Jurģis Liepnieks. Kā uzvesties, ja sākas karš

Šo rakstu es uzrakstīju 2014. gadā, sākoties karadarbībai Donbasa un Luganskas reģionos, pēc Krimas okupācijas. Tagad, 2022.gadā, jaunākie Ukrainas kara notikumi sniedz daudz jaunas informācijas par Krievijas īstenotās karadarbības specifiku, ļaujot papildināt un aktualizēt apsvērumus par to, kā uzvesties, ja sākas karš.

Pirms ķerties klāt tam, kā izdzīvot, kur bēgt, kā bēgt, svarīgi šķiet pievērst uzmanību tam, ka pēc 2014. gada notikumiem Latvijas likumdošanā ir veiktas izmaiņas, kas precizē iedzīvotāju un dažādu institūciju tiesības un pienākumus kara gadījumā. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu katram Latvijas iedzīvotājam ir pienākums pretoties valsts okupācijai. Nacionālās drošības likums, runājot par iedzīvotājiem, nosaka sekojošo:

23.5 pants. Visaptveroša valsts aizsardzība

Lai kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā īstenotu visaptverošu valsts aizsardzību līdz brīdim, kamēr tiek pilnībā atjaunotas likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas, Nacionālie bruņotie spēki, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas veic pasākumus valsts militārai un civilai aizsardzībai un īsteno bruņotu pretošanos, pilsonisko nepakļaušanos un nesadarbošanos ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām.

25.1 pants. Iedzīvotāju pienākumi un tiesības kara vai militāra iebrukuma gadījumā

(1) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem ir šādi pienākumi:

1) pildīt uzdevumus, ko dod Nacionālie bruņotie spēki un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienības, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību, kā arī citas par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas;

2) nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām, izņemot gadījumus, kad atteikums sadarboties apdraud personas vai tās ģimenes locekļu dzīvību vai brīvību.

(2) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas, ir šādas tiesības:

1) īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām;

2) izrādīt bruņotu pretošanos;

3) sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošo Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību.

Likumā, kā redzams, liels uzsvars tiek likts uz visaptverošu valsts aizsardzību. Tā ir militāra doktrīna, kas patiesi spētu Latviju militāri aizsargāt pret Krievijas konvencionālu uzbrukumu, taču diemžēl reāli Latvijā šobrīd nepastāv nekas tamlīdzīgs, un visaptverošas valsts aizsardzības virzienā netiek pat sperti nekādi soļi, par ko katrs var pārliecināties, salīdzinot Latviju ar jebkuru citu valsti Baltijas jūras reģionā vai pasaulē, raugoties uz valstīm, kas ir ieviesušas šādu aizsardzības koncepciju kā, teiksim, Izraēla vai Šveice. Taču šoreiz ne par to.

No juridiskā viedokļa tātad Latvijas iedzīvotājiem kara gadījumā ir jāpakļaujas Latvijas un NATO bruņoto spēku un valsts iestāžu rīkojumiem. Kas tie varētu būt par rīkojumiem, mēs nezinām un nevaram pat prognozēt. Vienīgais publiski pieejamais dokuments, kas apraksta to, kā Latvija gatavojas sevi aizstāvēt, ir 2020. gadā Saeimā apstiprinātā Valsts aizsardzības koncepcija, kurā ir atrodamas divas lapaspuses, kas nosauktas par valsts aizsardzības stratēģiju, un kurš kopumā sastāv no tukšām frāzēm par to, ko būtu nepieciešams veicināt, pilnveidot, attīstīt un tamlīdzīgi. Savukārt Nacionālās drošības plāns un Valsts aizsardzības plāns, kuros, cerams, ir kaut kas konkrētāks, ir slepeni dokumenti.

Aizsardzības ministrijas publiskā komunikācija ar sabiedrību aprobežojas ar izcili nesaturīgu dažu lapaspušu bukletu, kurā jūs pilnīgi noteikti neatradīsiet atbildi ne uz vienu jautājumu, kurš jums varētu rasties, domājot par to, kā rīkoties kara gadījumā. Neticiet? Iepazīstieties paši:

https://www.sargs.lv/sites/default/files/2020-06/buklets.pdf .

Un tad vēl ir aizsardzības ministra video par 72 stundu somas iekārtošanu:

https://www.sargs.lv/lv/tema/72stundas.

Kur, kad un kā ar šo somu doties, nekur nav atrodams neviens vārds. Bumbu patversmju nav. Informācijas par iespējami drošākiem Latvijas rajoniem, kur aktīva karadarbība pirmajās kara dienās ir mazāk ticama, nav. Informācijas par ticamākajiem pretinieka uzbrukuma virzieniem, mērķiem un izmantotajiem ieročiem – nav. Informācijas par to, kā sevi pasargāt aviotriecienu, raķešu vai artilērijas uzbrukumu laikā nav, informācijas, kā pazīt ķīmisku vai bioloģisku apdraudējumu un kā rīkoties tādu gadījumā arī nav, nemaz nerunājot par vēl sarežģītākām hipotētiskām situācijām. Kā rīkoties, nonākot saskarsmē ar iebrucēja bruņotajiem spēkiem pilsētā, uz šosejām, iespējamos pretinieka ierīkotos kontrolpunktos – nekā tāda nav. Citiem vārdiem sakot, pilnīgi nekādas informācijas, kas varētu palīdzēt iedzīvotājiem saprast, kā rīkoties kara gadījumā Latvijā, nav sagatavota un iedzīvotājiem netiek sniegta. Vienīgā Latvijas valsts institūciju sniegtā informācija ir – sakrāmē somu un pakļaujies armijas un citu iestāžu rīkojumiem. Tas arī viss no valsts puses.

Tātad, ko mēs varam par šo jautājumu apsvērt apstākļos, kad neviena no Latvijas iestādēm vai institūcijām nekādu oficiālu informāciju nesniedz? Sagatavot izvērstas atbildes prasa laiku un resursus, kādu man šim nav, tāpēc tikai

daži paši svarīgākie virzieni.

Viss tālāk rakstītais neattiecas uz Latvijas bruņoto spēku karavīriem, zemessargiem vai rezervistiem, kas saņēmuši mobilizācijas pavēli. Šoreiz tikai par civilajiem. Par to vīru sievām un bērniem, kuri paši būs devušies aizstāvēt savu valsti, par pusaudžiem un vecākiem cilvēkiem un visu to atlikušo sabiedrības daļu, kurai neskatoties uz visaptverošas aizsardzības koncepta piesaukšanu, nav šobrīd nekādas informācijas par to, kā viņi kara gadījumā jēgpilni varētu iesaistīties valsts aizsardzībā un kuri attiecīgi glābs paši sevi un savas ģimenes.

Galvenais padoms gadījumam, ja sākas karš, vēl aizvien ir pēc iespējas ātrāk tikt ārā no pilsētas.

Un visvieglāk, protams, ir tikt ārā no pilsētas un valsts, PIRMS karš ir sācies. Tam faktiski būtu jābūt pamatscenārijam, un tas nav nereāli cilvēkiem, kas seko politiskajiem procesiem un spēj adekvāti izvērtēt informācijas avotus. Par iebrukumu Ukrainā ASV un britu izlūkdienesti publiski informēja mēnešiem iepriekš. 23. februārī vēl vēlu vakarā no Kijevas lidoja lidmašīnas uz visiem ierastajiem galamērķiem, kursēja vilcieni, nebija nekādu rindu uz robežas. Atstāt Ukrainu bija visas iespējas mierīgā un komfortablā veidā. ASV, Lielbritānijas, Izraēlas un daudz citu valstu pilsoņi un amatpersonas, kas sekoja savu valstu kompetento iestāžu norādēm, to bija izdarījušas pat vēl pirms 16. februāra. Lai pieņemtu pareizu lēmumu, vajadzēja tik vien kā spēju atšķirt, kuriem informācijas avotiem ir vērts uzticēties un kuriem nē. 24. datumā no rīta vairs, protams, nelidoja nekas. Jau dažas stundas pēc Krievijas uzbrukuma sākuma visa Kijeva jau bija pārvērtusies par milzu sastrēgumu. Izkļūšana no Kijevas rietumu virzienā prasīja sešas un vairāk stundas. Vēl vairāk stundu bija jāpavada sastrēgumos pie robežpunktiem uz valsts robežas, kur, protams, neviens nebija gatavs pēkšņi apkalpot tādu cilvēku pieplūdumu.

Latvijas gadījumā viss ir vēl daudz sliktāk. Iespēju pamest valsti tad, kad karš jau būs sācies, nebūs. 

Jebkura militāra konflikta ar Krieviju gadījumā tā sauktā Suvalku koridora rajonā noteikti notiks pašas pirmās kaujas, tās būs augstas intensitātes, attiecīgi ar autotransportu vai kājām nokļūt Eiropā no Baltijas nebūs nekādu iespēju. Uz Baltkrieviju un Krieviju nez vai daudzi gribēs doties un ja jūs neesat šo valstu pilsonis, tā droši vien arī nebūtu laba ideja.

Atliek vienīgi jūras ceļš, gluži tāpat kā Otrajā pasaules karā, taču šoreiz arī jūrā būs karš. Visticamāk, notiks cīņas par Gotlandi, krievu kuģi un aviācija centīsies pārņemt pilnīgā kontrolē Baltijas jūru, tāpat krievi, visticamāk, izmantos plašās iespējas desantēties Baltijas jūras krastos. Tam visam tiks veikti pretpasākumi no NATO puses. Īsāk sakot, arī jūrā būs īsts karš. Vai cauri šai karadarbības zonai būs iespējams ar savu motorlaiviņu, jahtiņu, kuterīti pa vidu kaut kā izmanevrēt un laimīgi nokļūt Zviedrijā vai Somijā? Nezinu. Apdomāt to var, iespējams, var paļauties uz to, ka ja ir acīmredzami, ka esat civilie un netuvojieties militāriem kuģiem, tie nevēlēsies tērēt uz jums munīciju, taču pasākums tomēr būs ļoti riskants un, kā rāda Ukrainas karš, krievi ļoti bieži šauj pa civiliem transportlīdzekļiem. Jūrā, kur šādu kara noziegumu pēdas uzreiz pazūd jūras dzelmē, tāda iespēja noteikti ir pietiekami liela.

Tas viss liek domāt, ka,

ja jūs nebūsit pametis valsti pirms kara sākuma, tad nāksies palikt šeit.

Padoms vienalga ir pamest pilsētu. Ukrainas pilsētās notiekošās šausmas, zvērības, slepkavības, izvarošanas to lieku reizi apstiprina. Ukrainas karš ir pirmais karš sociālo tīklu laikmetā un lai arī vietās, kur notiek visaktīvākā karadarbība – kā Mariupole, Harkiva, Izjuma, Buča utt., elektrība, sakari un internets, protams, nedarbojas, mēs tomēr uzzinām ārkārtīgi daudz un ārkārtīgi ātri. Bučā un citur pat krievu iebrukuma pirmajās dienās, iedzīvotāji apmainījās ar informāciju kaimiņu čatos Whatsapp, informējot viens otru gan par kritušajiem, gan tiem, kam vajadzīga palīdzība, gan okupantu armijas virzības virzieniem. Šāda operatīva informācijas apmaiņa noteikti var glābt dzīvības. Un tomēr uz to, ka sakari un sociālie tīkli būs pieejami un kalpos par informācijas avotu arī nākotnes karos, nevajadzētu paļauties, bet gan drīzāk uzskatīt to par šī konkrētā kara specifisku īpatnību, kas izriet no Krievijas armijas nespējas, kļūdām plānošanā un tehnoloģiskas atpalicības.

Domājot par nākotnes krīzes situācijām, tāpat būtu jāņem vērā, ka Krievija arī būs mācījusies un centusies novērst nepilnības savā darbībā, cik nu to spēs. Šo iemeslu dēļ par pamatscenāriju es vēl aizvien uzskatītu to, ka jau pirmajās karadarbības dienās pilsētā, visticamāk, nebūs ne elektrības, ne ūdens, ne gāzes, ne siltuma, ne mobilo telefonu tīkla, ne WiFi – nekā no tā, kas uztur pilsētas dzīvi. Visas šīs lietas, protams, nepazudīs vienlaikus, taču jebkurā gadījumā pietiekami ātri.

Uzreiz sākas eksistenciālas problēmas.

Cik dienām jums mājās ir ko ēst? Pareizi, dažām. Veikali un benzīntanki beigs strādāt jau pirmajā dienā, tad apmēram arī sāksies to izlaupīšana. Šādā situācijā milzīgas priekšrocības būs tiem, kam būs ko ēst, dzert, medikamenti, saules paneļi ierīču uzlādei – viss, ko var iemainīt pret to, kā trūkst. Ja ejat uz veikalu, labāk ņemiet līdzi draugus – pirmkārt, vairāk pārtikas spēsiet aiznest, otrkārt, parādās cerības, ka jums neatņems izlaupīto atpakaļceļā. Pirmajās kara dienās sabiedrība vēl pēc inerces saglabā kaut kādas kultūras pazīmes un bandītisms, marodierisms, deģenerātu patvaļa vēl nav vispārēja parādība, bet viss strauji uz to virzās un tāpēc būtu vēlams, ka jums būtu ierocis. Ierocis jums ir vajadzīgs nevis lai karotu ar okupantu bruņotajiem spēkiem – šādā sadursmē jums nav lielu cerību izdzīvot. Jums ierocis vajadzīgs, lai aizsargātu sevi pret marodieriem un bandītiem.

Karadarbības zonā nav tādas lietas kā privātīpašums.  Nevienu neinteresē, kas pirms kara bija ierakstīts zemesgrāmatā vai reģistrēts uzņēmumu reģistrā. Tas viss ir atcelts, jo ir karš. Jums pieder tikai tas, ko spējat nosargāt. Ja jūsu dzīvoklī ienāk bruņoti cilvēki un saka, ka viņiem tagad te būs ložmetēja ligzda vai snaipera pozīcija, jūs nestrīdieties – vienkārši tinieties prom pat tad, ja jums to neprasa. Jūs negribat būt blakus, kad šo ložmetēju centīsies neitralizēt pretinieks. Un katrā ziņā jūs nemēģiniet stāstīt bruņotajiem cilvēkiem par to, ka tas ir privātīpašums vai kas tamlīdzīgs. Ukrainā Krievijas karavīri ir nodarbojušies arī ar marodierismu, aplaupījuši dzīvokļus un ēkas. Vietām savas sliktās apgādes dēļ trūkstošo pārtiku un degvielas krājumus centušies iegūt no civiliedzīvotājiem. Turpat kaut kur ir arī jūsu pašu karavīri. Arī viņi ir nervozi, jo uz viņiem šauj, viņiem ir ieroči, viņi ir adrenalīna un varonības pārņemti, likums jums liek viņiem pakļauties. Ar viņiem jūs arī nestrīdieties.

Citiem vārdiem – ja īpašniekam nav ieroča, tā nav viņa mašīna, ja īpašniekam nav ieroča, tie nav viņa pārtikas krājumi un tā tālāk. Taisnība vienmēr ir cilvēkam ar ieroci. Jūs nekad nestrīdieties ar cilvēku, kuram ir ierocis, īpaši jau nu kara laikā. Dzīvības cena kara darbības zonā kļūst ļoti lēta. Atcerieties to.

Jūs var nogalināt jebkurš un viņam nekas par to nebūs. Neviens, visticamāk, nekad nemeklēs slepkavu vai katrā ziņā neviens par to tagad nedomā.

Tātad, jums vajag ieroci, citādi jums drīz nebūs ne ēdamā, ne dzeramā, ne laulības gredzena, ne silto drēbju, ne vispār nekā, kas varētu palīdzēt izdzīvot. Ieroči kara apstākļos kļūst pieejamāki nekā ikdienā. Ukrainā vienu brīdi ieroči tika dalīti visiem brīvprātīgajiem, tas gan ir ļoti apšaubāmas kvalitātes lēmums, uz to nevajadzētu paļauties, toties var paļauties uz to, ka parādās melnais tirgus. Tiek izlaupīti un iztirgoti policijas krājumi, apritē nonāk kaujas laukā kritušo gan savu, gan pretinieka karavīru ieroči, kāds piepelnās, pārdodot kaut ko no armijas krājumiem, kāds pārdod kaut ko no legālajiem miera laikos iegādātajiem ieročiem.

Atcerieties, ka vajag arī munīciju. Ja rodas izdevība samainīt vecmāmiņas juvelierizstrādājumus pret kalašņikovu, dariet to. Vislabāk būtu, ja pie viena kādu pistoli izdotos dabūt pa virsu. Ja uzskriesiet patruļai, kalašņikovu uzreiz vajadzēs atdot, un ja jūs par tā esamību uzreiz nenošaus vai nearestēs, jūs varat nedaudz cerēt, ka pēc tam, kad būsiet atdevis automātu, jūs vairs tālāk tik rūpīgi nepārmeklēs un tātad jums paliks pistole. Priekšrocības šajā situācijā būs tiem, kam padodas sarunāšana, korumpēšana un cilvēciska kontakta nodibināšana, kā arī ir krievu valodas zināšanas tam visam. Mēs zinām, ka ir cilvēki, kuriem šādi talanti piemīt, būtu labi, ja kāds tāds būtu jūsu pulciņā.

Ja jūs esat tālredzīgs, jums jau tagad mājās ir miera laikos legāli iegādāts arsenāls. Kara apstākļos tas uzreiz būs zelta vērtē. Man ir draugi, kuriem mājās ir tāds arsenāls, ka viņi varētu karot gadu vai pusotru.

Lai vai kā, no pilsētas ir jātiek ārā pēc iespējas ātrāk.

Tie, kuriem mājās ir radio, kas darbojas uz baterijām, ir daudz labākā situācijā nekā pārējie, kuriem ir tikai izlādējies telefons. Kaut kādas stacijas noteikti strādās un kaut kādu informāciju par to, kas notiek būs iespējams iegūt arī tad, kad sen jau nebūs interneta un mobilo sakaru. Protams, ja jums ir tāds radio.

Ja jūs esat cilvēks, par kuru iebrucēja izlūkdienestiem varētu būt īpaša interese, piemēram,  jums ir bijusi piekļuve valsts noslēpumam, informācijai par valsts kritisko infrastruktūru, savu mobilo telefonu nelietojiet. Izmetiet to, pat ja tas darbojas.

Pirms doties ceļā, jāizvērtē jūsu atrašanās vietas ģeogrāfiskā un militāri stratēģiskā nozīme. Cik jūsu iela, jūsu pagalms, māja varētu būt svarīga no pilsētas kontrolēšanas viedokļa, kādā virzienā virzās kaujas, vai šo rajonu kāds kontrolē, vai šeit būs pretošanās, kādas dabas un tā tālāk. Kur vēl varētu būt saglabājušies koridori, pa kuriem izkļūt no pilsētas.

Apzinieties to, ka jūs negribat būt tur, kur dodas tanki un tur, pret kurieni ir pavērsts tanka stobrs. Tanka uguns jauda ir ārprātīga. Tikai šķembas vien, ko rada tanka lielgabala trāpījums ēkai, radīs nāvējošas traumas simts un vairāk metru rādiusā visam, kas nav paslēpies. Dažos konfliktos pret tankiem pilsētā ir izmantoti jaudīgi fugasa lādiņi, lai sagrautu mājas tanku ceļā un tā tos apstādinātu, iesprostotu, aizkavētu. Teikšu vēlreiz, jūs gribat būt ļoti tālu no tankiem un tiem, kas mēģina tos apturēt.

Atcerieties – tualetes skalojamā kastē ir ūdens, ar kuru var izdzīvot nedēļu vai pat ilgāk. Nekādā gadījumā nenoskalojiet ar to. Tas kvalitātes ziņā ne ar ko neatšķiras no krāna ūdens, taču pa krānu ūdens vairs netek, veikali nestrādā un ir izlaupīti. Šim ūdens apjomam ir milzīga nozīme. Ja ir iespēja, salejiet to pudelēs vai kādos traukos, citādi protams atradīsies kāds, kurš tomēr to ar vieglu, pierastu, instinktīvu kustību aizskalos.

Par laimi, Rīga ir maza un ir cerības tikt no tās ārā. Pilsētā izdzīvot ir grūti. Daudzdzīvokļu namu rajoni vispār ir bēdu leja, bez visa cita, kanalizācija, kas nedarbojas, atkritumi un līķi vasarā palielina dažādu saslimšanu risku, ziemā savukārt nav iespējams piesildīt dzīvokļus, jo centrālapkure nestrādā, gāzes un elektrības nav. Siltu ēdienu pagatavot ir ļoti grūti. Ūdens, kas atnests no Daugavas vai Māras dīķa, ir jāvāra, to nedrīkst šajos apstākļos dzert tāpat. Ziemā var kausēt sniegu. Ja no armijas izdodas dabūt petroleju, var izgatavot improvizētu plītiņu, var dedzināt mēbeles un tā censties pagatavot pagalmā ēdienu, taču jārēķinās ar negaidītām apšaudēm un bombardēšanu. Pretinieks baidās no daudzstāvu mājās, iespējams, esošiem snaiperiem, artilērijas uguns koriģētājiem, javeliniem, stingeriem un, kā mēs redzam no Ukrainas kara, veseli mikrorajoni ir artilērijas, tanku un aviācijas pilnībā nopostīti. Tā noteikti nav laba vieta, kur pārlaist karu.

Rīgā nav metro un nav arī nekādu ziņu par pazemes bumbu patvertnēm, kur aviācijas trauksmes gadījumā varētu doties iedzīvotāji, kuriem nav izdevies pamest pilsētu. Atliek tikai māju pagrabi, kuros pastāv iespēja tikt apraktiem vēl dzīviem esot. Un tomēr patvērums ir nepieciešams, jo ja pilsēta tiek bombardēta, pakļauta raķešu vai artilērijas uzbrukumam, nāvējošas šķembas no katra lādiņa lido simtiem metru, triecienvilņa izsistie, pa gaisu lidojušie stikli, dažādu priekšmetu daļas un atlūzas var jūs nopietni ievainot pat tad, ja lādiņš nesprāgst tiešā tuvumā. Tā kā labāk tomēr pazust no pilsētas.

Ja jūs dodaties ceļā, jums ir jāsaprot armijas domāšana. Pats galvenais, ko uzsver visi, ir tas, lai jūs izskatītos pēc civilā. Ja jūs kaut kādu iemeslu dēļ uzvilksiet kamuflāžu, saģērbsities kā Rembo un dosities ielās, tad izbaudiet šo mirkli – jūs faktiski jau esat miris. Jūs pat neuzzināsit, kuras puses snaiperis vai karavīri jūs novāks. Karā tas, kurš izskatās pēc karavīra, tas arī ir karavīrs un tas, kurš izskatās pēc civilā, iespējams, arī ir karavīrs. Jums ir jāizskatās maksimāli nekaitīgi. Vēlams, pēc bomžiem, ar bērnu uz rokām un baltu karogu redzamā vietā. Paslēpiet automātu zem jakas, ja jums ir trāpījies kalašņikovs ar nolokāmu laidni – ideāli, ja ne – vienalga paslēpiet. No vienas puses, karavīrus civilie neinteresē. Čečenijā, pat neskatoties uz intensīvām cīņām, tie, kas nebija turami aizdomās, ka ir maskējušies karavīri – proti, sirmgalvji, sievietes ar bērniem utt., varēja pilsētā pārvietoties diezgan droši. Savukārt Ukrainas karā tā bija tikai pirmajā nedēļā, toties pēc tam sākās asinspirts, kurā tieši civiliedzīvotāji bija pirmie, kas gāja bojā. Vēl vairāk, okupētājās teritorijās Krievija armija faktiski centās iznīcināt visus vīriešus vecumā no 18-65 gadiem. Speciāli tika meklēti un iznīcināti atvaļināti karavīri, policisti, drošības iestāžu darbinieki, mednieki. Nežēlības un zvērību mērogi šokē. Kādu māti ar pusaugu dēlu, kas centās pamest pilsētu, karavīri pēc apstādināšanas bija palaiduši, norādot drošu ceļu, pa kuru evakuēties. Šis ceļš bija mīnēts, karavīriem vienkārši šķita jautri paskatīties kā viņi pa to dosies. Māte uzsprāga dēlam blakus, viņam pašam izdevās izglābties. Lai Dienvidslāvijā, Sīrijā un citos konfliktos mēs redzam lielus civiliedzīvotāju upurus, Krievijas armijas uzvedība Ukrainā izceļas ar zvērībām, kādas nav redzētas pēc otrā pasaules kara.

Jebkurā gadījumā, ja jūs uzdursities pretinieka diversantu grupai, viņi var nolemt, ka jūs esat risks vai pretinieka izlūks, kurš maskējas par civilo, un tāpēc nolemt jūs nogalināt. Citi var vēlēties no jums iegūt kādu taktisku informāciju par situāciju pilsētā un ļoti sadusmoties, ja jums tādas nav. Visa veida zvērības ir iespējamas. Tāpēc, ja jūs redzat karavīrus pagalmā vai tukšā mājā, nekādā gadījumā netuvojieties. Pat ja viņi izskatās draudzīgi, pat ja viņi smaida un jūs draudzīgi aicina, labāk visiem spēkiem centieties izvairīties no kontakta. Ļoti iespējams, viņi vēlas jūs paaicināt tikai tāpēc, lai bez trokšņa apklusinātu, izvarotu vai spīdzinātu.  Tas ir karš, visi ir nervozi, daudzi paranoiski, daudzi ar patoloģisku noslieci uz vardarbību un tagad dod tai beidzot vaļu. Ukrainā netrūkst piemēru, kur Krievijas karavīri, šķiet, tīri prieka pēc šāvuši pa evakuēties mēģinošu civiliedzīvotāju automašīnām un vienkārši garām ejošiem civiliedzīvotājiem. 

Atcerieties: tiklīdz karš ir sācies, Ženēvas konvencija ir nevis likumu apkopojums, bet gan tikai vēlamās uzvedības apraksts. Kara laikā visa veida deģenerāti, morāli kropļi un psihopāti pēkšņi izpeld notiekošā virspusē un beidzot sāk dzīvot saskaņā ar sevi. Jūs negribat viņus satikt un nekādā veidā negribat nonākt ar viņiem kontaktā, pat ne acu kontaktā. Laupīšana, izvarošanas, slepkavības 2022. gadā Ukrainā ir tikpat izplatītas, kā Otrā pasaules karā laikā. Sievietes tiek izvarotas bērnu acu priekšā, meitenes vecāku acu priekšā, visa veida visārprātīgākās šausmas ir nevis atsevišķs izņēmums, bet plaši sastopama parādība.

Bez vajadzības netuvojieties slimnīcām. Kāda no pusēm var gribēt atkarot šo stratēģisko objektu tikai sev, bet zaudētāji var izdomāt – ja nav man, lai nav nevienam un piesaistīt artilēriju vai aviāciju. Krievi ir bombardējuši slimnīcas gan Sīrijā, gan Ukrainā, acīmredzot uzskatot, ka civiliedzīvotāju terors rada psiholoģisku spiedienu uz pretinieka politiķiem ātrāk izbeigt karadarbību. Tāpat metiet līkumu bijušajām valdības iestādēm, jebkuriem svarīgiem infrastruktūras objektiem – stacijām, sakaru centrālēm, televīzijas centriem, degvielas bāzēm utt. Nekur neejiet naktī. Naktī valda armija, bandīti un marodieri.

Armijas daļas pilsētā ļoti bieži vāji saprot, kas notiek un kur pretinieks atrodas šobrīd. Gandrīz vienmēr kādā brīdī savējie šauj pa savējiem un vienmēr visi šauj pa neapdomīgiem civilajiem.

Atcerieties – kamēr jūs vēl esat pilsētā, ir iespēja iegūt degvielu. Benzīntanki nestrādā.  Degvielu nav iespējams iegūt nekā citādi, kā vien no armijas, taču jūs nevēlaties ar armijām komunicēt, nedz arī viņi grasās jums palīdzēt, savukārt laukos nebūs pat no kā nozagt. Vienlaicīgi nekļūstiet par marodieriem paši. Nezodziet degvielu cilvēkiem, kam tā vajadzīga tāpat kā jums. Ideāli, protams, būtu, ka jūs to varētu nozagt pretiniekam, piemēram, no kāda pamesta pretinieka transportlīdzekļa vai arī paņemt to tur, kur citādi tā nokļūs pretinieka rīcībā.

Dodieties ceļā gaišajā diennakts laikā (daudzi iesaka tūlīt pēc saullēkta, kad nakts posteņi jau saguruši, bet rīta sardze vēl samiegojusies), lēnām un mierīgi, tā kā to dara civilie. Ar savu uzvedību lieciet visiem skaidri saprast, ka jūs esat civilie, kas grib tikt prom. Nesteidzieties. Būtu brīnišķīgi, ja jums būtu šim gadījumam sagatavotas vai pēdējā brīdī sarūpētas papīra kartes. Jūs pat nevarat iedomāties, cik noderīgas tās var būt. Ukrainas karš rāda, ka visnotaļ lietderīgi ir savā ceļā iznīcināt visas ceļa zīmes, zīmes ar ciematu nosaukumiem, pat ielu nosaukumu plāksnītes. Okupantiem arī mēdz būt problēmas ar navigāciju, viņi ir svešā vietā, maldās, būtu labi, ja nekur nebūtu nekādu uzrakstu, kas var viņiem palīdzēt noteikt, kur tieši viņi atrodas un uz kuru pusi viņiem jādodas. Vienlaicīgi tas nozīmē, ka pašiem gan nevajadzētu nekritiski sekot ceļazīmēm. Iespējams, ka norāde – uz Rīgu, tagad rāda tieši uz Pleskavu, un tas nav tāpēc, lai apmuļķotu jūs.

Maršruta izvēles princips ir vienkāršs – jo mazāk patruļu, jo mazāk kontrolpunktu – jo mazāk kontaktu, jo labāk. Galvenās ielas, galvenie krustojumi, tilti – skaidrs, ka tiek kontrolēti vairāk, jo tiem ir militāra nozīme. Tie arī var būt uzlidojumu un uzbrukumu mērķi. Tiltus un pārvadus var gribēt sagraut gan pašu spēki, lai aizkavētu pretinieka pārvietošanos, gan pretinieks, lai traucētu aizstāvības apgādei. Izmantojiet to, ka jūs pazīstat pilsētu. Ja ir jāpārnakšņo pilsētā tāpēc, ka vairs nav savu māju, vai esat iesprūduši ceļā, labāk palieciet zem klajas debess kaut kur grāvmalē, nekā ejat iekšā tukšās ēkās, kurās norisinājušās cīņas vai tur bijusi armija. Tur katras durvis var būt aprīkotas ar granātu. Tādās vietās neveriet vaļā ledusskapjus, neceliet podu vākus un ja skapī vai aiz kādām durvīm ņaud kaķēns, neglābiet viņu, tās ļoti iespējams ir lamatas un tas atkārtojas no kara uz karu. Arī atkāpjoties no Kijevas piepilsētām Krievijas bruņoto spēku karavīri bija aktīvi mīnējuši izlaupītās mājas, atstājot pat vairākas lamatas vienā privātmājā, piemēram, aprīkojot ar granātu atkritumu urnu, pieņemot, ka viena no pirmajām lietām, ko cilvēks darīs, atgriežoties savā izdemolētajā un izlaupītajā mājā, būs cenšanās sākt to sakopt un satīrīt. Tātad uz ielas bieži vien ir drošāk.

Pilsētu ieņemšanā nav izgudrots nekas cits, kā tikai divas mūžvecās stratēģijas. Pirmais – noslaucīt pusi pilsētas vispirms ar artilēriju un aviāciju, un tad frontāls uzbrukums māju pa mājai, no pirmās mājas vienā debess pusē, līdz pēdējai otrā, kā tas tika darīts Otrajā pasaules karā, tajā skaitā Berlīnē, un kā tas tagad tiek darīts Mariupolē un mazākās Ukrainas pilsētās.  Otrais variants –  tanki un bruņutransportieri vispirms cenšas ieņemt stratēģiskos punktus, nostiprināties tajos un tā nodibināt kontroli pār pilsētu, kā tas notika, piemēram, Groznijā pirmajā Čečenijas karā. Šīs stratēģijas gadījumā gan ir risks, ka armijas daļas šajos stratēģiskajos punktos var tikt aplenktas un iznīcinātas, ko čečeni, starp citu, arī izdarīja ar krievu armiju, padarot Groznijas pirmo ieņemšanu par, iespējams, kaunpilnāko Krievijas armijas sagrāvi pirms Ukrainas kara. Tajā pat laikā amerikāņi Bagdādē rīkojās tieši tā – pēc bombardēšanas vienkārši iebrauca pilsētā un sāka nocietināties. Iespējams, zināja, ka nekādas gudras pretestības nebūs vai paļāvās uz savu pārspēku.

Lai nu kā, pirmajā gadījumā uzreiz sāksies māju “tīrīšana”. Lai uzbrūkošie justos droši, ka neatstāj ienaidnieku sev aiz muguras, katra māja, katra istaba tiks pārbaudīta. Tāpat arī otrajā gadījumā ātrāk vai vēlāk okupanti sāks meklēt pretinieku, pārmeklējot aizdomīgas ēkas, pilsētas rajonus un ielas.

Pilsētās, kur notiek partizānu karš, “tīrīšanas” notiks skarbi. Tīrīšanas pamestās ēkās ir pats bīstamākais kareivjiem un viņi to ienīst, tāpēc labāk nebūt šādā ēkā. Ja ne instrukcija, tad armijas gudrība paredz, ka, ja nevēlies pārsteigumus, vispirms istabā ieripini granātu un tikai pēc tam ej skatīties, kas tur dzīvo. Un tā nebūs trokšņa granāta kā mierlaika operācijās. Pat, ja paspēsit aizlēkt aiz kāda nogāzta kārtīga galda, samazināsit savu pret sprādzienu vērsto “laukumu” līdz minimumam, izstiepjoties uz grīdas vai paslēpjot galvu un ķermeni vismaz aiz lielas mugursomas, kāda puķupoda, pat ja būsit tālāk no granātas par četriem, pieciem metriem, pat ja tiksit cauri tikai ar saplēstām bungādiņām un šķembu ievainojumiem, kas pie zināmas veiksmes var izdoties, jums vienalga stāv priekšā uzzināt, kādi atsaldēti idioti tūlīt ienāks istabā. Tāpēc labāk sēdiet grāvī ielas malā ar baltu lupatu un ļaujiet visiem sevi izkomandēt, nekā iedomājieties, ka jūs ielīdīsiet kādā pamestā pagrabā, noslēpsities kādā pamestā mājā un tur būsit drošībā. Šī, protams, ir sarežģīta dilemma, jo visi instinkti šajā gadījumā pareizi saka priekšā, ka vajag paslēpties. Nonākt pretinieka rokās negribas, ja starp jums ir sievietes, meitenes, tad jo īpaši, taču arī slēpšanās var nebūt risinājums. Jebkura jūsu rīcība te var izrādīties fatāla kļūda. Un ieročus tagad noteikti paslēpiet nevis mājā vai vietā, kur uzturaties, bet kaut kur atsevišķi. Aprociet mežā, noslēpiet tā, lai tos nevar sasaistīt ar jums, savukārt labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ jūs varēsit tos tur paņemt vēlāk.

Ja uz ielas ir kritušie, atcerieties, ka tos grozīt, apvelt ir kategoriski aizliegts. Granāta zem līķa arī diemžēl ir bēdīga klasika visos pēdējā laika konfliktos. Ja var paņemt no kritušā ieroci vai munīciju viņu neizgrozot, tas jādara, bet sīkāk pārmeklēt nevajag. Ja kritušajam ir sakaru sistēma, pretēji filmās redzētajam – neņemiet. Neko jums saprotamu un noderīgu jūs tur visticamāk nesadzirdēsiet. Ar speciālajām armijas sakaru sistēmām vēl ir arī jāmāk apieties.  Bez tam, jūs esat civilie. Jums jāizskatās pēc civilajiem. Būs rācija, būs vēlme ķimerēties ap to. Civilais ar rāciju vairs nav civilais. 

Ap visām mūsdienu modernajām pilsētām ir apvedceļš. Parasti tā ir pirmā aplenkuma robeža. Motorizētajām strēlnieku brigādēm tas ir standarta uzdevums – izvirzīties uz apvedceļiem un nobloķēt pilsētu. Tur būs kontrolpunkti, kontroles un tamlīdzīgi. Tuvojieties tiem lēnām un ar paceltām rokām. Nedomājiet kaut kā izšmaukt cauri mežam, īsiem pārskrējieniem vai kaut kā tā. Kara apstākļos kaut kāda aizdomīga kustība mežā ir pietiekams iemesls, lai sāktu strādāt ložmetējs. Lauki un taciņas ap kontrolpunktiem var būt mīnētas, lai tieši neļautu tos apiet. Pievērsiet uzmanību uz Krimā bildēs redzamo kareivju apbruņojumu. Ļoti daudz ložmetēju “Pečeng” un ļoti daudz modernizēto Dragunova snaipera šauteņu ar īsāku stobru un atlokāmu laidni, kā arī šautenes “Vintorez” un klasiskie kalašņikova ložmetēji un, protams, automāti. Daudzi no šiem ieročiem, kā var redzēt žurnālistu fotogrāfijās, ir apgādāti ar vismodernākajām tēmekļiem (Aimpoint Micro T-1 un Eotech 512, kuru cena ir no 500 – 700 dolāru par vienu eksemplāru). Jūs tiešām negribat, lai šie cilvēki sāktu šaut jūsu virzienā. Ja nav cita ceļa, ejiet uz  to lēnām un ar paceltām rokām, cerot uz to labāko.

Visu vērtīgāko, kas jums ir – nauda, dārglietas, sadaliet vairākās daļās. Kādu daļu īpaši neslēpiet, lai tie, kas vēlas jūs aplaupīt, to viegli atrod, un tad jau apmierināti varbūt tālāk jūs vairs tik cītīgi nepārmeklē un palaiž. Rēķinieties, ka no vērtīgākajām lietām vai vismaz būtiskas to daļas nāksies šķirties. No citas puses, nekāda nauda nav dzīvības vērta, ja ir iespējams atpirkties, dariet to nedomājot.

Tā, nu jūs esat ārpus pilsētas

Mēdz teikt, ka katram latvietim ir lauki. Laimīgi tie, kam tie tiešām ir. Un ja vēl šajos laukos ir pagrabiņš ar kartupeļiem, citiem lauku labumiem, marinējumiem un ievārījumiem, tad jūs gandrīz droši izdzīvosiet. Protams, arī šeit var uzrasties pretinieka karavīru vienība, izvarot visas sievietes, pēc tam visus nošaut un līķus kopā ar māju nodedzināt. Un tomēr, šāds risks nomaļā vietā ir daudz mazāks nekā tur, kur ir koncentrēti pretinieka galvenie spēki, proti, pilsētās un ap tām. Latvijā, par laimi, šādu nomaļu vietu ir pietiekami daudz. Un ja karš nebeigsies ar pilnīgu un viennozīmīgu Latvijas okupāciju, tad cerības, ka resursu trūkuma dēļ neviens katru viensētu fiziski pārbaudīt nebrauks, pastāv. Galvenais uzdevums būs aizsargāt savus laukus no bandītiem, marodieriem, kas jums to visu gribēs atņemt. Nav grūti aizstāvēties pret vienu vai diviem bandītiem, bet pret desmit jau ir sarežģīti. Turklāt, viņi jau arī pa šo laiku būs satrenējušies – spēs novērtēt jūsu spējas, bruņojumu apiet no flangiem utt. Jūsu rīcībā toties ir laiks, lai sagatavotu viņiem dažādas lamatas, šķēršļus, barikādes un pārvērstu savu ģimeni kopā ar draugiem par mazu militāro vienību. Atkal jau ieroči ir ļoti vajadzīgi, ja jums to nav, atceramies viduslaikus un būs mums dažādas stratēģijas. Bandīts, kuram uzlej spaini benzīna un kurš saprot, ka tūlīt var uzliesmot, visticamāk, būs kādu brīdi „uz pauzes”.

Jūsu aizstāvībai jābūt viennozīmīgi agresīvai un apņēmīgai, lai marodieri vienkārši nolemtu doties uz citu, vieglāk iekarojamu mērķi. Svarīgi padomāt par to, lai jūsu lauku īpašums no gaisa izskatās pēc iespējas nevainīgāk un nevienam nerodas aizdomas, ka tur varētu glabāties armijas droni vai kādi citi militāra rakstura krājumi. Ja tas izskatās pamests, pavisam labi. Ja tas nav iespējams, piemēram, ir ziema un nepieciešamība kurināt krāsni, centieties, lai viss atgādinātu parastu, nevainīgu lauku sētu, kuru nav vērts braukt pārbaudīt, tas palielinās izredzes pārlaist aktīvo militāro darbību fāzi un tad jau tālāk skatīties.

Tagad pats galvenais

Ja miera laikā jūs būsit veicis kaut vai dažus elementārus sagatavošanās pasākumus nebaltai dienai, tas ļoti palīdzēs, ja šāda X diena pienāks. Pirmkārt, apdomāt visus evakuācijas ceļus un metodes, ieskaitot arī rezerves variantus. Vislabāk parūpēties, lai laukos ir vietiņa. Ja ne pašiem, tad pie kādiem draugiem, radiem, paziņām. Viņiem nevajadzētu iebilst, kopā būs vieglāk aizsargāt savu vietu pret bandītiem un marodieriem. Tur glabājas elementāri pārtikas, degvielas, medikamentu krājumi. Makaroni ir izcils cilvēces izgudrojums, tajos, atšķirībā no miltiem un dažādiem putraimiem, neieperinās tārpi, to derīguma termiņš ir ilgs un uzturvērtība augsta. Ja varat atļauties kvalitatīvus konservus – vispār lieliski, tie būs vērtīgāki par naudu, bet ja jūsu laukos ir vistiņas un gotiņa un tuvumā kāda upīte, kur zivtiņu noķert, tad tā vispār ir pašpietiekama kara pārlaišanas pieczvaigžņu vieta. Atcerieties tikai organizēt dežūras. Kādam ir jābūt nomodā naktī utt.

Kamēr esat pilsētā –  bāku mašīnā cenšamies vienmēr turēt pēc iespējas pilnāku. Čečenijas kara laikā „Snikers” esot bijuši īpašā cieņā. Mazi, viegli, ar četriem vai sešiem batoniņam, kareivis veselu dienu var funkcionēt. Noderēs pa ceļam. Mājās turam ko līdzīgu slavenajai 72 stundu mugursomai ārkārtas gadījumiem ar visu nepieciešamo. Pārtikas, medikamentu, higiēnas preču rezerves trīs mēnešiem. Drēbes, guļammaisus, telti. Saules bateriju barotus akumulatorus ierīcēm. Ja varam atļauties, nopērkam bruņu vestes, tās nemaz nav tik dārgas.  Tādas, ko var vilkt zem virsjakām. Tās paglābs no šķembām un rikošetējošām lodēm un varbūt no kāda idiota bandīta pistoles vai revolvera šāviena. Bruņuveste nepaglābs no kalašņikova vai snaipera. Ja laba veste, lodes tiks apturētas, taču to radītā enerģija vienalga ir tik liela, ka veste to nespēj nodzēst, un trieciena radītie iekšējo orgānu bojājumi parasti nav savienojumi ar dzīvību. Protams, viss atkarīgs, no kāda attāluma uz jums šauj.

Ievainojumu tēma vispār ir pati sāpīgākā. Laikam jau būtu labi katram spēt atšķirt venozu asiņošanu no arteriālas. Pirmās gadījumā jums ir pat vairākas stundas laika, otrajā gadījumā jūs zaudēsit samaņu jau pēc 20 sekundēm. Būtu labi, ja kāds paspētu uzlikt žņaugu. Būtu labi, ja žņaugs būtu pie rokas. Būtu labi, ja būtu divi – viens sev, viens draugam. Būtu labi, ja būtu pieejami pārsienamie materiāli, pretsāpju līdzekļi, dezinfekcijas līdzekļi. Ievainojumi maina visu. Jūs griežaties atpakaļ un drūzmējaties pie tās pašas slimnīcas, kurai citādi būtu jāmet līkums.

Ceru, es ieskicēju galvenos virzienus kā apdomāt šādas situācijas, proti, pirmais – labāk pamest valsti pirms konflikta nekā tad, kad jau bēg visi. Otrais – ja neizdodas pamest valsti pirms karadarbības sākuma, tad censties pamest vismaz pilsētas pēc iespējas ātrāk. Trešais –

jo vairāk tu esi iepriekš apdomājis šo situāciju, izveidojis tai rezerves, vienojies ar draugiem, radiem paziņām, pie kuriem laukos tas notiks,  jo lielākas cerības izdzīvot. 

Un tomēr. Tas viss tā varētu būt, taču rakstot šo es aizvien vairāk domāju par to (un tas ir mainījies kopš 2014.gada, kad tapa šī raksta pirmā versija), vai bēgšana no kara ir tiešām labākā un pašsaprotamākā stratēģija.

Krievijas armija Bučā, Irpiņā, Dmitrijevkā, spriežot pēc visa, ir nogalinājusi visus vīriešus vecumā no 18 līdz 60 un izvarojusi un nogalinājusi lielu skaitu sieviešu, tajā skaitā pusaudzes. Mariupolē Krievijas artilērija, aviācija, raķetes vienkārši iznīcina visu dzīvo – bērnus, sirmgalvjus, sievietes -visus. Līdzīgam uzbrukumam ir pakļauta Harkiva un daudzas mazākas apdzīvotas vietas Ukrainā, kā arī Sīrija. Krievu armija ar šo visu mums nepārprotami vēlas dot ziņu, ka nekāda kara pārlaišana un atgriešanās pie mierīgas dzīves vēlāk nav īpaši reālistisks scenārijs. Viņi vēlas nogalināt un iznīcināt. Civiliedzīvotāji viņiem nav nekādā veidā aizliegts mērķis, tieši otrādi – risks, nevēlams traucēklis.  Tas viss savukārt liek domāt, ka varbūt tomēr pats pareizākais ceļš kā uzvesties, ja sākas karš, ir cīnīties. Karot. Darīt to visiem – jauniem, veciem, sievietēm, vīriešiem. Stāties pretī ļaunumam, aizstāvēt savu Dzimteni un padzīt no tās katru, kurš vēlas to okupēt.

Tāpēc būtu tiešām labi, ja visaptveroša valsts aizsardzība Latvijā būtu nevis tikai tukša frāze uz papīra, bet reāls plāns.

Kad mēs sakām, ka ukraiņi karo par mums, tā ir taisnība. Pateicoties Ukrainai, Krievijai nav šobrīd militāru spēku, lai uzsāktu, piemēram, iebrukumu Baltijā. Mēs nevaram pavisam izslēgt dažādus kodolriskus Eiropā, bet mēs varam šobrīd izslēgt konvencionāla iebrukuma risku Baltijā. Tomēr mēs varam to izslēgt vienīgi tuvā un vidējā termiņā.

Citiem vārdiem sakot, mums ir laiks visos līmeņos apdomāt šo visu un gatavoties. Būtu labi šo laiku neizniekot.

Autors: Jurģis Liepnieks

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


32
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Rita
Rita

Nezinu par skolām, bet augstskolās Civilā aizsardzība tiek mācīta tikai formāli. Ir pienācis laiks šo studiju kursu attīstīt atbilstoši aktuālajiem notikumiem.

Vilis
Vilis

Tas ir kaut kāds jaunais stils Latvijas iedzīvotājus gandrīz katru dienu ar kaut ko biedēt? Vai arī saraudināt no sērijas tas tur tādu žestu izdarīja un pārējie apraudājās utt.

Juris
Juris

Secinājums, jāietinās palagā, un jāiet uz kapu pusi, pirms atombumbas sprādziena.

Juris
Juris

Vispār interesants raksts.

aizver muti, Jurģi !
aizver muti, Jurģi !

Cenšoties izraisīt paniku, tu dari pakalpojumu Pūķinam.

Juris
Juris

Nākamo rakstu vajag pr to ko darīt kodolkra gadījumā

zinātāja
zinātāja

Kalvītis, savickis un citi Latvijas nodevēji ir noveduši Latviju, ka tā ir 100% atkarīgi no krievijas gāzes.

kontrolieris
kontrolieris

2 varianti: 1) palikt, cīnīties, iespējams zaudēt ģimeni, vai ģimenei tevi. 2) braukt projām jau laicīgi vēl pirms viss ir sācies. jebkurā gadījumā es izvēlos ģimeni, jo viņiem vajag mani. un būsim reāli, ja kaimiņš sitīs ar kāju sētu vaļā, tad varonīgi cīnīties lai neuzvarētu īsti neiet kopā ar loģiku.

Andris
Andris

Paldies Tev!

G. A.
G. A.

Visu cieņu raksta autoram!

sunc
sunc

Motorlaivām , mazmēra jāhtām domātie akumulātori izpirkti. Benzīnkannas, trauki 20m-30l , arī.

lielkrusta komandieris levits
lielkrusta komandieris levits

Nevar saprast, kādi pienākumi ir Triju zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieriem, kuru mums taču ir atlieku likām. Kas reāli jādara lielkrusta komandierei Sandrai Kalnietei, lielkrusta komandierei Mārai Zālītei? Lielkrusta komandierei Sarmītei Ēlertei? Lielkrusta komandierim Valdim Zatleram? Un citiem lielkrusta komandieriem?

Zum
Zum

Kamēr valdība neuzticas pilsoņiem, nav iespējams runāt par efektīvu aizsardzību. Kad beigs baidīties, atļaus jebkādus strēlnieku ieročus iegādāties, kopā ar vietējiem vīriem apvienoties un trenēties, tad arī varēs sākt domāt. Citādi tas pats likums, kas liek pretoties, aizliedz mācīties pretoties. Nemaz nerunājot par ieroču aprites likumiem un vēl jo vairāk praksi Latvijā. Un nevajag sākt ar ej armijā, ZS. Ja esi palicis te viens, tad jā. Ja vēlies aizsargāt ģimeni, tas tikai kaitēs. Nav jābūt militāram analītiķim, lai saprastu ka atbilstoši noslepenotajai stratēģijai, dabūsi pavēli iet sargāt robežu, infrastruktūru vai vēl bezjēdzīgāk mirsi piesedzot valdības evakuāciju un sargājot valdības ēkas,… lasīt vēl »

Apinis
Apinis

Man jau ir pistole, 3 granātas un 15 l medicīniskā spirta.

antons
antons

man ir salauzt\a bise un vēlēšanās izdzīt kandžu

Kaspars
Kaspars

Pēdējo nedēļu notikumi Ukrainā tiešām norāda uz to, ka nogaidīšana un “pārziemošana” nav variants. Ir jāstājas pretī pilnīgi visiem un ar visiem iespējamajiem līdzekļiem – akmens, molotova kokteilis vai mēslu dakša, ja nekā cita nav.

Ivīc
Ivīc

Nu ir panikas cēlājs riktīgi sapīpējies. Es sapratu, ka brauks ārā no pilsētas, bet vai pretosies, to gan nesapratu.

Poseidons
Poseidons

Tie, kas beidza augstskolas krievu laikā pārsvarā dabūja virsnieka pakāpi un n-tās reizes macības krūmos vai militārās mācību iestādēs apgūt jaunu tehniku. Izskatās, ka autors nav ostījis dienestu armijā un nav beidzis augstskolu ar krūmiem pec tās, jo citādi nevar izskaidrot virkni aplamību.

Zum
Zum

Tipisks, biju armijā zinu labāk… Armija maz ko iemāca izņemot prasmi bezjēdzīgi pakļauties.

Piekrītu
Piekrītu

Mežabrāļu receptes jāatceras, piem. cūku tauki sajaukti ar maizi un sapildīti trīslitru burkās.

Rupucss
Rupucss

Sākumā biju skaptiska, bet lielisks apkopojums un saistošā, vieglā, ar zināmu devu ironijas un karātavu humora, valodā izklāstīts.

Kartupelis
Kartupelis

Vairāk cilvēku pilsētās- mierīgāka dzīve laukos!

Skolnieciņš
Skolnieciņš

Cik cilvēki ir kropli! Cik cilvēki ir pretīgi radijumi! Tagad es saprotu, kāpēc cilvēki ir mirstīgi….

jurkāns
jurkāns

Cerēsim, ka idioti politiķi un visu paveidu ekstrēmisti un deģenerāti mūs nekad tik tālu nenovedīs.
…………………………………
Sviests jau tajā ka tādus pie valsts stūres salika, kas līdz tam arī noved…

Edvards
Edvards

Ha..ha! Pārsmējos no tā kara veterāna stāsta! Jurģi, ej NBSā par instruktoru! Tur tevi ātri pasūtīs…

Heh
Heh

Vispaar tas domaats civilajiem un diezgan pareizi uzrakstiits.
No savas puses pievienoju – aptiecinja, shkjiltavas, un parasts hlora shkjidrums tas leetaakais, lieti noder. Taapat zinaashanas par augiem, seeneem un ogaam.

bingo
bingo

ne jau liepnieks to izdomāja, tas ir ukrainas karu piedzīvojuša cilvēka stāsts

Gatavojamies
Gatavojamies

Ļoti noderīgs raksts

izvēlīgā
izvēlīgā

Kas notiek? Liepnieks tiešām zina vairāk nekā pārējie par notiekošo?

Tapīrs parastais
Tapīrs parastais

Neķer kreņķi, raksts vecs- tapis tad, kad Ukrainas konflikts bija pašā karstumā. Neskatoties uz to- ļoti pat noderīgs

JanisK
JanisK

ir arī apdeitots un aktualizēts. Ļoti noderīgi, paldies!

Litij
Litij

Labs raksts. Paldies Jurģis. Pielieku ,ka var novaktēt nevarīgāku mednieku un tam atņemt šaujamo :))))