Es neesmu Džeims Bonds.
Stāsts par cilvēku, kurš aizvada savas dzīves labākās dienas, kurš ir patiešām laimīgs un kuram dzīvē viss ir kārtībā, – diezin vai kādreiz tas varētu ieinteresēt kinematogrāfus.
Es neesmu īpaši drosmīgs, es neesmu īpaši aukstasinīgs. Reizēm man šķiet, ka dažās situācijās es varētu diezgan veikli izlocīties, un tieši šīs īpašības man palīdz iedzīvoties Bonda lomā. Tomēr Bondam mēdz būt brīži, kad viņš, pie velna, nezina, ko darīt. Un tas, lūk, jau pavisam noteikti sāk līdzināties manam īstajam “es”.
Es neesmu pārliecināts, vai gribētu pavadīt Bonda sabiedrībā ilgāku laiku. Iespējams, es kādu vakaru kopā ar viņu iedzertu kādu mēriņu, bet ilgi gan neaizsēdētos. Tomēr es nenosodu Bondu. Spriest par personāža rakstura īpašībām neietilpst aktiera pienākumos.
Mans Bonda etalons — tas, visticamāk, ir Harisons Fords “Indiāna Džonss” filmās, īpaši “Pazaudētā šķirsta medībās”. Viņa panākumu atslēga ir tajā, ka viņš ļauj sev kļūdīties, turklāt absurdi un smieklīgi kļūdīties. Tu skaties uz viņu un saproti, ka vienā brīdī viņš var visu padirst. Un tas tikai visam notiekošajam piešķir asumu.
Bonds ir velnišķīgi vientuļš, un tas viņam sāp. Viņam ir sekss ar visām tām skaistajām sievietēm, bet viņas visas vienmēr pamet viņu, un tas nudien ir bēdīgi. Jā, iespējams, vērojot no malas tas nemaz tik slikti neizskatās — kas, starp citu, ir diezgan strīdīgs jautājums, — bet pamēģiniet jūs tā padzīvot kaut vai tikai pāris mēnešus.
Par laimi, šodien Bonds jau vairs nav tik izteikts seksists un sieviešu nīdējs, kāds bija agrīnajās filmās. Pasaule mainās.
Kino industrija mēdz būt ļoti melīga, tur čum un mudž haizivis un ne tie labākie ļautiņi, tomēr tā ir kā atvērta grāmata: tu nāc, lai skatītos, bet mēs ar to nopelnām naudu. Mēs neesam baņķieri. Mēs esam izklaides industrija. Esmu pārliecināts, ka ir vēl daudz citu, daudz sliktāku profesiju, kam var veltīt savu mūžu.
Līdz «Kazino Royale» es paguvu izdarīt ļoti daudz. Es strādāju ar satriecošiem režisoriem un jutos absolūti mierīgs, ja runājam par manu karjeru, tāpēc, ka zināju – es spēju būt labs aktieris. Bet pēc tam nāca Bonds, un es nevilšus iemājoju šajā specifiskajā tēlā, un visi uz mani raudzījās tā, it kā es – tas būtu viņš. Bet es it kā kliedzu: «Nē taču, es neesmu tāds!» Taču neviens man neticēja.
Pēc «007: Spektrs» es pārstāju uztraukties par to, ka mani asociē ar Bondu. Es nomierinājos un teicu sev: “Ejiet taču jūs uz poda! Gribat, lai esmu Džeims Bonds? Nu tad es būšu Džeims Bonds!»
Mājās man ir, ko darīt. Es lasu un nedaudz fotografēju, tiesa gan, es esmu slikts fotogrāfs. Tik slikts, ka labi izdodas, šķiet, tikai viena fotogrāfija no tūkstoš. Bet es cenšos uzlabot savas prasmes.
Bonda loma mani padarīja par bagātu cilvēku. Es varu atļauties dzīvot ļoti komfortabli. Manai ģimenei un maniem bērniem viss ir kārtībā, un tāpēc es jūtos ļoti atvieglots. Es patiešām esmu neticami bagāts. Taču viss pārējais, kas nāk komplektā ar bagātību… Ziniet, es ļoti gaidu to dienu, kad varēšu ieiet krogā un kāds teiks: klau, tas taču, šķiet, ir Daniels Kreigs – un uzreiz liksies mierā. Tas būs labākais laiks manā dzīvē.
Viss, kas man ir, — tā ir mana dzīve, un man kaut kas ir ar to jādara. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.
Avots: Esquire