Imants Lešinskis (1931 – 1985) Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir unikāla personība – padomju elites pārstāvis, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) līdzstrādnieks, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs, visbeidzot ANO sekretariāta Ņujorkā darbinieks un tajā pašā laikā divu kungu kalps – teju divdesmit gadu garumā padomju un ASV specdienestu dubultaģents, neapšaubāmi nacionāli noskaņots, galu galā 1978. gadā kopā ar otro sievu Rasmu un meitu Ievu palicis ASV, izdevumā LA.lv raksta Viesturs Sprūde.
Nebūs pārspīlēti sacīt, ka Imanta Lešinska loma aukstā kara procesos un Austrumu – Rietumu spiegu spēlēs joprojām nav apzināta un novērtēta. Diemžēl vismaz pārskatāmā nākotnē I. Lešinska darba specifikas dēļ skaidrības par viņa pagātni vairāk neradīsies. Pēc pārbēgšanas I. Lešinskis trimdas presē sāka publicēt nesaudzīgu, atmaskojošu rakstu sēriju par VDK un “kultkoma” darbību, nosaucot daudzus vārdus, kliedējot daudzas ilūzijas. “Tēvs pats to ēku uzbūvēja un pēc tam pats arī centās nojaukt,” tagad teic viņa meita, tulkotāja un žurnāliste Ieva Lešinska.
Viņas sakārtojumā un rediģējumā aizvadītā gada nogalē iznāca grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”. Tajā apkopotas gan tēva publikācijas, gan sarakste un vairāku dokumentu tulkojumi. Ieva Lešinska sarunā neslēpj, ka jaunībā tēva pasaulē viņai daudz kas šķitis svešs: “Viņš teica: ja tev kāds uzdod pārāk daudz jautājumu, tad zini, ka tas ir VDK aģents. Bet tas jau nebija VDK aģents, bet puisis, kuru es tajā brīdī interesēju! Taču tēvs uz to visu raudzījās tikai no sava skatpunkta.” Gadiem ritot, izpratne par tēva domām un rīcību augusi, “kaut brīžiem no tā visa sāk reibt galva”.
V. Sprūde: Ņemot vērā to, kas bija jūsu tēvs, jūsu paveikto var uzskatīt par likteņa lemtu misiju, no kuras nevar izvairīties.
I. Lešinska: Jā, man bija svarīgi, lai šī grāmata iznāktu. Lai tēvs ieņemtu pieklājīgu vietu visā Latvijas vēstures kokteilī, jo viņam tas bija svarīgi. Un man nepatīk, ka cilvēki joprojām atsaucas uz “Kalpības gadiem” tādā formā, kādā tos noplūdināja, vai, kā lai to vispār nosauc, nozaga un ielika internetā. Tā nebija grāmata, bet vēl rediģējamu rakstu sērija. Tajā bija kļūdas, ko es šajā izdevumā izlaboju. Gadu gaitā bijuši vairāki cilvēki, kas gribējuši rakstus izdot grāmatā, taču negribēju padarīt savu tēvu par viņu īpašumu. Tēvs patiešām bija visnotaļ demokrātiski noskaņots cilvēks. Galēji nacionālistiskas aprindas viņam būtu svešas. Un tad mani uzrunāja Aleksandrs Kiršteins, kurš pārstāv izdevniecību “Domas spēks”. Mūsu politiskās pārliecības gan nesakrīt, bet es nolēmu: labi, sadalīsim – tēvs lai iet pie Kiršteina, bet es pati, kad uzrakstīšu memuārus, iešu pie kāda cita.
Pārsteidzoši, ka šāda grāmata iznākusi ar tik ilgu aizķeršanos. Plašāka sabiedrība par “Kalpības gadiem” jau nemaz nebija tik labi informēta. Manuprāt, ja tos izdotu pirms kādiem 15 gadiem, mēs tagad arī uz “čekas maisiem” citādi skatītos, jo tur jau tie daļēji ir!
Taisnība ir, bet es ilgu laiku nebiju tam visam īsti gatava. Negribu to vārdu lietot, taču neviena tiešām cienījama izdevniecība nekad mūžā nav mani par “Kalpības gadu” izdošanu uzrunājusi. Tas ir ļoti svarīgi, ka tēvs pret personu vārdu nosaukšanu savos rakstos neizturējās bez-atbildīgi. Ar vārdiem viņš nemētājās. Bieži vien teikuši, ka Lešinskis jau “tur” neko “tādu” neatklāj. Jā, bet viņš pateica to, ko zināja. Liela daļa grāmatā minēto cilvēku jau miruši, bet tas, ka viņi vēlāk nebija un vēl dzīvie arī tagad nav gatavi nekādā veidā atklāt savu pagātni… Nu, es to nekad neesmu sapratusi un līdz šai dienai nesaprotu. Es zinu viņu argumentus, bet tīri cilvēciski man grūti viņus saprast. Tas ir kaut kāds kolektīvs viņu sindroms! Nesen izlasīju, ko saka dzejniece Māra Zālīte. Viņa ļoti aizstāv tādus cilvēkus kā Jānis Peters, Imants Ziedonis un viņiem līdzīgos. Ja viņus raksturošot kā “stukačus”, tad tas būšot noziedzīgi pret pašu tautu un tā tālāk. Tie taču esot gaišākie prāti, kas tik daudz darījuši tautas labā! Bet lieta tāda, ka, manuprāt, šādiem cilvēkiem vajadzētu piemist arī valstiskai domāšanai. Ja tev tiešām tāda piemīt un rūp valsts, tad ziedo to savu ego uz valsts altāra! Viņiem patiešām būtu jāsaprot, kas jādara, lai valsts kļūtu garīgi vesela! Nedomāju, ka pēc “maisu” atvēršanas sāktos milzu ažiotāža, un, ja arī sāktos, tā ātri norimtu. Man šķiet, cilvēki ir gatavi piedot. Visu taču var saprast – skaidrs, ka cilvēki toreiz domāja, ka režīms pastāvēs mūžīgi, ka tas ir kā klints un katram jāatrod veids, kā uz tās dzīvot. Bet, ja tagad to visu laiku slēpj, ja neviens “neko neatceras”… Tad tas jau ir slimīgi. Un mēs tikai varam turpināt baumot.
Mani izbrīnīja Rakstnieku savienības norobežošanās no Jāņa Rokpeļņa atzīšanās. Vai viņiem un patiesībā arī Mākslinieku savienībai, kuras pārstāvjus jūsu tēvs grāmatā piemin, tiešām nevajadzētu nākt klajā ar kādu principiālu pagātnes novērtējumu?
Es arī esmu Rakstnieku savienības biedre un esmu lasījusi daudz komentāru šajā sakarā. Nu neliekas, ka tas būtu Rakstnieku savienības uzdevums. Tā nav organizācijas lieta, jo organizācijā ir dažnedažādi biedri ar dažnedažādiem viedokļiem. Izslēgt Rokpelni? Tas ir “sviests”! Bet uzskatu, ka Rakstnieku savienība varētu vērsties “uz iekšu”, pie saviem biedriem ar aicinājumu sekot Rokpeļņa piemēram. Konkrētus biedrus pamudināt, jā, tas būtu jēdzīgi.
Tā es to arī biju domājis. Inteliģence brīžiem gaužas, ka netiek vairs uzskatīta par tautas ceļa rādītāju, bet kā uzticēties ceļa rādītājiem, kas paši nezina, kurp iet?
Inteliģences uzskatīšana par avangardu jau vispār ir tāda padomju laiku konstrukcija. Tie laiki ir pagājuši. Jā, pastāv publiskie intelektuāļi, viedokļu veidotāji. Viena lieta, kas Rakstnieku savienības iekšējā sarakstē gan ir izskanējusi: ka mēs jau esam tie, kas patiesībā visvairāk un visatklātāk par to runājuši, bet tagad sanākšot, ka esam tie lielākie kolaboracionisti, un ko tad mākslinieki, komponisti!? Bet man tiešām nav zināms, kāda ir mākslinieku un komponistu attieksme pret šīm lietām.
No otras puses, cilvēki, kas nosaukti “Kalpības gados”, bija vai vēlāk nonāca augstos amatos kompartijā un režīma struktūrās. Līdz ar to viņus no parasto ziņotāju “čekas maisiem” izņēma. Tātad viņi sabiedrībai var teikt, ko grib, jo dokumentāli pretējo pierādīt nebūs iespējams.
Nav runa par pieķeršanu pie rokas, bet par sirdsapziņu. Nesen dzirdēju par vienu gadījumu, kad cilvēks bijis gatavs atklāties, taču, pārliecinājies, ka maisos nekā nav, apklusa. Tas man tiešām ir grūti saprotams. Bet vēlos uzsvērt, ka manai paaudzei izšķirošie bija 80. gadi. Es tajā laikā te nebiju, es biju ASV, tāpēc negribu izlikties “svēta”. 70. gados, kad studēju Latvijas Valsts universitātes svešvalodniekos, man neviens neko nepiedāvāja. Bija vienreiz tāds aizplīvurots teksts: “Ziniet, biedrene Lešinska, mums ir arī tādi studenti, kas jau brauc uz Oksfordu…” Bet es biju tik nedisciplinēta studente, ka nekādi nevēlējos mainīt savu dzīvesveidu. Tēvs mani arī nekur neiesaistīja, un paldies viņam par to. Savos rakstos viņš atklāja, kā šī iesaistīšana notiek. Taču tā bija katra izvēle. Es dažam labam pazīstamam dzejniekam esmu teikusi: bet varēja taču arī nerakstīt, nepublicēties! Kā Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica. Viņi taču neaizgāja bojā, toties saglabāja morālo tīrību.
Cilvēkiem gribējās karjeru…
Patiesībā jau tēvs ne tik daudz pārmeta Latvijas latviešiem. Kas viņam patiešām derdzās, bija “trimdīši”, kuri brauca uz Latviju par Kultūras sakaru komitejas naudu un uzdzēra uz “padomju Latvijas kārtējo gadskārtu”. Tie viņam riebās, tāpat kā visādi vācu kreisie. Tos viņš uzskatīja vienkārši par cilvēkiem ar sajātām smadzenēm. Kad tēvs vēl bija dzīvs, man viņa uzskatos daudz kas šķita pārspīlēts, man nepatika tonis, kādā viņš runāja. Drīz pēc mūsu pārbēgšanas uz Ameriku ar izrādēm atbrauca Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tēvs visu laiku “ņēmās” par viņiem abiem. Es tur tiešām nesaskatīju nekādu ļaunumu. Bet viņam bija svarīgi, ka Sebrim un Radziņai par braucienu būs jāraksta atskaites VDK. Ja tie cilvēki to zināja, tad vienkārši apmierināja savas vajadzības pēc atzinības, pēc ārzemēm. Es atkal tolaik domāju: tu pats esi gadiem izbraukājies pa ārzemēm, ar kādām tiesībām tu viņus nosodi? Tagad saprotu, ka šie cilvēki taču apzinājās, kam kalpo. Sebris un Radziņa jau vairs neko nepateiks, bet ir pietiekami daudz tādu, kas vēl varētu. Viņiem vajadzētu kaut uzrakstīt ko tādu, kas izlasāms pēc viņu aiziešanas.
VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte atzīmē, ka visiem grupā uz ārzemēm aizbraukušajiem nemaz nav bijis jāziņo. Pieticis, ja katrs ceturtais to darīja…
Nu tad runāsim par to atklāti – kurš rakstīja, kurš nerakstīja! Grāmatā ir mana intervija ar dzejnieku Pēteru Zirnīti. Viņš mierīgi runāja par šīm lietām. Diemžēl arī viņa vairs nav. 1998. gada rudenī es Zirnīti intervēju nevis viņa paša sakarā, bet vācot materiālus par Jāni Peteru, ar kuru man bija jāgatavo intervija. Tas ar viņu arī bija īpašs gadījums… Ja visiem iestājas pilnīgs atmiņas zudums, tad brīžiem rodas aizdomas, ka viņi joprojām netic, ka šī valsts noturēsies, un baidās, ka dabūs maksāt par savu atklātību. Negribas tā domāt, bet tā varētu būt.
Cilvēkiem, kas, iespējams, sadarbojās ar VDK, bieži tomēr ir lieli nopelni latviešu kultūrā. Kā sabiedrībai tikt galā ar šo pretrunīgo mantojumu?
Katram ar to jātiek galā pašam. Mēs jau vēl neesam lāgā tikuši galā ar Otro pasaules karu. Vēl to mēs neesam “sagremojuši”! Un tagad vēl klāt nāk viss pēckara posms! Nav jau jārunā tikai par čeku, jārunā arī par “ceku” (kompartijas vadību. – Aut.). Jārunā par visu, kas ar mums tajā laikā noticis. Kamēr tas netiks izdarīts, to izmantos mūsu ienaidnieki, tie cilvēki, kam nav svarīga mūsu valsts pastāvēšana. Es personīgi nevaru iedomāties prātot, vai mums tādu neatkarīgu Latviju vajag vai nevajag. “Un vispār tie padomju laiki nemaz nebija tik slikti.” Tas ir kaut kāds ārprāts! Un tāpēc ir jāatgādina, kādi tad tie laiki bija.
Bet vai mums vajadzētu citādi raudzīties uz šo cilvēku gleznām, dzeju?
Tad varbūt vērts šo dzeju pārlasīt vēlreiz. Vai es Rokpelni tagad lasu citādi? Nu nelasu citādi!
Jūsu tēvam bija negatīva attieksme pret trimdinieku braukšanu ciemos uz Latvijas PSR, kā arī uz zinātnieku un kultūras ļaužu vizītēm Rietumos. Tagad gan uzskata, ka šī apmaiņa veicinājusi atmodu…
Nu nezinu, vai tā veicināja atmodu, bet cilvēkiem karmu gan saķēpāja. Tēvs jau bija par to, lai brauc uz Latviju, tikai ne par Kultūras sakaru komitejas naudu. Lai nepiedalās komitejas pasākumos! Protams, par visām šīm lietām būtu gribējies ar tēvu izrunāties, taču tajā laikā mums bija “aktuālā dzīve” un dažādi konflikti. Ne viņam, ne man tas laiks bija viegls. Tēvs par daudzām lietām vienkārši nerunāja. Viņam tiešām bija slepeno dienestu aģenta mentalitāte. Pēc pārbēgšanas viņam nevarēju piedot, ka viņš mani uzskatīja par vājāko posmu mūsu trīs cilvēku ķēdē, ka es varētu neizturēt spiedienu un doties uz PSRS vēstniecību, lai brauktu atpakaļ uz Latviju. Viņš mani slikti pazina. Bet spiediens par braukšanu atpakaļ bija nemitīgs! Katrā mammas vēstulē bija “tev nekas nedraud, brauc atpakaļ”. Mammu jau arī “žmiedza”, bet, protams, viņas sirds lūza, ka vienīgais bērns pazudis. Savukārt tēvs emocionālo daļu absolūti neņēma vērā. Viņš man vairākas reizes atkārtoja: “Tava māte ir latviešu nacionāliste, tavai mātei jāsaprot, ka tev te ir labāk.” Tā bija liela “putra”, taču man ne reizi nenāca prātā darīt ko tādu.
Jūsu tēvs 1956. gadā pabeidza elitāro Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, bet jau četrus gadus vēlāk bija gatavs Romā pārbēgt uz Rietumiem; izšķīrās palikt un gandrīz 20 gadus darboties kā dubultaģents. Fantastiski, kā viņš spēja neatklāts ilgus gadus uzturēt sakarus ar ASV slepenajiem dienestiem? No Rīgas!
Tur ir daudz kas ļoti mistisks. Rādās, ka šie noslēpumi nekad netiks atklāti. Fakts ir tāds, ka tēvs bija pietiekami nozīmīgs Rietumiem, lai tie viņu dažādos veidos sargātu. Nesen Minhenē runāju ar vienu slepeno dienestu vēsturnieku un pajautāju: vai mana meita, kas tagad ir pusaudze, kādreiz varētu tikt klāt visām šīm lietām? Un viņš teica: nē, tas ir aizzīmogots uz mūžiem, jo neviens slepenais dienests nevēlas, lai kas tāds nāktu atklātībā. Domājot par grāmatu, es vienam no CIP cilvēkiem, ar kuru mums agrāk bija ciešas attiecības, pirms vairākiem gadiem vēstulē jautāju, vai mēs varētu parunāt par šīm lietām. Viņš teica: tev un man 30 gadi ir ilgs laiks, taču slepenajiem dienestiem tas nav nekas. Viņš nevarēja un nevarēs par to runāt.
Varbūt Lešinskis Latvijā nebija viens?
Kaut kāda stipra aizmugure viņam bija, bet izskatās, viņš to bija izveidojis nevis šeit, bet Maskavā. Mēs nesekmīgi cenšamies noskaidrot, kurš tad bija tas cilvēks, kas viņu ieteica darbam no PSRS ANO sekretariātā Ņujorkā un pēc tam vēl “uzlika ķepu”, kad Latvijas PSR VDK kaut kas sāka šķist aizdomīgi un tā kavējās viņu izlaist. Katrā ziņā, kad pirmo reizi dzirdēju par tēva gatavošanos iziet uz pārbēgšanu, plāns bija, ka viņi abi ar otro sievu Rasmu pēc divu gadu nostrādāšanas ANO vēl atbrauks uz Latviju it kā atvaļinājumā, savāks kādas fotogrāfijas un dokumentus. Bet tad bija sazvanīšanās ar Ivaru Ķezberu Latvijā. Tēvs viņam jautāja, kāpēc mani tik ilgi nav laiduši ārā no Latvijas uz mēnesi ciemos. Es nevaru ne izstāstīt, cik reižu toreiz biju staigājusi pa visādām “komitejām”, līdz pati veicu dažas pārdrošas darbības un aizbraucu uz Maskavu noskaidrot, kāpēc mani nelaiž. Ķezbers tēvam bija pateicis: “Kad atbrauksi uz Latviju, pastāstīšu.” Tēvs to uztvēra kā signālu, ka draud kas slikts un jārīkojas. Kamēr mani sūtīja skatīties stulbas amerikāņu filmas, izrādījās, ka Rasma mājās jau kārtoja mantas…
Ja jūsu tēvs būtu uzrakstījis otro grāmatu, ko bija iecerējis, viņš kļūtu par latviešu “Viktoru Suvorovu”?
Droši vien. Drīz pēc tam, kad spērām savu soli un palikām ASV, viņš jau runāja par to grāmatu. Ar latviešu lietām viņš vispār netaisījās neko darīt. Viņš gribēja iekļauties amerikāņu apritē. Bet tad tomēr kaut kas viņu pamudināja vispirms sākt rakstīt “Kalpības gadus”. Taču tas nebija galvenais, ko viņš vēlējās darīt. Viņš Amerikā gribēja veidot akadēmiska vēsturnieka karjeru. Vēsture viņu vienmēr bija interesējusi. Kaut kādas aizķeršanās dēļ tēvs neaizstāvēja disertāciju par Pievolgas vāciešu deportācijām, taču viņš to uzrakstīja un tā ir. To grādu Kolorādo universitātē viņš principā būtu dabūjis. Viņš diezgan daudz braukāja uz Eiropu, labi zinot, ka tur var būt bīstami, bet ar to arī viss īsti nav skaidrs. Viņš it kā brauca uz vēsturnieku konferencēm, bet skaidrs, ka viņu tur sargāja. CIP visu saskaņoja ar Vācijas slepeno dienestu. Tos pavedienus varētu šķetināt vēl un vēl, taču trūkst konkrētas informācijas. Tur var tikai kaut ko tā apkārt apjaust. Skaidrs, ka viņš diezgan daudz informācijas deva angļu un zviedru slepenajiem dienestiem, tad kāpēc ne vāciešiem?
Vai jūsu rīcībā ir kādi materiāli, kas ļautu turpināt šo tematu?
Materiāla ir daudz, taču tas viss ir kaut kā “apkārt”. Var tikai mēģināt garus izsaukt (smejas). CIP pēc tēva nāves savāca daudz viņa papīru. Bija lietas, kas viņus neinteresēja, bet savāca kalendārus, piezīmju grāmatiņas, tamlīdzīgas lietas. Domāju, vai nevajadzētu tomēr reiz viņiem uzrakstīt un painteresēties, vai nevar kaut ko no tā atgūt?
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Lešinska grāmata ir viena no labākajām grāmatām, kas vispār sarakstītas latviešu valodā. Jocīgi, ka atjaunotajā Latvijā vislabāk sanāk rakstīt cilvēkiem, kas nekad nav bijuši rakstnieki. Pie tādiem pieskaitu arī Grūtupu.
Meita tikai varēja neizdomāt savu nosaukumu
Ieva Lešinska varētu uzrakstīt personiskās atmiņas. Grūti iedomāties ko visu viņai nācās tajā mudžeklī pārdzīvot.
Kā jau īsts latvietis. Nodevējs, tas ir dvēseles stāvoklis šai mentalitātei.