Jurģis Liepnieks. Netici, nebaidies, nelūdz

Mihaila Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” ir epizode, kurā Volands, faktiski tātad pats sātans, dod padomu Margaritai – “Nekad nevienam neko nelūdziet, nekad un nevienam, īpaši jau nekādā gadījumā ne tiem, kas ir stiprāki par jums. Paši piedāvās un paši visu iedos.” 

Gan Aleksandrs Solžeņicins “Arhipelāgā Gulags” gan Varlams Šalamovs  “Kolimas stāstos”  piemin krievu cietumnieka bausli – netici, nebaidies, nelūdz. Lielākā daļa krievu gan pazīst šo mantru drīzāk no popgrupas “t.A.T.u.” tāda pat nosaukuma dziesmas, ar kuru 2003. gadā tā pārstāvēja Krieviju Eirovīzijas konkursā, ieņemot tur trešo vietu. 

Bulgakovs nebija sēdējis cietumā un Volanda padoms Margaritai ir radies pavisam citā ceļā.

Pēc tam, kad Bulgakova darbus pārstāja publicēt un lugas uzvest, viņš izmisumā uzrakstīja vēstuli pašam stiprākajam tālaika cilvēkam – Josifam Staļinam. Vēstulē Bulgakovs lūdza vai nu “pavēlēt viņam pamest Padomju Savienību”, vai dot darbu teātrī. Staļins vēstuli saņēma, izlasīja un piezvanīja Bulgakovam. Tas bija kaut kas pilnīgi nedzirdēts, ārkārtas gadījums, par kuru pēc tam vēl gadiem runāja visa radošā Maskava un, protams, tas bija pilnīgs pārsteigums arī pašam Bulgakovam, kurš zvana saņemšanas brīdī esot gulējis un sākumā vispār domājis, ka viņu izjoko.

Bulgakovam Staļina zvans ir ārkārtīgi negaidīts, viņš nav gatavojies tādai sarunai pat domās. Staļins, šķiet, lieliski to apzinās un nedod iespēju Bulgakovam attapties. Kā tad jāsaprot, jūs vēlaties mūs pamest, tātad mēs esam apnikuši jums jau pavisam? – Staļins vaicā Bulgakovam.

Jautājums ir viltīgi uzbūvēts, tas ir tā sauktais pielādētais jautājums, uz tādiem nekad nevienam nav viegli atbildēt, īpaši, ja neesi tam gatavs. Atbildēt ar vienkāršu “jā”, nozīmētu pateikt Staļinam, ka viņš ir Bulgakovam apnicis. Padomju Savienībā tajā laikā nav tādu cilvēku, kuri spētu kaut ko tādu pateikt pašam Staļinam. 

Nobīstas arī Bulgakovs. Es te daudz domāju pēdējā laikā, krievu rakstniekam ir jābūt kopā ar savu tautu… (pētnieki gan uzskata, ka frāze nez vai bija tik plakātiski gluda, taču jēga, visticamāk, bija tuvu).

Jā, es arī tā domāju, – viņam piekrīt Staļins.

Tā Bulgakovs pats atsakās no sava lūguma dot viņam iespēju izbraukt no Padomju Savienības. Vēl vairāk, – viņš saprot, ka no šī brīža, patiesībā jau no brīža, kad viņš uzdrošinājās kaut ko lūgt Staļiņam, viņš savu likteni ir pilnībā nodevis viņa rokās. Ir 1930. gads, Staļins vēl nav uzsācis totālās represijas, masu slepkavošanas, genocīdu, mākoņi vēl tikai savelkas, bet Bulgakovs jau ir zaudējis jebkuras manevra iespējas un brīvību. 

Konkrētajā gadījumā Staļins ir augstsirdīgs – Bulgakovam tiek atļauts arī turpmāk dzīvot Maskavā un viņš var strādāt teātrī. Tieši tā, kā lūdza. Tikai viņa literārie darbi tā arī nekad vairs viņa dzīves laikā netiek publicēti. Kamēr Bulgakovs raksta “Meistaru un Margaritu”, Staļina represijas uzņem apgriezienus trīsdesmito gadu otrajā pusē sasniedzot ārprātīgus, neticamus apmērus. Cerības, ka romānu varētu publicēt, nav nekādas un tomēr Bulgakovs cītīgi strādā pie tā.

Taisnības labad jāsaka, Volands savu līguma pusi izpilda godīgi – savā lūgumā Bulgakovs par darbu publicēšanu neko nebija minējis. Atlikušos desmit gadus līdz savai nāvei Bulgakovs raksta un pārraksta romānu, kas kaut kad, ilgi pēc viņa nāves, kļūs par visu laiku visvairāk lasīto romānu krievu valodā.

Bulgakovs nebaidījās no Staļina, bet viņš viņam ticēja. Bulgakovs Staļinu respektēja, cienīja, iespējams, pat apbrīnoja un viņš izteica viņam lūgumu. Pārkāpa divus no baušļiem uzreiz – netici un nelūdz, un beigās arī nobijās. Visu atlikušo dzīvi Bulgakovs nožēloja šo sarunu. Tās pašas telefonsarunas beigās Staļins saka: mums vajadzētu satikties, parunāt. Bulgakovs ilgstoši cer, ka Staļins to domājis nopietni, ka varēs vēl satikties ar Staļinu un salikt visus pareizos akcentus, pateikt visu, ko viņš gribētu pateikt un patiesībā domā, bet šāda tikšanās nekad nenotiek.

Visi šie notikumi lielā mērā veido romānu, to atspīdumi tajā ir labi redzami, tomēr Bulgakovs nomirst nelaimīgs un ar sajūtu, ka ir neveiksminieks. Arī romāns nav īsti pabeigts. Un tomēr divdesmit sešus gadus pēc Bulgakova nāves “Meistars un Margarita” pirmā daļa pirmo reizi būtiski saīsinātā veidā 1966. gada novembrī tiek nopublicēta žurnālā “Maskava”, nākamajā gadā arī vēl vairāk saīsinātā otrā daļa. Interesanti, ka padomju varas iestādes vēlāk oficiāli atļauj pilno romāna versiju bez īsinājumiem publicēt ārzemēs.

Netici, nebaidies, nelūdz.  Īpaši stiprākam. Vai tie ir principi, kurus vērts dzelžaini ievērot savā dzīvē? Atklāti sakot, es nezinu. Man, piemēram, patīk uzticēties, bet jā, es par to esmu dārgi maksājis. Man nekad nav bijis problēmu ar “nebaidies”, bet atkal – dažās situācijās varbūt būtu labāk baidījies. Un noteikti ir situācijas, kurās svarīgi ir nekautrēties un palūgt. Skaidrs, ka cilvēki ir dažādi un dzīves daudzveidība neizmērojama.

Universāli pareizi dzīves principi vai likumi nepastāv, bet tajā miera un pārdomu istabā, kura pastāv tikai manā galvā un kurā es reizēm uzkavējos lai pārdomātu lietas, labi redzamā vietā uz sienas tomēr ir rakstīts – netici, nebaidies, nelūdz.

Un, ja tev ir darīšana ar kādu ekstrēmu narcisu vai citu nožēlojamu būtni, kas tiranizē visus, galvenais – nekādā gadījumā nebaidies, vienkārši atcel bailes un iznīcini ienaidnieku.

Atceries – vēl nekad šajā pasaulē nav dzīvojis neviens neiznīcināms sūdabrālis. Neviens. Nekad. Un, ja nu kas – tu arī tāds neesi.

Bulgakovu man šķiet interesanti salīdzināt ar Solžeņicinu. Kā Solžeņicins varēja cerēt, ka “Arhipelāga Gulags” saglabāsies un tiks nopublicēts, kur varēja rasties šāda cerība? Nav man saprotams. Tā ir pilnīgi it kā iracionāla ticība, ka tavam darbam ir jēga, tik liela un nozīmīga jēga, ka manuskripti nedeg, ka šis darbs nekad nepazudīs, ka tas ne tikai nav velts, bet tieši pretēji, ir ārkārtīgi svarīgi mūžības priekšā savu darbu pabeigt, neskatoties uz to, ka viss visapkārt liecina, ka tam nav jēgas.

Racionāli, loģiski spriežot, šādas cerības nebija, pat neskatoties uz veiksmi ar “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, kuru Hruščovs īsa brīža konjunktūras dēļ atļāva nopublicēt. Kur Solžeņicins ņēma spēkus gadiem strādāt pie vairāk nekā tūkstotis lapaspušu darba, apzinoties, ka jebkurā brīdī Valsts drošības komiteja varēja arestēt viņu un viņa palīgus vēlreiz un visus manuskriptus iznīcināt?

Solžeņicins neticēja Hruščovam, nelūdza neko, bet arī nebaidījās. Taisnīguma labad gan jāsaka, ka viņam nebija jāstrādā trīsdesmito gadu baiļu atmosfērā, kas tik lieliski aprakstīta Meistara tēlā. Bailes bija tādas, ka cilvēki juka prātā, bija pilnīgi paralizēti, atradās uz garīgas saslimšanas robežas. Meistars romānā ir ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā, jāteic gan, ārkārtīgi komfortablā. Nav šaubu, ka tas ir tas, kā Bulgakovs jutās pēc sarunas ar Staļinu – ieslodzīts trako mājā, kuru sauca PSRS. Izkļūšana no tās bija iespējama tikai slēdzot vienošanos ar nelabo, kā tas notiek romānā, kur Meistars tomēr pabeidz romānu un dodas uz savu jauno mājvietu kopā ar Margaritu, miris šajā pasaulē, proti, trako mājā.

Tā, acīmredzot, bija vienīgā izeja, kuru Bulgakovs redzēja. Romāns ir dialogs ar sātanu, ļoti saprātīgu, simpātisku Jēzus partneri pasaules iekārtojumā. Margarita, Meistara mīļotā ar sātanu aktīvi sadarbojas, protams, tikai Meistara dēļ. Daudzi uzskata, ka Bulgakovs zināja, ka viņa sieva sadarbojas ar drošības iestādēm un ir ziņotāja. Reālā Staļina trīsdesmito gadu pasaule nav mazāk fantasmagoriska kā romāna pasaule, Staļins šķiet ne mazāk ietekmīgs kā pats Sātans un šajos apstākļos Bulgakovs tomēr kaut kā atrod spēkus un ticību desmit gadus strādāt pie romāna, arī tad, kad ir jau pilnīgi skaidrs, ka to nepublicēs, ka nekādas vienošanās ar Sātanu vairs nebūs.

Netici, nebaidies, nelūdz, īpaši stiprākam, bailes ir lielākais no netikumiem, ir Jēzus vēstījums, kas vairākkārt atkārtojas romānā. Tikai tās pārvarot, tikai paliekot vienmēr uzticīgam savam darbam ir iespējams izpildīt savu Meistara misiju, tāpēc patiešām nekad netici, nebaidies, nelūdz, – dari, kas jādara.