Es esmu latvietis. Man patīk būt latvietim, es lepojos, ka esmu latvietis un uzskatu, ka vismaz viens no Latvijas valsts mērķiem ir latviešu kultūras saglabāšana, kopšana un attīstīšana. Man tas liekas dabiski un loģiski, neatkarīgi no tā, vai tas ir rakstīts kaut kādā neveiklā un samocītā preambulā vai nē.
Es jūtu dīvainas skudriņas skrienam pār kauliem, skatoties filmas par Tautas fronti un Baltijas ceļu, atceros pats savu dalību daudzos no Atmodas pasākumiem un apzinos, cik privileģēts es esmu, ka man ir bijusi iespēja klātienē vērot un piedalīties notikumos ar tādu unikālu tautas vienotības radītu enerģētiku, kurai nav nekādu analogu un kuru grūti aprakstīt tiem, kas to nav piedzīvojuši. Es mīlu Latviju. Es negribu dzīvot nekur citur, lai arī skaudri apzinos, cik vāja, slikti pārvaldīta un tāla no tiesiskuma ir mana valsts.
Kā pilsonim ar šādiem uzskatiem man vajadzētu būt primārajai nacionālistu mērķauditorijai. Politiskām partijām, kuras iestājas par latviešiem, latviešu valodu, kultūru un vērtībām, vajadzētu uzrunāt mani. Mums vajadzētu sakrist viedokļiem, taču tā nav.
Iemesls tam ir vienkāršs. Es uzskatu, ka mūsdienīgs un inteliģents nacionālisms var būt tikai un vienīgi pozitīvs. Tāds, kas velta savu enerģiju nācijas spēka un slavas vairošanai. Tāds, kas koncentrējas uz nācijas spēka vairošanu, nācijas stiprināšanu, tādas politikas veidošanu, kas kopj un attīsta nacionālo kultūru, ekonomiku, zinātni, sportu, atbalsta mūsu talantus, izceļ to, cik bagātīgas ir mūsu saknes un cik daudz mēs spējam sasniegt.
Nacionālismam kā politiskai ideoloģijai vai nacionālistiem kā politiskai partijai būtu jābūt tam līderības un vadības spēkam, kas ved tautu uz aizvien jauniem un lielākiem sasniegumiem – zinātnē, mākslā, sportā, ekonomikā, tajās jomās, kurās nācijas sevi pierāda. Jā, arī valsts stiprumā, pašapziņā, sakārtotībā un ietekmē.
Vai Latvijas politikā ir šāds nacionālisms? Jautājums muļķīgs. Nav nekā pat līdzīga tam.
Latvijas valdību veidojošie nacionālisti noņem naudu bērnudārziem latviešu bērniem, atņem naudu Latvijas teātriem un kultūras iestādēm, īsteno fiskālo politiku, kas atņem Latvijai jebkādas cerības uz izaugsmi, taču tas viņus neuztrauc, šajos jautājumos nekādu “mugurkaulu” viņi nedemonstrē, jo būt par kaut ko nav viņu politika, viņi nav par latviešiem, par latviešu ģimenēm, pat Leļļu teātri, viņi nav gatavi atbalstīt, viņi ir pret bēgļiem, jo tie, lūk, apdraudot latviešu tautas pastāvēšanu. Jā, nevis demogrāfiskā situācija, nevis latviešu pašu došanās ekonomisko bēgļu gaitās, bet gan daži simti vai tūkstoši bēgļu. Kontekstam daži skaitļi. Kamēr nacionāļi vada valsti esot valdībā, Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 24 cilvēkiem, kuri dodas prom no Latvijas kā ekonomiskie bēgļi. Un vēl astoņpadsmit cilvēkus katru dienu Latvija zaudē negatīva tautas pieauguma dēļ. Tas ir,
Latvija zaudē 6750 cilvēkus gadā demogrāfijas dēļ un 8760 izceļošanas dēļ.
Izceļošanas skaitļi patiesībā varētu būt lielāki nekā šie Centrālās statistikas pārvaldes dati. Visu šo tūkstošu zaudēšana nav problēma, par kuru mīlētu izteikties valdību veidojošie nacionālisti. 250 bēgļi ir tie, par kuriem viņi ir gatavi rīkot demonstrācijas, torpedēt Latvijas tēlu starptautiskajās institūcijās, izolēt Latviju no lēmumpieņemšanas Eiropas Savienībā un riskēt ar Eiropas Savienības politisko atbalstu Latvijai sarežģītās un kritiskās situācijās nākotnē.
Latvijas nacionālismam ir tikai negatīva programma. Tas domā kategorijās – kādu pieminekli nojaukt, nevis par to, kādu pieminekli uzcelt. Tas domā, kā kaut ko aizliegt un ieriebt krieviem un izolēt sevi no Eiropas problēmām, nevis kā palīdzēt latviešiem. Kā risināt demogrāfisko situāciju, kā būvēt stipru pārtikušu valsti, no kuras nebēg prom tie paši latvieši.
Mūsu nacionālistu rūpes par valodu nesniedzas pat tiktāl, lai valsts izveidotu vienu kaut cik kārtīgu latviešu valodas vārdnīcu, lai finansētu latviešu literatūru, kino, brīnišķo tēlotājmākslu un teātri. Nē, nekas tāds nerūp mūsu tūdaliņiem, viņi vienmēr ir vērsti uz kaut ko negatīvu, lai apkarotu bēgļus, gejus, nepareizas filmas, sodītu skolotājus par nepareiziem uzskatiem, piespiestu kādu ar varu mācīties to, ko tas negrib mācīties, utt.
Patiesībā īstiem nacionālistiem vajadzētu palīdzēt latviešiem, latviešu kultūrai, zinātnei un mākslai. Viņi tik aktīvi iestājas par to, ka Satversmē jāieraksta, ka šīs valsts jēga ir latviešu tautas un kultūras saglabāšana, taču paši nekad neko nav darījuši, lai reāli palīdzētu latviešu tautai, tās kultūrai, zinātnei, sportam. Latviešu tauta tikmēr izceļo, izmirst, latviešu zinātne, māksla un kultūra dzīvo sliktāk kā nīstajā PSRS.
Šāds nacionālisms aizvaino manu spriestspēju. Es pat gribēdams nespētu identificēties ar kaut ko tik tumsonīgi šaurpierīgu, ksenofobisku un vāji slēpti rasistisku. Es gribētu būt par latviešiem, par kopīgu varēšanu, par lieliem kopīgiem mērķiem, par latviešu Nobela prēmijas laureātiem un latviešiem – olimpiskajiem čempioniem, par latviešiem pasaules bagātāko cilvēku sarakstā un latviešu virtuvi ar Michelin zvaigznēm. Par latviešu literatūras tulkojumiem pasaules lielajās valodās, par latviešu kino sadarbību ar Holivudu, par Latvijas Universitāti pasaules labāko zinātnisko centru vidū, par Latvijas IT un farmācijas nozari, kas konkurē globālā līmenī, par Latvijas bankām kā nozīmīgu Austrumeiropas finanšu centru, par Latvijas karogu, kurš visai pasaulei asociējas ar mazu, bet gudru, centīgu un talantīgu tautu pie Baltijas jūras. Par karogu, kurš ir piepildīts ar mūsu katra sasniegumiem un lepnumu, ar mūsu katra kopīgo ieguldījumu lielajā kopīgajā lietā.
Ja nu kaut kam būtu vajadzīgi nacionālisti, tad tam, lai vadītu un iedvesmotu mūs uz vistrakākajiem un ambiciozākajiem mērķiem, kurus mēs varētu sasniegt, ja valsts, politiķi un latviešu tauta spētu kaut ko darīt kopā. Mums būtu vajadzīgi nacionālisti kā politisks spēks, kas spēj vadīt šādu sadarbību. Veidot to, aicināt uz to, organizēt.
Arī par bēgļiem runājot mums būtu vajadzīga konstruktīva politika, kas domā, ko mēs varētu iegūt un kā kļūt stiprāki no šīs neizbēgami sarežģītās situācijas, kurā patiesībā nav nekādas izvēles, lai kā to bezatbildīgi cenšas iestāstīt lumpenizētie tūdaliņi. Neuzņemt bēgļus šobrīd ir līdzīgi kā nepalīdzēt ebrejiem holokausta laikā. Īstenībā izvēles nekādas nav, lai arī tas nešaubīgi spiedīs mūs iziet stipri ārpus savas komforta zonas.
Tas niecīgais bēgļu skaits, kuru uzņemšanu no mums sagaida Eiropas partneri, vispār nebūtu ne vismazākā problēma, ja vien Latvijas ekonomika un valsts pārvalde nebūtu tik nožēlojami bēdīgā situācijā. Tā ir primārā un galvenā problēma, tāpēc no partijām gribētos sagaidīt koncentrēšanos uz svarīgāko un tiešām kritisko.
Nest to tālāk pasaulē, piepildīt ar saturu, izdomu, varēšanu. Tāds nacionālisms mums būtu vajadzīgs.
Nacionālisms, kurā karogu nes tas, kurš to aiznesīs vistālāk. Kurā visi palīdz tam, kurš to aiznesīs vistālāk, jo nācijas intereses ir augstākas par mūsu katra ambīcijām. Tas nozīmē nacionālisms, kurš māk palīdzēt saviem veiksmīgākajiem uzņēmējiem, māksliniekiem, zinātniekiem un sportistiem, uzskata to par savu pienākumu. Visu savu enerģiju veltī tam, lai atbalstītu šos cilvēkus. Lai audzinātu jaunus, lai lepotos ar savējiem un godātu tos.
Vai mēs redzam kaut vai kādu aizmetni tam, ka nacionālisti mūsu politikā kaut mazliet, kaut jel reizi, ir padomājuši kā palīdzēt šiem cilvēkiem. Nē, mūsu talantiem visi ir pajautājuši ko citu – vai jūs negribat ziedot, varbūt nofilmēties mūsu reklāmas klipā, varbūt publiski atbalstīt mūsu partiju?
Visi, kuri neatbalstīs Nacionālās apvienības pusmuļķu politisko impotenci, tiek uzreiz ierindoti nodevēju un Krievijas piektās kolonnas rindās, kurās, šo nacionālistu prāt, atrodas, šķiet, katrs trešais.
Žēl, ka mūsu politikā ir tikai šāds nacionālisms, kuram ar nacionālismu maz sakara.
Žēl. Tiešām žēl.
Autors: Jurģis Liepnieks