Piekauti, nomētāti ar akmeņiem, apspļaudīti – medicīnas darbinieki pasaulē ir apdraudēti Covid–19 epidēmijas laikā

Pēteris Apinis, ārsts

Lai cik tas neliktos dīvaini, visvairāk Covid–19 epidēmijas laikā gan fiziski, gan mentāli apdraudēti ir ārsti, māsas, farmaceiti un citi medicīnas profesionāļi.

Pirmkārt, tas ir tādēļ, ka viņi sastopas ar tiešām akūtiem, SARS-CoV-2 infekciju izdalošiem pacientiem. Līdz ar to saslimušo skaits medicīnas profesionāļu vidū ir augstāks nekā vispārējā populācijā. Arī ārsti un māsas noveco, arī viņiem mēdz būt hroniskas slimības, un šie kolēģi būtu iekļaujami reālā riska grupā (Lielbritānijā diezgan skaidri ir pateikts, ka ar pacientiem tiešā kontaktā zobārstniecībā, anestezioloģijā, otorinolaringoloģijā, oftalmoloģijā un dažās citās nozarēs nedrīkst strādāt kolēģi vecumā virs 65 gadiem, kolēģi ar hroniskām slimībām un kolēģi ar afrikānisku izcelsmi vecumā virs 45 gadiem, jo šīs grupas ir ar lielu smagas saslimšanas risku).

Otrkārt, medicīnas darbinieki apdraud savus tuviniekus, jo viņiem ir lielāka iespēja atnest slimību līdzi no darba un aplipināt savus tuviniekus, un tas globāli ārstus un māsas satrauc vairāk nekā iespēja saslimt pašam.

Treškārt, darbs ārkārtas apstākļos izdedzina, un medicīnas darbinieki, kas tieši strādā ar Covid –19 pacientiem, biežāk redz smagu slimības gaitu un nāvi, tādēļ vairāk paši pakļauti depresijai, trauksmei, izsīkumam, psihosomātiskām slimībām.

Bet ir kāds aspekts, par kuru parasti publiski nerunā nevienā sabiedrībā, (visur pieņemts teikt: „pie mums jau tā nenotiek”) –

ārsti un māsas globāli ir vairāk pakļauti vardarbībai.

Bailēs no slimības un medicīnas darbiniekiem kā iespējamiem vīrusa pārnēsātājiem, mazāk izglītoti ļaudis dažādās pasaules valstīs izvairās no medicīnas darbiniekiem, izturas kā pret spitālīgiem. Pret medicīnas darbiniekiem ir mesti akmeņi, viņi ir piekauti, viņi ir izdzīti no mājām un kopienas. Globālajā literatūrā katru dienu var atrast aprakstus par mutisku un fizisku vardarbību pret ārstiem. Arī latviski rakstītajos un runātajos sociālos tīklos neglaimojošie uzbrukumi profesoram, infektologam Ugam Dumpim, epidemiologam Jurijam Perevoščikovam un ministrei Ilzei Viņķelei brīžiem robežojas ar emocionālu vardarbību. 

Šonedēļ Pasaules Ārstu savienība, Starptautiskā Māsu padome, Organizācija „Ārsti par cilvēktiesībām” un citas organizācijas nāca klajā ar paziņojumiem, kuros nosodīja vardarbību un negācijas pret medicīnas darbiniekiem un aicināja pasaules valstu valdības un pašvaldības stingri vērsties pret šādām situācijām.

Patiesībā Latvijā cilvēki ir toleranti, korekti un lielā vairumā gadījumu sirsnīgi pateicas medicīnas darbiniekiem. Tomēr es nolēmu iztulkot ievadrakstu no žurnāla „The Lancet” (viens no pieciem ietekmīgākajiem, ja ne pats ietekmīgākais pasaules ārstu žurnāls), lielā mērā arī tāpēc, ka viens no raksta autoriem ir mans šefs Pasaules Ārstu savienībā (WMA), šīs organizācijas ģenerālsekretārs Otmārs Kloibers.

Paziņojuma rakstu esmu tulkojis brīvi, bet tiem, kam ir vēlme redzēt oriģinālu angļu valodā ar visām atsaucēm, iesaku lasīt to ŠEIT.   

Donna Makkeja, Mihele Heislere, Ranita Mišori, Hovards Katons, Otmārs Kloibers

Uzbrukumi pret veselības aprūpes personālu ir jāpārtrauc, īpaši laikā, kad pasaule cīnās ar Covid–19

Gan ārsti, gan medicīnas māsas un citi veselības aprūpes darbinieki daudzās valstīs ir godināti kā varoņi par cīņu ar Covid–19 pandēmijas laikā. 

Tomēr ne visi un visur novērtē viņu centienus un ieguldījumu. Kopš pandēmijas sākuma ziņu virsraksti ir fiksējuši arī stāstus par veselības aprūpes personālu, kas saskārušies ar uzbrukumiem darbā, ceļā uz savu darbu veselības aprūpes iestādēs vai ceļā no tā. 

Meksikā medicīnas māsas un ārsti ir apmētāti ar olām un fiziski savainoti. 

Kā tiek ziņots, Filipīnās, kādai medicīnas māsai uzbruka vīrieši, uzlēja viņai uz sejas balinātāju, nodarot nopietnu kaitējumu redzei.  

Ziņojumos no Indijas ir aprakstīts, kā veselības aprūpes darbinieki tiek piekauti, nomētāti ar akmeņiem, apspļaudīti, saņem draudus un tiek padzīti no mājām. Tie ir tikai daži piemēri no daudzām valstīm, tostarp ASV un Austrālijas. Diemžēl vardarbība pret veselības aprūpes personālu nav jauna parādība.  

Arvien biežāki uzbrukumi tika dokumentēti pasaules klīnikās un slimnīcās jau pirms Covid–19 pandēmijas.  

Agresija pret veselības aprūpes darbiniekiem un veselības aprūpes iestādēm ir kā nožēlojama kara taktika, kas noraida starptautiskos cilvēktiesību un humanitāro tiesību aktus. 2020. gada maijā Afganistānā notika bruņots uzbrukums Kabulas slimnīcas dzemdību nodaļai, kurā tika nogalināti vismaz 24 civiliedzīvotāji, tostarp divus zīdaiņi. 

Pat ārkārtas stāvokļa laikā tūkstošiem cilvēku, kas humānās palīdzības ietvaros ir pārvietoti opozīcijas pārvaldītajos Sīrijas ziemeļrietumu apgabalos, tiek bombardēti, un Sīrijas valdība turpināja bombardēt veselības aprūpes iestādes šajā reģionā.  

Vardarbības akti ir jānosoda jebkurā kontekstā.   

Pašreizējos uzbrukumus īpaši šausminošus padara fakts, ka veselības aprūpes profesionāļi ikdienā reaģē uz krīzi, kas dziļi ietekmē visu sabiedrību. 

Dažu valstu valdību nespēja pienācīgi nodrošināt un pārvaldīt resursus šajā pandēmijas laikā nozīmē tikai to, ka veselības aprūpes personāls katru dienu riskē ar savu dzīvību, rūpējoties par Covid–19, viņiem nav pietiekams individuālo aizsardzības līdzekļu nodrošinājums un nav veikti citi drošības pasākumi viņu darba vietās.  

Tā rezultātā tūkstošiem veselības aprūpes darbinieku visā pasaulē paši ir inficējušies ar smagā akūtā respiratorā sindroma koronavīrusa 2 (SARS-CoV-2) izraisīto slimību Covid–19, un tādējādi paši tiek uztverti par sabiedrības veselības apdraudējumu. 

Šī situācija ir radījusi vardarbību pret viņiem viņu darba vietās. Šī reakcija, visticamāk, vēl vairāk saasinās ar Covid–19 saistītu stresu un sarežģījumus, ko veselības aprūpes darbinieki un viņu ģimenes piedzīvo šajā pandēmijas laikā. 

Līdz ar visu valstu veselības aprūpes sistēmu pārslodzi šajos Covid–19 pandēmijas apstākļos, uzbrukumi veselības aprūpes darbiniekiem nozīmē uzbrukumus visiem iedzīvotājiem. 

Mēs visi esam atkarīgi no veselības profesionāļu veselības un labklājības, lai viņi varētu turpināt nodrošināt veselības aprūpi indivīdiem, ģimenēm un kopienām ar un bez Covid–19. 

Uzbrukuma un ļaunprātīgas izmantošanas iemesli pret veselības aprūpes personālu ārkārtas situācijās ir dažādi, atšķiras vietējie apstākļi. Dažos apstākļos visticamākie dzinuļi Covid–19 ir bailes, panika, nepareiza informācija par SARS-CoV-2 izplatīšanās ceļiem un veidu, kā arī maldu ziņu radītas dusmas. 

Dažu valstu valdību vadītāji ir reaģējuši, paziņojot par ātru un dažos gadījumos pat par drakonisku sodu tiem, kas uzbrūk veselības aprūpes darbiniekiem. Tomēr pagaidām vardarbības cēloņi nav novērsti, un ir maz ticams, ka ar sodiem vien šie uzbrukumi tiks ierobežoti. Lai sniegtu efektīvas atbildes, ir jāpievēršas pamatcēloņiem.  

Ieteicams nekavējoties veikt šādas darbības: 

• pirmkārt, visās valstīs ir jāapkopo datus par to, cik bieži un kā notiek uzbrukumi veselības aprūpes personālam, tostarp, saistībā ar Covid–19 pandēmiju, lai pilnībā izprastu problēmas mērogu un izstrādātu intervences pasākumus uzbrukumu novēršanai un izstrādātu reakciju uz tiem.  

Valstu un starptautiskām struktūrām jāiesaistās PVO koordinētos globālos centienos. Šajā iniciatīvā jāiekļauj mācības, kas gūtas no iepriekšējiem centieniem dokumentēt vardarbību pret veselības aprūpes personālu, piemēram, uzbrukumiem ārstiem, kas vadīja poliomielīta vakcinācijas kampaņas, vai mediķiem, kas rūpējas par Ebolas vīrusa izraisītās slimības pacientiem. 

Dati par uzbrukumiem, kas raksturīgi Covid–19 pandēmijai, ir sistemātiski jāapkopo un jāiekļauj Veselības aprūpes iestāžu uzraudzības sistēmā. Lai izveidotu stingru uzraudzības sistēmu, ļoti svarīgs ir visu dalībvalstu un to kopienu globālais atbalsts šiem centieniem. Valstiskos datus būtu jāapkopo veselības, labklājības vai drošības ministrijās. Ir jāizstrādā vai jāpaplašina mehānismi, kas ļauj analizēt, apmainīt un izplatīt informāciju par vardarbību pret veselības aprūpes personālu, par piemēru izmantojot ziņojumus no veselības aizsardzības drošības militāros konfliktos koalīcijas un datus, kurus apkopojusi Insecurity Insight. 

• otrkārt, ir jānovērš un jānosoda uzbrukumi veselības aprūpes personālam. Ir jāveido partnerības vardarbības novēršanai.  

Vietējām un valstu valdībām ir jāsadarbojas ar pilsonisko sabiedrību, sabiedrības grupām un plašsaziņas līdzekļu organizācijām, lai uzsvērtu problēmu – uzbrukumiem veselības aprūpes darbiniekiem. Īpaši jāsadarbojas sabiedrību profilakses, blakuspasākumu un ziņošanas jautājumos. Piemēram, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas Veselības aprūpes grupa (HealthCare in Danger) nesen publicēja kontrolsarakstu, lai novērstu vardarbību pret veselības aprūpes darbiniekiem, reaģējot uz Covid–19 pandēmiju, kurā iekļauti arī ieteikumi komunikācijai un sadarbībai. 

• treškārt, ir jānovērš nepareiza informācija un dezinformācija par Covid–19 pandēmiju. Plaši izplatītā neinformētība un dezinformācija par Covid–19, tostarp, sazvērestības teorijām, ir veicinājusi dažu grupu, piemēram, veselības aprūpes darbinieku, dēmonizāciju.

Valdībām, starptautiskajām sadarbības struktūrām un sociālo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumiem ir jāturpina pilnveidot un izvērst efektīvas sabiedrības informēšanas  kampaņas, lai nodrošinātu sabiedrības locekļu informētību un izglītošanu, kā arī, lai labotu nepareizu informāciju. Tajos būtu jāiekļauj skaidra un kodolīga informācija par to, kā SARS-CoV-2 tiek un kā netiek izplatīta, kā arī par zinātni, kas spēj sniegt atbildes. Ņemot vērā to, ka daudzviet sabiedrību raksturo liela neuzticība, panākumus var gūt tikai iesaistot informācijas kampaņās arī galvenos uzticamos kopienas dalībniekus un organizācijas.    

• ceturtkārt, ir nepieciešama atbildība. Mums ir jāpieprasa valstu un pašvaldību spēcīgas un atbildīgas atbildes reakcijas un darbības pret vainīgajiem, kas veic uzbrukumus medicīnas profesionāļiem.  Pret šādu, pret veselības aprūpes personālu vērstu vardarbību jāvēršas ar ātru reakciju no tiesībaizsardzības un tiesību sistēmu puses.  Vietējām tiesībaizsardzības iestādēm ir pilnībā jāizmeklē incidenti, par ko ir saņemtas ziņas, izmantojot objektīvu, uz pierādījumiem balstītu procesu. Ir jānodrošina pilnīga atbildība par šiem noziegumiem, un vainīgie ir jāsauc pie atbildības. 

• visbeidzot, veselības nozares profesionālajām apvienībām, biedrībām un visu specialitāšu un disciplīnu medicīnas organizācijām ir jāapvienojas, lai stingri vērstos pret visiem diskriminācijas, iebiedēšanas un vardarbības aktiem pret veselības aprūpes darbiniekiem. Tām ir nekavējoties jānosoda vardarbība, ja tāda notiek, un jāpiedalās iniciatīvās, kuru mērķis ir reaģēt uz vardarbības izskaušanu. 

Šie pasākumi ir jāveic tūlīt un tagad.  

Aizsargājot veselības aprūpes personālu, mēs aizsargājam savas vērtības cīņā pret Covid–19: ārstus, medicīnas māsas, neatliekamās medicīniskās palīdzības tehniķus, medicīnas un elpošanas tehniķus, laboratorijas darbiniekus un daudzus citus, kas atrodas pandēmijas apkarošanas cīņas priekšējās rindās. 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,Twitter,  Youtube un Instagram!