Pasaulslavenajam amerikāņu mūziķim Bobam Dilanam šodien, 24.maijā, aprit 77. Iespējams, mūziķis tik iecienīts ir ne tikai izcilā talanta, bet arī sava dzīves skatījuma dēļ. Lūk, Boba Dilana dzīves principi.
Neuzskatu, ka esmu dzejnieks, jo man nepatīk pats šis vārds. Tad jau labāk sauciet mani par vingrotāju uz trapeces.
Visi saka: Dilans ne ar vienu nesarunājas. Kas tās par muļķībām? Es taču nestājos publikas priekšā tāpēc, lai papļāpātu.
Būt slavenam — tā ir smaga nasta. Jēzu Kristu sita krustā tāpēc, ka viņš kļuva pārāk populārs. Tāpēc es labāk izvēlos nozust.
Man nekad nav bijusi vēlēšanās būt pravietim vai atsvabinātājam. Iespējams, es gribēju būt Elviss. Es pavisam viegli spēju iztēloties sevi viņa vietā. Taču pravietis – nē, nekad.
Kad pirmoreiz izdzirdēju Elvisu, es sapratu, ka nekad vairs neviena labā nestrādāšu, un neviens nekad nebūs man priekšnieks. Es klausījos viņa balsī un jutos tā, it kā būtu izlauzies no cietuma.
Es vairs neesmu tik jauns. Tāpēc ik reizi, kad no rīta pamostos un jūtu spēka pieplūdumu, es domāju: “Lieliski, šķiet, ka Elvisu es vēl tik drīz nesastapšu”.
Reiz man vaicāja, vai es atceros to dienu, kad Hitlers izdarīja pašnāvību. Piedodiet, bet es pat neatceros, ka reiz būtu bijis bērns.
Esmu no Minesotas. Tā ir vieta, kur nekas nenotiek. Es nemelošu, stāstīdams, ka devos prom no turienes, jo gribēju apskatīt pasauli vai iekarot to. Klau, es vienkārši aizbēgu, un kad biju to izdarījis, domāju tikai par vienu – man sen jau vajadzēja tikt prom, lai nekad vairs tur neatgrieztos.
Tēvs man neko daudz neatstāja, tikpat kā neko. Kā jau jūs ziniet, viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks, un viss, kas man no viņa tika — vārdi. Reiz viņš man teica: “Dēls, tu taču zini, ka šajā dzīvē ir ļoti viegli ieķēzīties tā, ka pat miesīgs tēvs un māte no tevis novērsīsies. Tāpēc atceries – ja tas notiks, vienīgais, kurš turpinās ticēt, ka esi spējīgs atgriezties uz pareizā ceļa, būs Dievs”.
Esmu diezgan jūtami attālinājies no ticības. Tāpēc, ka ticība liek tev nemitīgi justies vainīgam.
Cilvēki reti mēdz darīt to, kam tic. Daudz biežāk viņi dara to, kas ir izdevīgi konkrētā situācijā, bet pēc tam nožēlo.
Ja vēlies atrast kādu, kuram var uzticēties, pārstāj sev melot.
Ir kāda lieta, kuru lielākā daļa cilvēku nav spējīgi saprast – gari mati silda daudz vairāk nekā īsi. Tie, kuriem ir īsi mati, nosalst daudz ātrāk. Viņi ir spiesti slēpt savus drebuļus un mūžīgi apskaust tos, kuriem tajā brīdī ir silti. Un tad šie cilvēki kļūst par frizieriem vai kongresmeņiem. Jā, un arī vairumam cietuma uzraugu ir īsi mati. Vispār – vai jūs esat pamanījuši, ka Linkolnam mati bija ievērojami garāki nekā Džonam Vilksam Būtam (aktieris, Linkolna slepkava – red.).
Politiķi vienmēr rada vairāk problēmu, nekā spēj tās atrisināt.
Kad skatos ziņas, es saprotu – pasauli valda tie, kuri nekad neklausās mūziku.
Morāle un politika – tās ir divas nesavienojamas lietas.
Es ienīstu pļāpas par vienlīdzību. Vienīgais, kur visi cilvēki ir vienlīdzīgi – nāve mūža beigās.
Ja tā padomā, es neesmu sarakstījis nevienu politisku dziesmu. Tāpēc, ka mūzika nevar izglābt pasauli.
Lai kaut ko par mani uzzinātu, var vienkārši paklausīties, par ko es dziedu. Galvenais – izvēlēties pareizās dziesmas. Jo es taču neesmu dramaturgs, tāpēc visi manu dziesmu personāži esmu es pats.
Tas, ka tev patīk mana mūzika, nenozīmē, ka esmu tev ko parādā.
Kāds labums no faniem? Tu taču nevari brokastīs ēst aplausus un arī gulēt ar tiem kaut kā nesanāk.
Mēdz būt, ka kāds man sit uz pleca un saka: “Tu nu gan esi kruts!”. Bet es reti to uztveru kā komplimentu, jo tie, kas tā mēdz teikt, kā likums, paši ir galīgi traki.
Es nejūtos atbildīgs par tiem, kuri sevi dēvē par maniem pielūdzējiem. Es jūtu atbildību tikai par to, ko radu, bet fanus es neesmu radījis.
Man patīk pelnīt naudu.
Lai būtu dzejnieks, nemaz nevajag visu laiku kaut ko sacerēt. Ir cilvēki, kuri visu mūžu strādā benzīntankā – un ir dzejnieki.
Mūzikai ir jābūt tādai, lai tā apsēstu tavu prātu tieši tāpat, kā zobu sāpes.
Tas sagādā vilšanos un atņem man spēku — redzēt, kā jaunieši staigā pa ielām ar mobilo telefonu rokās, no galvas līdz kājām iepakojušies failos un videospēlēs. Tas viss zog viņu personību, neļauj viņiem noskaņoties uz reālas dzīves viļņa. Jā, jā – viņi ir brīvi un drīkst darīt visu, ko grib — ja te vispār var runāt par brīvību — bet brīvība taču mūsdienās nemaksā lēti, un es ceru, ka viņi spēs saprast šo domu, pirms būs iztērējuši savu dzīvi visādām elektroniskām blēņām.
Man nešķiet, ka nedzīvoju mūsdienu pasaulē. Vienkārši nedaudz atstati.
Esmu pārdevis vairāk nekā simt miljonus savu disku. Bet man nav ne mazākās nojausmas, kā kaut kas tāds vispār bijis iespējams.
Panākumi — tā ir iespēja starp pamošanos no rīta un aizmigšanu vakaros darīt kaut ko tādu, kas tev patiešām iet pie sirds.
Iedvesma nemēdz apciemot pārāk bieži. Tāpēc grāb ciet tur, kur esi to saticis.
Es cienu haosu. Bet neesmu pārliecināts, ka haoss ciena mani.
Ja nu reiz esi ķēries pie govs slaukšanas, pārliecinies, ka esi izslaucis visu pienu.
Nav iespējams vienlaikus būt iemīlējies un saprātīgs.
Izskatās, ka esmu iestrēdzis astoņdesmitajos gados.