Kad sieviete kļūst par “tanti”…

Par “tantes” sindromu jūs neizlasīsiet nevienā medicīnas rokasgrāmatā. Tostarp dzīvē vai ik uz soļa kāda sieviete cieš no šī sindroma.

Krievu valodā tas izklausās daudz trāpīgāk – “тётка“. Latviski vārds “tante”neizklausās sulīgi, taču jūs sapratīsiet, kas ar to ir domāts.

“Reiz manī iemājoja “tante”! Ne uzreiz. Sākumā viņa pie manas jautrās, azartiskās un tajā pat laikā stiprās un pārliecinātās “iekšējās meitenes” it kā ieskrēja ciemos tikai uz mirklīti. Tas notika apmēram tā: pēkšņi, nezin no kurienes, sākās tieksme mazgāt un tīrīt. Bet, pats galvenais — procesu pavadīja burkšķēšana uz mājiniekiem par to, ka “nevienam, izņemot mani tas neinteresē un nav vajadzīgs”. Taču “iekšējā meitene” reaģēja ātri un steigšus izraisīja nelūgto viešņu ārā. Un atkal visiem kļuva viegli un priecīgi.

Tiesa, pēc dēla piedzimšanas viešņa sāka mani apciemot arvien biežāk, slēpjoties aiz dažādām sociāli atbalstāmām maskām – pienākuma apziņas un atbildības. Pēc bērniņa piedzimšanas “tante” pārcēlās pie manis pavisam. Rupji un ciniski. Kopā ar savu slotu — skumjām, garlaicību, taupīgumu un lieko svaru. Viņa veica revīziju manos skapjos un izmeta atkritumu spainī visu manas “iekšējās meitenes” garderobi, turklāt pavēlnieciskā tonī aizliedza man valkāt augstpapēžu kurpes. Kad es kautrīgi ieminējos, ka vēlos ieiet apakšveļas veikalā, viņa mani rupji atšuva, sacīdama: “Uz kurieni!? Bērnam nav kombinezona!”.

Ar katru dienu viņa manā mājā rīkojās arvien drosmīgāk, bērni smējās arvien retāk, draugi pie mums viesojās arvien retāk un vīrs man ausī čukstēt mīļvārdiņus pārstāja vispār. Te pēkšņi, kādā saulainā pavasara dienā, manai “iekšējai meitenei” kaut kas sirdī nodrebēja. Dzīve bija kļuvusi nepanesama.

Es nopirku augstpapēžu zābakus, nokrāsoju ugunīgi rudus matus un izmetu no mājas “tanti” ar visu viņas boršču, purpināšanu, nogurumu, mūžīgo neapmierinātību un vainas apziņu. Un uzrakstīju sev astoņus baušļus cīņai ar “tantes” sindromu.

1. Visu dari ar mīlestību un viegli

Kā mēdz teikt – kas iekšā, tas ārā. Ja tu priecājies par pasauli, baudi katru dzīves mirkli, tu iekšēji kļūsti skaista, pievilcīga un to jūt visi apkārtējie un tev dzīvē veicas. Tavs labais garastāvoklis ir gluži kā ūdens apļi ūdenī, tie ietekmē visus apkārtējos. Vienīgi “tantes” aizmirst, ka laimīgām mammām ir laimīgi bērni, ka laimīgām sievām ir laimīgi vīri.

2. Sievišķīgus prieciņus liec svarīgāko darbu sarakstā!

“Gudram piedzimt nav liela māksla. Vīrieša prāts – vai nu ir, vai nav. Sievietes šarms – pavisam kas cits. Tā ir apgūstama lieta,” skan dziesma filmā “Gardemarīni, uz priekšu!”. Ko gan mēs iegūstam, lutinot sevi ar labām un smukām lietiņām – Chanel smaržām, skaistu veļu? Sievišķību! Šarmu! Koķetīgumu! Spēju valdzināt. Nekādu “tantiskumu”. Tikai sajūtu, ka vēl joprojām esi lieliska, un vienalga, cik tev gadu.

3. Es nevienam neko neesmu parādā!

Parāda sajūtai (esmu parādā, man ir parādā) varētu veltīt veselu nodaļu psihiatrijas mācību grāmatā. Žanra klasika: ienīstu gatavot, mazgāt un tīrīt, taču man tas ir JĀDARA. Un tā vietā, lai atteiktos no tā, ko ienīsti, mēs sevi piespiežam darīt, dusmojamies par to uz visiem, vienā vārdā sakot – pārvēršoties niknā “tantē”. Kaut tajā pat laikā zinām, ka neviens ne pie kā nav vainīgs – neviens taču neprasīja man, lai es piecas stundas mellās miesās rautos virtuvē un pusdienās pasniegtu piecus ēdienus! No bērnībā iedvestās domas, ka vīrs aizbēgs, ja nepasniegsi viņam dienišķo boršču un bērni nomirs badā, noteikti ir jātiek vaļā. Filmas “Jums pat sapņos nerādījās” galvenā varone uz klases audzinātājas pamācību: “Meitenīt, kad tu izaugsi, tev būs vīrs. Un tu sapratīsi, cik labi, ja cilvēkam ir pienākuma apziņa” atbildēja: “Bet, manuprāt, tikai mīlestība drīkst pār visu valdīt”.

4. Man ir vienalga, ko par mani teiks cilvēki. Galvenais, ko par sevi domāju es pati!

Par sevi vajag domāt tikai labu. Un, ja kāds domā savādāk – tās ir viņa problēmas. Par to,“ko ļaudis teiks”, uztraucas tikai “tantes”. Meitenes, tāpat kā Kastaņedas kareivji, meklē nevainojamību tikai savās acīs. Taisna mugura, viegla gaita, pacelts zods: vai gan kāds šaubīsies, ka esi dieviete, nevainojama, plaukstoša, laimīga sieviete? Nē! Un, starp citu, daudz mazāk tenkos aiz muguras.

5.  Jā! – augstiem papēžiem un seksīgam apģērbam; nē! – iepirkumu tašām, bezformīgam apģērbam, arī tad, ja nav vīra!

Vai zināt, ka visvairāk lūpu pomādes izlieto… neuzminēsiet! Arābu Emirātu sievietes. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc? Viņas taču valkā parandžu! Izrādās, viss ir pavisam vienkārši. Pie mums sievietes uzcērtas, kad iziet no mājām – uz darbu, viesos. Vīra klātbūtnē savukārt staigā halātā, bez frizūras un kosmētikas – nu, jūs jau paši zināt… Bet tur viss ir savādāk. Izejot sabiedrībā, šīs dāmas ne īpaši pucējas, toties mājās – vīra klātbūtnē – izskatās kā karalienes. Zelta likums – vai ne?

6. Ja ir jāizvēlas – vārīt boršču vai ļauties seksam – izvēlies seksu!

Tikai “tantes” saka “man nav spēka”, “esmu nogurusi”, “esmu aizņemta”, “liec mani mierā”, “negribās”, savukārt “iekšējā sieviete” fantazē, lasa “Kamasutru”, nodarbojas ar tantriskā un dao seksa praksēm un vēderdejām. Boršču uzvārīt var vēlāk. Galu galā, var pasūtīt ēdienu ar piegādi mājās vai uzaicināt mājkalpotāju. Jūs taču nevēlaties, lai vīrs seksam arī kādu uzaicinātu?..

7. Sievietes pienākums nav apkalpot, bet gan iedvesmot vīrieti!

Mans tēvs reiz teica, ka no sievām, kuras lieliski gatavo ēst un labi mazgā kreklus, vīri neaiziet. Viņam bija trīs (!) sievas. Visas lieliski gatavoja un mazgāja kreklus… Viņš tā arī nesaprata vienkāršu lietu – mājkalpotāja un sieva nav viens un tas pats. Pirmā ir norūpējusies par savu saimniecību – priekšautā un halātā. Otra prot iedvest dzīvību mājsaimniecībā, kļūt par mūzu savam vīram, par iedvesmas avotu, par ģimenes smadzeņu centru, galu galā – par visu, izņemot “tanti”.

8. Es esmu, un tas ir pietiekams iemesls justies priecīgai!

Otras tādas nav un nebūs nekad! Piekrītiet, ir noziegums justies nelaimīgai, mocīt sevi ar ikdienišķām problēmām, nogalināt  savu neatkārtojamo individualitāti un pārvērsties par īgņu!

Un tātad, kad biju izdzinusi no mājas nelūgto viešņu – “tanti”, es sāku mīlēt, priecāties, ik pa laikam veicot kādus nepārdomātus un trakus pirkumus. Es varu iztērēt pēdējo naudu skaistumkopšanas salonā – bez sirdsapziņas pārmetumiem par pustukšo ledusskapi. Un lai arī cik tas dīvaini šķistu, neviens mani nenosoda par neapdomīgo naudas tērēšanu. Vīrs tikai reizi pa reizei nomurmina zem deguna: “Ak, šīs sievietes!” – un mīļi noglāsta manas smukās, rudās matu cirtas. Es šļūcu no kalna kopā ar dēlu baltos, stilīgos džinsos, un mēs kopā zīmējam ar krītiņiem uz asfalta.

Kurš teica, ka pieaugušas sievietes tā nedara? “Tante”? Es domās parādu viņai mēli un dodos vizināties ar skrituļslidām!”

Vai nav trāpīgi?..

Avots: adme.ru