Vēl viens nedarbs nu ir beigts, bet jau nākamais tiek steigts. Tas no Maksa un Morica, kur Morics varētu būt latvietis, bet Maksis – attiecīgi krievs, un nākamā ņemšanās abiem ir pareizticīgo Ziemassvētki.
Tūlīt jau sāksies visāda veida diskutēšana. Izrāviena vagu paņēmis ekonomists Ģirts Rungainis (par to neliels komentārs noslēgumā), bet šeit – trīs lietas. Tādas, kas visās tajās runāšanās diez vai iesprauksies, tomēr diezgan svarīgas, lai cilvēks varētu normāli domāt – būt vai nebūt pareizticīgo Ziemassvētkiem valsts brīvdienai.
1. Nav tādu pareizticīgo Ziemassvētku – ir Ziemassvētki, kurus atzīmē noteiktā datumā. Bet joks tāds, ka tie datumi atšķiras arī pašiem pareizticīgajiem. Piemēram. Ja jūs piederat pie Aleksandrijas, Konstantinopoles vai, teiksim, Grieķu pareizticīgo baznīcas, tad dzīvojat saskaņā ar Revidēto Juliāna kalendāru. Un tas nozīmē, ka mēs svinam Ziemassvētkus vienā dienā (diemžēl, tikai līdz 2800. gadam, pēc tam atkal šķirsimies). Tātad droši var teikt – Latvijā vieni pareizticīgo Ziemassvētki jau ir sarkanā krāsā.
Cita lieta, ja esi iekrustīts zem Serbijas, Maķedonijas vai Krievijas patriarhāta – kā tas gadījies lielai daļai vietējo pareizticīgo. Tiem tad tiešām Ziemassvētki atnāk divas nedēļas vēlāk :-( Bet…
2. Ziemassvētki nav kristiešiem svarīgākie svētki – Pretēji tam, kā šķiet nekristiešiem un droši vien lielai daļai kristiešu – Ziemassvētki nav, teiksim tā, baznīcas topa pārtijs. Tos vispār sāka svinēt tikai pēc 300. gada, un arī droši vien tikai tādēļ, lai kristiešiem būtu ko darīt, kamēr romieši tajā dienā ālējas Neuzvaramās saules svinībās. Svarīgākā svinamdiena, protams, ir Lieldienas. Tieši to dēļ arī visa tā ņemšanās ap kalendāriem – lai precīzāk noteiktu Lieldienu datumu, ne jau Ziemassvētkus.
Ja nu sāk izrādīt pareizticīgajiem visādus reveransus, tad jāsāk tieši ar tām. Citādāk drusku jocīgi sanāk: mēs ļausim tev svinēt vārdadienu, bet dzimšanas dienu gan aizmirsti. Un ja runā par svinēšanu…
3. Baznīca svin svētkus neatkarīgi no valsts kalendāra krāsas – Neesmu gan personīgi piedalījies nevienās pareizticīgo Ziemassvētku svinībās, bet kaut kas liek domāt – tās nav gluži orģijas ar uguns rīšanu, rituālu apreibināšanos un vārtīšanos kailiem pa oglēm visas nakts garumā. Respektīvi, kaut kas līdzīgs mūsu Jāņiem, pēc kā vajadzīgas pāris brīvas dienas, lai nāktu pie samaņas – reaminācijā, atkačkā vai vismaz kaimiņa šķūnītī. Pareizticīgais kristietis nosvinēs savus svētkus tā, ka jūs pat nepamanīsiet. Un ja izjutīs tādu vēlmi, izmantos likumīgās tiesības palūgt darba devējam brīvdienu. Tā īsti nekad nav bijusi problēma.
Problēma ir stipri lielākajai daļai – tiem, kas pareizticīgo praksi nepiekopj, bet pasvinēs jebkurus svētkus. Līdz ar to šī brīvdiena būs tiem, kam parasti – bet ar pareizticību tai būs tik vien sakars kā: “Pareizticīgās atlaides!” un “Super pareizticīgais piedāvājums!”.
Beigās daži vārdi par minēto eksperta Ģirta Rungaiņa komentāru.
“Šādi svētki Latviju pārvietotu Bizantijas kultūras ietekmē, kas nav spējīga uz plaukstošu attīstību,” saka Rungainis.
Un vēl: “Latvijā vēsturiski dominēja luterānisms, pirms tam – dievturība.”
Nav gluži tā, ka 1925. gadā dibinātā Dievturu kustība valdīja pār šo zemi pirms luterāņiem. Un ja respektējamais ekonomists aizdotos klātienē uz kādu pareizticīgo dievkalpojumu, tad diez vai piedēvētu Bizantijas kultūrai “nespēju uzplaukt”. Un, ja godīgi, tad nesaprotu arī ekonomista sniegto – datos un aprēķinos nešaubīgi balstīto – gala slēdzienu. Tas skan šādi: pareizticīgo Ziemassvētki ir vērtējami kā atpakaļrāpošanas pazīme.
Baidos teikt, kā pazīme ir šāds ekonomista slēdziens. Vien – lai tālāk diskusija tad rāpo drusku vairāk uz priekšu.
Autors: Nils Sakss