Magoņa lietas materiāli demonstrē „Juraša metodes”: atklājas paviršība, nolaidība un nevērība pret „formālām” likuma prasībām KNAB darbā

Lato Lapsa

Turpinoties bijušā AS Latvijas dzelzceļš prezidenta Uģa Magoņa un igauņu uzņēmēja Oļega Osinovska kukuļošanas lietas iztiesāšanai Vidzemes rajona tiesā Limbažos, atklājas aizvien jauni fakti par to, kas juristu aprindās gadiem ilgi ir dēvēts par „Juraša metodēm”, – paviršību, nolaidību un nevērību pret „formālām” likuma prasībām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbā. Tas var novest pie tā, ka par nelikumīgi iegūtu un līdz ar to nederīgu var tikt atzīts vienīgais sarunu ieraksts, kura saturu apsūdzība traktē kā apliecinājumu tam, ka O. Osinovskis maksājis U. Magonim pusmiljona eiro kukuli par uzvaras nodrošināšanu lokomotīvju iepirkumā.

Nevērībai var būt nopietnas sekas

„2015. gada 15. jūlijā Oļegs Osinovskis atbrauca pie Uģa Maģoņa uz viņa dzīvesvietu Pliči, Drabešu pagasts, Amatas novadā, kur sarunas laikā lūdza Uģim Magonim samazināt kukuļa summu, par kuru abi sākotnēji bija vienojušies,” – šādi prokurore Evita Masule aprakstījusi abu apsūdzēto izšķirīgo tikšanos un vienošanos par saņemamo summu.

Tam sekoja 2015. gada 6. augusta notikumi Rīgas-Tallinas šosejas 137. kilometrā, U. Magonim no O. Osinovska saņemot 499 500 eiro (viena 500 eiro naudaszīme pēcāk izrādījās mistiski „izkūpējusi”) un pēc brīža tiekot aizturētam.

Skaļā kriminālprocesa materiālos gan ir velti meklēt pierādījumus – sarunu ierakstus, e-pasta vēstules, klāt bijušu personu liecības vai jebko citu -, kas apliecinātu, kur, kad un kā būtu notikusi apsūdzībā minētā „sākotnējā vienošanās”, kam 15. jūlija saruna tikai pielikusi punktu. Līdz ar to visam, kas saistīts ar 15. jūlija sarunu, lietas izskatīšanā ir īpaša nozīme.

Saistībā ar šo sarunu, kas tikusi ierakstīta U. Magoņa sievai Anastasijai piederošajā īpašumā, krimināllietas sējumos atrodama vesela virkne dokumentu. Tas, kas saistībā ar faktiski visiem šiem dokumentiem pakāpeniski nāk gaismā lietas izskatīšanas laikā tiesā Limbažos, uzskatāmi demonstrē to, cik maz tālaika KNAB darbinieki ir uztraukušies par likuma burta ievērošanu.

Kriminālprocess šajā lietā ir sākts dienu pirms abu iesaistīto aizturēšanas, 2015. gada 5. augustā, kad KNAB Izmeklēšanas nodaļas izmeklētāja Anda Rumjanceva izskatījusi tolaik Jura Juraša vadītās Operatīvo izstrāžu nodaļas ziņojumu par 15. jūlijā noklausītās sarunas saturu un nolēmusi sākt kriminālprocesu par liela apmēra kukuļa piedāvājuma pieņemšanu.

Taču, kā izrādās, nepilnu trīs nedēļu laikā pēc sarunas noklausīšanās KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļa nav uzskatījusi par nepieciešamu ievērot Kriminālprocesa likuma pamatprincipu, ka kriminālprocess notiek valsts valodā, un nodrošināt sarunas ieraksta tulkojumu latviešu valodā.

Šis šķietamais sīkums patiesībā ir pietiekami nopietns, jo ir ļāvis aizstāvībai pamatoti norādīt uz Kriminālprocesa likuma 130. panta 2. daļas 4. punktu, kas skaidri noteic – par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.

Kā redzams no lietas materiāliem, tikai nepilnu pusotru mēnesi pēc kriminālprocesa sākšanas par to ir iedomājusies A. Rumjanceva, pieprasot KNAB priekšniekam vietniekam nodrošināt J. Juraša 5. augusta ziņojumā pieminētos personu sarunu atšifrējumus.

Vēl nedēļu vēlāk tas arī tiešām izdarīts, taču tagad jau neievērojot citu likumu – tolaik spēkā esošo Dokumentu juridiskā spēka likuma redakciju, kas cita starpā uzskaitīja nosacījumus, kuri jāievēro, lai kā pierādījumu varētu izmantot operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, kā arī ziņas, kas fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem. Dokuments  ar nosaukumu „Par sarunu atšifrējumu” 22. septembrī – tātad pusotru mēnesi pēc kriminālprocesa sākšanas – lietas materiāliem beidzot tika pievienots, taču… bija anonīms, bez identificējama sagatavotāja un parakstītāja.

Tas savukārt dod aizstāvībai pamatu norādīt ne tikai to, ka Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā nav iespējams pārbaudīt anonīmu dokumentu, kas nav apveltīts ar juridisku spēku, bet arī to, ka pusotra mēneša laikā kriminālprocesa virzītājs nebija veicis nevienu Kriminālprocesa likumā paredzētu izmeklēšanas darbību, lai atbilstoši pārbaudītu iespējamos pierādījumus. Tikai 22. septembrī tika pieņemts lēmums ierakstiem veikt komplekso skaņu ierakstu ekspertīzi.

Kāpēc KNAB slēpj sarunas ieraksta oriģinālu?

Kā rāda Limbažu tiesā izskatāmās krimināllietas materiāli, piecus mēnešus vēlāk, 2016. gada 22. februārī Iekšlietu ministrijas Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes eksperti Andris Andrejuks un Elīna Kraukle bija pabeiguši atzinumu par kompleksās skaņu ierakstu ekspertīzes veikšanu.

Virkne secinājumu šajā atzinumā ir graujoši izmeklētāju un prokuratūras darba kvalitātei. Sarunu audioieraksta atšifrējums būtiski, gandrīz vai ik replikā atšķiras no iepriekš radītā anonīmā atšifrējuma, bieži vien eksperti – atšķirībā no anonīmā KNAB atšifrētāja – nav bijuši pārliecināti par to, kurš sarunas dalībnieks ko saka, atzinums ir izraibināts ar jautājuma zīmēm un daudzpunktēm, ir arī norādīts uz vairākiem desmitiem skaņas signāla „izkritumu”.

Taču vēl daudz būtiskāk ir tas, ka eksperti tā arī nav varējuši sniegt skaidru atbildi uz jautājumu – ir vai nav izpētei iesniegtajā kompaktdiskā ierakstītā saruna montēta vai falsificēta. Vēl vairāk, eksperti nav varējuši pārliecināties arī par to, kad tieši ieraksts tapis, jo viņiem iesniegtajos failos bijusi tikai informācija par faila, nevis paša ieraksta radīšanas vai modifikācijas laiku. Arī noteikt, ir vai nav faila oriģināls vai vismaz tā digitālais dublikāts montēts vai citādi falsificēts, nav bijis iespējams.

Visu šo neskaidrību pamatā ir apstāklis, ka tā arī līdz galam neizskaidrotu iemeslu dēļ KNAB nav vēlējies nodot ekspertīzei oriģinālo – „klasificēta statusa ierakstu ierīces” ierakstu, līdz ar to faktiski lejot ūdeni uz U. Magoņa dzirnavām: bijušais Latvijas dzelzceļa prezidents ir liecinājis, ka viņam uzrādītajā sarunas variantā iztrūkstot vairāki būtiski fragmenti.

Īpaši zīmīgi ir tas, ka krimināllietas materiālos pat nav atrodama KNAB atbilde uz pieprasījumu pēc sarunas ieraksta oriģinālā faila vai tā digitālā dublikāta. Tas, protams, ļauj aizstāvībai izteikt pieņēmumu, ka atbilde nav sniegta, lai KNAB nebūtu rakstveidā jāapliecina, ka šāda skaņu ieraksta oriģinālā faila biroja rīcībā nezināmu iemeslu dēļ nemaz nav.

Turklāt to, ka šie nav tikai aizstāvības izdomājumi lietas sarežģīšanai, ir apliecinājis arī vērā ņemams liecinieks – bijušais pretterorisma vienības Omega vadītājs Juris Grabovskis, kurš tiesas izmeklēšanas gaitā skaidri apstiprinājis: „Priekš ekspertīzes slēdziena pats galvenais ir vajadzīgs vienmēr oriģināls! (..) Mēs vienmēr centāmies saglabāt oriģinālus, lai pēc tam tiesā mēs varētu pierādīt, ka tas, ko mēs esam izdarījuši, tas ir tas, ko mēs esam, nu, tas ir pareizais, ja. Un lai mums nevar, teiksim, pieaicināt par to, ka vai tie dati ir viltoti vai nav viltoti.”

Noklausīties bija atļauts, bet slepeni iekļūt trešās personas mājā?

Krimināllietas materiāli apliecina to, ka sabiedrībā izplatītais viedoklis par mēnešiem vai pat gadiem ilgstošu telefonsarunu noklausīšanos ne vienmēr ir mīts, – no lietā atrodamajām izziņām izriet, ka, piemēram, U. Magoņa telefonsarunas ir tikušas slēpti noklausītas vismaz gadu pirms liktenīgajiem notikumiem 2015. gada vasarā, savukārt operatīvās izstrādes lieta viņa sakarā ierosināta vēl divus gadus iepriekš – jau 2012. gadā.

Ko tieši specdienesti no Latvijas dzelzceļa prezidenta sarunām uzzinājuši šajā laikā, – par to krimināllietas materiālos ziņu nav. Toties tajos atrodamas Augstākās tiesas izziņas par to, kādi īsti operatīvie pasākumi attiecībā pret U. Magoni ir bijuši likumā noteiktā kārtībā atļauti.

Viena izziņa rāda izsniegtās atļaujas U. Magoņa telefonsarunu noklausīšanai 2014. un 2015. gadā, otra – to, ka laikā 2015. gada 24. jūlija līdz 23. septembrim bijusi atļauta U. Magoņa operatīvā nepublisku sarunu noklausīšanās. Turklāt aizdomas rada fakts, ka viena Augstākās tiesas atļauja veikt operatīvās darbības pasākumus pret U. Magoni elektroniskās informācijas sistēmā ir reģistrēta ar „agrāku” lietvedības numuru nekā oficiāli vēlāk izsniegtā. To, vai tā ir kļūda vai falsifikācija, neļauj noskaidrot informācijas slepenības statuss.

Taču nopietnākais fakts, ko atklāj krimināllietas materiāli un tajos atrodamās Augstākās tiesas izziņas, ir – neviena no šīm atļaujām, kas nepieciešamas operatīvo darbību veikšanai, nav devusi tiesības KNAB darbiniekiem iekļūt U. Magoņa dzīvesvietā, lai tur novietotu sarunu ieraksta vai pārraides ierīci.

Lietas materiālos atrodama tiesu eksperta Andra Grīnberga izziņa, kas apliecina – abi 15. jūlija sarunas dalībnieki ir atradušies tajā pašā telpā, kur atrodas skaņu ierakstošās vai pārraidošās iekārtas mikrofons un abi runātāji ir vienādā attālumā – aptuveni trīs līdz piecus metrus no tā. Arī no citām liecībām ir skaidri secināms – saruna ir ierakstīta ar radiomikrofonu, kas bijis novietots sarunas telpā, un tas runāto pārraidījis uz ierakstu iekārtu jau ārpus ēkas.

Tas nozīmē – KNAB darbinieki šo radiomikrofonu U. Magoņa dzīvesvietā ir slēpti novietojuši un kaut kad vēlāk droši vien arī savākuši, līdz ar to veicot darbību, kas Operatīvās darbības likumā minēta kā operatīvā iekļūšana, ko „veic, slepeni iekļūstot dzīvoklī, telpās, transportlīdzekļos un citos publiski nepieejamos objektos, lai nodrošinātu operatīvās darbības pasākumu īstenošanu”.

No Operatīvās darbības likuma normām izriet, ka jebkuram operatīvās darbības subjektam ir nepieciešama Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša atļauja, lai likumīgi veiktu operatīvo iekļūšanu publiski nepieejamā vietā – personas mājoklī.

Taču krimināllietas materiālos nav atrodams neviens pierādījums, ka KNAB darbiniekiem ir bijusi likumā noteiktā kārtībā izsniegta atļauja iekļūt U. Magoņa dzīvesvietā, lai tur novietotu radiomikrofonu, un tas savukārt nozīmē, ka jau tā apšaubāmā autentiskuma sarunas ieraksts varētu būt iegūts nelikumīgi un līdz ar to nav izmantojams pierādīšanā.

Šos faktus KNAB un prokuratūrai vēl nepatīkamākus padara fakts, ka oficiāli Drabešu pagasta Pliči skaitās nevis U. Magoņa, bet viņa sievas A. Magones un Gaļinas Bakuļinas īpašums, un lietas izskatīšanas laikā noskaidrots, ka neviena no viņām nav bijusi KNAB veiktās operatīvās izstrādes objekts, – tātad KNAB darbiniekiem nebija arī likumīga pamata iekļūt viņu īpašumā.

KNAB klusē – viss esot valsts noslēpums

J. Jurašs, kura uzvārdu nelabvēļi ir izmantojuši apzīmējumā „Juraša metodes”, KNAB vairs nestrādā un nav tiesīgs biroja vārdā komentēt U. Magoņa krimināllietas materiālos atrodamos faktus. Savukārt tagad Jēkaba Straumes vadītais KNAB atteicās sniegt atbildes uz Dienas jautājumiem par darbībām, kas veiktas attiecībā uz bijušo Latvijas dzelzceļa prezidentu.

Lai gan krimināllieta tiek izskatīta atklātās tiesas sēdēs, KNAB uzskatot, ka „informācija par operatīvās uzskaites lietā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem, tai skaitā sevišķajā veidā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem”, lai gan pieejama krimināllietas materiālos, joprojām esot valsts noslēpums, līdz ar to neesot sabiedrībai atklājama. Tas nozīmē, ka izvērtējumu „Juraša metodēm” dos tikai tiesa.

Avots: Pietiek

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!