Kas notiek Rīgas domē?

Pirmkārt, Saskaņas šķelšanās ir reāla, nevis kaut kāds īpaši viltīgs pašas Saskaņas plāns.

Otrkārt, notiekošais nav arī kaut kāds Martinsona plāns, kā panākt… es pat nezinu ko. Visas šīs baumas un versijas izgudro dīvānu fantazētāji, kuriem nav vispār nekāda sakara ar realitāti.

Cēloņi notiekošajam, kā jau parasti, ir daudz prozaiskāki, bet par visu pēc kārtas.

Parlamentā to sauktu par mazākuma valdību, proti, situāciju, kad ar vairākumu apstiprinātā un strādājošā valdība vai šajā gadījumā Rīgas mērs, strādā, bet ir zaudējis vairākuma atbalstu, kas nozīmē, ka strādā tikai līdz tam mirklim, kamēr opozīcija sanāk un nobalso par viņa atstādināšanu. Teorētiski tas var notikt jebkurā brīdī. Mazākuma valdības tomēr reizēm mēdz strādāt visai ilgi un veiksmīgi, pamatā izmantojot to, ka opozīcija nav vienota un ir iespējams manipulēt ar dažādām tās grupām, veidojot tā saukto “lēkājošo vairākumu” vai tāpēc, ka apzīmē sava veida līdzsvaru, kura izjaukšana nevienam nesola lielus ieguvumus. Arī Latvijā mēs esam piedzīvojuši mazākuma valdības, kā, piemēram, Induļa Emša valdība vai Aigara Kalvīša valdība, kad to pameta Jaunais laiks. 

Tomēr, lai mazākuma valdība veiksmīgi strādātu, tās vadītājiem vajag lielu politisku meistarību. Amerikam un Ušakovam tādas noteikti netrūkst, taču Turlajam, tieši pretēji, piemīt viss nepieciešamais īpašību komplekts, lai padarītu šādu valdīšanu neiespējamu. Gan neadekvāts pašvērtējums, gan viduvējs IQ, gan lepnība un narcisisms – viss nepieciešamais. Problēma tā, ka cilvēkus ar šādām īpašībām no Briseles un attālināti nav nekādu izredžu nomenedžēt. Tas redzams jau pašā pirmajā Turlā darba dienā – paziņojums, ka viņš atstādināšot Jakrinu no Rīgas Satiksmes valdes, skaidrāk par skaidru parāda, ka Turlais pat aptuveni nesaprot, kāda ir viņa situācija.

Izveidojusies situācija Rīgā ir liels izaicinājums arī Rīgas domes latviskajai – “gāžam Nilu” daļai, kurā ietilpst JKP, NA, A/Par un Jaunā Vienotība, jo, ja nu Nila gāšana nav bijis tikai tukšs lozungs, tad tagad nu gan ir īstais brīdis.

Man grūti iztēloties, kā gāžam Nilu partijas paskaidros saviem vēlētājiem, ka pat necenšas pārņemt varu un izdzīt Saskaņu un GKR no Rīgas domes, tagad, kad Saskaņas/GKR koalīcijai vairs nav vairākuma. Vai tiešām šīs partijas pieļaus, ka Saskaņa un GKR turpina saimniekot PSRS militārā pensionāra vadībā, pat esot mazākumā? Tāda gļēvulība un nemākulība no latvisko partiju puses gan noteikti raisīs jautājumus. 

Turklāt, ņemot vērā Baraņņika kunga augsto statusu Saskaņas hierarhijā, šāda līmeņa cilvēka aiziešana, kā likums, liecina par emocionāli piesātinātu, dziļu konfliktu, kas nozīmē, ka Baraņņika kungs, ļoti iespējams, ir emocionāli motivēts atbalstīt Nila gāzēju koalīciju.  Lai vai kā, visas kārtis šobrīd ir izkritušas par labu tiem, kas uz vēlēšanām gāja ar lozungu “gāžam Nilu”, un tagad laiks noskaidrot, vai tas bija tikai lozungs vēlētāju apmuļķošanai, zinot, ka nekādu Nilu neviens gāzt netaisās, vai arī patiesa vēlme atņemt varu Saskaņai un Jāņus Rīgā svinēt jau bez Saskaņas un GKR. 

Ja šāds mēģinājuma gāzt Saskaņu tuvākajās nedēļās nesekos un tā sauktās latviskās partijas atradīs kādus aizbildinājumus, kāpēc PSRS armijas militārais pensionārs Turlais, tas nav nemaz tik slikti un, ka neko izdarīt nav iespējams, tas gan varētu liecināt, ka taisnība ir tiem, kas pieņem, ka eksistē slepena vienošanās starp Saskaņu un vismaz kādu daļu no tā sauktajām latviskajām partijām par to, lai status quo saglabātos.

Autors: Jurģis Liepnieks