Laikā, kad Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis, visādi izlokoties, interpretējot likumu un izmantojot savu varu neļauj pat pētniekiem piekļūt čekas maisiem, lai tos varētu pētīt vēsturnieki un ir uzsācis pat PR kampaņu medijos, kurā čekas ziņotājus sauc par “godājamiem cilvēkiem” un stāsta, cik nepareizi būtu viņu vārdus nodot atklātībai. Šajā laikā Satversmes aizsardzības birojs ir arī attiecies pagarināt pielaidi valsts noslēpumam vienai no Latvijas visprofesionālākajiem ierēdņiem – Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei Ilzei Pētersonei Godmanei. Šajā kontekstā publicējam interviju ar bijušo valsts kancelejas direktora vietnieku, kurš pats uz savas ādas labi ir izjutis mūsu specdienestu darbību.
“Problēma tāda, ka daudzi specdienestu darbinieki dzīvo paralēlā realitātē ar utopisku izpratni par lietām. Tam nav sakara ar reālistisku mūsdienu pasaules un pastāvošo, kā arī nākotnes īsteno risku izpratni. Ja procesā vēl iesaistās izmanīgi darboņi ar čekas laika domāšanu, politiskais bizness gatavs uz urrā, jo drošība ir populārs temats, ar kuru var spekulēt. Demagoģija ir spēcīgāka par veselo saprātu,” – tā intervijā atzīst bijušais Valsts kancelejas direktores palīgs starptautiskajos jautājumos Ivars Mēkons.
– Bijusī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane intervijā Dienai paudusi, ka bez politiskās gribas un drosmes diez vai Satversmes tiesas 2017.gada 10.februāra spriedums lietā par valsts noslēpuma pielaižu anulēšanu rezultēsies praktiskās izmaiņās, jo šajos jautājumos politisko dienaskārtību diktē paši specdienesti. Kā jūs to komentētu?
– Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur Satversmes aizsardzības birojs (SAB) var jebkurā brīdī atņemt pielaidi augstākajām tautas gribas institūcijām – parlamentam, valdībai un prezidentam. Tieši tiem, kas politiski un faktiski (pēc Satversmes un likuma) uzrauga pašu SAB. Šādu absurdu sistēmu var uzturēt tikai tad, ja tam (SAB) aizmugurē ir kāds spēcīgs politisks vai biznesa elites atbalsts, jo pēc būtības šī sistēma ne tikai neatbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts izpratnei, bet tiešā veidā turpina čekas sistēmu – visi galvenie politiskie un civildienesta, kā arī pat valsts kapitālsabiedrību amati ir cieši saistīti ar pieeju valsts noslēpumam. Tātad – bez “sarkanās grāmatiņas” (pielaides) karjera liegta.
– Bet šādas tiesības SAB taču likumā bijušas noteiktas jau no 1997.gada. Kāpēc tad ES vai NATO par to nav izteikušas iebildes?
– Rietumvalstis raugās uz situāciju kopumā, tas ir – gan likumā skaidri ierakstīto, gan to, kā likumu praktiski piemēro. Līdz brīdim, kad pie varas nāca Vienotība, kadru tīrīšana ar formālo ieganstu – radušās šaubas par spēju saglabāt valsts noslēpumu – notika vienīgi tiesībaizsardzības iestāžu vidū. Politikai un augstākajām civildienesta amatpersonām šīs metodes neizmantoja.
– Pieņemsim, bet vai tad, kā jūs sakāt, pārējās ES valstīs ir citāda sistēma?
– Jā. Atšķirības ir fundamentālas – gan kopējā pieejā, gan pašā procedūrā, kādā pielaidi anulē. Pirmkārt, augstākajām amatpersonām (parlaments, valdība, prezidents, Augstākās tiesas tiesneši, ģenerālprokurors, bruņoto spēku vadība, utt.) pielaide valsts noslēpumam pienākas automātiski. Tas balstās uz pamatprincipiem par demokrātisku un tiesisku valsts – tautas griba, kas izpaužas parlamenta un citu konstitucionālo orgānu tiešā vai netiešā ievēlēšanā vai iecelšanā, jau ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šīm amatpersonām ir tiesības uz visu informāciju, tai skaitā, sensitīvāko valsts drošības informāciju. SAB ir tikai palīgs valdības darbā, nevis galvenais valsts drošības noteicējs, garants vai īstenotājs.
Tradicionālais konstitucionālais iedalījums – likumdevēja, izpildu un tiesu varā – nav tikai teorētisks, akadēmisks pieņēmums vai iegriba. Tā ir praktiska nepieciešamība, ņemot vērā, ka nedzīvojam ideālajā pasaulē un līdz ar to nevar būt iestādes vai cilvēki, kuriem vienkārši uzticas. Neatņemama sastāvdaļa šim ir arī varu savstarpējā mijiedarbība un kontrole, lai nodrošinātu, ka neviena no varām neiegūst nekontrolējamību vai pārmērīgu dominanci.
SAB ar esošo pieeju (un Vienotības spices atbalstu) ir gājis pat vēl tālāk nekontrolējamības virzienā – ir kļuvis par “patiesības ministriju”, jau savlaikus izslēdzot atsevišķām politiskās vai biznesa elites personām nevēlamas kandidatūras uz attiecīgo amatu. Citiem vārdiem, Rietumvalstīs raugās, lai novērstu jebkādus riskus par specdienestu politisko manipulējamību, nevis pieturas pie likuma burta par formālām drošības pārbaudes procedūrām.
Otrkārt, attiecībā uz ierēdņu (tai skaitā, militārā sektora amatpersonu) pielaižu anulēšanu process balstās uz fundamentālu administratīvā procesa principu: persona tiek iepazīstināta ar specdienesta bažām, un tai tiek dotas iespējas pretargumentēt. Negatīva lēmuma gadījumā vienmēr ir pieejama tiesa. Citiem vārdiem, lai novērstu specdienestu patvaļu un brīvdomāšanu, ir jāievēro noteikti pamatprincipi, lai pielaides atņemšanas procesu uzskatītu par godīgu, taisnīgu un samērīgu. Interesanti, ka tepat blakus kaimiņos – Igaunijā – abas pieejas jau sen darbojas.
– Varbūt Latvijas situācija mūsdienu ģeopolitiskajos apstākļos tomēr ir krietni citādāka, lai vienkārši piemērotu citās valstīs pastāvošo pieeju?
– Tieši otrādi. Līdz šim Latvijas sabiedrība ir maldināta par reālajiem drošības riskiem un risinājumiem citās valstīs. Ja dzīvojam atrauti no pārējās pasaules, varam izfantazēt jebkādus “Novije Vasjuki”, un tie mums liksies ticami. Bailes no brīvības zaudēšanas Latvijas sabiedrībā ir reālas, tādēļ arī izmanīgi specdienestu darboņi un atsevišķi politiķi uz to iemācījušies labi spekulēt. Jūs domājat, ka specdienestos visiem ir ētika, morāle un atbildība?
– Labi, bet vai tiešām Rietumvalstu pieredze ir automātiski attiecināma arī uz bijušās PSRS ietekmes valstīm?
– Jā. Un tieši šo nobriedušo demokrātiju pieredze ļauj mums reālistiski saprast, kādi riska momenti ir jau laikus jānovērš; kā nepieļaut specdienestu politisko manipulējamību, to izmantošanu cīņā ar opozīciju, privātās interesēs, utt. Viena no demokrātijas citadelēm – ASV – problēmu ar specdienestu ļaunprātību, politizāciju un nekontrolējamību jau ļoti sen skaidri ieviesusi politiskajā dienaskārtībā (vismaz no 20.gs. vidus). Starptautiskajā arēnā līdz ar to ir izplatīts termins – specdienestu demokrātiskā uzraudzība (democratic accountability of intelligence services), šim terminam ir ļoti dziļas saknes.
Piemēram, viens no skaļākajiem gadījumiem ASV un specdienestu mūsdienu vēsturē vispār (pēc kura Rietumu pasaule spēra drastiskus soļus specdienestu regulējuma un uzraudzības uzlabošanas aspektā) ir tā saucamā pulkvežleitnanta Olivera Norta lieta. 20.gs. 80. gados ASV izvērsās skandāls, ka Norts, apejot ASV Kongresa tiešu aizliegumu (likuma formā) – jo Kongresa ieskatā karadarbība Nikaragvā bijā jāizbeidz -, nodrošināja finansējuma nogādāšanu Nikaragvas militārajiem opozicionāriem, tādējādi izpildot prettiesisku prezidenta Ronalda Reigana, viceprezidenta Džordža Buša un citu augstāk stāvošu politisko personu norādījumu. Finansējums tika nodrošināts netiešā un izsmalcinātā veidā, caur specdienestu īpaši – caur formāli nesaistītām personām – izveidotu Brīvības saglabāšanas fondu (National Endowment for the Preservation of Liberty). Ienākumi līdzekļiem tika gūti no ASV ieroču tirdzniecības Irānai.
Tā kā tika iznīcināta virkne pierādījumu, oficiālās apsūdzības krietni atšķīrās no politiskajā un sociālajā arēnā izskanējušajiem faktiem un izpratnes par lietām. Tomēr viennozīmīgi skaidrs bija tas, ka specdienesti pilda politiskus pasūtījumus, turklāt, kā vēlāk atzina pats Norts, sākotnēji melot Kongresam šķita pat cēli. Lieki piebilst, ka skandāls gandrīz vai maksāja amatu pašam Reiganam; situāciju glāba, ka vēl toreiz nesenajā 1974.gadā notika impīčmenta procedūra, kuras gaitā prezidents Niksons pats atkāpās no amata, tāpēc vēl viens tik augsta līmeņa politiskais skandāls diez vai sekmētu valsts attīstībai un tēlam kopumā.
– Vai no šīm kļūdām valstis ir mācījušās?
– Diemžēl specdienestu politiskās manipulējamības risks ir aktuāls vienmēr, tādēļ regulāri ir drosmīgi jāraugās uz situāciju un tā vietā, lai meklēt attaisnojumus ar patosiem un lozungiem vai formālām likumā ierakstītām frāzēm, operatīvi jāsper soļi, lai nākotnē kas tāds neatkārtotos.
Daži piemēri no neseniem notikumiem. 2009.gads, Lietuva. Atkāpjas Lietuvas specdienesta vadītājs, jo Lietuvā, izrādās, ierīkoti Gvantanamo tipa cietumi, ko asi nosoda gan parlamentārās izmeklēšanas komisija, gan Lietuvas premjers. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka šāda drastiska pieeja terorisma apkarošanā (Gvantanamo tipa cietumi) neatbilst Eiropas izpratnei par cilvēka cieņu un tiesībām.
2013.gads, Čehija. Atkāpjas Čehijas premjers, jo citastarp atklājas, ka premjers ar savas padomnieces starpniecību vairākkārt izmantojis militāro izlūkdienestu privātās interesēs. 2016.gads, Igaunija. Atkāpjas Igaunijas Jūras spēku komandieris, jo ir pamatotas bažas, ka Jūras spēku kuģi izmantoti kontrabandas kravu pārvadāšanai.
– Ja jautājums ir tik nopietns, vai par šīm tēmām tiek runāts arī starptautiskajās organizācijās?
– Regulāri. It īpaši pēc 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV specdienesti Rietumu pasaulē ir kļuvuši nozīmīgāki, lai preventīvi censtos novērst apdraudējumus mūsu drošībai. Tai pašā laikā varas ļaunprātīgas izmantošanas risks, kura regulāra apzināšana un minimizēšana ir demokrātijas pamatakmens, izriet no cilvēka dabas. Un no šī varas izmantošanas savtīgos nolūkos riska nav pasargāta neviena iestāde, tai skaitā, valsts drošības iestāde. Parlamenta balsojums SAB vadītājam ir nevis absolūts uzticības garants SAB darbības nekļūdībai, bet vienīgi politisks atbalsts un kredīts nozīmīgajam amatam. Un šis politiskais atbalsts un uzticības kredīts ir brīvi atsaucams jebkurā laikā, ja ticamība iestādes godīgumam ir nopietni iedragāta.
– Kuras starptautiskās organizācijas vērš uzmanību uz risku par specdienestu darbības politisko angažētību?
– Gan dažādas starpvalstu organizācijas, gan Rietumu pasaulē citas autoritatīvas organizācijas. No starpvalstu organizācijām it īpaši uzsverama Eiropas Padome un Eiropas Drošības un sadarbības organizācija. Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas 2005. gada 2. jūnija dokuments 10 567 ar nosaukumu “Drošības iestāžu demokrātiskā uzraudzība dalībvalstīs” (Democratic oversight of the security sector in member states) īpaši uzsver problemātiku Eiropā.
Tiek norādīts uz nepieciešamību praktiski ieviest efektīvas garantijas specdienestu rīcības tiesiskuma kontrolei; ierobežot specdienestu iejaukšanos ekonomiskajos un finanšu procesos; nodrošināt likumos ierakstītā reālu īstenošanu dzīvē; izslēgt iespēju specdienestiem pašiem noteikt savu darba kārtību un šo jautājumus nodot vienīgi valdības kompetencē; kā arī cīnīties ar specdienestu darbībai raksturīgo pārmaiņu nevēlēšanos inerci un pārmērīgo koncentrēšanos uz formalitātēm un “tuneļa domāšanu”. Tāpat tiek uzsvērts risks saistībā ar specdienestu izmantošanu cīņai ar politisko opozīciju.
Savukārt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās Asamblejas 2014.gada Baku rezolūcija par publiskā un privātā sektora drošības institūciju demokrātisko kontroli (Resolution on the Democratic control of the public and private security sectors) skaidri norāda, ka pat vecajās Eiropas demokrātijās ik pa laikam parādās bīstamas tendences cilvēktiesību un tiesiskuma pamatprincipu apdraudējumam pašu specdienestu darbībā. Citiem vārdiem, diplomātisks signāls, ka situācija ir pārlieku nopietna, lai specdienestiem piešķirtu lielu varu bez reālas un efektīvas kontroles. Ģenerālprokurora nesen izskanējušie specdienestu aizstāvības izteikumi vēl vairāk mani dara bažīgu, ka joprojām tiek sūtīti sveicieni visiem, kas uzdrošināsies parādīt patieso specdienestu dabu.
– Vai ir arī kādas citas organizācijas, kas pauž līdzīgas bažas?
– Jā, viena no redzamākajām ir Ženēvas Bruņoto spēku demokrātiskās kontroles centrs (Geneva Centre for the Democratic Control of Armed Forces (DCAF)). Šis ir Šveices valdības iniciēts fonds, kurš darbojas atbilstoši Šveices likumiem un kura biedri, cita starp, ir ES un NATO dalībvalstis (arī Latvija). Centra uzdevums ir sniegt priekšlikumus drošības iestāžu demokrātiskas pārvaldības un kontroles praktiskai īstenošanai, nolūkā nodrošināt, ka šie dienesti izpilda galveno mērķi – sabiedrības interešu ievērošanu.
Centra 2007.gada Politikas plānošanas dokuments Nr.19 “Drošības iestāžu demokrātiskā uzraudzība” (Democratic Accountability of Intelligence Services) situāciju raksturo līdzīgi, un pat viena sadaļa īpaši saucas “Politiķu kārdinājums” (The Temptation for Politicians). Šis dokuments arī skaidri parāda, ka parastā prakse Eiropas valstīs, kurās specdienesti vispār tiesīgi veikt augstāko politisko amatpersonu pārbaudi pieejai valsts noslēpumam, ir tā, ka šī pārbaude ir vienīgi juridiski nesaistoša specdienesta viedokļa par iespējamajiem riskiem izteikšana, nevis gala lēmums, kas liedz personai ieņemt amatu. Gala lēmumu par to, vai konkrētā amatpersona ir tiesīga ieņemt amatu, pieņem pati politiskā institūcija kopumā, piemēram, parlaments Polijā, uzklausot specdienestu redzējumu.
– Kam par jūsu ieskatā aplamo situāciju Latvijā būtu jāuzņemas atbildība?
– Pirmkārt, SAB vadītājam, kurš jau laikus (no Valsts kancelejas puses) tika informēts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014.gada 29.aprīļa spriedumu lietā “Ternovskis v. Latvia” (Satversmes tiesa zināmā mērā atspoguļo jau šajā ECT spriedumā pirms 3 gadiem norādīto).
Neskatoties uz savlaicīgu norādi uz SAB darbības prettiesiskumu un antikonstitucionalitāti, SAB vadītājs, tieši otrādi, turpināja regulāri ar putām uz lūpām paust, cik viss ir labi un tiesiski un ka viss regulāri tiek uzlabots pat virs minimālās normas. Galvenais, ka viņš pats tā domā (smejas). Kā slavenajā Rammstein dziesmā Moskau: “Пионеры там и тут, песни Ленину поют.” *
Otrkārt, līdzatbildība jāuzņemas Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājam. Demokrātiskā valstī parlamentārā uzraudzība ir viens no svarīgākajiem garantiem politiskās angažētības riska minimizēšanai specdienestu darbībā. Āboltiņas un Maizīša īpaši siltās attiecības un, iespējams, pat rūpals, manā ieskatā, jau kļuvis acīmredzams.
– Kā šai atbildībai būtu jāizpaužas?
– Atkāpjoties. Pielaižu sistēma ir iedragājusi pietiekami daudz talantīgu un nākotnes orientētu, reālistisku domājošu un patriotisku cilvēku karjeru un reputācijas, lai Satversmes tiesas spriedumu vienkārši noliktu plauktiņā pašam SAB situācijas “risinājuma izstrādei” specdienestu gaumē. Cik daudz tuvinieku un radinieku piedzīvojuši nepamatotu apkaunojumu, asaras un pārdzīvojumus. Latvijā joprojām bieži vien valda princips “roka roku mazgā”, trūkst mūsdienīgas un nākotnei orientētas pieejas politiskajā atbildībā. Vienotība pati, kā tiesiskuma “garants”, varētu rādīt piemēru īstajā brīdī.
– Prezidents Raimonds Vējonis nesen paudis, ka Satversmes tiesa pamatā valsts noslēpuma sistēmu atzinusi par korektu un ka jālabo tikai atsevišķas sīkas nianses.
– Prezidents acīmredzot jautājis pašu specdienestu viedokli, jo tādas aplamības var nākt tikai no cilvēkiem, kuriem nav izpratnes un pieredzes par modernu tiesisku valsti. Daudzas vadošas specdienestu amatpersonas, cik nojaušams, ir ar bagātu pieredzi čekas laikos. Tādēļ arī riska gadījumos, kad tiem var draudēt publisks apkaunojums un necienīgs karjeras noslēgums, tās ir gatavas pielietot demagoģijas augstākās tehnoloģijas.
Latvija vēl tikai pirms neilga laika bija totalitāra režīma jūgā, turklāt šis režīms spēja radīt formāli demokrātiskāko konstitūciju, bet iekšienē darbojās kā iznīcības mašinērija. Tiesībaizsardzības iestādes un čeka bija tie, kas faktiski noteica politisko un sabiedrisko dienaskārtību, un pārējie politiskie un ierēdniecības spēlētāji bija tikai marionetes ar konkrētiem uzdevumiem. Kas nepakļāvās sistēmai, tika iznīcināts fiziski, morāli vai garīgi. Mentalitāte saglabājas ilgi, vēl vairākas paaudzes.
Kamēr Latvijā specdienestu darbinieku vairākums nebūs svaigās paaudzes un domāšanas piekritēji, mēs vienmēr būsim riska zonā par shēmošanu un prihvatizāciju. Padomju laika vadoši orgānu darbinieki izcili māk pielāgoties arī formālam demokrātiskam režīmam, bet savās darbībās un reālajās izpausmēs ir tālu no demokrātijas un tiesiskuma ideāliem. Ja gribam šo valsti nākotnē redzēt saviem bērniem un mazbērniem labvēlīgu, mums jāveic kardinālas izmaiņas jau šobrīd. Mums nav laika gaidīt. Un tāda ir pieredze arī citās postpadomju valstīs.
Piemēram, Ungārijā, kas uzskatāma par vienu no labākajiem bijušās PSRS ietekmes valstu piemēriem specdienestu demokrātiskas kontroles nodrošināšanai, parlamenta 2/3 vairākums pat ir tiesīgs pieprasīt, lai specdienesti atklāj parlamenta speciālajai komisijai pašu sensitīvāko specdienstu darbības informāciju, tai skaitā metodes un tehnoloģijas. Kamēr paaudžu maiņas ietekme nebūs veselīgi nostiprinājusies, ir laikus jāizravē visas nezāles specdienestu darbībā.
– Vai pareizi saprotu, ka, pēc jūsu sacītā, Eiropas prakse ir specdienestus uzskatīt vienīgi par atbalstu valdības noteiktajai politikai un uzdevumiem, nevis iestādi ar autonomu plānošanu?
– Jā. Pretējā gadījumā čekas un “sarkano grāmatiņu” sistēma, kā redzams, spēj pielāgoties pat jaunajos apstākļos. Ārēji – demokrātiski lozungi, iekšēji – izrēķināšanās un “roka roku mazgā” mašinērija.
– Kā izpaudās spiediena izdarīšana uz jums un jūsu kolēģiem Valsts kancelejā?
– Jā, tas notika divu gadu garumā (2013.-2015.gads). Vispirms bija netieši mājieni par nepieciešamību “laboties” un “rakstīt pareizus viedokļus” airBaltic jautājumā no toreizējā premjera biroja un citām personām, kuras varētu uzskatīt par pietuvinātām Vienotības spicei. Vēlāk sekoja pārmetumi par “nepareizo” un “izlēcēju” nostāju Hipotēku bankas, Citadeles bankas, valsts noslēpuma pielaižu piešķiršanas, kā arī KNAB darbības uzlabošanas jautājumos.
Pārmetumi tika veidoti kā kampaņa – gan valsts pārvaldes iekšienē (piemēram, valdības sēdēs; psiholoģiskā diskomforta radīšanā darba grupās, utml.), gan publiski. Īpatnējā viedokļu sakritība, pēc būtības – pāris teikumu (ideju) monotona atkārtošana dažādos rakursos un forumos – visu runātāju vidū liecina par iepriekš noteiktu un iestudētu uzdevuma izpildi.
– Vai tās bija bailes no atmaskošanas?
– Domāju, ka jā. Valsts kanceleja spēja, manuprāt, demonstrēt dziļāku, tālāku un reālistiskāku izpratni par lietām; mēs neļāvām sevi apmānīt. Tas nepatika atsevišķiem ļoti ietekmīgiem politiķiem, amatpersonām un biznesa elites pārstāvjiem. Joprojām daudzos aspektos mūsu valstī sekojam padomju laika metodēm: katrs papīrs, pat nesaistošā formā (kādi bija Valsts kancelejas atzinumi – kā jau demokrātiskā un tiesiskā valstī ierasts, tie ir vienīgi attiecīgā autora viedoklis, nevis juridiski saistošs dokuments) var patiesībā būs slēpts zemūdens akmens atriebībai, utml. Paradoksāli; tomēr par šīm absurdajām lietām ir jārunā. Kamēr valsts pārvaldē un lielākajā daļā politikas izpausmes Latvijā neatzīsim šīs padomju atliekas, jebkuras reformas valsts pārvaldē būs lieka nauda vējā. Tu vari uztaisīt valsts pārvaldi no 2 ierēdņiem, bet, ja viņu domāšana paliks tāda pati, uz priekšu netiksim.
– Vai spiediena izdarīšana izpaudās arī draudos?
– Jā. Un par to jau iepriekš publiski daudz runāts. Tie, kas plānoja manu un manu kolēģu nomelnošanu, patiesībā zināja, ka tiekam konkrēti un demagoģiski nepatiesi apsūdzēti un apmeloti. Taču viņiem tas bija izdevīgi: vienmēr labi atrast kādu grēkāzi, uz kura demonstrēt varas nepiekāpību un darbību, un tā visa aizsegā turpināt savus netīros darbiņus. Likmes kriminālprocesa vai citu pasākumu uzsākšanai “pilsētā” zināmas, galvenais – tikt pie pareizā lietu kārtotāja un neiekrist. Mans viedoklis – tika maldināta arī Drošības policija, kura veica kratīšanu manā dzīvesvietā un darbavietā.
– Jūsuprāt, SAB slavenā darboņa Aigara Sparāna publiski izklāstītās darbības ir ar reālu segumu?
– Domāju, ka publiski vēl dzirdam tikai maigāko daļu. Mīlu šo valsti, tomēr esmu reāls. Latvijai ir ārkārtīgi, uzsvēršu ārkārtīgi daudz darāmā, lai mēs tiešām piekļūtu tuvāk tam, kā tiekam oficiāli pozicionēti. Latvija ir viena no mazākajām ekonomikām un viens no mazākajiem militārajiem spēkiem Eiropas Savienībā un NATO. Oficiālajās versijās dzirdam par ekonomikas un citiem “brīnumiem”. Bet, ja kaut cik paskatāmies kaut vai starptautisko un ārvalstu Rietumu presi, nonākam realitātē – kā bieži saka Vācijā, – mazā Baltijas valsts Latvija (Kleines baltisches Land Lettland).
Uz cilvēku patriotismu arī tiek bieži demagoģēts un manipulēts, radot ilūzijas par mūsu valsts milzīgo ietekmi un augsto reputāciju. Kaut kur dzirdēts? Jā, tepat no padomju laikiem, kad PSRS taču bija pati labākā, varenākā, nekļūdīgākā, ietekmīgākā, utt. Un šeit tad arī rodas atbilde, ar ko patiesībā nodarbojas atsevišķi specdienestu ietekmīgākie darboņi – formālu likumīgu operatīvo darbību vai pielaižu izsniegšanas procesa aizsegā – ar biznesa vides “sakārtošanu”.
– Vai tiešām ir tik traki?
– Situācija ir nopietna. Bet to var ļoti viegli labot: atzīt šo sistēmas trūkumu un mainīt pastāvošo drošības iestāžu neaizskaramību un patvaļu. To māca arī pieredze gan mūsu kaimiņos, gan citās postpadomju valstīs, gan vecajās demokrātijas valstīs.
Demokrātija nav brīnumzāles, tas ir noteikts process, kur indivīdam ir piešķirta prioritāra loma, un valsts aparāts kalpo cilvēka labklājībai, nevis, kā pie mums, – otrādi. Citiem vārdiem, likumā ierakstītā populistiska atkārtošana pati par sevi neko nerada un nemaina.
Problēma tāda, ka daudzi specdienestu darbinieki dzīvo paralēlā realitātē ar utopisku izpratni par lietām. Tam nav sakara ar reālistisku mūsdienu pasaules un pastāvošo, kā arī nākotnes īsteno risku izpratni. Ja procesā vēl iesaistās izmanīgi darboņi ar čekas laika domāšanu, politiskais bizness gatavs uz urrā, jo drošība ir populārs temats, ar kuru var spekulēt. Demagoģija ir spēcīgāka par veselo saprātu.
Tai pašā laikā, esmu pārliecināts, daudzi specdienestu darbinieki ir patriotiski, godīgi un ar perspektīvu. Tomēr viņi, kā jau postpadomju valstī, vienkārši pakļaujas sistēmas dzirnavām, un baidās gan no iniciatīvas, gan izmaiņu ieviešanas. Latvijas drošības iestādēm ir vajadzīgs restarts.
– Labi. Par jūsu profesionālo darbību – izskanējušas bažas, ka rīkojaties neētiski, pārstāvot klientus pret valsti.
– Kārtējā nelabvēļu un skauģu demagoģija, kuri, protams, gribētu, lai es un citi mani bijušie Valsts kancelejas kolēģi vienkārši nonāktu profesionālajā mēslainē. Mēs godprātīgi kalpojām šai valstij, taču tā vietā mums Vienotības spice nodrošināja sveicienu – pielaižu atņemšanu.
Viena no visspilgtākajām epizodēm bija bijušās Valsts kancelejas direktores Dreimanes “izēšanas operācija”. No publiski mazāk zināmajiem aspektiem ir viņas vācu aitas šķirnes suņa noindēšana kā pēdējais brīdinājums laboties (tas notika divas dienas pēc tam, kad Dreimane atteicās mainīt savu nostāju KNAB neatkarības stiprināšanā atbilstoši OECD standartiem, neskatoties uz Laimdotas Straujumas publiskajiem izteikumiem). “Pilsētā” ātri izplatījās informācija, ka Dreimanei esot pēdējais laiks laboties. Gan pirms, gan pēc tam viņa nepārtraukti saņēma mājienus atbrīvot no amata mani, turklāt šie mājieni ne vienmēr tika izteikti viņai pašai.
Tāpat pielaidi atņēma manam kolēģim, godprātīgam un profesionālam juristam, drošības jomas pārzinātājam, kurš bija autors slavenajam Valsts kancelejas atzinumam par pielaižu sistēmas antikonstitucionalitāti. Visbeidzot, pielaidi atņēma arī citam Valsts kancelejas juristam, kurš ar savu patstāvīgo domāšanu profesionāla un politiski neatkarīga valsts civildienesta darbības nodrošināšanā kļuva ļoti neērts atsevišķiem ietekmīgiem cilvēkiem.
– Un vai tas, ka Dreimane šobrīd strādā Latvijas Gāzē, jūsuprāt, ir pieņemami no ētiskā viedokļa?
– Kārtējais baumu un skaudības piemērs, kas tiešām, kā var saprast, tiek izplatīts apzināti. Vai tas, ka Saeimas Nacionālās drošības komisiju vada deputāts, kas sākotnēji pat netika no tautas gribas ievēlēts Saeimā, ir ētiski? Vai tas, ka SAB vada cilvēks – WikiLeaks varonis, kurš, cik var saprast, svešas valsts (lai cik draudzīgas, bet tomēr) vēstniekam atklāj mūsu valsts noslēpumus, ir ētiski?
Manā ieskatā Dreimanes, manis un citu manu bijušo kolēģu apmelošana drīzāk ir apzināts pasākums, lai novērstu uzmanību no tiešām prettiesiskām vai neētiskām rīcībām ar Vienotības spici saistītu cilvēku vai sponsoru darbībā. Vienotībai nākot pie varas, tika postulēti divi dienas kārtības jautājumi: nost ar oligarhiem, un krievi nāk. Primitīva un populistiska izpratne par lietām. Tai pašā laikā virkne kolorītu Vienotības brīnumbērnu, kas bija iekļuvuši valdībā, ik pa laikam spēja nākt klajā ar tādiem izteikumiem, ka “zemīt, atveries”. Tas vienkārši liecina par pašas Vienotības spices alkatību, tukšumu un naidīgumu pret citādi (objektīvi) domājošiem un talantīgiem cilvēkiem, kas nākotnē varētu ieņemt gan specdienesta vadītāja, gan premjera vai prezidenta amatu un šo valsti tiešām ievest Rietumu pasaulē.
*) Aptuvenais tulkojums no krievu valodas, “Pionieri tur un šur dzied slavas dziesmas Ļeņinam.”
Avots: Pietiek.com
Neviens domāju nekomentēs šo rakstu :)