Jānis Buholcs: TVNET un operas tiesvedībā zaudētāja ir sabiedrība

tvnet

Par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes locekļu goda un cieņas aizskaršanu Rīgas apgabaltiesa no portāla “Tvnet” par labu LNOB ir likusi piedzīt 50 tūkstošus eiro. Ko notikušais stāsta par tiesu praksi, vārda brīvību un mediju darbu Latvijā?

Lūk, kāds ir Dr. sc. comm., Vidzemes augstskolas docenta Jāņa Buholca viedoklis:

Brīvi mediji un tiesības ikvienam izteikt savus uzskatus ir viens no būtiskajiem demokrātiskas sabiedrības balstiem. Tāpēc sabiedrībai ir nepieciešama pārliecība, ka konflikts starp medijiem un citām iesaistītajām pusēm tiek risināts taisnīgi un samērīgi, negraujot medijus un stiprinot, nevis vājinot informatīvo vidi.

Šādi konflikti starp medijiem, žurnālistiem un publicistiem, no vienas puses, un viņu veidoto materiālu varoņiem, no otras puses, notiek regulāri. Ne reizi vien robeža starp izteikšanās brīvību un personu tiesību aizskārumu ir meklēta tiesās. Juridiskie strīdi šajās lietās mēdz būt smagi un ilgi, tomēr, kā rāda pieredze, pierādīt žurnālistu tiesības darīt savu darbu ir iespējams.

 

Mediji cīnās un uzvar?

Pērn stājās spēkā Augstākās tiesas spriedums, kurā tika noraidīta Rīgas mēra Nila Ušakova prasība pret žurnāla “Ir” izdevēju un žurnālistu Aivaru Ozoliņu. Žurnālists savā 2012. gadā publicētā komentārā bija lietojis frāzi “Ušakova kleptokrātu Rīgas dome”. Ušakovs savā prasībā bija mēģinājis argumentēt, ka nav konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi, kas apliecinātu: Rīgas domē valda režīms, kurā elite izmanto publiskos resursus savas turības vairošanai, nereti izliekoties, ka tas viss notiek sabiedrības interesēs. Tomēr ar to nebija gana, lai pamatotu, ka šādi apzīmējumi nedrīkst parādīties viedokļrakstā.

Pērn ar “Tvnet” un Sandras Veinbergas uzvaru noslēdzās tiesvedība, kurā Ušakova partija “Saskaņa” bija centusies pierādīt, ka partijas nodēvēšana par “prokremlisku” portāla viedokļrakstā ir nodarījusi morālu kaitējumu un aizskārusi godu un cieņu. Arī 2015. gadā Ušakovs tiesājās pret “Tvnet” un publicistu Otto Ozolu un zaudēja.

Un vēl viena cerīga ziņa no pagājušā gada — aprīlī Rīgas apgabaltiesa noraidīja maksātnespējas administratora Māra Sprūda prasību pret žurnālu “Ir”, tā redaktori Nelliju Ločmeli un žurnālisti Indru Spranci par goda un cieņas aizskārumu. Sprūdam nebija paticis žurnāla publikācijas noformējumus, kā arī rakstā par viņu esot pausti nesamērīgi aizskaroši viedokļi un nepatiesas ziņas. Īpaši satraucoši, ka, vēl pirms lietas tika skatīta pēc būtības, tika apķīlāti “Ir” izdevēja konti gandrīz 23 tūkstošu eiro apmērā, tādējādi radot nopietnu apdraudējumu žurnāla pastāvēšanai.

Tiesā, kas saistīta ar pārmetumiem par goda un cieņas aizskaršanu, 2015. gadā uzvarēja arī pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”.

Savukārt augsta līmeņa precedents, kuru Latvijas tiesām der ņemt vērā, ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada spriedums, ar kuru laikraksts “Diena” un žurnālists Ozoliņš uzvarēja Latviju. Latvijas Augstākā tiesa iepriekš bija atzinusi, ka Ozoliņa komentāros izteiktā kritika pret kādreizējo ekonomikas ministru Laimoni Strujeviču ir aizskārusi politiķa godu un cieņu; tiesa lika izteikumus atsaukt un vēl maksāt kompensāciju. Turpretim Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka žurnālists, lai gan savās izteiksmēs bijis aizskarošs un apsūdzošs, tomēr vārda brīvības robežas nav pārkāpis.

 

Nagla māca izpratni par žurnālista aizsardzību

Taču situācija ne tuvu nav rožaina. Pašlaik procesā vēl ir virkne citu līdzīgu tiesvedību, un pārdroši būtu prognozēt, ar kādu rezultātu katra no tām beigsies.

To, cik nepilnīga ir varasiestāžu izpratne par žurnālista profesiju un ar to saistīto īpašo aizsardzību, parādīja arī žurnālistes Ilzes Naglas piedzīvojumi. Saistībā ar izmeklēšanu tā dēvētajā Neo lietā policija 2010. gadā veica kratīšanu Naglas dzīvesvietā un izņēma datu nesējus. 2013. gadā viņa uzvarēja Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura atzina — šāda kratīšana var būt pretrunā ar žurnālista vārda brīvību un informācijas avotu aizsardzību, un pietiekami iemesli šādai Latvijas varasiestāžu darbībai nav sniegti.

Par apšaubāmu precedentu draud kļūt arī gadījums ar to pašu “Tvnet”, kura nodarījumu Rīgas apgabaltiesa ir novērtējusi 50 tūkstošu eiro apmērā.

 

Izteiksmes standarti

“Tvnet” nevarētu saukt par portālu, kas apveltīts ar pašu labāko gaumi. Komentārs, par kuru LNOB tiesājas, ir tam laba ilustrācija.

Nav šaubu, ka Baltā nama izīrēšana Krievijas komponista Igora Krutoja jubilejas ballītes rīkošanai bija cinisks atgādinājums par to, ko visu Latvijā var nopirkt. Ja nauda ir, tad šāda pasākuma simbolisko nospiedumu operas nama smalkās kultūras tēlā iestādes vadība ir bijusi gatava ignorēt un aicina līdzīgi rīkoties arī citus.

Taču nepatikšanas “Tvnet” sagādāja nevis vienkārši vēršanās pret notikušo. Raksts pateica daudz ko vairāk. “Zigmars Liepiņš, Daina Markova un Inese Eglīte (LNO valde) atdevās Kremļa galmam Toma Džonsa mūzikas pavadībā un uz krēsliem dejojošu krievu solistu klātbūtnē, atdevās zem galdiem [..],” vēstīts publikācijā, tālāk uzskaitot kulināros labumus, kas tajā laikā esot atradušies uz galdiem. Tekstā atrodamas arī tādas dvēseles smalkumu apliecinošas frāzes kā “Putina sūkātāji” un “Kremļa kuces”.

Ar izteikumu savstarpējas loģikas svaru ne visai apgrūtinātajā rakstā Krutoja izpriecas ir sasaistītas ne tikai ar Krievijas propagandu, ieročiem un karu Ukrainā (lai nu būtu), bet arī ar Nacionālās apvienības un “Saskaņas” darbību Latvijas iekšpolitikā. Zinot, cik pār mēru jūtīgi pret skarbākiem izteikumiem mēdz būt vietējie politiķi, ir pat zināms brīnums, ka LNOB ir vienīgie, kas ir iesūdzējuši “Tvnet”.

Aizstāvot publikāciju, “Tvnet” redaktore Zita Lunde sacīja, ka “žurnālisti var lietot dažādus izteiksmes līdzekļus, lai savu viedokli lasītājam pasniegtu saprotamā valodā, izmantojot tēlainus izteiksmes līdzekļus”.

Tas tiesa — var un drīkst. Vienīgi tad ir jājautā, kas īsti ir lasītāji, kas apmeklē šo tiešsaistes mediju. Vai redaktore grib teikt, ka šī portāla auditorijai saprotama valoda ir tikai šāda un ka inteliģentākam sabiedrības slānim raksturīgu leksiku viņi uztvert nav spējīgi?

Sacerējums ir parakstīts ar pseidonīmu “Olivers Everts”. Eksistē pamatoti iemesli, lai medijs publicētu pseidonīmus vai anonīmus izteikumus. Piemēram, ir situācijas, kurās cilvēkam par savu atklātību vai varbūt kādu nesankcionētu sabiedrībai svarīgas informācijas paušanu draud nesamērīgas nepatikšanas. Šī gan vairāk izskatās pēc tādas situācijas, kādās darboties patīk tipiskajiem ziņu portālu rakstu komentētājiem. Iespēja publicēties bez īstā vārda norādīšanas ļauj sacīt to, par ko autors nav gribējis paškritiskāk aizdomāties un par ko tas nevēlas atbildēt. Vārda brīvības uzliktajai atbildības sajūtai autora sejas un vārda slēpšana parasti par labu nenāk.

 

Nesamērīgs un bīstams spriedums

Un tomēr koncentrēties “Tvnet” rakstu bezgaumību tiesvedības kontekstā nozīmētu pazaudēt lietas būtību. Lietas būtība šeit ir par samērīgumu un to, kādu ietekmi uz Latvijas mediju vidi šādi spriedumi var atstāt.

Piespriestais naudas sods ir nodarījuma smagumam neproporcionāli liels. Tas, ka iepriekšējās instances tiesa no portāla prasīja 129 873 eiro, ir mazs mierinājums. 50 tūkstoši eiro ir krietni vairāk, nekā no medijiem parasti cenšas iegūt personas, kas jūtas aizskartas. Jāpiekrīt tiem līdzšinējās diskusijas dalībniekiem, kas atgādinājuši — pat nopietnos kriminālnoziegumos Latvijā tiek piemēroti mazāki sodi. Piemēram, uzņēmējam Gulamam Gulami un bijušajai tiesnesei Ivetai Bērziņai attiecīgi par kukuļdošanu un kukuļa piesavināšanos tika piemēroti vien naudas sodi 9 250 un 11 100 eiro apmērā. Pat cietumā par to nebija jāiet. Arī “Gan Bei” darbinieki, kas tika tiesāti par nodokļu nemaksāšanu grupā, tika cauri ar nosacītu brīvības atņemšanu un daždesmit tūkstošiem eiro soda naudas.

Līdz ar to ir jādomā, ka tiesa ir nevis pēc kaut kādām mistiskām formulām precīzi sarēķinājusi, cik gauži “Tvnet” ir noradījis LNOB valdei, bet gan sūta signālus arī citiem medijiem.

Proti, tā notiks arī ar jums, ja apvainosit amatpersonas un citus ļaudis ar īpaši dārgu cieņu un godu. Turiet muti un baidieties.

Šāds lietas gala iznākums būtu liels kaitējums jau tā šķobīgajai mediju videi Latvijā. Tas atturētu žurnālistus no uzdrošināšanās un rādītu piemēru, kā politiķi un amatpersonas var tikt galā ar neērtajām balsīm. Maksa par žurnālistu principialitāti tādā gadījumā kļūtu pārāk augsta un iznīcinošu sankciju risks pārāk liels. Tas mudinātu mediju darbiniekus būt piesardzīgākiem arī jautājumos, kuros ir nepieciešama izlēmīga un drosmīga rīcība.

Konkrētā “Tvnet” raksta kvalitātes ir tādas, kādas ir — taču pret bezgaumību drīzāk būtu jāvēršas žurnālistu profesionālajai kopienai, nevis tiesai. Turpretim šāda tiesvedības precedenta iedibināšanos demokrātiska sabiedrība nevar atļauties.

 

Autors: Jānis Buholcs, Dr. sc. comm., Vidzemes augstskolas docents

Avots: lsm.lv

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz