Sabiedrisko attiecību speciālists, eksperts Jurģis Liepnieks intervijā Neatkarīgajai vērtē pašvaldību vēlēšanas un galveno konkurentu sniegumu tajās.
– Kā jums šķiet, vai šajās vēlēšanās maz bija kas ievērības cienīgs?
– Ļoti interesanti, piemēram, bija konstatēt, ka mēs dzīvojam tādā ātru pārmaiņu procesā, kurā strauji mainās mediju loma un nozīme politiskajā procesā. Veco mediju žurnālisti zaudē savas ekskluzīvās tiesības un iespējas noteikt darba kārtību, ierāmēt politiskās ziņas un būt filtram, būt starpniekam starp politiķiem un sabiedrību.
Piemēram, ja sabiedriskajā televīzijā debates ar mēru kandidātiem visas kopā skatās nedaudz vairāk par 130 tūkstošiem cilvēku (Rīgā – tikai 29 tūkstoši), tad ir saprotams, ka daudziem politiķiem rodas jautājums: kuru ēteru apmeklēt un kā savu komunikāciju organizēt? Jo jau tagad vairāki politiskie līderi savās sociālo tīklu platformās piesaista daudz lielākas auditorijas nekā televīzija.
Tas notiek. Tā vairs nav nekāda spriedelēšana par nākotni. Tas ir jau arī Latvijā noticis fakts. Un līdz ar to šobrīd mēs redzam tādus fenomenus kā Gatis Truksnis, kurš kampaņas laikā neaizgāja ne pie viena žurnālista, bet uzvarēja vēlēšanās. Mēs zinām, ka Nils Ušakovs ignorēja virkni mediju.
Protams, tagad esam tādā kā pārejas posmā. Gan žurnālisti nav adaptējušies un sapratuši, kā piemēroties strauji mainīgajai situācijai, gan arī politiķi vēl nav līdz galam sapratuši un droši noteikuši savas stratēģijas. Bet – domāju, ka šajās vēlēšanās mēs pirmo reizi redzam politiķu pāreju uz cita veida, uz tiešāku komunikāciju ar sabiedrību. Būs interesanti vērot, kā tas attīstās. Nākamgad Saeimas vēlēšanās es vēl neprognozēju lielas izmaiņas. Varbūt nacionālā mērogā mediju loma ir lielāka nekā pašvaldību līmenī. Bet pēc četriem gadiem pašvaldību vēlēšanās komunikācija būs pilnīgi savādāka.
– Sociālo tīklu izvēle manā uztverē ir kaut kas vidējs starp medijiem un dzīvo saskari, kad žurnālisti arī ir izslēgti. Mani tīklu variantā neapmierina lielā abu pušu paviršība, pozas un izdabāšanas vai kā cita, noteikta klišeju (proti, nedomāšanas) pārpilnība.
– Tas ļoti bieži ir kaut kas vidējs starp tikšanos ar vēlētājiem pagalmā un iedzeršanu komunālā dzīvokļa virtuvē. Tikai – katrs dzer savā mājā. Gaidīt no tā… Mums katram, kad, esam bišķiņ iedzēruši un runājam par politiku, liekas, ka runājam gudri. Protams, cilvēkam no malas, objektīvam vērotājam tas tik gudri neizskatās. Bet – tā ir tā objektīvā realitāte. Un šī komunikācija cilvēkiem kļūst interesantāka nekā – uzklausīt politiķus caur veciem medijiem. Šā vai tā – mēs redzam, ka tradicionālo mediju nozīme šajā procesā samazinās. Šobrīd viņiem tā vēl ir. Bet samazināšanās notiek straujāk, nekā varētu gaidīt. Es domāju, ka, teiksim, tās debates, kuras organizēja Delfi, bija skatītākas nekā debates, kuras organizēja Latvijas Televīzija.
– Delfos tās nebija tik pavirši organizētas. Uzstādījumi bija precīzāki…
– Tieši tā… Un – šajā jaunajā realitātē vairs nav svarīgi, kurā platformā tas parādās. Respektīvi, ja tev ir labs, interesants produkts, tev vairs nav jābūt valsts televīzijai, lai to parādītu. Tu vari to ielikt kaut uz vienu dienu radītā resursā… Saturs ir primārs. Un es saprotu, teiksim, Ušakova loģiku, kurš skatās skaitļus un domā – kāpēc man jāiet uz vietu, kur man uzdos riebīgus jautājumus, kur mani mēģinās pazemot… Kāpēc lai es to darītu, ja tajā laikā varu uzrunāt daudz vairāk cilvēku bez visa tā? Tas ir ļoti saprotams jautājums, ko politiķis sev uzdod. Un man bail, ka tad, ja žurnālisti nepārskatīs savas prakses, mēs nonāksim pie tā, ka politiķu atbilde uz aicinājumu būs – man tur nav jāiet.
– Kā jūs vērtējat šo vēlēšanu faktisko iznākumu? Kopainu.
– Principā nekur nekādu lielu pārsteigumu, nekādu lielu izmaiņu nav. Ja vispār ir noticis kaut kas ievērības cienīgs, tad tā ir valdošās koalīcijas partiju sakāve Rīgā. Zaļo zemnieku, Nacionālās apvienības (NA) un Vienotības ļoti sliktais rezultāts Rīgā. Turklāt – ja ZZS un Vienotības sliktos rezultātus varbūt varēja gaidīt, tad NA noteikti ir nostartējusi sliktāk, nekā jebkurš gaidīja.
Jautājums būtu – vai tā ir sakritība, vai tam ir sakars ar valdības darbu, vai arī tas ir lokāls fenomens? Vai šīs trīs partijas startē slikti tāpēc, ka ir arī valdības partijas? Vai arī tās vienkārši startē slikti. Varbūt tam ir sakars ar to, ka kandidāti bija vāji…
Mans viedoklis – šo partiju rezultāts Rīgā tomēr ir lokāls fenomens. Tas nav tāds tāpēc, ka valdības reitingi ir zemi. Tajā pašā laikā domāju, ka uz Saeimas vēlēšanām tagad gan var izrādīties, ka valdības partijām ir parādījušies divi nopietni konkurenti, kuru pirms mēneša teorētiski vēl nebija. Nebija skaidrs, vai Jānis Bordāns un Juta Strīķe… vai tas ir nopietni vai nav. Tagad redzam, ka ir. Jaunā konservatīvā partija jau ir īsta partija ar īstiem, lai tikai pašvaldības mēroga, politiķiem. Pēc gada tā nepārprotami pieteiks savas ambīcijas valsts līmenī un būs nopietns konkurents.
Ja tā varēja būt nopietns konkurents valdības partijām un Ušakovam Rīgas domes vēlēšanas, tad tā būs konkurents arī Mārim Kučinskim, Jānim Reiram, Arvilam Ašeradenam un Dzintaram Rasnačam. Valdībai ir pamats justies ārkārtīgi nekomfortabli. Ir nopietna un bīstama politiska situācija.
Ja vēl nebūtu šīs ambiciozi pasludinātās nodokļu reformas un situācijas veselības aprūpē. Bet – šie jautājumi ir pieteikti, tie ir jārisina… Taču šobrīd nav nekādas skaidrības, vai valdībai izdosies tos saprotamā, labā un visiem nokomunicējamā veidā atrisināt.
Protams, vēl viens iemesls ir viņu iekšējā sašķeltība un acīmredzamā iekšējā opozicionāra spēlēšana no Vienotības puses. Tā ka – valdībai būs ļoti nekomfortabli. Valdības rīcībspēja šajā vēlēšanu gadā varbūt ir īpaši apdraudēta.
– Bet ko, jūsuprāt, reāli vērtas ir šīs divas panākumus guvušās organizācijas – Jaunā konservatīvā partija (JKP) un Reģionu apvienība ar Latvijas attīstību (RA/LA)? Vai tās ir kārtējie iepriekšējo partiju kloni vai kas vairāk? Kārtējās īslaicībai radītās un nolemtās konstrukcijas?
– Domāju, ka JKP ir ārkārtīgi līdzīga Jaunajam laikam. Tikai bez Eināra Repšes un varbūt ar mazāku kapitālu. Jo JKP lozungs un vēstījums ir identisks Repšes vēstījumam. Proti – visu problēmu sakne ir korupcija, un no visām problēmām izeju var atrast, pārtraucot zagšanu. Respektīvi – Juta Strīķe solīja bezmaksas sabiedrisko transportu Rīgā jau no 1. janvāra. Jo – simt miljonus nozog Rīgas satiksmē, viņa uzreiz to zagšanu pārtrauc un… Tik vienkārši.
Tieši šāds vēstījums bija Repšem. Proti – visas problēmas ir atrisināmas, pārtraucot korupciju… Skolotājiem nav algu… pārtraucam korupciju, un algas ir. Nav naudas medicīnai… apturam korupciju un iegūstam naudu. Viss skaidrs, ir atbildes uz visiem jautājumiem, nav nekur jāiedziļinās. Nekādās tur nodokļu reformās vai kaut kādos citos sarežģītos jautājumos. Ir viena atbilde uz visiem jautājumiem… Zivs pūst no galvas. Korumpēta. JKP ir tas pats vēstījums. Un mēs redzam, ka pēc tā vēl aizvien ir pieprasījums. Respektīvi, Repšes neveiksmes varbūt jau ir piemirsušās, piemirsies, ka tas nebija tik vienkārši.
Mēs esam pieredzējuši vairākus šos populistiskos ciklus. Jaunais laiks, Zatlera Reformu partija… Uz ātru roku sadiegti veidojumi, kuri piedāvā burvju atslēdziņu, kuri piedāvā noslaucīt veco kārtību un ieviest jaunu, labāku. Tagad Rīgas domē mēs redzam nopietnu pieteikumu šim pašam grābeklim, kuru jau daudzas reizes esam redzējuši. Šoreiz to veido Strīķes un Bondara duets.
Savukārt RA/LA šajās vēlēšanās, manuprāt, nodemonstrēja, ka viņi ir gatavi piemērīt sev pilnīgi jebkādu ideoloģiju vai vēstījumu. Piemēroties jebkādām vēlētāju iegribām, kuras, viņuprāt, tajā brīdī ir vajadzīgas. Liberālais uzstādījums pazuda it kā nebūtu bijis. Faktiski viņi sāka sacensties ar Ušakovu, kurš lielāks sociāldemokrāts, kurš piesolīs kaut ko vairāk. Tikai tāpēc, ka viņiem likās – tā būs pareiza vēlēšanu stratēģija. Tas nozīmē, ka šis ir vienkārši uz varas iegūšanu vērsts projekts, kurš var pieņemt jebkādas ideoloģiskas vai programmatiskas formas. Tik vien kā sekojot tam, ko kāds sociologs vai konsultants tajā brīdī izrēķina, ka tas varbūt varētu patikt cilvēkiem labāk. Mēs redzam, ka šāda ideoloģiska fleksibilitāte plus skaists un izglītots kandidāts, kurš spēj atbildēt uz jautājumiem, ir – okey! Ir pietiekami laba recepte. Nešaubīgi – viņi tā turpinās.
– Bet, piemēram, Vienotība sākotnēji taču bija spēcīgs, starptautisku dūžu balstīts veidojums… Kas notika, kas, jūsuprāt, ir tās vājuma iemesls?
– Es pat teiktu, ka Vienotība arī šobrīd ir intelektuāli spēcīga, tai ir visgarākais rezervistu soliņš, visspilgtākās personības, vislabākās lokomotīves. Vienotībai ir viss. Vienotībai ir cilvēki, Vienotībai ir pieredzējuši politiķi…
Vienotībai ir tikai viena neliela problēma. Proti – šai organizācijai trūkst cilvēka, kas spētu to vadīt. Un Vienotībai būtu jāatrisina arī dažas iekšējas problēmas. Proti – varbūt jātiek vaļā no dažiem, kuri traucē organizācijai attīstīties, kuri uztur kaut kādu iekšēju intrigu, kas neļauj pieņemt nekādus lēmumus, neļauj iet uz priekšu…Tas nešķiet grūts uzdevums. Bet – ir vajadzīgs līderis, kurš spēj pārliecināt pašas Vienotības biedrus, vecos līderus, ka jārīkojas vienā virzienā.
Piebalga kungs ar visu savu milzīgo pieredzi… Latvijā nav otra tik pieredzējuša cilvēka politikā. Nu, kā!? Piebalga kungs ir bijis viss… Sākot ar komunistisko partiju, beidzot ar Latvijas partijām un eirokomisāra amatu. Latvijā otra tāda cilvēka nav. Bet, neskatoties uz visu šo pieredzi, viņam acīmredzot nav, es nezinu… vai nu motivācijas, vai prasmes… kaut kā viņam trūkst, lai vadītu šo Vienotības pārmaiņu procesu. Smiltēna kungam, kurš uzņēmies šo procesu vadīt, acīmredzot nav pietiekamas autoritātes. Rezultātā izmaiņas nenotiek. Rezultātā ir lielais jautājums – kas notiks ar Vienotību. Kādās daļās tā sašķelsies, un kas no tā izveidosies? Rezultātā tas kuģis var pa pusei nogrimt. Seši procenti Rīgā ir ļoti satraucošs rādītājs. Lai arī kampaņa bija laba. Bet faktiski, ja viņi grib izdzīvot, šis zīmols ir jāatjauno.
Nu, lūk – it kā viss skaidrs, bet jauna potenciālā līdera viņiem tiešām nav. Nav arī gribētāju. Vienīgais, kas gribētu, ir Edvards Smiltēns… Var gadīties, ka citi – bailīgāki un pieredzējušāki – viņam to ļaus. Lai pateiktu – viņš ir tas, kurš nolaida partiju.
Bet – kā zinām no pieredzes, tad, īpaši tādās partijās kā Vienotība, kura tiešām ir pilna ar pieredzējušiem politiķiem, mēģina domāt divus soļus uz priekšu Arī Vienotība jau šogad mēģinās sākt saprast, ko iesākt. Jo, piemēram, ļoti daudziem neder arī tas, ja Vienotība dabūs, teiksim, sešus procentus Saeimas vēlēšanās. Septiņas vietas. Es paskatos sarakstā… Septiņas vietas… es esmu trīspadsmitais, es esmu cilvēks, es biju ministrs vai kas… man neder septiņas vietas. Vienotībā radīsies, ir jau radies un tikai palielināsies iekšējs stress (īpaši vadošiem biedriem). Būs jādomā, ko darīt turpmāk. Tiek jau diskutēti un pētīti dažādi šķelšanās, atdalīšanās scenāriji… Kāda daļa varētu vienoties ar Bondaru, kāda daļa varbūt mēģinās veidot savus mikropartiju projektus… Tas viss notiks tagad. Rudenī.
Uz Vienotību tas atstās lielu iespaidu. Un, kā jau teicu, diemžēl arī uz valdības darbu. Tā nav Vienotības iekšēja problēma. Tā ir visu mūsu problēma. Teiksim, viņi šobrīd lemj, kā mēs maksāsim par veselības aprūpi. Un vai mums vispār būs veselības aprūpe. Viss notiek vienlaicīgi, un tas mūs var ietekmēt.
– Pēc iepriekšējām vēlēšanām jūs teicāt, ka Saskaņas reitings Rīgā ir cēlies par vienu Vienotību. Vai tagad tas kritis par vienu Vienotību? Kāpēc?
– Jā, Saskaņas reitings ir krities, un iemesls man nav acīmredzams. Jo man šķiet – tas nav tāpēc, ka balsojums kļuvis etniskāks. Ja skatāmies uz iecirkņiem, ja salīdzinām, kā cilvēki vēlējuši tad un tagad, tad redzam balsu kritumu arī tradicionāli krieviskos iecirkņos. Un, lai dabūtu 50 procentus, Saskaņai arī tagad vajag latviešus, bet nav pamata domāt, ka latviešu kļuvis mazāk. Latviešu palicis vairāk, krievu palicis, kā ir. Tur ir kaut kas cits. Ne etnisks.
Es domāju – pastāv liela varbūtība, ka Ušakovs tika noķerts populisma lamatās. Viņš bija tik pārliecināts par savu pozīciju stiprumu, par to, ka viņa piedāvājums ir ļoti reālistisks. Kā cilvēkam, kurš saprot, ka viņš raksta to, kas viņam būs jādara. Un viņš negaidīja, ka kāds no konkurentiem varētu nākt ar tik agresīvu piedāvājumu viņa (!) sociālās palīdzības lauciņā. Bet, ja viens mēnesi laiž reklāmu, ka katrs pensionārs, kurš balsos par mani, dabūs simt eiro, tas tomēr var būt šo dažu procentu vērts jautājums. Man nav vienas atbildes uz šo jautājumu. Bet – es domāju, ka viņš nebija gatavs tam, ka citi var piedāvāt bez maksas vēl ko vairāk nekā viņš. Tas bija viņa lielais pārsteigums. Jo – viņš taču ir čempions bezmaksas lietu piedāvāšanā. Bet – te atnāca vesels bars un teica – mēs piedāvāsim vēl daudz vairāk. Savukārt cilvēki ir raduši saņemt labumus. Viņiem sola vairāk… jā, dod mums vairāk.
Un man šķiet, ka arī Saeimas vēlēšanu rezultāts Saskaņai varētu būt sliktāks. Viņiem būs grūti noturēties esošajā līmenī.
– Cik lielā mērā NA pieticīgos panākumus arvien nosaka tas (kā jūs reiz teicāt), ka latviešu politiskajam nacionālismam nav pozitīvas programmas? Teicāt, ka tā sastāv tik no rusofobijas…
– Neskatoties uz vājo rezultātu Rīgas domē (kuru, manuprāt, lielā mērā noteica nepareizi izvēlēta pirmā persona), atcerēsimies, ka NA nekad nav bijusi liela partija. Tiesa, viņi spēlē redzamu lomu valdībā un ir tik skaļi, ka it kā izskatās nozīmīgāki. Nav, bet viņu desmit procentu elektorāts izceļas ar sevišķu stabilitāti, un ir grūti iedomāties, ka viņi varētu piedzīvot kādu īpašu sagrāvi. Protams, NA ir arī līderības problēma. Viņiem ir divi spēcīgi politiski līderi – Roberts Zīle un Raivis Dzintars. Bet – neviens no viņiem netaisās iesaistīties Latvijas politikā. Katrs savu iemeslu dēļ. Dzintars sistemātiski izvairās no jebkādu amatu ieņemšanas un atbildības par jebko uzņemšanās. Zīle, teiksim, ir ļoti motivēts saglabāt savas privilēģijas Briselē. Bet, ja atmetam Zīli un Dzintaru, NA rodas problēmas. Lai vilktu nacionālā mērogā, vajag vairāk.
– Es skatos šos nivelētos piedāvājumus, un man rodas jautājums – vai ideoloģijas nav atmirušas?
– Es tam nepiekrītu. Kaut vai saistībā ar Nacionālo apvienību. Kāds bija viņu piedāvājums pašvaldību vēlēšanās Rīgā? Latviska Latvija! Simtgadei – latvisku Rīgu! Šausmīgi koncentrēts, bet ideoloģisks piedāvājums. Nekā cita! Viņi pārdod sevi kā vienīgie, kuri cīnīsies ar zobiem un nagiem, lai Ušakovs nerunā krieviski nevienā vietā, pārbaudīs… Ļoti skaidrs, strikts ideoloģisks piedāvājums. Tas netika īpaši augstu novērtēts. Acīmredzot vēlētāji gaidīja kaut ko vairāk. Kaut ko praktiskāku un tuvāk kabatai.
Un es teiktu, ka Saskaņa Rīgā tomēr cenšas būt sociāldemokrātiska. Cik nu pašvaldība var īstenot kaut kādas lielas ideoloģiskas lietas. Bet – dalīt par velti visādas biļetes un uzturēt arodbiedrības – tā ir klasiska sociāldemokrātija. Draudzēties un sadarboties ar lielajām arodbiedrībām, kuras uztur konkrēti pašvaldību uzņēmumi, ir vistīrākā zviedru sociāldemokrātija. Katrā ziņā tie ir skaidri sociāldemokrātijas elementi.
Bet citādi – paskatīsimies… Tagad nodokļu reforma ir labākais tests jebkurai ideoloģijai. Cik tā ir progresīva, kādi ir tās mērķi, un kā tā reāli iespaido sabiedrību. Mēdz būt, ka mērķi tiek definēti tā, lai visiem labi… lai būtu gan progresīvi, gan veicinātu izaugsmi, gan būtu mazāks slogs. Bet – dabā tā nebūs. Jo visus mērķus vienlaikus īstenot nevar. Valdībai gribot negribot būs jāpieņem lēmumi. Paskatīsimies. Tur viņu ideoloģiju varēs izlasīt.
(Jurģi Liepnieku intervēja Viktors Avotiņš)
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: nra.lv