Stāstā par rīdzinieku kartēm un atlaidēm rīdziniekiem viņu dotētajā sabiedriskajā transportā, manuprāt, ir palicis neapskatīts kāds svarīgs aspekts.
Proti, viens no teritoriālās reformas nepabeigtajiem darbiem un neloģiskajiem iznākumiem ir tādu pašvaldību kā Garkalnes novads, Stopiņu novads un Mārupe pastāvēšana.
Kas tās par pašvaldībām? Kur ir loģika, ka braucot pa Tēriņu ielu, pēkšņi sākas cita pašvaldība?
Ja ģeogrāfiskais izvietojums ir kritērijs, tad Mārupe ir tikpat tālu no Rīgas centra kā Imanta vai Ķengarags, daudz tuvāk kā Bolderāja. Un kāds labums Mārupē dzīvojošajiem ir no tā, ka viņi uztur savu pašvaldību? Garkalnes novada dome vispār atrodas Rīgā! Brīvības gatvē 455.
Es negribu teikt neko sliktu par šo pašvaldību darbiniekiem. Pašvaldības ir sakoptas un novadu domes strādā labi, taču nav nekādu šaubu, ka arī Rīgas sastāvā šīs teritorijas attīstītos tikpat labi, gluži tāpat kā citi Rīgas rajoni, ja ne vēl labāk.
Atlaides rīdziniekiem sabiedriskajā transportā, un es paredzu, ka nākotnē arī vēl citas rīdzinieka kartei piesaistītās atlaides šo jautājumu saasina. Vienīgie reālie cietēji no rīdzinieka kartes ieviešanas ir šo pierīgas pseidopašvaldību iedzīvotāji. Viņi cieš no muļķīga sadrumstalota, nepamatota teritoriālā plānojuma. Administratīvajām robežām, kuras ir novilktas nepareizi.
Latvijas politikas kuluāros pēdējo divdesmit gadu laikā ir cirkulējušas idejas pat par Jūrmalas pievienošanu Rīgai. To gan vairāk raisīja Jūrmalas politikas hroniski plānprātīgais raksturs un viedoklis, ka apvienošanās ar Rīgu varētu būt veids, kā tikt galā ar Jūrmalas vietējās politikas bezjēdzīgi šekspīriskajām kaislībām.
Es pieļauju, ka tas varbūt arī nebūtu pareizi, taču tas, ka Rīgas robežās būtu jāietver pierīgas privātmāju guļamrajoni, būtu tikai loģiski un izdevīgi visiem, izņemot tiem dažiem politiķiem un pašvaldību ierēdņiem, kas dzīvo uz šo pašvaldību nodokļu maksātāju rēķina.