puses neviens no “ārējiem sakariem” nepiedalījās un par diplomātiskā protokola ievērošanu neviens neparūpējās. Ministrijas darbinieki atteicās piedalīties, pamatojot savu izvēli ar to, ka ir beidzies darba laiks. 

Kaunu par šo izgāšanos mēs metām pie malas un ķērāmies pie sarunām, kuras bija vairāk nekā interesantas. Lords pastāstīja, ka Londonas Sitijas investoriem ir sakrājušies daudzi miljardi naudas, kurus viņi meklē iespējas ieguldīt Eiropā visdažādākajos segmentos, priekšroku dodot zinātnei, biotehnoloģijām, medicīnai, kā arī finanšu instrumentos un zaļajā finansējumā. Īpašu interesi Mainelli kungs pauda par iespēju ieguldīt zinātniskos pētījumos un testu placdarmos Latvijā, skaidrojot, ka investori ir gatavi ieguldīties, lai izmēģinātu jaunākās tehnoloģijas un aprobētu tās Eiropas Savienības tirgū. Viss loģiski – neliela valsts, kurā var kaut ko pamēģināt, pielāgot ES regulējumam: ja izdodas un strādā, var virzīties tālāk ES plašajā tirgū, ja neizdodas, tad neviens nepamanīs neizdošanos. 

No sarunas bija konstatējams, ka saskarsmes punktu varētu būt gana daudz un nobeigumā lords pateica, ka atsūtīs sīkāku informāciju par to, kā viņiem ir izveidojusies laba sadarbība ar citām valstīm, izmantojot policy performance bonds un sovereign sustainability-linked bonds – obligācijām, kurām pareizu latviskojumu, nebūdama finansiste, es nezinu. 

Neskatoties uz neveiklo tikšanās sākumu, tā tomēr noritēja labi – mēs taču tikko uzņēmāmies strādāt pie kapitāla tirgus attīstības stratēģijas, tāpēc ar lordu būtu jāuztur attiecības un, iespējams, mēs varam aizgūt idejas un galu galā, piesaistīt finansējumu. Es saskatīju vienus vienīgus plusus, bet, šķiet, ka mēs tos spējām pārvērst par krustiem.

Piektdienā ministrs devās vienas dienas komandējumā uz Īriju, bet es, no rīta atverot e-pastu, konstatēju, ka lords jau visu informāciju atsūtīja ministram, pieliekot mani kopijā tās pašas dienas vakarā pulksten 22:30. Jā, lordi strādā arī ārpus darba laika. Saprotot, ka “ārlietu nodaļa” nepiedalījās, es nosūtīju Mainelli kungam pateicību par tikšanos un vēl īsā sarakstē mēs paturpinājam formālu pieklājības diskusiju, un šo saraksti pilnīgi noteikti redzēja vai nu pats ministrs, vai viņa palīdze, kura ikdienā lasīja ministra e-pastu un tālāk lēma, kur novirzīt izpildei šīs sarakstes. Taču tā kā ir problēmas ar iedziļināšanos un angļu valodu, bet ministrs savu e-pastu gandrīz vispār nelasa, tad visticamāk, šī iespēja ir nonākusi miskastē vai vienkārši pazudusi e-pastu gūzmā. Gribētos cerēt, ka tā nav, bet šaubos, ka tādam naivumam ir pamats. 

Lai arī doma par risku, ka, nespējot izvērtēt prioritātes, mēs būsim pazaudējuši iespējas piesaistīt investīcijas no Londonas neatkāpās, kopumā noskaņojums bija vēl normāls. Līdz brīdim, kad vakarpusē es noskatījos Latvijas Televīzijas dienas ziņu sižetu par Tukuma lidlauku. To, ka Latvijas žurnālistikā ir lielas problēmas es zināju arī no pašas pieredzes, bet nodokļu maksātāju finansētam medijam ar milzu budžetu jau nu gan vajadzētu pietikt resursu, lai painteresētos par kaut ko vairāk, nekā “investora” nosaukumu projektā. Piesauktais investors  Evia Aero ir startaps, kurš dibināts vien 2022.gadā; valsts bažījās par to, ka tas joprojām varētu būt saistīts ar Tukuma lidlauka īpašnieku Artjomu Soloduhu, kuru apsūdz sankciju pārkāpšanā un citos noziegumos, ieskaitot korupciju; no kurienes uzņēmumam 100 miljoni eiro – nav zināms, bet to, ka tehnoloģijas tomēr neattīstās tik ātri un, cik reālistiska ir ideja vispār – to aplūkot neviens nav pat papūlējies. Svarīgi bija pateikt, ka valsts nenāk pretī investoram, lai pēc tam, kad projekts neizdosies, varētu teikt – kur tad jūs skatījāties? Garastāvoklis sabojājās, ilgi un rupji lamājos čatā.

Nedēļas kopsavilkums kārtējo reizi bija skumjš – koalīcijas sīkumainās spēlītes un intrigas atkal guva virsroku pār veselo saprātu. Kapitāla tirgus attīstībai šī nedēļa neko labu nesolīja, toties “manējais ministrs” labi izskatījās televizorā un kala plānus, kā līdzināties Trampam. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!