Krimināllieta par izmeklēšanas izolatorā esošā Igora Ivanova slepkavības organizāciju tika ierosināta 2011. gada 9. februārī, bet Ivanovs par to, ka ieslodzījumā viņu ir mēģinājuši nogalināt, uzzināja tikai 2013. gada 13. martā.
Stāstījumu turpina Grigorijs Zubarevs, žurnālistu izmeklēšanu aģentūra PKP „Image-Case”.
No 2010. gada 19. aprīļa apelācijas tiesā atradās Ellas Ivanovas slepkavības lieta, un pierādījumu pārbaude tajā tika pabeigta 2012. gada 11. oktobrī, tiesas debates – 2012. gada 23. novembrī, spriedums pasludināts – 2012. gada 14. decembrī, bet sprieduma motivācija kļuva pieejama 2013. gada 28. februārī. Tādējādi aizstāvībai sprieduma pārsūdzēšanas galīgais termiņš bija 2013. gada 11. marts. Rīgas apgabaltiesas spriedums, atbilstoši kuram Ivanovs saņēma 13 gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju par uzkūdīšanu veikt savas sievas Ellas nonāvēšanu mantkārīgā nolūkā un šīs slepkavības atbalstīšanu, tika atstāts spēkā.
Sākot ar 2012. gada 14. decembri, Ivanovam un viņa aizstāvībai vairs nebija tiesību iesniegt apelācijas tiesā iepriekš nezināmus faktus, un tiesa nevarēja pārbaudīt jelkādus jaunus apstākļus.
Ja vien prokuratūra līdz 2012. gada 14. decembrim būtu darījusi zināmu Ivanovam, ka vairāk nekā pirms diviem gadiem ietekmīgi cilvēki pasūtījuši viņa nonāvēšanu, solot lielu naudas žūksni par pasūtījuma izpildi, Igoram būtu tiesības paprasīt apelācijas tiesu pārbaudīt šī pasūtījuma kopsakarību ar Ellas Ivanovas slepkavību un biznesa dokumentu zādzību.
Ja minētā kopsakarība tiktu izskatīta apelācijas tiesā, tās vērtējumu šajā jautājumā varētu pārsūdzēt kasācijas tiesā uz šaubu pamata: ja jau drīz pēc Ellas Ivanovas slepkavības tiek plānota Igora Ivanova nogalināšana, tad iespējams, ka nebūt ne Igors ir pasūtīja Ellas nonāvēšanu? Varbūt abās slepkavībās – pastrādātajā un novērstajā – rokas aug no vienas un tās pašas vietas?
Taču prokuratūra vilka līdz pēdējam brīdim. Atbilstoši likumā noteiktajam termiņam sprieduma pārsūdzēšana sakarā Igora apsūdzību līdzdalībā Ellas nogalināšanā kļuva neiespējama jau 2013. gada 11. martā. Bet Ivanovam tikai 13. martā tika paziņots, ka pret viņu bijusi gatavota slepkavība, bet 7. martā noformēto nolēmumu, kurā viņš tika atzīts par cietušo, Ivanovam darīja zināmu tikai 14. martā. Lūk, tādējādi pilnībā tika izslēgta Ivanova iespēja iesniegt tiesā izskatīšanai faktus, kas pastiprina šaubas par Ivanova vainīgumu. Taču formāli nav pamata celt brēku: apsūdzībai ar dokumentu virzības termiņiem viss ir kārtībā, bet pārējais – aizstāvības problēmas.
Papīros viss kārtībā
Toties, ja aizstāvības rīcībā būtu kaut vai dažas dienas, tad problēmas parādītos apsūdzībai. Galvenā no tām – pilnīgi motivētas šaubas par Igora Ivanova saistību ar Ellas Ivanovas slepkavību.
Iesākumā atgādināšu oficiālo versiju, ko izvirzīja prokuratūra un atbalstīja pirmās un otrās instances tiesās. Atbilstoši tai Ivanovu ģimenes dzīve ira pa visām vīlēm. Ella apmeklēja publiskas vietas ar savu mīļāko Grasmani. Igors īpašās attiecībās ar sirdsdāmu tobrīd vēl neafišēja, bet sievu par neuzticību bija nolēmis nogalināt. Labprāt nogalinātu arī Grasmani, taču – atbilstoši pēdējā stāstam – personiskas tikšanās laikā aci pret aci aprobežojās tikai ar tam adresētas lodes demonstrāciju. Grasmanis par to paziņoja policijai.
Piedevām pēc tam papildus pavēstīja, ka tad, kad Ella izgājusi no mīļākā dzīvokļa, viņš dzirdējis, kā Ivanovs iesit vēl formāli oficiālajai laulenei. Grasmanis aiz durvīm nogaidījis, kamēr kauslīgais dzīvesbiedrs ar piekauto otro pusīti pamet viņa kāpņu laukumu, tad iznācis no dzīvokļa un atradis tur it kā Igora izrautu Ellas auskaru.
Ar šo informāciju pietika, lai neatkarību atjaunojušās Latvijas vēsturē Grasmanis kļūtu par vienīgo personu, kurai tika piemērota pilna liecinieku aizsardzības programma, un kuru valsts uz mūsu rēķina divus gadus baroja un nodrošināja ar naudu siltās zemēs. Jāpiemetina, ka jebkādu citu faktu, kas apstiprinātu Grasmaņa šausmenītes, izņemot viņa paša vārdus, policijas rīcībā nebija.
Divas nedēļas pēc Grasmaņa paziņojuma par draudiem savai veselībai un pie viena arī dzīvībai, tika nogalināta Ella Ivanova. Pēc prokuratūras domām šis noziegums tika meistarots šādi. Ivanovs uzticēja savam darbiniekam Mamedovam sagatavot slepkavību. Mamedovs atrada killeru Antonovu. Antonovs pielauza savu paziņu taksistu Handžanovu dažas reizes aizbraukt uz privātmāju ciematu, kur dzīvoja Ivanovi, lai izstrādātu atkāpšanās maršrutu pēc slepkavības. Līdztekus Antonovs nopirka ieroci un paštaisītu klusinātāju tam.
Slepkavības dienā Ivanovs no iekšpuses ieslēdza sargsuņus garāžā, sazāļojot tos ar miega zālēm, lai vaukšķi netraucētu slepkavniekiem pastrādāt savu asinsdarbu, un, nodrošinot sev alibi, devās uz Maskavu it kā kārtot biznesa darīšanas. Tajā pašā dienā Ella ar bērniem atgriezās Rīgā pēc atpūtas Kanāriju salās.
Ivanovs jau iepriekš darīja zināmu Antonovam, tieši cikos Ella iznāks pagalmā, lai uz nakti izlaistu suņus (tā kā garāžā no mājas puses aizslēgto durvju dēļ nokļūt nevarēs, Ella noteikti izies pagalmā). Šajā momentā slepkavam jāpiebeidz savs upuris, bet pēc tam jābēg no nozieguma vietas uz punktu, kur Antonovu jāgaida pazīstamajam taksistam. Apsūdzībā bez jelkādiem pierādījumiem tiek apgalvots, ka pirms sievas un bērnu ierašanās pēdējais ir atradies mājā. Tiesa tam tic.
Taču prokuratūras versija jau sākotnēji radīja pamatotas šaubas.
Štrunts par bitēm…
Sanāk, ka Ivanovs ir pasūtījis slepkavību tā, lai sieva tiktu nonāvēta paša bērnu acu priekšā. Lai notiek, pieņemsim, ka viņš ir nelabojams sadists, kaut arī par psihiski neveselu nav atzīts. Taču liecinieki tiesā liecināja dažādi, bet, taisot spriedumu, vērā ņēma tikai to liecinieku teikto, kas stāstīja par laulāto nelāgām attiecībām, ignorējot liecības, ka Igors un Ella tomēr šķīrušies civilizēti. Par to, ka šaubas vienmēr traktē par labu apsūdzētajam, tika piemirsts.
Prokuratūra pastāvēja uz to, ka tikai Ivanovs varējis zināt Ellas un bērnu atgriešanās laiku no Kanāriju salām un tādējādi paziņot to slepkavam, taču apsūdzībā šādi apstākļi nebija norādīti. Turklāt tiesas procesa gaitā noskaidrojās, ka vienlaicīgi ar Ivanovu šāda informācija bija pieejama vairāk nekā ducim citu personu. Tomēr pirmās instances tiesa noticēja prokuratūrai uz vārda un tā arī neuzdeva vēl vienu pavisam acīmredzamu nepatīkamu jautājumu: kādēļ Ivanovam vajadzēja radīt tādus sarežģījumus, kuru dēļ pasūtījuma slepkavība varēja pajukt jebkurā tās etapā no jebkādas nejaušības?
Taču atšķirībā no pirmās instances tiesas prokuratūra paredzēja, ka šis nepatīkamais jautājums tiks uzdots, un pasteidzās atbildēt uz to. Prokurore Ieva Paeglīte kā ar nazi nogrieza: Ivanovs ir bezgala skops, tādēļ negribēja lieki tērēties sievas slepkavībai un uzticēt pasūtījumu profesionālam slepkavniekam. Tiesa bez šaubām arī šeit noticēja prokurorei uz vārda, nepieprasot jelkādu apstiprinājumu Ivanova neizmērojamai sīkstulībai.
Dīvainā kārtā no lietisko pierādījumu glabātavas izkūpēja viens no svarīgākajiem lietiskajiem pierādījumiem – telefons, kuru lietoja Antonovs.
Neticēsiet, taču nozieguma vieta netika norobežota, uz karstām pēdām netika veikta nedz trasoloģiskā ekspertīze, nedz pagalma apskate, kurā tika nošauta Ella Ivanovu. Ellu nogalināja plkst. 1.30 naktī, policija ieradās notikuma vietā pēc 25 minūtēm, bet operatīvās un izmeklēšanas darbības oficiāli sākās tikai pēc trīsarpus stundām. Kas šajā laikā notika nozieguma vietā, ir noslēpumā tīts, taču atbraukušie policisti un papilnam Ivanovu ģimenes paziņu izbradāja visu, ko varēja.
Policijas darbinieki un paziņas, kuru loks tā arī netika noskaidrots, dažas stundas pirms apskates un pašas apskates laikā brīvi pārvietojās pa visu māju, kāds pat baroja suņus. Ivanovs pieprasīja veikt suņu ekspertīzi, lai konstatētu miega zāļu, ar kurām tie pēc izmeklēšanas versijas tika neitralizēti, atlieku klātbūtni suņu organismā. Šī prasība tika apmierināta. Pēc nedēļas. Vai šeit vērts kaut ko piebilst?
Jāmin vēl kāds negaidīts sarežģījums izmeklēšanā. Mājā līdztekus saimnieces slepkavībai bija uzlauzts seifs, nolaupīti Ivanova biznesa dokumenti un Ivanova nauda. Tiesībsargājošām institūcijām bija divi varianti: vai nu izmeklēt zādzību, vai arī paziņot, ka to sarīkojis Ivanovs, lai novirzītu izmeklēšanu nepareizās sliedēs. Uzminiet, kādu variantu izvēlējās. Jums ir taisnība – zādzība joprojām netiek izmeklēta, lai gan nav nekādu pierādījumu par Ivanova saistību ar to. Tiesa arī šajā epizodē noticēja prokuratūrai uz vārda.
Jāpiebilst, ka Ivanovs kategoriski noliedz, ka ir pasūtījis savas sievas slepkavību. Mamedovs kategoriski noliedz, ka ir organizējis šo slepkavību, bet Antonovs kategoriski noliedz, ka ir nogalinājis Ellu. Bet, pieņemot apsūdzības loģiku, ja reiz Ivanovu var teorētiski apsūdzēt nozieguma pastrādāšanā, tātad viņš arī ir noziedznieks.
Dzīvība nejaušību varā
Tagad iedomāsimies, kā varēja attīstīties situācija, ja prokuratūra divus gadus neslēptu no Ivanova, ka viņu izmeklēšanas izolatorā gatavojās nonāvēt. Vispirms jāatbild uz jautājumu, kam šī slepkavība būtu bijusi izdevīga, ņemot vērā, ka nopietnus biznesmeņus, kā likts, nogalina divu iemeslu – naudas un informācijas dēļ. Ja Ivanovs kādam būtu parādā krietnu naudas žūksni, tad kreditori nevis tīkotu atņem viņam dzīvību, bet sargātu to cītīgāk par savu godu. Tātad slepkavība iegūst jēgu tikai tad, ja Ivanovu vajag apklusināt uz visiem laikiem?
Pievērsiet uzmanību, ka sākotnēji, balstoties uz neargumentētu apsūdzību, viņu aizturēja par draudiem sievas mīļākā Grasmaņa veselībai un dzīvībai. Dīvaini, bet liecinieku aizsardzības programmas ietvaros Grasmani nobēdzināja ārzemēs PĒC TAM, kad Ivanovs jau bija droši ietupināts izmeklēšanas izolatorā. Bet vai tiek īstenoti ne mazāk efektīvi pasākumi, lai aizsargātu paša Ivanova dzīvību un veselību, ja viņa slepkavību mēģina organizēt cietuma darbinieki, saņemot pasūtījumu no brīvības?
Varbūt. Piemēram, šāds atgadījums. Ivanovam cietuma slimnīcā izoperēja apendicītu. Pēkšņi viņu naktī izsauca uz procedūru un izdarīja injekciju. Ivanovs zaudēja samaņu, sirds sāka apstāties. Negaidīti telpā ienāca darbinieks, kuram ŠAJĀ LAIKĀ TAJĀ VIETĀ nevajadzēja atrasties. Viņš izsauca reanimācijas brigādi, kas Ivanovu, par laimi, atdzīvināja no klīniskās nāves stāvokļa. Āre, vēl viena nejaušība.
Kopējā kamerā Ivanovam bija pagatavots buljons. Taču tas tik ļoti sakārojās kādam kameras biedram, ka Igors atdeva buljonu bēdubrālim, kuram pēc zupiņas uzreiz kļuva slikti. Tika izsaukts dežūrējošais ārsts, kam šajā jezgā nepaziņoja, kam nepieciešama palīdzība. Ārsts – arī pilnīgi nejauši – ieradās bez jelkādiem medicīniskiem līdzekļiem. Turklāt līdz mediķa atnākšanai kameras biedrs jau vairāk nekā pusstundu bija miris. Ivanovs bija vienīgais no pārpildītās kameras iemītniekiem, kas netika nopratināts sakarā ar šo nāvi.
Acīmredzot Ivanovam bija jānomirst un kopā ar viņu kapā jāaiziet noteiktai informācijai. Kādai? Protams, ka saistītai ar biznesu. Ja izdosies aizsūtīt uz debesīm slepkavībā apsūdzēto bijušo vīru, zudīs jebkāds pamats pārskatīt versiju, kuru par labu esam atzinušas divu instanču. Bet caurumu šajā versijā atliku likām. Par tiem – publikācijas trešajā, noslēdzošajā daļā.
Avots: Pietiek.com