Uģa Magoņa lietā ir milzums neskaidrību un ļoti skopas plašākai publikai pieejamas ziņas par izmeklēšanas gaitu. Publicista Lato Lapsas jautājumos par Latvijas Dzelzceļa bijušā vadītāja aizturēšanu ir daudz vairāk informācijas nekā iespējamajās atbildēs.
Piedāvājam arī Puaro.lv lasītājiem mēģināt atbildēt uz publicista jautājumiem:
“Ir viena universāla metode, kas labi noder gandrīz vienmēr, kad saistībā ar kādu konkrētu tēmu, faktu, notikumu vai jebko citu ir darīšana ar acīmredzamu, faktiski neslēptu melošanu un dezinformāciju no visām pusēm vienlaikus. Runa, protams, ir par visprimitīvākā līmeņa veselā saprāta iedarbināšanu – iztiekot bez kaut kādām tur pārgudrībām un sazvērestības teorijām. Un, ja nepietiek informācijas drošām atbildēm, vismaz jautājumiem pietiek, tā sacīt, atliektiem galiem. Arī tas nav maz.
Domāju, nevienam nav ne mazāko šaubu, ka faktiski vienīgais, kurš saistībā ar Uģa Magoņa (vai nezin kā) pusmiljona (vai nezin cik) kukuļa (vai nezin kā) lietu aizvadītajās nedēļās nav samelojies, ir pats Magonis – un arī tikai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš vispār nav teicis ne pušplēsta vārda un vispār nav redzēts (starp citu, Krievijā attāli līdzīgā situācijā neatkarīgie mediji nesen sāka šaubīties, vai par korupciju notiesātā augstā Aizsardzības ministrijas ierēdne vispār atrodas cietumā), portālā Pietiek.com raksta Lato Lapsa.
Savukārt visi pārējie – gan tie, kas par šo lietu kaut ko zina, gan tie, kas neko lāga nezina, bet tiek izmantoti zinātāju interesēs, – ceturtdaļmelo, pusmelo un pavisam melo tā, ka ausis vien kust. Visu iesaistīto advokāti, visas iespējamās KNABa nometnes, politiķi, amatpersonas, igauņu miljonārs un igauņu mediji – un tā tālāk, un tā tālāk. Par notikušā apstākļiem, būtību un traktēšanu, par cēloņiem un sekām, par šī panākuma – vai kas nu tas ir – kaldinātājiem un sabotieriem. Par visu.
Šādā situācijā, protams, viskomfortablāk ir uzvesties, kā jau normālam pūļa pārstāvim pienākas. Dažas stundas vai, augstākais, pāris dienas jūsmot par kārtējo pseidofaktu, ko Magoņa lietas sakarā priekšā liek šo pseidofaktu plūdināšanas kanāls (atšķirībā no “Strīķes laikiem”, kad monopoltiesības būt par galveno manipulētāju un manipulējamo piederēja raidījumam Nekā Personīga, tagad kanalizatora misijai izvēlēta un to cītīgi pilda “sabiedriskā” Latvijas TV) un tad aši par to aizmirst, lai varētu sākt jūsmot par nākamo pseidofaktu, pat nemēģinot tos salikt kopā vai, pasargi, Dies, pajautāt savai dzīves pieredzei – vai kaut kas tāds tiešām ir ticams un iespējams?
Bet var arī uz visu šo pseidoinformācijas straumi raudzīties citādi.
Man informācijas par Magoņa lietu ir apmēram tikpat daudz, cik tās pašlaik ir publiskajā telpā, un ar to nudien nav pietiekami, lai droši saprastu kaut jel ko – kas tur īsti ir noticis, kas kuram un par ko ir kaut ko devis un/vai solījis, kurš kuram ko ziņojis, kurš kuru un nez cik gadus (vai varbūt tikai stundas) izsekojis, kurš bijis galvenais ķērējs, kurš – galvenais ļaundaris, kurš – cildenākais informators.
Protams, ir cerība, ka agri vai vēlu mēs kādu daļu no tā visa uzzināsim. Protams, ne jau pateicoties tiesībsargāšanas iestādēm, – vai daudz ko jūs no tām esat uzzinājuši par, teiksim, Rīgas domes kukuļošanas lietu, Vaškeviča-Kravaļa kukuļošanas lietu, Latvenergo kukuļošanas lietu, oligarhu lietu, Jūrmalgeitu vai jebkuru citu no skaļajām aizvadīto gadu krimināllietām?
Neapstrīdams fakts ir tas, ka viss interesantais un sabiedrībai patiešām būtiskais, ko mēs esam uzzinājuši saistībā ar šīm lietām, atklātībā ir nonācis tikai un vienīgi, pateicoties kādas no šajos notikumos iesaistītajām personām (reizēm apsūdzētā, reizēm liecinieka, reizēm izmeklētāja, viņa priekšnieka, prokurora utt.) personiskajām interesēm publiskot lietas materiālus. Tikai un vienīgi tāpēc.
Ko šis fakts liecina par demokrātisko, tiesisko un vēl visādo (galvenokārt gan tikai politiķu tukšsaukļos) Latvijas valsti, – vērtējiet paši. Bet, kamēr tas tā nav noticis, te būs daži mani personiskie jautājumi par šo lietu, uz kuru pamata es vismaz pašlaik secinu – Magoņa lieta ir visāda, tikai ne skaidra, tīra un, ja tā varētu teikt, paraugtiesiska.
Nu, piemēram, tāds interesants “moments”: gan Streļčenoks, gan Strīķe pārsteidzošā kārtā ir vienoti vienā apgalvojumā – ka Magoņa lieta ir milzumliela un nopietna darba rezultāts, ka strādāts ir gadiem un gadiem, ka dažam pajolīgākam tā ir bijusi gandrīz vai dzīves jēga.
No tā automātiski vajadzētu izrietēt tam, ka šādās gadiem izstrādātās lietās to sekmīga fināla gadījumā – un mums taču stāsta, ka šis ir viens satriecoši sekmīgs fināls, – pie dziesmas dučiem un kāliem vien tiek paņemti noziedzīgu shēmu visu līmeņu darboņi. Bet kur tad viņi ir? Kur ir šīs masveida aizturēšanas, aresti, apcietināšanas? Kāpēc mēs par tām neko nezinām?
Pat Latvenergo lietā bija vairāk nekā viens aizturētais. Tāpēc, ka tas viss ir ļoti slepeni un izmeklēšanas interesēs? Nu, kādas muļķības – KNAB pēdējās pāris nedēļās Magoņa lietas sakarā tā aizraujas ar visādu sū… noplūdināšanu (nu, piemēram, ka, iedomājieties tik, ir nofilmēts, kā Magoņa mašīnā ieliek turzu ar, domājams, naudu – it kā gadiem ilga darba rezultātā varētu arī šādu lietu nenofilmēt), ka, protams, ja tiešām būtu vēl kāds bariņš aizturēto un tamlīdzīgas lietas, par to izkladzinātu ja ne Strīķe, tad Streļčenoks – vai otrādi.
Un tātad – kāpēc gan gadiem ilgi veikta darba rezultāts ir viens aizturētais un izņemta turza ar pusmiljonu (vai arī vairāk vai mazāk – kāda nu īpaša starpība)? Vai tāpēc, ka tā arī jābūt un ka tieši tādam jābūt gadiem ilga darba rezultātam noziedzīgu shēmu atklāšanā? Vai arī tomēr tāpēc, ka gadiem ilgais darbs noslēguma stadijā ir vienkārši salaists tūtā – bet neviens nav ieinteresēts to atzīt?
Bet varbūt – nekāda gadiem ilga darba nemaz nav bijis? Varbūt KNABs kārtējo reizi ir izpildījis to reto lietu, ko tiešām kaut cik māk, – noklausījies telefonsarunas, kaut ko uzzinājis, tad trieciena tempā izdarījis secinājumus un pa kaklu, pa galvu meties rīkoties? Un viss vienkārši ir sanācis kā parasti?
Tā nevarētu – vai vismaz nedrīkstētu – būt? Protams, jauki nav. Bet kāds vēl skaidrojums tam, ka – kā izriet no KNAB noplūdinātās informācijas – tiek rūpīgi nofilmēts brīdis, kad nauda tiek likta Magoņa mašīnā, lai to kaut kur vestu, taču aizturēšanai tiek izvēlēts tieši tas brīdis, kad kopā ar naudu ir tikai un vienīgi Magonis (un šoferis)?
Pamēģiniet paši sev atbildēt – kāpēc izvēlēties tādu brīdi, lai pie dziesmas netiktu paņemts ne naudas nodevējs (kurš taču esot nofilmēts – tātad KNABisti vai viņu kolēģi tur bijuši klāt), ne arī varbūtējais naudas adresāts? Vai arī, ja tāda adresāta tomēr nav bijis un alkatīgais Magonis naudiņu vedis paša ģimenes budžeta uzlabošanai, kāpēc netika pagaidīts, lai tas patiešām apstiprinātos un Magonis naudas turzu ievietotu kumodes apakšējā atvilktnē, apstiprinot tās piederību sev un savai ģimenei?
Tad vēl, protams, jautājums par kukuļošanu, kurā, kā zināms, vienmēr vajadzīgi vismaz divi – devējs un ņēmējs (nemaz nerunājot par starpniekiem, organizētājiem utt.). KNAB mums ir skaidri pateicis – runa ir par kukuli. Tad kāpēc pilnīgi nekas nav dzirdams par to, ka būtu aizturēts kukuļa devējs – nu, labi, ja ne aizturēts, tad vismaz kaut kā citādi cietis?
Turēt aizdomās igauņus, ka pie viņiem uz kukuļdošanu skatās caur pirkstiem, laikam nebūtu pamata. Un tātad – ja reiz kukuļdevējs nav aizturēts, vai tāds vispār ir bijis (igauņu tiesībsargu izpratnē)? Vai arī – bijis ir, taču aktīvi (vienalga, pēc paša gribas vai kā tagadējais ģenerālis Kravalis Vaškēviča lieta) ziņojis un citādi līdzdarbojies?
Tad kurš tas varētu būt? Tepat tad uzreiz vēl viens jautājums – kā satiksmes ministrs bija tik fantastiski labi sagatavojies Magoņa aizturēšanai? Parasti Latvijas valsts pārvaldē visniecīgāko administratīvo lēmumu pieņemšana prasa nedēļas un mēnešus, bet te pēkšņi – vakarā aiztur Magoni, bet no rīta Matīsam jau rīcības shēma skaidra.
Varētu, protams, uzskatīt Matīsa kungu par izcilu menedžeri, taču notiekošais ar viņa atbildības jomā esošajiem pasažieru vilcieniem un ceļu finansējumu par to, maigi izsakoties, neliecina. Tātad – kādā dīvainā veidā Matīsa kungs par visu bija lietas kursā un visam bija sagatavojies?
Pie izmeklēšanas iestādēm viņš nu nekādi nepieder, – tad kādi varianti atliek? Vai nu Magoņa aizturēšana tika plānota roku rokā ar valsts politisko eliti – kas jau nu izteikti smirdētu pēc tādas Krievijas stila lietu kārtošanas -, vai arī Matīsa kungam Magoņa lietā ir sava, pietiekami nozīmīga, tā sacīt, procesuālā loma, par kuru viņš uzskata par prātīgāku pieticīgi klusēt?
KNAB mums arī ir skaidri pateicis – runa ir par konkrētu Latvijas Dzelzceļa meitasuzņēmuma lokomotīvju iepirkumu. Bet tad kāpēc paņemts nav neviens cits? Latvenergo lieta – lai kā tā arī beigtos – skaidri apliecināja, ka lielajos valsts uzņēmumos manipulācijām ar miljonu iepirkumiem ar vienu vien priekšnieku nepietiek – ir vajadzīgi vēl citi līdzzinātāji no attiecīgā uzņēmuma vadības vidus. Tad kāpēc Magonis Centrālcietumā ir un paliek viens? Kaut kā panožēlojams izskatās šāds daudzu gadu darba rezultāts, ne? Ja runa, protams, patiešām ir par iepirkumu…
Un visbeidzot – KNABs mums stāsta, ka milzīgā darba rezultāti ir lieliski un brīnišķīgi, taču izmeklēšanas intereses liedzot par tiem kaut ko pastāstīt. Jauki, protams, bet tad jautājums – kāda suņa pēc KNABam tādā gadījumā ir nepieciešamība ik pa pārdienai plūdināt visus sīkos sū… Magoņa lietas sakarā (kur bija un kur nebija pirkstu nospiedumi, kas ko nofilmēja, kādā krāsā bija turza, utt.), ko par ziņām var nosaukt tikai šos sū… ar milzu entuziasmu izplatošā valstiskā Latvijas Televīzija? Ļoti cerams, ka ne tāpēc, ka nekā cita nemaz nav,” raksta Lato Lapsa.
Avots: Pietiek.com