Madonnas dzīves principi

Madonna par dzīvi

1958. gada 16. augustā dzimusi popmūzikas karaliene Madonna. Ik desmitgadē viņa spējusi izgudrot sevi no jauna. Galvenais akcents, bez šaubām, ir pašas dziedātājas personība: seksualitāte, ironija, tiekšanās pēc panākumiem. Pateicoties MTV un kulta filmai «Desperately Seeking Susan» (1985), Madonna kļuva par iedvesmas avotu miljoniem jaunu sieviešu visā pasaulē.

Lūk, daži Madonnas domu graudi.

Elviss ir karalis, bet es esmu karaliene. Vai es jums esmu teikusi, ka mana dzimšanas diena sakrīt ar viņa nāves gadadienu? (Madonna dzimusi 1958. gada 16. augustā – red.)

Naudai manā dzīvē nav īpašas nozīmes. Jo vairāk tev ir naudas, jo vairāk problēmu. Slava – tā gan ir kā narkotika. Tā aizpilda tukšumu tevī.

Es nebūšu laimīga, kamēr nebūšu tikpat populāra kā Dievs.

Āriene ir mānīga. Bērnībā es biju uzcītīga skolniece, paraugbērns. Es nekad nestrīdējos ar tēvu, nelietoju narkotikas un nebēgu no stundām. Bet pēc tam apmēram trīspadsmit gadu vecumā kā no ķēdes norāvos.

Ko man ir iemācījusi dzīve? Piekāpties. Tas nenozīmē, ka ir jāizrāda vājums: vienkārši es sapratu, ka var uzspiest cilvēkiem savu gribu, terorizējot tos, bet to pašu var panākt arī ar daudz smalkākiem līdzekļiem.

Esmu apguvusi vēl vienu mācību: nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt presei, ka Argentīnas prezidents ir skatījies uz tava krūštura lencīti. It īpaši tad, ja vēlies atgriezties Argentīnā.

Es joprojām nevaru ciest tā dēvēto pareizo dzīvi. Ja no manis kaut ko sagaida, tad tieši to es parasti nevēlos darīt.

Bērnībā es ticēju Dievam — kvēli, kā tic pusaudži. Jēzus man bija kaut kas līdzīgs kinozvaigznei, viņš bija mans galvenais elks. Tagad baznīca ir kļuvusi man par tādu kā glābiņu, tā sniedz man vienotības sajūtu ar cilvēkiem. Es nevaru piekrist dogmām un doktrīnām, bet tomēr piedalīties baznīcas rituālos.

Nevainības zaudēšana? Uz to es skatījos, kā uz ceļu, kas ved pretī karjerai.

Daudziem cilvēkiem tas, ka kļuvu par māti, padarīja mani cienījamu un vairāk pieņemamu. Kā saka, ērtāk lietojamu. No otras puses, es nedomāju, ka līdz ar bērna piedzimšanu zaudēju seksīgumu. Sjūzena Sarandona, Mišela Feifere — viņas taču joprojām ir seksīgas, vai ne? Ja reiz tu esi seksīga, tad esi, neatkarīgi no tā, vai tev jau ir pieci bērni vai to nav vispār.

Labāk gadu būt tīģerienei, nekā simts gadus dzīvot kā aitai.

Man bija grūti izprast savu tēvu, kamēr man pašai nebija bērnu.

Holivudā ir maz cilvēku, kas lasa grāmatas vienkārši tāpat, nevis lai veidotu pēc tām filmas. Daļēji tāpēc es pārcēlos uz Angliju. Es negribu teikt neko sliktu par Ameriku, bet es tiešām uzskatu, ka angļi ir gudrāki. Turklāt Londonā man ir mierīgāka dzīve. Es dzīvoju Marblearch, te ir tikai arābietes parandžās. Neviens nepievērš man ne mazāko uzmanību.

Ja es no kaut kā baidos, tas parasti nozīmē, ka man tas jāizdara.

Aiz ekstravertu ārējā sabiedriskuma bieži slēpjas biklums. Tā mēdz būt ar vīriešiem: izskatās pēc īsta varoņa, bet iekšēji nav pārliecināts par sevi. Tas atgādina vingrinājumu, kurš jums jāpilda, ja vēlaties mainīties.

Es esmu īsta darbaholiķe un nespēju iedomāties sevi bez darba. Protams, es esmu nolēmusi mainīties, augt un interesēties par dažādām lietām. Tikai ne norimt!

Dvēselē es esmu tā pati skuķe, kura kādreiz pārdeva kafejnīcā virtuļus. Tā pati, kuru padzina no darba par to, ka viņai pēkšņi iešāvās prātā apliet visus apmeklētājus ar ievārījumu — to pašu virtuļu pildījumu.

Kā gan es varēju kļūt par ko citu ar tādu vārdu — Madonna? No manis varēja iznākt vai nu mūķene, vai tas, kas ir iznācis. Citu variantu nebija.

Avots: Esquire

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


Lasītāju viedokļi

avatar