Nerisini citu cilvēku problēmas viņu vietā! Tas strādā tieši pretēji iecerētajam: kaitē gan tam, kuram palīdzi, gan tev pašam.
Ļoti bieži, ja mums tuvs un svarīgs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, uzskatām par savu pienākumu viņam palīdzēt. Ja ne darbos, tad vismaz ar padomu. Taču atcerieties: ja cilvēks nelūdz palīdzēt, neuzmācies ar savu laba darīšanu – tas kaitē gan „glābjamajam”, gan tev pašam.
Bieži gadās, ka cenšoties cilvēkam palīdzēt, liekam lietā daudz pūļu un, mēdz gadīties, pat upurējamies. Tomēr rezultāts nav tāds, kādu cerējām iegūt. Jūtamies iztukšoti, zudusi enerģija, spēks. Bieži arī no cilvēka, kuru metamies glābt, pateicības vietā saņemam pārmetumu birumu un nievas gaidītā „paldies” vietā. Esam veltījuši daudz spēka, bet pūles nav attaisnojušās. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši to provocējam. Tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt.
Patiesībā tas strādā tieši pretēji iecerētajam: kaitē gan tam, kam palīdzam, gan mums pašiem.
Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, cilvēks paliek mums parādā. Mēs, vēlot tikai labu, ar šo savu “palīdzību” cilvēkam atņemam spēku. Mēs viņu “uzsēdinām uz sevis”. Ļoti bieži mēs viņa vietā uzņemamies atbildību, kas būtu jāuzņemas viņam pašam. Un, dažkārt neapzināti, mēs viņa uzvaras aizstājam ar savējām.
Cik bieži mēs neapzināti ielaužamies savu tuvinieku runas un darbību straumē? Kā mēs patiesībā neaizdomājoties padarām viņus nevērtīgākus, nespējīgākus, lemt nepieradušus?
Tas notiek nemanot:
- Pārāk bieži mēs atļaujamies pārtraukt otru. It īpaši kompānijās, kur sieviete pārtrauc vīrieti, publiski pielabo viņa teikto, dod padomus — visam sākums ir necieņa pret otru cilvēku.
- Runāšana — tā ir enerģija, un pārtraukt runas plūdumu nav tikai “izsist no domas”. Bieži vien tas nozīmē izsist arī pamatu zem kājām.
- Kad sieva publiski pielabo, izlabo, vai izsmej savu vīru, viņa pazemina viņa pašvērtību, pienācīgi nenovērtē un izrāda necieņu. Tā viņa traumē vīrieša sociālo nozīmību. Ja analizējam dziļāk, sieviete cīnās par varu. Parasti neapzināti, bet tik un tā šādi rīkojoties iedragā gan savu, gan sava vīrieša spēku, kā arī savstarpējās attiecības.
- Vīrietis, pārtraucot sievieti, izrāda varu pār viņu. Dažkārt tādā veidā vīrietis cenšas it kā sistematizēt sievietes it kā nestrukturēto domu un emocijas no labās smadzeņu puslodes skaidrībā un secīgumā, par ko atbild kreisā.
- Pārāk bieži pieaugušie maina bērna kustību trajektoriju. Piemēram: skrien bērns, lai paveiktu savas, it kā nenozīmīgās, maza bērna lietas. Viņam ir droši, tas notiek īstajā laikā, viņam ir savi – bērna uzdevumi. Bet pieaugušais atļaujas viņu saķert, iespraukties bērna kustības trajektorijā, pārnest no vienas vietas uz citu, negaidot, kad bērns pabeigs kaut ko, ko iesācis, un pārslēdz viņu uz to, kas pašam pieaugušajam tobrīd šķiet svarīgāks.Kad bērns aizņemts rotaļājoties un ir emocionāli pārņemts ar to, viņš, atšķirībā no pieaugušajiem, ir savā nodarbē par visiem 100%. Ar visu savu būtību. Var iedomāties, kā viņš nirst savas labās smadzeņu puslodes dziļumos. Tāpēc viņš nedzird savus vecākus, kuri viņu sauc no loģiskā “krasta” – no kreisās smadzeņu puslodes. Ir jāpaiet laikam, kamēr informācija sasniedz adresātu. Kad bērnu steigā izceļ no viņa domu dzīlēm, šī pārstartēšanās saistīta ar milzīgu slodzi, histēriju, nogurumu un nevēlēšanos kontaktēties.Psihologi, kas pēta ķermeni, ļoti bieži strādā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, bloks rodas vairākos līmeņos. Tas ir cēlonis dažādiem simptomiem.
- Ja pieaugušie bieži pārtrauc un maina bērna kustības trajektoriju, tie atņem viņam spēku. Mēs liekam viņam saprast, ka esam dievi un bērna spēkos nav kaut ko mainīt. Un bērns kļūst daudz sasaistītāks vai agresīvāks, stūrgalvīgāks un impulsīvāks. Un nav jābrīnās par to, ka ar gadiem viņam paliek arvien mazāk pašiniciatīvas. Un tas viss ir mūsu neapzinātās necieņas pret bērna iekšējiem procesiem un dinamiku rezultāts, radot sajūtu “es tāpat neko nevaru ietekmēt”.
- Ja pieaugušu cilvēku rausta no viena uzdevuma uz citu, ja iejaucas viņa darbībās vai domu ritumā, notiek gluži tas pats. Ja padomājam – vai ar pienācīgu cieņu izturamies pret mūsu tuvo cilvēku darbībām, vai ļaujam viņiem pabeigt iesākto, vai vienojamies par to, kā korektāk paveikt uzdevumus, attiecībās rodas vairāk uzticēšanās un cieņas.
- Ja mēs iejaucamies ar savām vīzijām, vērtējumiem, redzējumiem un padomiem, uzbāžamies ar nelūgtu palīdzēšanu, kad cilvēka vietā darām to, ko viņš ir spējīgs izdarīt pats, kad vecāki, atnākot ciemos pie jau pieauguša bērna, ne lūgti, ne aicināti sāk viņam palīdzēt – tā nav palīdzība.Tādā veidā cilvēkam tiek atņemts spēks, atņemta iespēja gūt pieredzi. Tas ir vēstījums cilvēkam jebkurā vecumā – tu esi vājš, tu esi mazs un bez manis galā netiksi. Tā nav mīlestība – tā ir uzpirkšana un vēlme pierādīt, ka tu esi labāks, nozīmīgāks. Tie ir centieni palikt savam bērnam Dieva vietā.
- „… Tas, kuram ir problēma, var to atrisināt. Turklāt – tikai viņš pats. Ja otrs to grib paveikt viņa vietā, tad pirmais paliek vājš. Ja es saskatu problēmu otrā un noteikti vēlos viņam par to pateikt, taču savaldos un nepasaku, tas maksā man manus spēkus. Spēks, kuru es tērēju, lai noturētos un nepateiktu, kļūst par viņa spēku. Iespējams, pēkšņi viņam prātā iešaujas tas, ko vēlējos viņam pateikt es. Tāpēc, ka šī doma atnāca pie viņa pati, viņš to spēj pieņemt. Ja es neizturu un paužu viņam savu viedokli, es izjūtu atvieglojumu no tā, ka esmu to pateicis. Taču es esmu atņēmis viņam spēku. Pat tad, ja tas, ko cilvēks vēlējās otram pateikt, ir pareizi, otrs nevar to pieņemt, jo tas nāk no malas. Tā kā tāda savaldīšanās patiesībā ir cieņas un mīlestības pamats”. /Hellengers/Kad mēs sakām kaut ko līdzīgu frāzei “viss būs labi”, kad otra cilvēka vietā pieņemam lēmumus un dodam padomus – mēs runājam kā no Dieva pozīcijas. Mēs atņemam sev tuviem cilvēkiem iespēju pašiem sajusties spēcīgiem, izjust savas vajadzības.
Starp citu, psihologam vispār nav tiesību dot padomu – neiet uz darbu, šķirties, precēties. Ja viņš tādus dod, tad ir laiks pašam doties uz personīgo terapiju nimba tīrīšanai.
Ja mēs sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kuru neviens mūs nav pilnvarojis uzņemties. Tādā veidā ar savām darbībām mēs atņemam cilvēkam viņa trajektoriju. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad steidzami ir nepieciešama ātra reakcija un palīdzība.
Kad tuvs cilvēks sāk stāstīt, cik viņam ir grūti, par savām problēmām un uzdevumiem, labāk pateikt: “Es redzu, ka tev ir ļoti daudz paveicama. Taču tas viss ir sīkums, jo tu esi stiprs. Tavi uzdevumi ir tādi (parādām ar žestiem), bet tu esi tāāāāds. Un es ticu tavām spējām un varēšanai. Ja vajag, es būšu līdzās, tomēr es zinu, ka tev tas ir pa spēkam.”
Kad pārstājam tēlot labos attiecībā pret sevi un citiem, daudzi no mums novēršas, bet godīgums, labestība un mīlestība mūsu dzīvē kļūst arvien vairāk.
Autors: Bērnu un ģimenes psiholoģe Svetlana Roiza
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!