Bils Ričards, slavenākais psihodēlikas klasiķis, psihiatrs, kuram šajā jomā bija lielākā praktiskā pieredze, dzīvo Baltimoras nomales ciematā, senatnīgā koka piecstāvu savrupmājā ar neskaitāmām nelielām piebūvēm un tornīšiem. Pats Ričards – sirms kungs ar bārdiņu “Freida stilā” un brillēm, ģērbies uzvalkā ar vesti, apmeklētājus pieņem savā kabinetā, kurā var nokļūt pa atsevišķu ieeju no ielas. Telpā atrodas dīvāniņš un milzīgs rakstāmgalds. Viesiem tiek piedāvāts apsēsties turpat pie žurnālu galdiņa blakus logam, caur kuru var redzēt dārzu, kraujas malu un mežu. Sāka krēslot, un ir grūti saskatīt lielajā ādas klubkrēslā sēdošā sarunu biedra sejas vaibstus. Ričards runā lēni, rūpīgi izvēlēdamies vārdus, un auditorija aiztur elpu, klausīdamās stāstu par psilocibīnu, kas mainījis likteni tūkstošiem cilvēku un zinātnisko karjeru simtiem pētnieku.
Šis stāsts sākās ar vēstījumu par kādu krievu tautības mājsaimnieci. 1927.gadā kāda sieviete, Valentīna Gerkena, kopā ar vīru, Ņujorkas baņķieri Robertu Gordonu Vasonu, devās savā kāzu ceļojumā uz Ketskila kalniem, un, ejot caur mežu, ieraudzīja augam sēnes. Viņa metās lasīt tās, bet vīru pārņēma šausmas; sieviete bija savākusi pilnu svārku stērbeli sēņu, taču vakariņas viņai nācās ēst vienatnē (“Es biju pārliecināts, ka no rīta pamodīšos kā atraitnis!” – vēlāk attaisnodamies teicis vīrs.) Tā arī tas būtu beidzies, ja vien nebūtu lemts notikt citādi. Vīram tik ļoti iepatikās sēņošana, ka viņš kļuva par mikologu-amatieri. Tāds it kā ikdienišķs notikums ar sēņošanu bija priekšvēstnesis svarīgam pavērsienam visā mūsu kultūrā.
Vasonu pāris sāka ceļot pa dažādām valstīm un vākt materiālus grāmatai divos sējumos par visā pasaulē atrodamajām sēnēm. 1950.gadā abi laulātie Meksikā (pirms psilocibīns tika ieviests praksē Rietumu pasaulē, psilocibīna sēnes jau ļoti ilgu laiku izmantoja Meksikas teritorijā dzīvojošie indiāņi izklaidējošiem un reliģiskiem mērķiem) apēda psilocibīna sēnes un satika Dievu – un uzrakstīja par to rakstu žurnālā “Life” (1957.gada 13.maijā). Rakstu izlasīja Hārvardas psihologs Timotijs Lirī. 1960.gadā viņš aizbrauca uz Meksiku, pagaršoja sēnes un nolēma tām veltīt visu savu atlikušo mūžu. Viņš nosūtīja sēnes uz Šveici farmokoloģijas kompānijas “Sandoz” ķīmiķim Albertam Hofmanam (LSD pirmatklājējam), kurš no sēnēm izgatavoja, izpētīja un sintezēja aktīvu vielu – psilocibīnu. Kompānijā “Sandoz” izveidoja ražotni un – eksperimentālās psihiatrijas jaunā ēra bija sākusies.
Psihiatrs Volters Panke kļuva slavens ar savu “eksperimentu Lielajā Piektdienā”, kad sadzina baznīcā desmitiem studentu un sabaroja viņus ar psilocibīnu. Studenti izdzīvoja dziļi reliģiozus pārdzīvojumus; kā noskaidrojās vēlāk, mistiskā apskaidrība iestājas no precīzi saplānotas un rūpīgi sagatavotas iedarbības uz psihi (Ričards saka: “Var divsimt reižu nomēģināt sēnes, un nebūs nekas, izņemot stulbu ķiķināšanos un jocīgas halucinācijas; visu nosaka tādas lietas, kā set and setting, ievirze un situācija”). Panke devās uz Vāciju, kur gados jaunais Ričards Heidelbergā akurāt pētīja psilocibīnu, – un tieši Ričards bija tas, no kura Panke saņēma savu pirmo devu psilocibīna.
Panke un Ričards kopā nostrādāja apmēram piecpadsmit gadus – un bija, droši vien, galvenie speciālisti psilocibīna pētījumu jomā.
Sešdesmitajos gados psilocibīns tika izmēģināts uz apmēram četrdesmit tūkstošiem cilvēku, par šiem pētījumiem tika publicēti apmēram tūkstoš zinātnisko rakstu.
Nosaucis šos skaitļus, Ričards paziņoja: “Ja astronomam ir teleskops, biologam – mikroskops, tad psihiatram, kurš vēlas izzināt visu par cilvēka psihes dzīlēm, ir psihodēliskās vielas”, – un paraudzījās klausītājos ar tādu kā sātanisku smīniņu uz lūpām. Bija skaidri redzams, ka viņam ārkārtīgi gribas sabarot arī sarunu biedrus ar šīm maģiskajām sēnītēm, bet tas, diemžēl, nekādi nebija iespējams, vairs nav tie laiki.
Bet Ričardam bija taisnība – tajos gados psihodēlija ietiecās visās psihiatrijas nozarēs. Piemēram, LSD deva ar autismu slimiem bērniem – un viņiem strauji uzlabojās spēja saprast citus cilvēkus (tāpat kā Lorijai mūsu stāsta pirmajā daļā pēkšņi sāka attīstīties empātija). Mazas psihodēlisko vielu devas izmantoja klasiskajā psihoterapijā parastiem nervu slimniekiem – un divos trijos seansos veiksmīgi tika iestrādāts pamats daudzu gadu ārstēšanas ciklam. Alkoholiķi un narkomāni veiksmīgi tika vaļā no atkarības – mistiskā pieredze pārveidoja personību un tā rezultātā atbrīvoja no veco paradumu valga.
Pēc tam Ričards stāstīja par psihodēliju onkoloģijā, un klausītāju atmiņā atausa, kā tās pašas dienas rītā ārsti bija uzmanīgi klausījušies Lorijas stāstu – bet jautājumi tikpat kā uzdoti netika, izņemot vienu. Miesās brangs, sirms ķirurgs ar brillēm un ūsām kā Erkilam Puaro piecēlās kājās un pavaicāja: “Un kā tas viss atšķiras no marihuānas lietošanas medicīniskos nolūkos?” Kā saka, kaifs ir kaifs, bet vai psihodēlija patiešām var sniegt kaut kādu lietišķi pierādāmu īpašu efektu? Šķita, ka šajā jautājumā Džona Hopkinsa hospitāļa onkologi maz ar ko atšķīrās no saviem amata brāļiem sešdesmitajos gados, kas šādas metodes neņēma par pilnu.
Bet “sāls” ir, lūk, kur: viena no psihodēlisko transformāciju sekām ir strauja sāpju rimšanās, jo sāpes zināmā mērā ir emocijas – bailes, ka sāpes nekad nerimsies un jaunu sāpju gadīšana. Cilvēks, kurš ir spējīgs iziet ārpus savas parastās personības, iegūst īpašu spēju kontrolēt savas emocijas; to savās atmiņās aprakstījis viens no psihodēlijas veterāniem, psihiatrs Fišers: “Sesijas laikā vēža slimniece piedzīvoja neticamu personības pieredzi; viņa spēja dziļi pārstrādāt un mainīt savus iekšējos konfliktus un attieksmi pret tuviniekiem. Nākamajā dienā pēc eksperimenta viņa atteicās no pretsāpju medikamentiem. Apskatot viņu kārtējā apgaitā, nodaļas vadītājs, onkologs, vaicāja: “Kāpēc?” – “Nu, vienkārši man tos nevajag. Man nav sāpju.” – “Kā tas var būt? Jums ir jābūt sāpēm; es varu jums parādīt rentgena uzņēmumus, lai varētu apskatīt audzējus, kas rada jums sāpes. Jūs melojat.” – “Man nav vajadzīgi pretsāpju līdzekļi, man nav sāpju un es negribu sevi pakļaut šo stipro zāļu blakusefektiem.” – “Dzeriet zāles, vai arī es jūs izrakstīšu no slimnīcas,” – un viņš patiešām izrakstīja. Onkologs uzskatīja, ka mēs radām cilvēkiem psihozi un viņi sāk domāt, ka nejūt sāpes”.
Rezultātā psihodēliskās vielas kļuva ne tikai par daļu, bet gandrīz par pašu sešdesmito gadu kultūru. Vismaz tā uzskata daudzi zinātnes vēsturnieki, piedēvējot LSD un psilocibīnam visu – sākot no Silīcija ielejas iedzīvotāju sasniegumiem (tika pielietotas mazas devas – lielās lika eksperimenta dalībniekiem zaudēt interesi par datoriem), līdz kustībai pret karu Vjetnamā un par pilsoņu tiesībām.
Un te nu notika tas, kas pielika punktu psihodēlijas zelta laikmetam. Pirmkārt, masveidīga vielas lietošana diskotēkās paņēma vairākas dzīvības: cilvēki leca ārā pa logu. Otrkārt, zinātnieki, kuri šo vielu lietoja regulāri, pameta zinātni un kļuva gandrīz vai par reliģioziem līderiem. Spilgtākais piemērs tam – Hārvardas psihologs Timotijs Lirī, tas pats, kurš sēnes atsūtīja Hofmanam uz “Sandoz”. Viņš kļuva īsts guru milzīgai savu sekotāju sektai, pārtrauca nodarboties ar zinātni un sludināja savu slaveno saukli “turn on, tune in, drop out”.
Valdība pārstāja izsniegt atļaujas psihodēlisko vielu pētniecībai. Zinātnieki masveidā pameta šo pētniecības jomu – un visi bija vienprātīgi: tas izraisa skandālus, ir bīstami un nav interesanti. Pēdējā bija palikusi vienīgi Bila Ričarda un Voltera Pankes grupa Baltimorā. Bet tad Panke kādudien noslīka nirstot ar akvalangu. Naudas kļuva arvien mazāk: nonāca pat līdz tam, ka telpā sēdēja Ričards un divas sekretāres, bet vēlāk – vien divas sekretāres. Ričards pievērsās bērnu audzināšanai un psihiatrijas privātpraksei. Mistiskās apziņas pētījumos iestājās ledus laikmets, kas ilga vairākas desmitgades.
♦ ♦ ♦
Pētījumu atdzimšanu deviņdesmitajos gados var saistīt ar atkal modē nākušo meditēšanu. Pats Rolands Grifits – kofeīna pētnieks – līdz psihodēlijai nonāca meditācijas grupas apmeklējumu laikā. “Es biju pilnībā pārņemts ar meditēšanu: sapratu, ka ir jāpēta mūsu apziņas garīgais un mistiskais stāvoklis, “ – stāstīja Grifits. Tajā pašā meditācijas grupā bija arī Bils Ričards – tas bija viņš, kurš Grifitam pastāstīja par maģiskajām sēnēm. Un Grifits nolēma pārvarēt administratīvās barjeras, kas aizliedza šāda veida eksperimentus. “Es taču esmu farmaceits un nevaru visu pamest, lai sāktu pētīt meditējošu personu smadzenes. Es sapratu, ka lielisks iemesls nodarboties ar to, kas mani interesē, ir panākt atļauju darbam ar šīm molekulām.”
Šeit svarīga ir vēl pašu klerku evolūcija: tie, kuriem šodien ir sirma bārda un tiesības pieņemt atbildīgus lēmumus, sešdesmito gadu beigās mācījās koledžā un piedalījās demonstrācijās pret karu Vjetnamā. Bils Ričards bija sajūsmā par pēkšņi radušos iespēju: “Es necerēju, ka atkal varēšu atsākt eksperimentus. Ja vien būtu par to iedomājies, ka varētu vērsties FDA (“Food and Drugs Administration” – valdības organizācija, kas nosaka vielas nekaitīgumu cilvēka veselībai un kuras pārziņā ir atļauju izsniegšana šo vielu izmēģinājumiem uz brīvprātīgajiem), man tā būtu atkaluziešana pa tempļa pakāpieniem augšup uz lielo bijāšanu un satraukuma tirpām pār muguru. Bet Rolandam – kā doties uz studentu brālības ballīti, jo viņš jau tur visus pazīst”.
Grifits un Ričards izveidoja plašu pētniecības programmu, kur no jauna pierāda visus sešdesmitajos gados jau reducētos galvenos faktus: piemeklē devas garantētai katarsei (chatarsis – attīrīšanās caur līdzpārdzīvojumu) ikvienam brīvprātīgajam (aizbildinoties, ka tajos gados metodes nebija pietiekami stingras), ar dažādām mūsdienīgām metodēm pēta trauksmes sajūtu vēža slimniekiem trīs mēnešus pēc psilocibīna lietošanas, māca vienkāršiem brīvprātīgajiem meditēt (vienai grupai jau pašā sākumā ierādīja, kādā apziņas punktā ir iespējams nonākt psilocibīna iespaidā, bet otru grupu apmācīja pēc standarta shēmas) un pat atradina cilvēkus no smēķēšanas (tas gan ir kā ar lielgabalu šaut pa zvirbuļiem – smēķēšanu atmet visi, bet uz nākamo sesiju nepiesakās – šie eksperimenti ir pārāk spēcīgi un darbietilpīgi.) Tādu zinātnisko pētījumu grupu vien tikai ASV ir vismaz trīs, un to skaits turpina pieaugt.
Šajā renesansē visinteresantākais ir jaunās iespējas, kas pavērušās neirozinātniekiem tikai beidzamajos gados vien. Modē nākušajai meditēšanai svarīga loma ir arī šeit: meditācija bija tas lauciņš, kurā zinātnieki pirmoreiz pielietoja jauno tehniku – tiešu smadzeņu novērošanu un fotografēšanu izmainīta apziņas stāvokļa brīdī. Tomasa Džefersona universitātes zinātnieki Endrjū Ņūbergs un Judžins D’Akvili meditējošos jogus un lūgšanās iegrimušas mūķenes pieradināja paraut aiz aukliņas brīdī, kad viņi bija “pārcēlušies”. Pēc tam, kad šis rituāls bija iesakņojies pētījumu dalībnieku garīgajā praksē, viņus uzaicināja ierasties laboratorijā – un vajadzīgajā brīdī fotografēja. Kāds šāda pētījuma rezultāts ir diezgan amizants: transa augstākajā punktā pētāmajam brīvprātīgajam sāka “zvanīt” smadzeņu zona, kas atbild par personīgā ķermeņa tēlu. Pētījuma autoru interpretācija bija šāda: tas ir tāpēc, ka meditējošo pārņem sajūta, ka viņš ir pametis savu ķermeni, un apjukušās smadzenes vienu pēc otra ar īsu intervālu sāk sūtīt pieprasījumus, cenšoties noskaidrot, kas tad īsti notiek.
Visspilgtākie rezultāti tika gūti tad, kad jaunā tehnoloģija apvienojās ar veco, labo psilocilīnu. Šveices psihologu grupa bija guvusi cilvēka smadzeņu attēlu brīdī, kad tās sasniedza visievērojamākos augstumus pēc “okeāna plašumu” (oficiāls termins, kurš apliecina, ka mūsdienu zinātne pret mistiku attiecas pilnībā nopietni) skalas.
Lūk, šis attēls:
Ar zilu krāsu iezīmēta zona, kurā, salīdzinot ar normālu stāvokli, spēcīgi pazemināta smadzeņu aktivitāte. Tā ir limbiskā sistēma (galvas smadzeņu un zemgarozas veidojumi, kas atrodas lielo pusložu pamatnē un izraisa emocionālos un afektīvos stāvokļus, kā arī regulē to izpausmi veģetatīvajās un izturēšanās reakcijās), kur mīt visspēcīgākās, bet zemākās emocijas: bailes, iegribas, nodomi, kas attiecas uz pamatinstinktu īstenošanu – barības, dzimumpartnera, patvēruma un personīgā drošuma meklēšanu.
Sarkanā krāsā – strauji aktivizējusies pieres smadzeņu garozas zona. Šajā vietā koncentrējies viss, kas padara mūs par cilvēkiem – gribas kontrole, loģika, apzināta izvēle. Tātad mistiskais transs ir brīdis, kad cilvēks kļūst par pārcilvēku. Tas ir brīdis, kad, Platona vārdiem runājot, kučieris (saprāts) ņem virsroku pār zirgiem (dzīvnieciskajiem instinktiem). Seksuālais draivs piekāpjas pasaulīgas mīlestības priekšā, pazūd bailes un rodas garīgums.
Ikviens cilvēks ir spējīgs izjust kaut ko tādu. Taču tiek pieņemts, ka tas, kas liek dažiem cilvēkiem kļūt par, piemēram, reliģiskajiem līderiem, saistīts ar pieres smadzeņu garozas īpatnībām. “Tas ir viens no jautājumiem, kuru būtu ļoti interesanti papētīt gēnu aspektā, DNS,” – saka Grifits.
Visi psihodēliķus pētošie zinātnieki, ar kuriem par to ir runāts, sapņo par klīniku izveidi, kurās vienkārši ļaudis īpaši apmācītu speciālistu uzraudzībā varētu laiku pa laikam iziet psihodēlisko praksi. Nevis diskotēkās, bet pieredzējušu gidu klātbūtnē un pēc rūpīga sagatavošanās posma, kā tas starp citu jau notiek daudzās iezemiešu ciltīs.
20. gadsimtā mēdza uzskatīt, ka mācītājus sāk aizstāt psihoterapeiti. Šķiet, ka 21.gadsimtā civilizācija šajā virzienā spers vēl vienu soli tālāk. Turklāt, varēs izvēlēties, jo garīgās prakses būs dažādas – tas būs tāpat, kā izvēlēties sev tīkamu ēdienu restorāna ēdienkartē. “Rietumu reliģijas akcentē attiecības starp individuālu personību un individuālu, personificētu Dievu. Austrumos turpretī vairāk runā par saplūšanu ar kosmosu. Toties ir acīm redzami, ka ikvienam cilvēkam ir bioloģiskais potenciāls abiem mistiskās pieredzes variantiem, jo arī par kristiešiem vai budistiem taču nepiedzimstam,” – saka Bils Ričards, kurš tūkstošiem reižu ir redzējis, kā cilvēks tiek galā ar savām individuālajām problēmām ceļā uz transa augstāko punktu – tik vien, lai tās aizmirstu, sasniedzot to un atrodoties “okeāna plašumos”. Tas, kas agrāk tika uzskatīts par dažu reliģiozu kultūru īpatnībām, pēc visa spriežot, izrādās tikai viena smadzeņu mehānisma darbības dažādi varianti, kurus prot vadīt zinātne – nosakot devu, vielas tipu vai pat mūzikas žanru seansa laikā.
Cilvēki tūkstošiem gadu ilgi ir dzīvojuši uz šīs planētas, kur atrodamas psilocibīna sēnes. Vēl vairāk – šīs sēnes kopā ar cilvēkiem ir izkaisītas pa visu zemeslodi. Un kā lai zina, kāda loma tām ir bijusi kultūras evolūcijā? Skaidrs ir viens: kultūra, pavisam brīva no psihodēlijas, eksistēja tikai aptuveni četrsimt gadus, līdz brīdim, kad inkvizīcija ķērās klāt raganām Eiropā un indiāņu šamaņiem Amerikā. Tagad šis laiks tuvojas noslēgumam: zinātne un kultūra ir gatava atzīt un izzināt jaunas teritorijas.
Pēc ārzemju preses materiāliem
Lasītāju viedokļi