Kā ZZS un NA zaudē vēlēšanas Kremļa draudziņiem un populistiem

Latvija samazinājusi nodokļus strādājošajiem un biznesam, palielinājusi minimālo algu, reāli cīnās ar “moikbankām”, uzkrājusi rekordlielas budžeta rezerves, palielinājusi algas mediķiem un skolotājiem, ieviesusi progresīvos nodokļus, modernizē armiju – un valdība, kas to visu spējusi paveikt, dara visu, lai vēlēšanās zaudētu populistiem un saskaņiešiem, kuri savā darbībā var “lepoties” vienīgi ar pretējo.) Izlasot šo uzskaitījumu, krietna daļa lasītāju iesauksies: “Kā tas var būt! Mēs tādu apkopojumu dzirdam pirmo reizi!” Lūk, tieši par to arī šoreiz stāsts.

Reformas ar rezultātiem? Jā

Šī gada sākumā minimālā alga tika palielināta no 380 uz 430 eiro – ja jūs to neizjutāt, tad jums paveicies: saņemat vairāk par minimālo! Tad uz jums attiecas progresivitātes ieviešana nodokļu režīmā: tagad no algām līdz 1000 eiro mēnesī iedzīvotāja ienākuma nodoklis ir samazināts no 23% uz 20%, un tikai lielākām algām tas paliek 23% un vēl vairāk (pie kam ne visai algai, bet gan tai daļai, kas pārsniedz 20%). Gada neapliekamais minimums pacelts no 1380 eiro līdz 2400 + 600 eiro sev un ikvienam apgādājamajam.

Tas tiek darīts, lai samazinātu nodokļus darbam, bet nodokļi palielinātos patēriņam. Turklāt pirmo reizi Latvijas vēsturē tie, kam mazākas algas, maksā proporcionāli mazākus nodokļus. (Līdz šim bija otrādi.)

Veiktas izmaiņas arī nodokļos biznesam: vairs nebūs jāmaksā nodoklis par peļņu, kas tiek investēta atpakaļ Latvijas ekonomikā. Turklāt pilnībā atcelta idiotiskā uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumu shēma: līdz šim uzņēmumam bija avansā jāiemaksā valstij peļņas nodoklis uz priekšu (pat tad, ja reāli bija zaudējumi, nevis peļņa). Ja iemaksātā summa bija lielāka nekā faktiskā peļņa, tad uzņēmumam bija jālūdzas VID, lai šo naudu atmaksā atpakaļ, un bija gadījumi, kad VID atteica.

Šis ir pirmais gads Latvijas vēsturē, kad medicīnai novirzīts vairāk nekā miljards eiro no valsts budžeta – un tas ir, pat neskaitot pacientu līdzmaksājumus un privāto veselības aprūpes apdrošinātāju maksājumus ārstniecības iestādēm. Mediķiem, sevišķi zemāk apmaksātajiem, tiek paceltas algas. Skolotājiem – procentuāli mazāk, tomēr arī pieaugums. Tieši šobrīd.

Tā kā pieaug gan vidējā alga, gan minimālā, valstij pat pie samazinātām nodokļu likmēm izdevies tos iekasēt ar plusa zīmi. Augot algām, aug patēriņš, un pildās arī PVN, akcīze un visi citi nodokļi. Pirmo reizi Latvijas vēsturē Latvijā nodokļi bija iekasēti par 2/3 miljarda eiro vairāk, nekā plānots. (Beidzot varēsim sākt atmaksāt krīzes laikā sataisītos ārējos parādus, līdz šim tikai pārfinansējām.)

Valsts aizsardzība beidzot ir prioritāte: tiek veiktas mērķtiecīgas izmaiņas, pirkts bruņojums, plānota militārā apmācība skolās, Zemessardzes taktika pilnībā pārmainījusies – no treniņiem mežos un purvos pārgājuši uz cīņu apgūšanu pilsētās. Jo ienaidnieks Ukrainā centās ieņemt pilsētas, ne stepi.

Jautājums ir: kāpēc mēs par šiem sasniegumiem nedzirdam lepnumu no tiem, kas šo visu paveica? Tiem, kuri tagad kandidē un kam beidzot ir reāli padarīto darbu saraksti?!

“Холосуій відумчехо!”

Kad 2015. gada oktobrī – novembrī norisinājās kārtējās pašvaldību vēlēšanas Ukrainā, pirmais cīņu par galvaspilsētas mēra amatu uzsāka Serhijs Dumčevs, kurš meta izaicinājumu Vitālijam Kličko – agrākajam pasaules un olimpiskajam boksa čempionam, vēlākajam cīnītājam pret korupciju un anti-Janukoviča partijas “Ukrainas Demokrātiskā Alianse par Reformām” (UDAR) dibinātājam, pedagoģijas doktoram un Eiromaidana aktīvistam, kurš revolūcijas noslēgumā kļuva par Kijivas mēru. “Kā lai tādu pārspēj?!” – Dumčevam nācās padomāt.

Kličko par laimi Dumčevs nedomāja, bet rīkojās. Pilsēta teju gadu pirms vēlēšanām tika “noklāta” ar bezmaksas avīzēm, plakātiem, reklāmlapiņām, visu citu iespējamo aģitāciju, reklāmas griezās TV un radio. Visur, visur, visur, visur, visur tika reklamēts kandidāts Dumčevs un viņa seja. Lai kreatīvi apietu vienīgo kampaņas ierobežojumu – visa aģitācija jānovāc aiziepriekšējā dienā pirms balsošanas (Ukrainā pagaidām vēl nav ieviesti kampaņas tēriņu naudiskie ierobežojumi), Dumčevs savu seju uz visiem gigantiskajiem plakātiem pēdējā brīdī aizstāja ar milzu vārdu spēlēm, noformētām savas kampaņas stilistikā – “Холосуій відумчехо!” (“Balso ar apdomu!”). Kā rēķināja reklāmnieki no Harkivas, kas Ukrainas politikā strādājuši jau kopš deviņdesmito sākuma, Dumčeva kampaņa izmaksājusi vismaz 27 miljonus dolāru, bet patiesībā droši vien vēl vairāk.

Viņš nedabūja pat piecus procentus balsu.

Vienīgais, ko Dumčevs panāca – tautā patiesu popularitāti baudošais mērs Kličko netika pārvēlēts jau pirmajā kārtā, saņemot “tikai” 40,6% balsu. Ukrainas likums nosaka: pilsētas mēru vai lauku reģiona kopienas (“hromadas”) galvu ievēlē balsotāji tiešās vēlēšanās, tāpat kā deputātus, bet – ja nevienam neizdodas iegūt 50+% balsu, tad notiek otrā kārta, kurā sacenšas divi populārākie mēra kandidāti no pirmās kārtas.

Dumčevam ar visiem saviem miljoniem neizdevās panākt pat to: otrajā kārtā Kličko sacentās ar Borislavu Bļaheru-Berjozu, kurš pirmajā kārtā saņēma 8,9% balsu. Ebreju intelektuālis un bibliofils, agrākais raidījumu autors radio un TV par literatūru, ukraiņu nacionālists un “Labējā Sektora” runasvīrs vienā personā (tas, starp citu, dažam “Labējā Sektora” biedram nav nekāds netipiskais raksturojums) neiztērēja savai kampaņai neko, bet saņēma lielāku vēlētāju atbalstu nekā Dumčevs ar saviem miljoniem, lai finālā zaudētu vienīgi Kličko.

Kā tas varēja notikt? Dumčevs visas malas bija aizpildījis ar savu seju, bet neviens nesaprata, ko šī seja nozīmē. Vēlētājiem nebija skaidrs, vai Dumčevs ir par pensionāriem vai pret pensionāriem, par reformām vai pret reformām, par pilsētas sakopšanu vai pret sakopšanu, par eirointegrāciju vai par atdošanos krieviem, galu galā – par Ukrainu vai par Kremli. Toties visiem bija skaidrs, ka Berjoza ir nacionālists un intelektuālis, kurš ir par Kremļa agresijas apturēšanu, separātistu sakaušanu un Ukrainas eiropeizāciju, tālab par viņu var balsot. Berjoza tā arī nekļuva par galvaspilsētas mēru, taču ir Augstākās Radas deputāts. Par Dumčevu kopš tā laika vairs nekas nav dzirdēts.

Sakarība ir viennozīmīga: ja tev ir skaidra ideoloģija, tad tevi atpazīst arī bez reklāmas naudas. Bet, ja tev ir milzu nauda reklāmai, tā nekompensēs ideju trūkumu. To mēs redzam arī pie mums: Latvijas Krievu Savienībai nekad nav bijusi milzu nauda, taču visi zina, kas ir Ždanoka. “Visu Latvijai!” sākās kā jauniešu kustība bez līdzekļiem, taču jau sen visi zināja, kas ir Raivis Dzintars, pirms viņš pieteica ambīcijas uz iekļūšanu Saeimā. Visi zina, kas ir LSDSP, pat ja šiem īstajiem sociāldemokrātiem (un nevis sociāldemokrātu izstrādājumiem – saskaņiešiem) patlaban nav spēcīgas sejas. Viņiem vēstures gaitā ne reizi vien tā ir gadījies, un nekas – pēc aizmirstības gadiem LSDSP ceļas cīņai atkal.

Plakāti pļavās

Dumčeva fiasko nāca prātā, ieraugot ZZS plakātus visās pļavmalās Latvijā, kur tagad redzamas kandidātu sejas. Kā rāda KNAB dati, ZZS savus kampaņas līdzekļus iegulda galvenokārt vides reklāmā (aptuveni pusi no atļautā apjoma). Sejas bez ideoloģijas – tāpat kā Dumčeva gadījumā, tām draud sakāve. Tikmēr Kučinskis ierunājis radioreklāmu: “Esam veikuši izmaiņas nodokļu sistēmā…” – kā gan lai klausītājs no tā saprot, ka nodokļi tika SAMAZINĀTI? Pie visādiem ļaunumiem pieradušais vēlētājs, dzirdot “nodokļu izmaiņas”, automātiski saprot kā to palielināšanu, nevis samazināšanu (kā negaidīti notika šoreiz).

Kāpēc Finanšu ministrijas slavenā “Šahiste” nespēj izdarīt gājienu ar balto dāmu publiskajā komunikācijā, šķaidot pretinieka figūras uz visām pusēm, paziņojot: “Es uzņemos politisko atbildību par to, ka esam aizklapējuši ciet “moikbanku”, un darīsim to vēl! Naudas atmazgātājiem un korumpantiem – nē! Ja tu šajā cīņā esi ar mani, tad balso!” Kur ir attieksme?

Nacionālā apvienība tāpat atrodas pārejas fāzē: robustas ideoloģijas (“demogrāfijas ultimāts”, skolu latviskošana, nost ar “dzimumlomu grāmatelēm”! utt.) vietā stājies… nekas. NA problēma ir visai neparasta: vecās idejas no iepriekšējiem gadiem lielākoties īstenotas, bet jaunas pagaidām vēl nav izvirzījušās. Apvienībai draud pārstāvniecības zaudēšana Saeimā uz pusi, ja kaut kas netiks steidzami darīts.

Interesanti, ka Saskaņa tāpat reklamējas ar Ušakova seju, jo viņu gadījumā reklamēt padarīto nav iespējams: nu kā tu izreklamēsi nepārtrauktos korupcijas skandālus, Barona ielas “remontu”, līgumu ar Jeģinaja Rossija un regulāros arestus Centrāltirgū, Bartašēviča – Urbanoviča shēmas Rēzeknē, visādus nanoūdeņus un sifilisu bērnudārzā? Tāpēc jāreklamējas ar sejām – uz atbilstoši pelēkmelna fona, ar sarkanu rāmi. Vienīgā atšķirība no KPV LV sejām uz tāda paša pelēkmelna fona – Saskaņai sejas neizskatās nodzertas.

Kamēr Attīstībai/Par, kā izskatās, no Saeimā nepārstāvētajiem spēkiem vienīgie kampaņojot prot saglabāt pašcieņu, tikmēr JKP paveida populisti piedāvā (Viestura Rudzīša psihoterapeitiskajā stilā izsakoties) “bezgalīgi titānisku cīņu”. Ar ko vai pret ko – tas nav svarīgi. Strīķes un Juraša mērķis nekad nav bijis mazināt korupciju: viņu mērķis ir bijusi pati bezgalīgā cīņa pret korupciju, kuras laikā korupcija valstī ir tikai pieaugusi, pieaugusi un vēlreiz pieaugusi.

Kamēr Strīķe un Jurašs sēdēja KNAB un “bezgalīgi cīnījās”, uzsākot neskaitāmus kriminālprocesus un reti kādu novedot līdz notiesājošam spriedumam, tikmēr Latvija kļuva par vadošo naudas atmazgāšanas lielvalsti, bet pašu iedzīvotāju kabatas un uzņēmumu resursus sāka izsūkt OIK shēmas. Tikko Strīķi un Jurašu izsvieda, KNAB uzreiz pieķērās gan Martinsona, gan “moikbanku”, gan citām shēmām, gan Rimševiču sāka izmeklēt.

Esam nonākuši līdz tādam absurdam, ka bezidejiskie bļāvēji – populisti (ar tiem domājot gan JKP, gan KPV LV) uz valdošās koalīcijas neizteiksmīguma fona tiek uztverti nopietni, jo pašreizējā valdība, kam lielāki panākumi reālajos darbos nekā piecām iepriekšējām valdībām, kopā ņemtām, nespēj paši apzināties, ko paveikuši, un pastāstīt sabiedrībai savu sekmīgo darbu sarakstiņu. Ukrainā teiktu: “Бачіте, як пріїхал’и! Ганьба.”

Tādā veidā ZZS un NA ar savu klusēšanu pašas grūž valsti iekšā Saskaņas un KPV koalīcijā, kas var kļūt par realitāti JAU MĒNEŠA LAIKĀ!

Sejas pret idejām

ZZS un Nacionālās apvienības vēlētāji vienmēr ir bijuši ideoloģiskie vēlētāji: vieni ir laucinieki un tīras vides cienītāji no pilsētām (pat ja ne aktīvi dabas kopēji ikdienā, tad vismaz atbalstītāji), otri ir latviskuma īstenotāji visās izpausmēs. (Tik ļoti latviskuma īstenotāji, ka viņus atbalsta pat Latvijas Ukraiņu kongress un dažs rabīns.) Bet šogad ZZS un NA zaudē vēlētājus tieši tāpēc, ka spiež uz “sejām”, kaut gan viņu vēlētāji nebalso par “sejām”. Drīzāk kāda iepriekš nezināma, jauna “seja” tiek katru reizi ievēlēta, pateicoties ZZS un NA ideoloģijai – un nevis šīs partijas tiek iekšā, pateicoties “sejām”. Viņu vēlētājs gaida ideoloģiju, nevis “sejas”. Tā kā vēlētājiem šobrīd tiek piedāvātas “sejas”, nevis idejas, vēlētājs neizlemj.

Jā: pagaidām vēl nevis nolemj par labu citiem, bet gan neizlemj vispār. Socioloģiskie pētījumi šoruden ir tik savstarpēji izslēdzoši kā vēl nekad, bet vienā ziņā tie ir vienisprātis – minoritāšu vēlētāji lielākoties izlēmuši, par ko balsot (krieviem ir trīs partijas, par ko izvēlēties, tāpēc izvēle nav grūta, savukārt Latvijas ukraiņi un daži citi balsos par jebko, tikai ne Kremļa draugiem), tajā pašā laikā teju puse (!!!) no latviešu elektorāta nav izlēmusi par labu nevienai partijai.

Tās ir labas un sliktas ziņas reizē. Ja normālās, stabilās, latviskās un eiropeiskās partijas atlikušajās 10 aģitācijas dienās pilnībā, pašos pamatos un visās ārējās izpausmēs, pārstrādās savu sakāmo un izlaidīs stingras idejiskās saknes, atgādinot vēlētājiem, kas ir šīs partijas un kas ir paši vēlētāji, tad Latvijas tuvāko nākotni vēl var saglābt. Neizlēmušo balsis var pārliecināt! Ne jau velti viņi atlikuši izlemšanu uz pēdējo brīdi – šie vēlētāji zina, ko dara! (Pretstatā trim koalīcijas partijām.)

Sliktā ziņa – ZZS un NA ir pilnībā jānomaina ne jau savi līderi vai programmu akcenti (to nevar un arī nevajag, jo tie taču ir tie pašreizējie līderi, kuri panākuši raksta sākumā apskatītos sasniegumus visai Latvijai), bet gan ir pilnībā jānomaina visa kampaņotāju komanda. Pārfrāzējot visu laiku visstulbāko reklāmas saukli Latvijas politikā, šoreiz tik tiešām “kampaņai ir jāsāk ar sevi”.

Atšķirības partiju kampaņošanā no KNAB statistikas: https://infogram.com/velesanu-izdevumi-21092018-1hnp27p15j9y2gq?live.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek