Gadījās pabūt Baltkrievijā un gribējās uzrakstīt kaut ko labu. Man vienmēr bija šķitis, ka baltkrieviem publiskajā telpā drusku tiek nodarīts pāri. Ja par viņiem ko raksta, tad tikai par Lukašenko. Un tikai par apspiestajām tiesībām, autoritārismu, brīvības trūkumu un tādām lietām. Bet ne jau demokrātijas līmenis vai vēlēšanu caurspīdīgums veido cilvēka dzīvi (es domāju, pirms biju ieradies Baltkrievijā), gan jau uz vietas esot tās lietas citādāk rādās, un varbūt kāda druska stingrās rokas ir tikai tāda slāviska iezīme, kas ikdienas lietas pārāk netraucē, bet piešķir, ja ļausiet, zināmu nacionālo kolorītu. Kaut ko mazliet eksotisku visādi citādi monotonajā un paredzami liberalizētajā Austrumeiropas telpā pa kreisi no Minskas (un būsim godīgi – kurš patiess latvietis tad dziļi sirdī nenes kādu slēptas mīlestības kripatu pret tautisku vadonismu).
Bet tas, ko bija iepriekš gadījies dzirdēt un redzēt par Baltkrieviju: nu, mazums kādu bildi var uztaisīt pa televizoru. Iedodiet man kameru un aizvediet uz Latvijas mazpilsētām parunāties ar vietējiem ļaudīm, ko viņi domā par mūsu iekārtu un pārvaldes sistēmu – skatītājam no malas šķitīs, ka Latvijā valda asiņainu burlaku terors, un cilvēki šeit jūtas nelaimīgāki kā Zulu cilts melnādaiņi Vidusāfrikas tirānijā. Vienvārdsakot, lai varētu jēdzīgi spriest, tās lietas ir jāredz paša acīm – aizspriedumu neaizmiglotām un pēc iespējas atvērtām.
Imanta un Zolitūde, reizinātas ar simts un tad vēl ar pieci – milzīgi, milzīgi blokmāju masīvi, tas ir pirmais, ko atvērtās acis redz Minskā. Vēsturnieks teiktu: saprotami, jo gandrīz 90% šīs pilsētas tika iznīcināta, Staļins to uzcēla pilnībā no jauna, tai bija jābūt komunisma citadelei, spožākajai zvaigznei, kurā it viss simbolizē padomju varas spēku, varu un lielumu. Bet cilvēks no malas teiks – depresīvi. Un šī depresīvā izjūta, ko uzdzen monolītie dzelzsbetona bloki un gigantiskais, pārspīlētais lielums – ar sešjoslu ielām pilsētas centrā un autobusa pieturām mūsu 6. tramvaja maršuta garumā – tas nospiedošo atmosfēru tikai vairo, liekot cilvēkam justies mazam un sīkam, tādam, kurš šajā lielumā mierīgi var pazust un neviens to pat nepamanītu. Kā vēlāk izrādījās, šai detaļai ir visai praktiska nozīme Baltkrievijas sabiedrības audumā.
Viņa pelna 100 dolārus mēnesī. Agrāk, treknajos gados bija labi – saņēma pat 300 dolārus, bet pēdējā laikā lietas paliek bēdīgākas. Vienīgi par dzīvokli nav daudz jāmaksā – 25 dolāri, ieskaitot komunālos. Slavenā Lukašenko sociālā programma. Viņa ir administratore viesnīcā, kas gan drīzāk ir iestāde, kur pēc rūpīgas iztaujāšanas, dokumentu pārbaudes un aizdomīgas tincināšanas, visai negribīgi tiek atļauts pavadīt nakti rūmīgā istabiņā. Dārgi gan nav, lai arī lokācija gluži vai uz centrālās avēnijas. “Desmitos mēs slēdzam ciet,” administratore saka. Bet ja nu gribas iziet līdz veikalam vai uzpīpēt, vai sanāk kādā naktslokālā aizkavēties un vēlāk atgriezties? “Vēlāk ir jāguļ,” viņa stingri atbild. Un Baltkrievijā tas neskan neko dīvaini. Ja cilvēka dzīve tiek nemitīgi reglamentēta no augšas, tas neizbēgami kļūst par normu arī apakšās.
Viesnīcas ēka ir nesen uzcelta blokmāja – viens no daudzajiem jaunajiem projektiem, kas rāda Baltkrievijas attīstību. Ekonomisko un sabiedrisko. “Tautas progress (podvig) dzīvo gadsimtiem!” kā rakstīts lieliem burtiem pie valdības ēkas pilsētas centrā. Viesnīcas iekšpusē gan podvigs neko ilgi nav nodzīvojis – vadi karājas, durvis arī un šķiet, ka bērni Rīgas jūrmalā savas smilšu pilis būvē ar lielāku rūpību. Bet numuriņā ir pods un duša, kas to padara visai luksusīgu pēc vietējiem standartiem. Ir arī televizors – no gadiem septiņdesmitajiem, un ja pareizi ieregulē drāti, var noķert vietējo ziņu izlaidumu, kurš sākas ar Lukašenko monologu divdesmit minūšu garumā. Viņš runā par to, ka Baltkrievijai pašai jāspēj saražot viss eksistencei nepieciešamais. Tam ir dots īpašs termins – eksportaizstāšana. “Tas nav tādēļ, ka man vienkārši tā gribētos. Mēs esam vienojušies, ka tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums. Un tādēļ es katram no jums stingri pieprasīšu atskaiti par šajā jomā paveikto,” viņš saka. Vēl tur rāda kādas jaunas blokmājas atklāšanu – tas esot vērienīgs projekts, tur būšot moderni dzīvokļi, veikali, atpūtas laukums bērniem. Būs arī mūsdienīga viesnīca, stāsta entuziastisks diktors, kamēr fonā tiek grieztas lentas un orķestris militāros tērpos spēlē marša melodiju. Un noslēgumā vēl nedaudz no Lukašenko.
“Tagad viņš vairs sabiedrībā nemaz nenāk. Baidās, ka mēs viņu sarausim gabalos,” šņāc taksists, rokām sažņaudzis stūri. “Mēs esam iemīti zemē, šeit ir pilnīga bezcerība. Nav naudas, nav nākotnes, nav vispār nekā.”
Bet jūsu taču ir tik daudz, un viņš ir viens. Ja tauta tiešām gribētu pārmaiņas, vai tad masas nesaceltos, neuztaisītu kaut kādu revolūciju – pēc iespējas nevainīgāk mēģinu apjautāties. Uz to taksists ne pavisam neapvainojas. Viņa acīs drīzāk ir skaudra melanholija, un tāda kā smeldze. “Mēs šeit visi esam iebaidīti. Drošības dienests visus noklausās, starp mums ir ziņotāji. Mums mēģina nogriezt visus sakarus. Un diezgan bieži cilvēki šeit vienkārši pazūd – iet pa ielu, ievelk viņu mašīnā, un cilvēka vairs nav. Katrs baidās, ka ar viņu notiks tas pats.” Plašās Minskas ielas pēkšņi iegūst visai draudīgu jēgu. Tik lielās šosejās nav iespējams sarīkot demonstrācijas, tur nevar ierīkot barikādes. Nav iespējams aizmukt, laižoties pa sīkām šķērsieliņām kā Parīzē, Londonā vai, teiksim, Rīgā. Šejienes arhitektūrai ir ne tikai psiholoģisks, bet arī pilnīgi racionāls mērķis – tā padara sacelšanos neiespējamu. Garīgi un fiziski.
Apziņa, ka tevi pastāvīgi novēro un kontrolē – tā neatstājas. Katrā vietā nākas reģistrēties. Pēdējā laikā daudzviet atslēgts internets. Pat modīgākajās un dārgākajās centra kafejnīcās nav Wi-Fi. “Vispār jau bija, bet tagad mums tehnoloģiskas problēmas,” atvainojoties saka baltkrievu oficiante – jauna meitene, spīdīgi blondiem matiem, slāviski izteiksmīgiem sejas pantiem un spožu smaidu, kurš parādās izdzirdot manu baltieša akcentu. “Bet jūs varat tikt pie interneta centrālajā pastā”. Meitene strādā divās maiņās, pelna pusotru miljonu rubļu jeb aptuveni 200 dolārus mēnesī, un ir baltkrievu jaunās paaudzes pārstāve. Apsviedīga un visādi mūsdienīga. Vēlāk satikšu vēl dažus tādus jaunos baltkrievus. Es gribu uzzināt, ar ko viņi nodarbojas, kādu mūziku klausās, kādas drēbes viņiem modē. Bet viņi visi ar mani grib runāt tikai par politiku. Vai pareizāk – par savu režīmu. It kā būtu nocietušies, it kā savā starpā to neuzdrīkstētos darīt, un ir laimīgi, ja izdodas satikt kādu no ārpuses, kurš nav potenciāls ziņotājs vai vēl kas sliktāks.
Bet līdz tam, sekojot oficiantes padomam, meklēju centrālo pasta biroju. Tā ir milzīga ēka uz galvenās ielas, dekorēta romiešu kolonnām un padomju zvaigznēm, un tur visus interneta tīkotājus sagaida kāds pārsteigums.
Autors: Nils Sakss