Vasilija Meļņika shēmas: 46 miljoni no kuģu būvētavas aizplūst uz Turciju un izgaist

Vasilija Meļņika

Vairāk nekā 46 miljoni dolāru – šāda summa varētu būt bijusi paredzēta Vasilija Meļņika kontrolētajai Rīgas kuģu būvētavai par faktisko starpniecību koruptīvajā Ukrainas naftas platformas iegādes darījumā, 2012. gada beigās un 2013. gada sākumā caur šim “gadsimta darījumam” speciāli iegādāto “tukšo čaulu” Lielbritānijā aizplūdusi tālāk uz niecīgu uzņēmumu Turcijā un tad… izgaisusi.

Pietiek jau informējis, ka 2011.gada 2.novembrī Rīgas kuģu būvētava noslēdza līgumu par pašpaceļošās urbšanas iekārtas (naftas platformas) piegādi Ukrainas valsts uzņēmumam Černomorneftegaz ar piegādes termiņu 2012.gada decembrī un līguma summu – 399 800 000 ASV dolāru.

Tieši šo pašu platformu, ko piegādāja Rīgas kuģu būvētava, par vairāk nekā divreiz mazāku summu – 179 000 000 miljoniem ASV dolāru – 2010. gada decembrī tās ražotājam, Singapūras uzņēmumam Keppel Fels bija pasūtījis Norvēģijas uzņēmums Standard Drilling. Tātad – starpnieku un “gadsimta darījuma” organizētāju kabatās kopā iegūla 220 miljoni dolāru.

Faktiski visa iespaidīgā naudas summa plūdusi caur britu “čaulas uzņēmumu” Northsale Logistics Limited, ko speciāli šim darījumam bija iegādājies Meļņiks ar Rīgas kuģu būvētavas starpniecību. Lielākā daļa naudas aizplūda citiem starpniekiem un darbu veicējiem, savukārt Rīgas kuģu būvētavai 2012. gada beigās kontos bija naudas līdzekļi 23 600 000 latu (44 000 000 dolāru) apmērā.

Jau trīs mēnešus vēlāk uzņēmuma kontos bija palikuši vairs tikai 600 000 latu. Tas nozīmē, ka trīs mēnešu laikā vairāk nekā 40 miljoni dolāru aizplūduši – visticamākais, uz Northsale Logistics Limited kontu Unicredit bankā, kaut no formālā viedokļa šādiem pārskaitījumiem pamata nebija. Taču, kā izrādās, arī britu “čaulas uzņēmumā” līdzekļi nav palikuši, bet aizplūduši vēl tālāk – uz grūtāk atšifrējamiem uzņēmumiem un to kontiem.

Izrādās, 46,5 miljoni dolāru laikā no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada marta vidum no Northsale Logistics Limited konta ir tikuši pārskaitīti nepazīstamam un nelielam Turcijas uzņēmumam EMARİNE MÜHENDİSLİK SANAYİ VE TİCARET LİMİTED ŞİRKETİ, kas darbojas kuģu motoru remonta jomā.

Faktiski nav šaubu, ka šādā veidā notikusi naudas atmazgāšana, jo Turcijā saistībā ar jauno naftas platformu veikts tikai viens darbs – par summu, kas nepārsniedza 3 miljonus dolāru, demontēti un pēc tam atjaunoti naftas platformas balsti, turklāt to veicis platformas ražotājs Keppel Fels.

Portāls Business New Europe (bne) pēdējos pāris gados ir publicējis vairākus žurnālista Grema Steka pētnieciskos rakstus, kas atspoguļo šīs naudas plūsmas un Meļņika “gadsimta darījumu”, – publicējam fragmentus, kas attiecas uz aprakstītajām naudas plūsmām:

“Šī nav pirmā reize, kad Naftogaz ir iesaistījies darījumos, kuros konstatēta tik milzīga atšķirība starp samaksāto summu un cenu, ko nosaukuši naftas platformas ražotāji. Iepriekšējais pirkums ir praktiski identisks – 2011. gadā Naftogaz iegādājās līdzīgu naftas platformu, kas izsauca plašas korupcijas apsūdzības un rosināja vairākas izmeklēšanas Ukrainā.

Taču, ja pirmais darījums 2011. gada sākumā bija saistīts ar čaulas uzņēmumiem un pretrunīgi vērtēto Latvijas banku Trasta Komercbanka, otrais pirmajā acu uzmetienā izskatās labāk: šoreiz iesaistīts starpnieks, kurš ir īsts kuģu būvētājs, uzņēmums Rīgas kuģu būvētava, lai gan tam nav nekādas saistības ar naftas platformām, un bne var atklāt, ka Latvijas bankas vietā otro darījumu veica CEE banku pakalpojumu giganta meitasuzņēmums Latvijā UniCredit.

Saskaņā ar bne avotiem, kas cieši saistīti ar Rīgas kuģu būvētavu, šie paralēlie UniCredit Latvia bankas konti ļāva noslēpt darījuma detaļas un apgrūtināja atbilstošu valdes locekļu uzraudzību. Naftogaz iemaksāja pilnu līgumsummu 400 miljonu dolāru apmērā Rīgas kuģu būvētavas galvenajā Nordea Bank bankas kontā. Šie līdzekļi pēc tam tika pārskaitīti uz kuģu būvētavas jauno kontu UniCredit Latvia un no turienes pārsūtīti uz Northsale kontu, kuru arī uzturēja UniCredit Latvia.

Pēc tam Northsale veica maksājumus par naftas platformas pirkumu un maksājumus citiem piegādātājiem. Piemēram, bne aplūkotie konti periodā no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada martam atklāj, ka apmēram 50 miljoni dolāru tikuši iemaksāti Northsale UniCredit kontā no Rīgas kuģu būvētavas UniCredit konta.

Laikā no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada martam Northsale pārskaitīja kopā 46,5 miljonus dolāru no sava UniCredit Latvia konta uz nelielam Stambulas kuģu remonta uzņēmumam Emarine piederošu kontu Turcijā, kura īpašnieks ir Turcijas pilsonis Murats Bajraks.

Pārskaitījums šķietami tika veikts par uz B319 naftas platformas veikto darbu. Taču pastāv labs iemesls to apšaubīt, jo bne atklāja, ka Emarine un Bajraks nav veikuši nekādus būtiskus darbus saistībā ar naftas platformu. “Emarine nebija iesaistīts B319 projektā,” bne pavēstīja B319 uzstādīšanas darbu vadītājs Turcijā, Salihs Fidans.

Bajraks intervijā neatklāja savu lomu šajā darbā, atsaucoties uz līgumā iekļautajiem punktiem par konfidencialitāti. Emarine akciju kapitāls nepārsniedz €30 000, kas veido kliedzošu atšķirību starp pārskaitītajiem naudas līdzekļiem un uzņēmuma patieso lielumu. Turklāt ar industriju saistīti bne avoti lēš, ka kopējās veiktā darba – platformas kāju salikšanas – izmaksas nepārsniedz 5 miljonus dolāru.

Tradicionāli katra varas maiņa Ukrainā noved pie ātra pēdējās valsts enerģijas uzņēmuma Naftogaz vadības aresta – 2014. gads un Janukoviča režīma krišana nav nekāds izņēmums. 21. martā maskēti un smagi bruņoti īpašie policijas spēki iebruka Naftogaz galvenajā mītnē un arestēja ilggadējo valdes priekšsēdētāju Jevhenu Bakulinu, kuru iekšlietu ministra vietas izpildītājs Arsens Avakovs apsūdzēja par līdzdalību vairāk kā 4 miljardu dolāru zādzībā no uzņēmuma.

Bakulina aresta dienā, tālu prom no Kijevas, Pendikas ostā Stambulas tuvumā, Murats Bajraks izskatās nervozs un nejauši nogrūž zemē savu dakšiņu, kad izdzird par arestu. Bajraks vada nelielu, ostas tuvumā esošo kuģu dzinēju remonta uzņēmumu ar nosaukumu Emarine. Viņš stāsta, ka pavada savu dienu līdz elkoņiem eļļā, remontējot dzinējus, un savā viedtālrunī rāda sarūsējuša “pacienta” attēlus. Taču vakarā viņš pārvēršas par jautru trīsdesmitgadnieku ar nevainojamu angļu valodu.

Murats neslēpj savu pārsteigumu par britu uzņēmēja viesošanos. “Mana mājas lapa darbojas tikai kopš 2013. gada, un jūs esat pirmais cilvēks, kas ar mani ir sazinājies, izmantojot to,” viņš saka, kamēr vakariņojam zivju restorānā piestātnes tuvumā. “Jūs droši vien arī esat pirmais cilvēks, kas vienkārši atnācis uz manu biroju bez iepriekšējas pieteikšanās,” viņš piebilst, kas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka vietējam taksometra šoferim radās zināmas grūtības atrast viņa nelielā uzņēmuma telpas, par kurām nevēstīja ne nosaukums pie domofona, ne arī izkārtne. “Šis ir neliels uzņēmums,” atzīst Murats. “ Piemēram, man nav savas darbnīcas.”

Emarine akciju kapitāls tik tikko pārsniedz $30,000 un Bajraka vārds un seja ir vienīgie, kas parādās Emarine mājas lapā. Taču sešu mēnešu laikā no 2012. gada beigām līdz 2013. gada sākumam Emarine piedzīvoja uzplaukumu – no Lielbritānijas uzņēmuma Northsale Logistics Latvijas bankas konta Emarine Turcijas kontā vairākos maksājumos tika iemaksāti 46,5 miljoni dolāru saskaņā ar bne aplūkotajiem konta izrakstiem.

Northsale bija Latvijas uzņēmuma Rīgas kuģu būvētava meitasuzņēmums, un Bajrakam samaksātie 46,5 miljoni dolāru nāca no 400 miljoniem, ko Rīgas kuģu būvētavai samaksāja Ukrainas Naftogaz par piekrastes naftas platformas piegādi. Ņemot vērā to, cik mazs ir uzņēmums Emarine, 46,5 miljoni dolāru, kas nonāca pie Bajraka no Naftogaz Rīgas kuģu būvētavai izmaksātajiem 400 miljoniem, aizdomīgi izskatās pēc daļas no 4 miljardiem dolāru, kas, kā tiek uzskatīts, aizplūduši no Naftogaz Viktora Janukoviča prezidentūras laikā no 2010. līdz 2014. gadam.

Rīgas kuģu būvētava izmantoja Northsale – 2011. gadā dibinātu uzņēmumu – lai īstenotu pretrunīgo 400 miljonu dolāru darījumu, kura ietvaros Ukrainas Naftogaz tika pārdota pa pusei iegremdējama piekrastes naftas urbšanas platforma. Darījums raisīja pretrunas, jo Rīgas kuģu būvētava pāris nedēļas iepriekš bija ieguvusi jaunuzbūvēto B319 platformu no Norvēģijas nomas uzņēmuma Standard Drilling par tikai 220 miljoniem dolāru. Pēc tam Rīgas kuģu būvētavai vairs nebija būtiskas lomas, tā kalpoja vien kā starpnieks; uzņēmums apgalvo, ka šajā darījumā ieguvis vien 5 miljonus dolāru.

Pat ierēķinot transporta izmaksas no Singapūras līdz Ukrainai, inženiertehniskos darbus Bosfora šauruma šķērsošanai un tādus papildizdevumus kā helikopteri, 180 miljonu dolāru cenas atšķirība bija tik milzīga, ka raisīja ne tikai pārsteigumu. Ņemot vērā Naftogaz reputāciju kā vienam no pasaules korumpētākajiem uzņēmumiem, aizdomu smaka bija visai jūtama.

Taču acīmredzot visi Latvijas ierēdņi bija aizspieduši degunus – līguma parakstīšanas ceremoniju Ukrainā apmeklēja pat Latvijas ekonomikas ministrs, kurš vēlāk paziņoja, ka cerot – šis darījums veicinās Latvijas ekonomiku.

Taču patiesībā noticis ir tieši pretējais. Rīgas kuģu būvētava, viens no Latvijas lielākajiem uzņēmumiem, kas nodarbina aptuveni 600 cilvēku, tuvojas bankrotam un strauji pārvēršas par karstu kartupeli Latvijas politiķu mutēs. Kādreizējais valdes loceklis Igors Komarovs marta sākumā izteicās vietējā presē, ka līdz kuģu būvētavas bankrotam atlikusi tikai “trīs līdz seši mēneši”.

Bajraks apgalvo, ka saņēmis naudas līdzekļus par darbu, kas ticis veikts “saskaņā ar viņa uzņēmējdarbības profilu”, taču viņš nevarot runāt par līgumu konfidencialitātes nosacījumu dēļ. Bajraks noliedz, ka saņemtie 46,5 miljoni dolāru saistīti ar kādiem pārkāpumiem, un apgalvo, ka Turcijas institūcijas uzņēmumā veikušas neatkarīgu auditu. Viņš min, ka, iespējams, naudas līdzekļi pārsūtīti tālāk nenosauktiem “apakšuzņēmējiem”.”

 

Avots: Pietiek.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz