Lai gan „japāņu brīnums” kā ziepju burbulis pārsprāga pirms 23 gadiem, Japāna joprojām nav atbrīvojusies no lamatām, kurās, pateicoties tam, iekļuva. Mēģinājums, kas tiek veikts pašlaik, ir pārdrošākais, kāds jebkad ir bijis. Ir sākusies finanšu revolūcija — kaut kas tāds, kas nav pieredzēts nevienā rietumu valstī.
Premjers Šindzi Abe ir sarīkojis Centrālās bankas kadru tīrīšanu un pasludinājis divu gadu lielo programmu, kas ir vērsta uz nacionālās valūtas pavājināšanu un inflācijas ieskrējienu. Tā vārdā Japānas naudas bāze līdz 2015. gada pavasarim tiks dubultota.
Rezultātā Japānas preces pasaules tirgos kļūs lētākas, tātad konkurētspējīgākas. Pārliecinājušies, ka jenas zaudē vērtību, japāņi pārstās tās bez jēgas krāt un sāks investēt perspektīvos projektos. Un — par to gan nerunā, tomēr patur prātā — pasaulē lielākais valsts parāds, kas, pēc dažādu avotu datiem, ir sasniedzis vai nu 220 %, vai 250 % no IKP, palēnām kļūs mazvērtīgs. Rezultātā Japānas ekonomika izkļūs no bagāto valstu vēsturē ilgākās stagnācijas un atgriezīsies pie slavas pilno gadu izaugsmes. Tā cer Abe.
Stingri vērtējot, ne jau viņš pirmais kaut ko tādu ir izgudrojis. Ļoti līdzīgu amerikāņu saimniecības regulāru piepumpēšanu ar naudu jau piekto gadu piekopj prezidents Obama un FRS šefs Bernanke. Tomēr šo pasākumu mērogs attiecībā pret ekonomikas lielumu tomēr ir stipri mazāks. Un atdeve, kas izteikta pieauguma procentos, ir daudz pieticīgāka, nekā tika gaidīts. Tomēr galvenais ir tas, ka politisko pretinieku protesti, kā arī pati ekonomiskās dzīves loģika tagad liek šā kursa iniciatoriem pamazām sākt bremzēt. Tāpēc uzskatīt amerikāņu pieredzi par atdarināšanas cienīgu piemēru var tikai ar lielu piespiešanos.
Japānas finanšu eksperiments ir daudz radikālāks nekā Amerikā vērojamais. Tas sanikno gandrīz visu pārējo pasauli. It īpaši tāpēc, ka svaigi nodrukātās Japānas naudas upes ieplūdīs pasaules tirgos uz uzpūtīs izejvielu cenas. Būtībā tas jau notiek. Tikai pagaidām pasaule japāņus lamā pusbalsī. Pārāk sen un bezcerīgi viņi grimst stagnācijā. Viņu situācijā pārgalvīgie žesti ir gandrīz iederīgi. Turklāt reti kurš tic viņu panākumiem.
Tomēr šajā sakarā der atcerēties Japānas pagātni. Tā šo to izskaidros.
Lai gan Japānas stagnācija sākās 1990. gadā, to pēc inerces joprojām uztver kā valsti, kas kādreiz satricināja pasauli ar savu ekonomisko brīnumu. Tik tiešām, Japāna ir triju ekonomisko brīnumu valsts.
Pirmais brīnums sākās deviņpadsmitā gadsimta 60. gados, pēc Meidzi revolūcijas un turpinājās vairāk nekā 40 gadu, kuru laikā, Japāna no eksotiskas valsts, ko neviens neuztvēra nopietni, pēc tā laika rietumu pasaules mērogiem, pārvērtās par vidēji attīstītu lielvalsti.
Patiesībā XIX gadsimta vidū Japāna nemaz nebija tik eksotiska. Atšķirībā no citām valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas, tur plauka uzņēmējdarbība, kas diezgan labi sadzīvoja ar feodālo iekārtu. Vajadzēja tikai „atvērt” pārējai pasaulei slēgto valsti, pavērt tai rietumu tehnoloģijas un ielaist tās preces pasaules tirgos. Kad tas notika, efekts bija sprādzienam līdzīgs, bet brīnuma mērogi – ne mazāki par tiem, kurus atceramies mēs.
Brīnums numur 2 notika 20. gadsimta 30-tajos gados un 40-to gadu sākumā, un ir samērā maz zināms tā laika Japānas režīma sliktās reputācijas dēļ. Toreiz Japāna atkal bija aizvērusi durvis pasaules saimniecībai, bet tās vietā radīja savā iekšienē, kā arī iekarotajās Korejā, Taivānā un Mandžūrijā, milzīgu militarizētu tirgu. Tajos gados, kad Lielās depresijas dēļ rietumu ekonomikas kritās, japāņu saimnieciskais potenciāls dubultojās. Tomēr sagrāve karā un izputēšana pavilka zem šā brīnuma treknu svītru.
Tas, ko oficiāli dēvē par japāņu ekonomisko brīnumu, sākās aptuveni 50. gadu vidū un turpinājās 35 gadus.
Ceļā no viena ekonomiskā brīnuma līdz otram Japāna mainījās — bet vēl vairāk mainījās apkārtējā pasaule, un tā sagadījās, ka planētas vējš ik reizi pūta japāņu burās. Japānas ekonomikas atklāšana XIX gadsimtā notika brīdī, kad pasaules tirgus bija salīdzinoši mierīgs, stabils un augošs. Japāņu tirgus slēgšana pagājušā gadsimta 30. gados notika tad, kad planētas politiskais klimats bija labvēlīgs iekarojumiem un slēgtu ietekmes jomu veidošanai. Bet 50. gados eksporta atdzimšana sākās, kad pasaules tirgi atvērās tirdzniecībai tik plaši kā nekad iepriekš.
50. – 80. gadu brīnuma laikos Japānas labā strādāja ne tikai tās iedzīvotāju darba mīlestība un talanti, bet arī daudzās feodālās senatnes paliekas, kas tur bija saglabājušies neskartas.
Darba tirgus atpalicība, ar tā plaši zināmajiem mūža algotņiem, attaisnojās ar darbinieku aizkustinošu uzticību savām firmām. Zema ražīguma stāvoklī iekonservētās nozares, kas strādāja vietējam tirgum, cieši savstarpēji savijās un kalpoja par drošu aizmuguri varenajām modernajām eksporta korporācijām, kas starptautisko konkurentu cīņā guva uzvaru pēc uzvaras.
Tajos gados viss, kas šķietami varēja traucēt izaugsmi, tikai veicināja to. Strauja augšupeja, kas turpinājās divu paaudžu mūža garumā, radīja ilūziju un neticamu cerību gaisotni. Japāņi nemanīja savas vājās puses, vai arī uztvēra tās kā priekšrocību. Viņi nopietni ticēja, ka Japāna, kuras ekonomika arī tajā laikā bija divas reizes zemāka nekā ASV ekonomika, noteikti apdzīs tās un kļūs par pasaules ekonomisko hegemonu. Visu gigantisko korporāciju plāni bija vērsti uz strauju izaugsmi un mudināja ņemt milzu kredītus uz nākotnes izaugsmes rēķina.
80. gadu beigās visas ekonomikas pārkaršanas pazīmes bija acīm redzamas: korporācijas bija vienos parādos, nekustamo īpašumu tirgū bija neiedomājami liels „burbulis” , ierindas pilsoņu parādi par kredītiem bija pārsnieguši veselā saprāta robežas.
90. gadu sākuma krahs bija tipisks pārkarsētas ekonomikas sabrukums. Ja nu vienīgi ar to atšķirību, ka tas izrādījās īpaši smags iepriekš loloto pārlieku lielo cerību dēļ.
Toties pavisam netipiski (un veltīgi) izrādījās daudzie mēģinājumi pārvarēt stagnāciju un atgriezties pie stabilas izaugsmes. Japānas valdība sāka milzu mērogos stimulēt ekonomiku, neko tajā nemainot, bet aizņemoties milzu summas un iedzenot savu valsti parādu strupceļā.
Firmas saglabāja mūža nodarbinātības tradīciju pat tad, kad bija acīm redzams, ka jāsamazina štati. Savukārt valdība ar bezjēdzīgiem pasūtījumiem noslogoja būvniecības kompleksu (lai uzturētu nodarbinātību un pieprasījumu), izsniedza neatmaksājamus kredītus uzņēmumiem, kas strādāja ar zaudējumiem (feodālā ētika liek palīdzēt jebkuriem lojāliem partneriem, lai cik slikti tie būtu).
Fanātiski kārtīgs japāņu fermeris lēni gāja gar nogāzē taisnās rindās sastādītiem kokiem, meklējot un noraujot nepareizas formas augļus. Japānu bumbieri ir iecienīti garšas, nevis ideāla apaļuma dēļ. Tā ir pieņemts kopš senseniem laikiem. Šīs aizkustinošās un simpātiskās nodarbes subsidēšanai tiek tērēta sabiedrības nauda, tātad tā bremzē ekonomisko izaugsmi. Apaļie bumbieri simbolizē dvēseles harmoniju, un sabiedrība taču var izvēlēties to audzēšanu, nevis saimniecisko izaugsmi. Deviņdesmitajos un nulles gados japāņu valdība subsidēja arī daudzus citus paradumus, kas nebūt nebija tik pievilcīgi, toties izmaksāja krietni dārgāk nekā minētais.
Japānas ekonomika neticami lēni atbrīvojās no nerentabliem uzņēmumiem. Saglabājās stingais darba tirgus. Arvien skaidrāk kļuva manāma iedzīvotāju novecošanās (dzimstība Japānā ir viena no zemākajām pasaulē, un šodienas vidējais iedzīvotāju vecums ir 46 gadi), turklāt ievest darbaspēku no ārzemēm, pat mērenā skaitā un rūpīgi atlasītu, nav pieņemts. Īsāk sakot, lamatas bija izliktas uz katra soļa, bet valdība 20 gadu laikā gandrīz neko nebija izdarījusi, lai tiktu no tām vaļā — ētika neļāva. Tā pati ētika, kas agrāk stūma Japānu uz priekšu, tagad velk valsti stagnācijā.
Lai gan Japānas IKP (rēķinot pēc pirktspējas paritātes) pa šim gadiem ir noslīdējis no otrās vietas pasaulē (pēc Amerikas) uz ceturto, palaižot garām vispirms Ķīnu, bet pavisam nesen arī Indiju, tā joprojām ir varena lielvalsts. Tās ekonomika, rēķinot pēc pirktspējas paritātes, divas reizes, bet, rēķinot pēc maiņas kursa, trīs reizes pārsniedz Krievijas ekonomiku. Valstī joprojām ir ļoti augsta dzīves kvalitāte un gandrīz vai lielākā dzīvildze pasaulē (84 gadi). Valsts tirdzniecības apjoms, lai gan pēdējos gados tajā vērojams deficīts, joprojām ir milzīgs. Bet, tā kā ne valdība, ne sabiedrība nav īpaši tiekusies kaut ko mainīt, tad valsts desmitiem gadu ir kūņojusies muklājā, kurā to iegrūda brīnuma bēdīgais gals
Kaklā kā akmens karājās atmiņas par brīnumu. Atgriezties tajā nebija iespējams, bet organizēt dzīvi kaut kā citādāk vairākums japāņu nebija gatavi. Turklāt mainīt savus paradumus nav viņu pienākums. Arī stagnācija var būt sabiedrības izvēle. Protams, ja vien iepriekšējās dzīves turpinājums vispār ir iespējams. Bet tas nav acīmredzams. Resursi tā atbalstam nebūt nav neizsmeļami.
Taču pašlaik valsts ekonomiskās stagnācijas stiprība tiek pārbaudīta ar Japānas valdības jauno, trakulīgo finanšu politiku. Te gan uzreiz jāpiebilst: jebkuras varas manipulācijas ar finansēm, pat vērienīgākās, ir un paliks tikai manipulācijas, ja netiks iekustināta sabiedrība.
Nav izslēgts, ka dzīves līmeņa pazemināšanās un citi materiāli zaudējumi, ko izraisīs solītā inflācija, izraisīs tautas dusmas, kas piespiedīs varu strauji mainīt kursu. Iespējams pat, ka šīs pārmaiņas būs uz labu – piespiedīs, piemēram nevis nodarboties ar emisijas rotaļām, bet ar ekonomisko attiecību atveseļošanu. Bet varbūt viss būs otrādi — ierindas cilvēku un firmu ekonomiskā uzvedība sāks manīties pati, ja sabiedrību pārņems doma, ka „vairs tā dzīvot nedrīkst”.
Pārmaiņas tikai sākas, un to trajektorija pagaidām nav paredzama. Tomēr izskatās, ka ieilgušais „postbrīnuma” nebalto dienu laikmets Japānā tuvojas beigām.