Sodīts ar drošības līdzekli pāris nedēļu apmērā

Nils Sakss

Kādam tie “17 pavasara mirkļi” ir noslēgušies. Viltīgais un izveicīgais spiegs, Džeimsa Bonda vietējais ekvivalents, infiltrētais aģents, kurš ar dažādām NLP metodēm no KNAB darbiniekiem, vai varbūt pat darbiniecēm, izvilināja slepenu informāciju – spiegošanā apsūdzētais Dzintars Jaundžeikars ir izlaists no apcietinājuma.

Tomēr, piekritīsiet, šajā spiegu drāmā trūkst jebkādas dinamikas. Par spīti tam, ka modernajā Latvijā nav bijis nemaz tik daudz spiegu skandālu, Jaundžeikara gadījums izpelnījies visai remdenu uzņemšanu. Varbūt tādēļ, ka ir pārāk pavirši sacerēts. Būsim godīgi – pat kvēlākajam tiesiskuma koalīcijas fanātiķim jāatzīst, ka Jaundžeikars īsti nav spiegu stāsta materiāls. Un tie, kuri šo personu pazīst tuvāk, zina, ka ar Jaundžeikara harizmātiskajām dāvanām būtu pagrūti no mācītāja izvilināt sprediķi, kur nu vēl valsts noslēpumu no drošības dienestu darbiniekiem.

Bet labi – ne jau viņa vaina kādā noziegumā (par kuru, starp citu, joprojām nekas nav zināms) būtu no svara. Ir noticis tieši tas, ko paredzējām Jaundžeikara arestēšanas dienā. Viņš ir pāris nedēļas noturēts cietumā un palaists, lai staigā. Tomēr nekāds īsts prieks par savām spējām nekļūdīgi prognozēt politisko notikumu attīstību arī nejūtas. Tas tiešām nebija grūti. Galu galā, visas KNAB korupcijas, oligarhu un tamlīdzīgas lietas norisinās pēc identiska scenārija. No Lemberga līdz Latvenergo, no Centrāltirgus līdz Bērnu slimnīcai – masu medijos tiek noplūdināta informācija, pēc tam atbrauc melnās zeķēs iestūķēti un diezgan muskuļoti vīrieši, savāc “apsūdzēto”, cauri televīzijas kameru koridoram ved uz tiesas zāli, tiesa nolemj “paturēt apcietinājumā”, zeķainie izsitēji ved “apsūdzēto” KNAB busiņā uz cietumu, avīžu fotogrāfi taisa bildes caur busiņa stiklu. Tad paiet pāris nedēļas, līdz lieta aizmirstas, un pēc tam apsūdzēto palaiž brīvībā. Bet kas – normāls tiesiskums! Vai tad kādam kaut kas nepatīk?

Nu, un patīk jau! Kurš tad varētu līdzi just tik nesimpātiskam personāžam kā Dzintars Jaundžeikars? Tautai, katrā gadījumā, pat ļoti patīk redzēt kādu no taukmūļiem rokudzelžos un aiz restēm, vienalga, kādā sakarā un par ko. Ja arī viņš tos valsts noslēpumus nav kūdījis, tad gan jau kaut ko sazadzies pavisam noteikti. Un vai tad tas nav tikai godīgi, ja viņu drusku ietupina? Patīk arī tiesiskuma koalīcijas informatīvajiem atbalstītājiem – Aivars Ozoliņš labsajūtā slavē Saeimu, kas jauno KNAB vadītāju ievēl vienbalsīgi, ar simts balsīm PAR, bez neviena, kurš uzdrošinātos domāt citādāk, tieši kā Ozoliņa vecajos labajos laikos. Un vēl norāda, ka viens no Loskutova KNAB karjeras lielākajiem sasniegumiem bijis, ka “viņš uz kādu laiku iesēdināja Aivaru Lembergu”.

Jā, tur Ozoliņam pilnīga taisnība: zeķu vīri Lembergu iebāza tāpat kā Jaundžeikaru. Un tāpat arī atlaida. Un publika neslēpa gaviles un ovācijas. Tomēr priecāties, ka drošības līdzeklis tiek izmantots kā publisks soda līdzeklis – atvainojiet, bet to var tikai cilvēks, kuram kopš padomju režīma laikiem galvā kaut kas īsti nav spējis pārkārtoties.

Jo tā ir tipiska totalitāru režīmu iezīme – apcietināt bez tiesas, turēt ieslodzījumā preventīvi. Arests kā drošības līdzeklis, ar kuru aizbildinās mūsu tiesu sistēma, ir paredzēts tikai vienā gadījumā: ja pastāv reāli draudi, ka aizdomās turamais aizmuks, atkārtos noziegumu vai traucēs izmeklēšanai. Interesanti, ka Jaundžeikara gadījumā šie draudi pirms dažām nedēļām bija. Bet tagad vairāk nav. Tad nu ļoti gribētos dzirdēt no ģenerālprokurora puses – kas pa šo laiku tik pēkšņi mainījās? Un ja nekas nemainījās, tad tā īsti nav mainījies vēl kas. Proti, tiesu sistēmas uzstādījumi. Par to, ka nedrīkst izmantot drošības līdzekli par sodu. Un nevajag ļaut drošības iestādēm vienkārši mest cilvēkus cietumā, bez jebkādas tiesas un argumentācijas. Vienalga, cik nepatīkami tie cilvēki arī nebūtu. Un vienalga, kādas norādes tiktu saņemtas no valdošās partijas. Pat ja šī partija sevi sauktu par Tiesiskuma koalīciju, Godīguma standartu vai Tautas tribunālu.

Ja Jaundžeikars ir kaut ko noziedzies, tad viņa lietai jānonāk tiesā. Un ja tiesa atzīs viņu par vainīgu, tad jāsēžas cietumā. Pretējā gadījumā – viņam vajadzētu no valsts piedzīt pamatīgas kompensācijas. Un pie tiesas saukt tos cilvēkus, kuri ir ļaunprātīgi pārsnieguši savas pilnvaras, atbildīgo tiesnesi ieskaitot. Jo tiesiskums nenozīmē, ka cietumā sēž tie, kuri mums riebjas, tie, kas bijuši sliktās politiskās kustībās vai kuriem uz sejas rakstīts, ka viņi ir vainīgi. Tas nozīmē, ka cietumā sēž ar tiesas spriedumu par vainīgiem atzītie. Viss pārējais ir tikai atrunas. Vai vismaz milzīgs pārpratums.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz