Vienos vārtos. Lato Lapsa pret Drošības policiju 3:0

Lato Lapsa

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieņēmusi izskatīšanai pieteikumu, kuru iesniedzis Lato Lapsa par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar divām prettiesiskajām aizturēšanām, ko šā gada pavasarī un vasaras sākumā bija veikuši Drošības policijas darbinieki.

“Diemžēl normatīvie akti paredz, ka tiesā man jāsūdz nevis Normunda Mežvieta vadītā iestāde, bet gan Latvijas Republika Tieslietu ministrijas personā. Taču varu apsolīt divas lietas – pirmkārt, attiesāto naudu noziedošu kādam labam mērķim, piemēram, Mežvieta kunga aizsūtīšanai kādos vienkāršākos, viņa līmenim atbilstošos jurisprudences kursos, otrkārt, darīšu visu iespējamo, lai valsts no tās attiesāto naudu pēc tam regresa kārtībā piedzītu no tiem Drošības policijas darbiniekiem, kuri veica un organizēja šīs aizturēšanas, ko tiesas jau atzinušas par prettiesiskām un nepamatotām,” šo faktu komentē Lato Lapsa.

Portāls Pietiek šodien publicē tiesas izskatīšanai pieņemto Lato Lapsas pieteikumu. Piedāvājam ar to iepazīties arī Puaro.lv lasītājiem.

 

Prasības pieteikums

1. Faktiskie apstākļi

2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra rajona iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC096549 par to, ka 2015.gada 22.maijā plkst.14:44 Rīgā, K.Barona ielā 99A es, Lato Lapsa, ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieku rīkojumu pārtraukt Latvijas Republikas Drošības policijas ēkas, dienesta automašīnu, amatpersonu un apmeklētāju filmēšanu.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpuma izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot man inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 30.jūnija spriedumu lietā Nr.130049515 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret mani par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.2).

Par minēto spriedumu Valsts policijas priekšnieka p.i. A.Grišins iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 5.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 30.jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.3).

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai es tiku aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), es 2015.gada 6.oktobrī vērsos pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.4).

Uz minēto vēstuli saņēmu atbildi (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.5), kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā secinu, ka Drošības policija man atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki mani tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi nepamatota.

2015.gada 26.maijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Centra iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu Nr.PC185656 par to, ka 2015.gada 29.aprīlī plkst.13:55 Rīgā, K.Barona ielā 99a, Latvijas Republikas Drošības policijas telpās es ļaunprātīgi neesot pakļāvies policijas darbinieku likumīgajām prasībām, kad tie pildīja dienesta pienākumus, ignorējis policijas darbinieka rīkojumu pārtraukt slēptu audio ierakstu veikšanu Latvijas Republikas Drošības policijas telpās.

Minētais pārkāpums tika kvalificēts pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.panta par ļaunprātīgu nepakļaušanos policijas darbinieka, pašvaldības policijas darbinieka, robežsarga vai zemessarga, kā arī karavīra likumīgajam rīkojumam vai prasībai, kad viņi izpilda sabiedriskās kārtības sargāšanas vai dienesta pienākumus.

Minētā pārkāpuma izskatīšana atbilstoši piekritībai tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izskatot man inkriminēto administratīvo pārkāpumu, ar 2015.gada 31.jūlija spriedumu lietā Nr.130049615 nosprieda izbeigt lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā pret mani par pārkāpumu, kas paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.pantā (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.6).

Par minēto spriedumu Valsts policija iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija ar 2015.gada 12.oktobra spriedumu nosprieda Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2015.gada 31.jūlija spriedumu atstāt negrozītu, bet Valsts policijas iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt (sprieduma kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.7), turklāt konstatējot, ka Drošības policijas amatpersona ir sniegusi nepatiesu dienesta ziņojumu.

Spriedums kā nepārsūdzams ir stājies spēkā.

Sakarā ar to, ka pirms administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas un nodošanas Valsts policijai protokola sastādīšanai es tiku aizturēts (aizturēšanas protokols netika sastādīts), es 2015.gada 13.oktobrī vērsos pie Drošības policijas priekšnieka ar lūgumu atvainoties par nepamatoto aizturēšanu, kuru veica Drošības policijas darbinieki (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.8).

Uz minēto vēstuli saņēmu atbildi (vēstules kopija pievienota prasības pieteikuma pielikumā Nr.9), kurā norādīts, ka Drošības policija ņems vērā konkrētajā lietā taisītos spriedumus, savukārt jautājums par atvainošanos šajā atbildē netiek risināts, no kā secinu, ka Drošības policija man atvainoties ir atteikusies, tajā pat laikā neapstrīdot faktu, ka Drošības policijas darbinieki mani tika aizturējuši un šī aizturēšana ir bijusi prettiesiska gan tā iemesla dēļ, ka tā netika nostiprināta pienācīgā procesuālā formā, gan tāpēc, ka tā ir bijusi nepamatota. Turklāt bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka šajā gadījumā no Drošības policijas amatpersonas puses tika sastādīts nepatiess dienesta ziņojums, lai šķietami attaisnotu gan aizturēšanu, gan protokola sastādīšanu.

2. Prasības pieteikuma pamatojums

Kā ir redzams no augstāk izklāstītajiem apstākļiem, tad pēc Drošības policijas nepamatotas iniciatīvas pret mani ir tikuši ierosināti divi administratīvo pārkāpumu procesi un es šajos procesos esmu ticis nepamatoti saukts pie administratīvās atbildības. Turklāt šo procesu sakarā esmu arī ticis prettiesiski un nepamatoti aizturēts.

Kā ir atzinis Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments , tad tāpat jebkura cilvēktiesību norma, arī Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertā tiesību norma (nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu) ir piemērojama tieši un nepastarpināti un izšķirot strīdu par atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā, tiesai jāizvērtē pieļautais pārkāpums pamattiesību ievērošanas aspektā.

Civillikuma 1635.pants nosaka, ka ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas un garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisku tiesību vai nemantisku labumu aizskārumu.

Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Uzskatu, ka augstāk aprakstītajās situācijās ir ticis pieļauts nepamatots manu tiesību aizskārums, proti, es nepamatoti un prettiesiski esmu ticis aizturēts, kā arī es nepamatoti esmu ticis saukts pie administratīvās atbildības.

Viss minētais kopumā man ir radījis garīgus un emocionālus pārdzīvojumus, tāpat arī policijas iestāžu rīcība man ir likusi izjust pazemojumu gan ar nepamatoto aizturēšanu, gan ar nepieciešamību attaisnoties tiesas priekšā par to, ka neko sodāmu neesmu izdarījis. Tāpat bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija ir atteikusies man atvainoties par pieļauto manu tiesību aizskārumu, kas faktiski ir izraisījis jaunu aizskārumu, jo Drošības policija tādējādi ir likusi man saprast, ka tai manu tiesību ievērošana ir nenozīmīga un tā savu nepamatoto rīcību, ja tā var teikt – nenožēlo, šādi atklāti demonstrējot savu pārākuma apziņu, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret manu kā privātpersonas tiesību nepamatoto aizskārumu.

Konkrētajā gadījumā atlīdzinājumu par man nodarīto tiesību aizskārumu novērtēju 2000,00 EUR apmērā, proti, 1000,00 EUR par katru nepamatotas, prettiesiskas aizturēšanas reizi, jo, manuprāt, šāds atlīdzinājuma apmērs sasniegs visas tam uzdotās funkcijas, proti, 1) taisnīguma funkciju; 2) prevencijas funkciju un 3) samierināšanas funkciju.

Papildus minētajam vēlos norādīt, ka civillietas ierosināšanas gadījumā jau ir paredzami atbildētājas iebildumi pret prasību, proti, ka atbilstoši Civillikuma 1635.panta trešajai daļai morālais kaitējums šajā situācijā nav prezumējams, attiecīgi tas ir jāpierāda, taču tas nav izdarīts. Šajā sakarā vēlos vērst tiesas uzmanību uz to, ka, neskatoties uz to, cik kura valsts iestāde sevi uzskata par svarīgu un nozīmīgu, pat A kategorijas kritiskie infrastruktūras objekti, kā Valsts policija labprāt apzīmē Drošības policijas ēku un kas ticis uzsvērts abos administratīvo pārkāpumu procesos, ir pakļauti patvaļas aizliegumam, kurš pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Konkrētajā gadījumā abos iepriekš minētajos procesos ir noskaidrojies, ka nedz Drošības policijas, nedz Valsts policijai rīcībai nav bijis saprātīgs attaisnojums, jo Valsts policija nevienā tiesu institūcijā tā arī nespēja pamatot Drošības policijas prasību likumību, kas savukārt norāda uz klaju patvaļas aizlieguma pārkāpumu, proti, es tiku aizturēts un saukts pie administratīvās atbildības, jo valsts iestādēm vienkārši „nepatika” mana rīcība un vēl jo vairāk – iestādes amatpersona tika sastādījusi melīgu dienesta ziņojumu.

Vadoties no minētā, vēlos jau savlaicīgi norādīt, ka man nodarīto morālo kaitējumu uzskatu par pierādītu ar Valsts policijas un Drošības policijas darbībām, kuras ir bijušas ne tikai nepamatotas, bet arī nelikumīgas un kas ir ticis apstiprināts ar spriedumiem. Kaitējuma dziļumu un tiesību aizskāruma nozīmību savukārt pamato policijas iestāžu klajie un atklātie patvaļas aizlieguma pārkāpumi, kuri atklāti demonstrē šo iestāžu pārākuma apziņu, neaizskaramību, visatļautības pieļaujamību un nicinājumu pret privātpersonas tiesībām, kas demokrātiskā valstī, kura atzīst starptautiski atzītas cilvēktiesības un ir apņēmusies tās nodrošināt, ir absolūti nepieņemami.

Tāpat arī bez ievērības nav atstājams apstāklis, ka Drošības policija un Valsts policija publiskajā telpā ar mediju starpniecību (2015.gada 28.maija ziņu aģentūras „Leta” raksts „DP: Vērojama pretreakcija uz dienesta aktīvo darbu valsts noslēpuma sargāšanā”; 2015.gada 21.jūnija ziņu aģentūras „Leta” raksts „Lapsam sastāda divus protokolus par nepakļaušanos policijai; viņam draud arests”; 2015.gada 30.aprīļa ziņu aģentūras „Leta” raksts „DP: Lapsa vairākkārt mēģinājis filmēt un fotografēt likumsargus”; rakstu izdrukas pievienotas pielikumā Nr.10) ir pozicionējusi mani sabiedrības acīs ne tikai kā viennozīmīgi vainīgu man inkriminētajos administratīvajos pārkāpumos, bet arī kā atsevišķu personu dotu pasūtījumu izpildītāju, personu, kas apzināti kaitē būtiskām valsts interesēm un, iespējams, pat darbojas Latvijai nedraudzīgu ārvalstu specdienestu interesēs, un šāds manis attēlojums man kā Latvijas Republikai lojālam pilsonim un žurnālistam, kura darbība vienmēr ir bijusi orientēta uz atklātību pret saviem lasītājiem un negodīgu amatpersonu, politiķu un citu negodprātīgu personu atmaskošanu, ja ir radušās aizdomas par šādu personu pretdarbošanos Latvijas valsts un sabiedrības interesēm, ir klaji aizvainojošs un aizskarošs.

3. Procesuālie jautājumi

Atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 7.panta pirmās daļas 1.punktam persona, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, sešu mēnešu laikā pēc attaisnojošā tiesas sprieduma spēkā stāšanās vai krimināllietas vai administratīvās lietvedības izbeigšanas iesniedz rakstveida iesniegumu un šajā likumā paredzēto zaudējumu nodarīšanas faktu un zaudējumu apmēru apliecinošus dokumentus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, ja persona attaisnota vai krimināllieta izbeigta saskaņā ar tiesas nolēmumu vai izbeigta administratīvā lieta — Tieslietu ministrijai. Piemērojot šo tiesību normu pēc analoģijas secināms, ka šī prasība ceļama pret Latvijas Republiku Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā, lai gan ir skaidri redzams, ka kaitējums ir ticis nodarīts Drošības policijas un Valsts policijas vainas dēļ.

4. Tiesai pieteiktie lūgumi

Ņemot vērā iepriekš minēto un saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un Civillikuma 1635.pantu, un pamatojoties Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktu, lūdzu tiesu:

– piedzīt no Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu man, Lato Lapsam, kompensāciju par morālo kaitējumu 2000,00 EUR apmērā;

– piedzīt no Latvijas Republikas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas personā par labu man, Lato Lapsam, visus tiesāšanās izdevumus.

 

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz