Pašmāju televīzijai ir kāda specifika. Katru svētdienas vakaru tā ir saprogrammēta tā, lai izsūktu katru mazāko optimisma vai labas gribas iedīgli. Gandrīz kā atprātotāji no Azkabanas mūsu ekrānos parādās Top 10, Nekā personīga un De Facto, lai darītu mūs drūmus, skumjus un iekārtā vīlušos. Un tikai tāds – pilns ar pārliecību par šīs valsts bezcerību – latvietis ir gatavs uzsākt nākamo darba nedēļu.
Ierēdņu korupcija, valsts izsaimniekošana un vispārējs bezpriģels ir fona mūzika mūsu citādi mierīgajām un diezgan parastajām dzīvēm. Neviens īsti vairs nepievērš uzmanību kārtējām noklausītām sarunām vai kārtējam dēlam, kurš valsts iestādē strādā pie kārtējā tēva – tā ir tikai nedēļas doza, lai saglabātu nospiestu garastāvokli līdz nākamajai svētdienai. Diez vai kāds atceras, kādi skandāli mūs šokēja pagājušajā nedēļā, nemaz nerunājot par aizvadīto mēnesi. Un kāda starpība, ja pienāks nākamā svētdiena un būs jauni skandāli, un jauni, šokējoši ierēdņu korupcijas gadījumi, un jaunas valsts mantas izšķērdības kliedzošos apjomos.
Tomēr starp visiem šiem nenozīmīgajiem sīkumiem aizvadītās nedēļas De Facto raidījumā iespraucās kas tiešām būtisks. Un to ir vērts izcelt, lai neaizmirstos. Šī būtiskā problēma ir iztrūkumi vīru koros. Kā raidījumā stāstīja koru asociācijas vadītājs, daudzi vīru kori beidz eksistēt un vēl vairāki sašaurinās vai kļūst par jauktajiem koriem. Tikpat traki esot ar zēnu koriem, kuru skaits dilst ātrāk nekā Latvijas sociālais budžets. Situācija ir tik dramatiska, ka nākamajos Dziesmu svētkos vīru korus papildinās vīri no jauktajiem koriem. Un tas nu reiz ir brīdinājuma zvans pāri visiem zvaniem – kā noteikti daudzi atcerēsies, tieši no vīru koriem izauga mūsu Dziesmu svētki. Bet Dziesmu svētki, kopā ar valodu, tomēr ir šīs valsts sāls un aizdars.
Tas ir tiešām apbrīnojami – ar kādu gatavību vīri gatavi skriet uz visādiem referendumiem un aizstāvēt “valsts pamatus”, zīmējot ķeksīšus. Bet kad ir vajadzīga viņu balss, kad sāk ļodzīties pavisam reāli pamati, tad viņi izvēlas palikt mājās. Nevēlos aizrauties ar ezotēriku, bet tas nu ir diezgan droši – Dziesmu svētki ievibrē torsonus un sakārto enerģijas, lai mēs šeit vispār tādā valstī varētu eksistēt. Kāds gan cits izskaidrojums varētu būt tam, ka mēs, par spīti visām vēsturiskajām un loģikas likumsakarībām, joprojām te esam? Ieslēdziet kaut vai televizoru svētdienas vakarā – mums jau sen būtu vajadzējis iznīkt vai vismaz dzīvot kā āfrikāņiem tumsībā un galējā zaglībā. Latvijas eksistenci pašreizējā formā var izskaidrot tikai ar Dziesmu svētku atomenerģētisko jaudu un kordziedāšanas tradīciju. Jau Svētais Augustīns konstatēja, ka dziedot izteiktai domai iedarbība dubultojas. Bet mēs te dziedam simtos un tūkstošos – lūk, īstais valstiskuma pamats, un nevis kaut kādi panti Satversmē.
Mūsu situācijā dziedāšanu korī vajadzētu uztvert kā dienestu armijā. Un ja armijas rindas ir paplukušas, tad jāatjauno obligātais iesaukums. Galu galā, ikviens pilsonis uzņemas pildīt zināmu sabiedrības līgumu. Un Latvijā šis līgums nozīmē arī dziedāšanu korī vai dejošanu tautas deju kolektīvā. Viss ir diezgan vienkārši. Un problēmas, kā redzams, nav tik daudz no zaglīgajiem ierēdņiem vai šokējošiem valdības skandāliem. Fundamentālās problēmas izaug no tā, ka sabiedrība masveidā nepilda savu sabiedrisko līgumu. Un neliek to pildīt bērniem.
Atjaunot vīru koru rindas ir visīstākais valsts glābšanas plāns. Iespējams, uz laiku pat vajadzētu apturēt Dinamo komandas darbību – varbūt hokeja dēļ vīri izvēlas dirnēt pie televizoriem, nevis apmeklēt koru mēģinājumus? Bet varbūt jāizmanto armijas rezervistu apziņošanas sistēma, aicinot katru elpotspējīgo Latvijas vīru uz noklausīšanos. Katrā gadījumā, Latvija bez koriem un Dziesmu svētkiem nebūs ilga dzīvotāja. Tas nu ir droši kā skandāls 16.martā.
Šeit nu tas ir – pienākums pret valsti, kā arī lieliska iespēja to izpildīt. Nevis kāds asarām slacīts pomps no Likteņdārza skatuves, nevis valdības pašreklāmas kampaņa pa ļaužu zemākajām jūtām, bet tīri reāls dzimtās zemes aicinājums. Katram vīram un katram zēnam. Jums tuvākajā kultūras namā. Jūsu apkaimes korī.
Un tiekamies valsts glābšanas misijā ar segvārdu “Dziesmu svētki”.
Autors: Nils Sakss