Igora Ivanova lieta. I daļa

slepkavība

Nav noslēpums, ka laiku pa laikam ieslodzītos un apcietinātos Latvijas brīvības atņemšanas vietās nogalina. Tāpat gadās, ka šos noziegumus, ko pastrādā cietumnieki, atklāj.

Daudz retāk tiek atklāti aiz restēm sēdošo slepkavību pasūtītāji un organizatori. Turklāt varat nešaubīties, ka pavisam unikāli ir gadījumi, kad slepkavības sagatavošanu veic Tieslietu ministrijas amatpersona, kas godam pilda savu sūro dienestu, bet dienasgaismā to izvelk un ierosina krimināllietu šīs pašas ministrijas operatīvie darbinieki.

Tomēr tā notika. Pie kādas dāmas (apzīmēsim viņu ar iniciāļiem S. I.), kura uzrauga tiesas lēmuma izpildi Rīgas izmeklēšanas izolatorā, ar lūgumu griezās viens no biznesa partnera apsargiem (turpmāk – O.P.) , kurš gaida lietas izskatīšanu apelācijas kārtībā. Lūguma būtība: O. P. ir boss, kuram izmeklēšanas izolatorā sēž biznesa partneris, un šo partneri būtu labi aizraidīt uz aizsauli.

S. I. uzdod savam padotajam ­– dēvēsim viņu par V. T. ­– noskaidrot, cik lielas ir izredzes veiksmīgi īstenot slepkavīgo projektu. V. T. pēc laiciņa ziņo S. I., ka var sarīkot slepkavību, jo brīvībā ir persona, kas var to uzņemties. S. I. organizē O. P. tikšanos ar šo personu, bet sanāk misēklis – operi aiztur iepriekšminēto kompāniju. S. I. un V. T. sniedz atzīšanās liecības.

Bet ko dara O. P.? Viņš paziņo, ka neatceroties, vai viņa darbadevējs pasūtījis izmeklēšanas izolatorā sēdošā kādreizējā darījumu partnera slepkavību. Pēc šādas liecības sniegšanas O. P. tiek atlaists ar dievpalīgu. Viņš, protams, aizbēg un pašlaik atrodas meklēšanā. It kā vajadzētu priecāties, vispirms jau potenciālajam nelaiķim. Taču šis prieks tiešām ir ar asarām acīs. Kādēļ gan asaras sajūsmas vietā? Lūk, no šī momenta nepieciešams detalizēts izklāsts..

Mieru, tikai mieru!

Slepkavības sagatavošana izmeklēšanas izolatorā tika atklāta 2011. gada februārī, bet cietušais par to uzzināja vairāk nekā divus gadus pēc krimināllietas ierosināšanas, turpinot vērot rūtainas debesis. Divus gadus Tieslietu un iekšlietu ministrijas operatīvie darbinieki un izmeklētāji stingras Ģenerālprokuratūras uzraudzībā veica dažnedažādas darbības, bet tikai nenopratināja pasažieri, kurš jau ir aizgājis viņsaulē, lai gan viņam būtu bijis ko pastāstīt par labi pazīstamo sava biznesa partnera apsargu.

Vai viņiem tiešām itin viss bija skaidrs par motīviem, bija zināms lomu sadalījums – kurš ir pasūtītājs, organizators, izpildītājs? Varbūt tiem pierādījumu bija gana – gubu gubām un vēl strēķītis? Varbūt neuzdrošinājās traucēt kopējās kameras iemītnieka dvēseles mieru? Varbūt lieta jau ir nonākusi tiesā, un cietušajam atliek vien nosaukt vēlamās kompensācijas apmēru par nodarīto morālo kaitējumu?

Jūs pamatoti vīpsnājat. Nekā tamlīdzīga nebija. Pat ne tuvu. Varbūt vienīgi pterodaktila ēna parādījās pie horizonta. Tad kāpēc no cilvēka, kurš bija nolemts nāvei no algota slepkavas rokas, 25 mēnešus slēpa, ka viņa dzīvība ir karājusies mata galā? Nepatīkams jautājums. Es tomēr uz to atbildēšu.

Nacionālās izmeklēšanas un tiesvedības īpatnības

Bija pasūtīta Igora Ivanova slepkavība. Tā paša, kuram, apsūdzētam par savas sievas Ellas slepkavību 2008. gada 7. janvāra naktī, pirmās instances tiesa piesprieda trīspadsmit gadu cietumsodu, no kuriem šobrīd izciesti jau piecarpus.

Tā bija skaļa lieta. Ella un Igors Ivanovi ļoti labi pelnīja darījumos ar nekustamo īpašumu, bija „Arēna Rīga”, stomatoloģiskās klīnikas „Elladent” un citu iespaidīgu objektu līdzīpašnieki. Tomēr kopdzīve ieplaisāja, laulātie grasījās šķirties. Ella satikās ar mūzikas producentu Ojāru Grasmani, Igors bija nolēmis sākt jaunu dzīvi jaunā laulībā. Mantiskas attiecības starp pagaidām vēl laulāto pāri regulēja laulības līgums, un saviem bērniem Igors garantēja ievērojamu materiālo palīdzību. Ella šajā jautājumā nekādas šaubas nepauda.

Sākotnēji, kā tika ziņots presē, policija izstrādāja versijas gan par noslepkavošanu laupīšanas nolūkos, gan biznesa rēķinu kārtošanas gaitā, taču apstājās pie vīra apsūdzības sievas slepkavībā. Pašreiz ir iesniegta kasācijas sūdzība Augstākās tiesas Senātam – trešajai, pēdējai instancei, kuras spriedums ir galīgs un Latvijā nav pārsūdzams.

Kasācijas sūdzību izskata trīs Augstākās tiesas senatori bez pušu klātbūtnes: tikai lietas materiāli un rakstiski advokāta argumenti. Augstākās tiesas Senāts nevērtē pierādījumus, kurus ir izskatījusi otrās instances tiesa, bet pārbauda, vai, izskatot lietu apgabaltiesā un Augstākajā tiesā, nav pārkāpts likums.

Ar likumu ir noteikts termiņš, pēc kura Augstākās tiesas Senātam vairs nav iespējams iesniegt pat kasācijas papildinājumus. Turklāt, ja arī laika posmā, kamēr kasācijas sūdzība atrodas Augstākajā tiesā un gaida savu izskatīšanu, atklājas iepriekš nezināmi fakti, kas spēj ietekmēt jau pasludināto spriedumu, tas nozīmē: ja notiesātajam palaimēsies un advokāts pēdējā brīdī pagūs sagatavot papildinājumus kasācijas sūdzībai, kurus, ja notiesātajam vēlreiz palaimēsies, trešās instances tiesa ņems vērā, tad par veiksmes kalngalu varēs uzskatīt lietas nosūtīšanu kārtējai izskatīšanai.

Tādā gadījumā ar ko gan velns nejoko: skat, cilvēks no apsūdzētā un notiesātā vēl pārtaps cietušajā, kas pretendē uz solīdu kompensāciju no valsts, kura uz ilgiem gadiem lēmusi nevainīgo mocībām cietuma sienās. Piedevām klāt neizzūdoši kauna traipi uz policijas, izmeklēšanas iestāžu un prokuratūras mundieriem, nemaz jau nerunājot par pašas valsts prestižu.

Spilgtākais piemērs šādai situācijai – veids, kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Rīgā tika meklēts maniaks, kas uzbruka 22 sievietēm un 12 no tām nogalināja. Toreiz atrada Zigurdu Dreimani un piesprieda viņam nāvessodu nošaujot. 223 dienas Dreimanis kā cilvēku dzimuma nezvērs pavadīja nāvinieku kamerā, gaidot etapu uz Ļeņingradu, kur viņam bija jāsaņem lode pakausī. Tomēr vēlāk izrādījās, ka īstais nezvērs ir pavisam cits – Staņislavs Rogaļovs. Dreimani izlaida, atvainojās – tas arī viss. Rogaļovu nošāva. Šīs lietas fokuss slēpjas apstāklī, ka tiesā tika pierādīta nevis Dreimaņa vaina, bet gan tas, ka viņš potenciāli varēja pastrādāt inkriminētos noziegumus.

Taču atgriezīsimies pie jautājuma, kāpēc prokuratūra divus gadus slēpa no Ivanova faktu, ka viņu izmeklēšanas izolatorā plānoja nogalināt. Mana versija ir šāda: pretējā gadījumā krasi palielinātos izredzes, ka Ivanovs atkārtotu Dreimaņa likteni ar visām no tā izrietošajām sekām. Un tagad es šo versiju pamatošu, bet vispirms iziesim riņķa danci no sākuma.

Riņķa dancis no sākuma

Atgādinu, ka Ella Ivanova tika nošauta savas mājas pagalmā Garkalnes pagastā 2008. gada 7. janvāra naktī. Šī bija priekšpēdējā slepkavība drūmajā gadā, kad darījumu vidē asiņainus rēķinus kārtoja uzņēmēji un noziedznieki, kas lauzās legālajā biznesā, it sevišķi tajā, kas saistījās ar nekustamo īpašumu.

2007. gada 18. janvārī notika kārtējais mēģinājums nogalināt Konstantīnu Stecjuku, autoritatīvās aprindās pazīstamu ar iesauku Kola. 2007. gada 6. februārī ar šāvienu galvā noslepkavoja Genadiju Peredeļski (transporta bizness), kurš pirms tam tika turēts aizdomās par uzņēmēja Viktora Gornaka slepkavības mēģinājumu. 6. septembrī nošāva Sergeju Levinoku, kurš nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem un alkohola ražošanu. Nākamajā dienā nodūra Tatjanu Gundarovu – veiksminieci nekustamo īpašumu darījumos.

2007. gada 26. septembrī tika nošauts vairumtirdzniecības un nekustamā īpašuma sfērās pazīstamais Gatis Aišpurs. 2. decembrī Tukuma rajonā nodūra Vilni Siljēkabu (gaļas pārstrāde). Visbeidzot četras dienas pēc Ellas Ivanovas nonāvēšanas turpat Garkalnes pagastā tika nošauts Cēsu un Jelgavas gaļas kombinātu vadītājs Aigars Lūsis. Uzstājoties radio Baltkom, toreizējais Rīgas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas šefs, bet pašreiz par ģenerāli kļuvušais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis paziņoja, ka pasūtījuma slepkavības turpināsies.

Precīzi nākotni zīlēja: tika pasūtīta Igora Ivanova nogalināšana. Piedevām jāņem vērā, ka kapitālisma attīstība Latvijā laikā no 2007. līdz 2008. gadam piedzīvoja līdz šim pēdējo periodu, kad tirgus pārdalīšana īpaši ienesīgās legālās ekonomikas nozarēs notika, pielietojot mežonīgas metodes. Bet kas var būt mežonīgāks par argumentāciju ar notēmētu ieroci, un kas uzpūstajā finanšu burbulī varēja būt ienesīgāks par nekustamo īpašumu darījumiem?! Tieši ar tiem arī nodarbojās gan nošautā Ella Ivanova, gan atbilstoši Ģenerālprokuratūras versijai šajā pasūtījuma slepkavībā apsūdzētais Igors Ivanovs.

Bet vai tad pats Ivanovs bija balts un pūkains? Ne pūkaināks par jebkuru pašmāju uzņēmēju, kurš pelnīja vairāk par desmit miljoniem gadā. Vai Ivanovs kontaktējās ar kriminālās pasaules pārstāvjiem? Ne vairāk kā jebkurš cits nopietns vīrs mūsu valstī, kura bērnu dienu futbola komandas biedrs paaugoties aizgāja greizus ceļus. Proti, viss ir atkarīgs no skata punkta.

Savu ieskatu par Ivanovu jau nākamajā dienā (!) pēc viņa aizturēšanas uz aizdomu pamata par Ellas Ivanovas slepkavību aģentūrai LETA pavēstīja Rīgas galvenais cīnītājs pret noziedzniekiem Ints Ķuzis. Tādējādi no LETA ziņām visa valsts, ieskaitot operatīvos darbiniekus, kuri atklāj noziegumus, prokurorus, kuri nodrošina pierādījumus, un tiesnešus, kuri valsts vārdā taisnīgi izskata lietas un pēc tam pasludina spriedumus, uzzināja par aizturētā nekrietno morālo veidolu un satrunējušo dvēseli.

Bet dienu pēc aizturēšanas Ivanovs vēl arvien bija tikai persona, uz kuru attiecas izmeklēšana, pat vēl ne apsūdzētais, ne tiesājamais, un iespēja, ka tieši Igors ir pasūtījis savas sievas Ellas slepkavību, gluži tāpat kā mums izredzes saņemt uz galvas atlidojuša pterodaktila plāceni, līdzinājās 50 pret 50 – vai nu jā, vai arī nē.

Tomēr opers Ķuzis, tvīkdams ģenerāļa uzplečus, paziņoja pilsētai un pasaulei: Ivanovs ir saistīts ne tikai ar savas sievas, bet arī ar citām skaļajām slepkavībām. Tika nosaukti nošautie – Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas nodaļas priekšnieks Vjačeslavs Liscovs, spirta ražotāji Dainis Peimanis un Arnis Šķesters – un pieminēts uzbrukums Mārim Milleram, kura bizness arī bija saistīts ar alkoholu.

Akela atkal kļūdījās

Atspoguļojot Ķuža vārdus, kuros skaidri pateikts priekšā sabiedriskajai domai, izmeklēšanai un tiesai, kāds putns nonācis policijas izliktajos slazdos, ziņu aģentūras, nu, bet protams, bez kādas saistības ar jau minētā Ķuža izteiktajiem mājieniem, atceras, ka savulaik tika nogalināti Ivanova partneri, kas piedalījās tirdzniecības centra „Europe Center” izveidē Rīgā, kas tagad pazīstams kā „Mols”. Jā, tā patiešām bija. Tas notika DESMITARPUS GADUS PIRMS Ellas Ivanovas slepkavības.

1996. gada 8. jūnijā 380 km no Maskavas zem tilta pāri Severnaja Dvinas upei tika atrasts Valērija Lihačova līķis, tā paša gada 18. augustā Jūrmalas sporta kompleksā „Efekts” nošāva Igoru Condu, bet pēc pāris dienām Krimā uz Aleksandru Naumovu tika iztukšota triecienšautenes AKSU magazīna. Taču cienījamās ziņu aģentūras un ne mazāk cienījamais policists ne ar pušplēstu vārdu nepiemin, ka šajā pretendentu pulciņā uz veļu valstību ceturtajam vajadzēja būt pašam Ivanovam, bet viņam palaimējās: 1996. gada 12. jūlijā savas zemes gaitas pabeidza tikai viņa „Mercedes”, kas tika uzspridzināts.

Apsteidzot notikumus, pateikšu: nekas no Ķuža stāstītā neapstiprinājās. Viņš kļūdījās gluži kā vilks Akela Radjarda Kiplinga „Džungļu grāmatā”. Ivanovam netika izvirzītas apsūdzības nevienā no iepriekšminētajām slepkavībām, izņemot saistībā ar Ellas Ivanovas nāvi.

Vai tas nozīmē, ka Igors ir ideālu, neatklājamu slepkavību speciālists? Teorētiski to nedrīkst izslēgt. Varbūt tamlīdzīgi domā arī ģenerālis Ķuzis, citādi taču viņš izskaidrotu plašākai sabiedrībai, kāpēc viņa publiski izteiktie pieņēmumi par Ivanova saistību ar tik daudzām slapjām lietām izrādījās tikai gaisa tricināšana, par kuru apmelotajam cilvēkam nav vērts pat atvainoties. Tiesa, kad mūsu dzīves soli sāk vadīt teorija, tad nāvessods tiek piespriests nevis maniakam Rogaļovam, bet nevainīgam plencītim Dreimanim.

Taču praksē demokrātiskā valstī, kas saucās Latvijas Republika, pastāv nevainības prezumpcija. Un, kamēr Ivanova vaina slepkavību buķetē nav pierādīta, viņš šai apstāklī ne ar ko neatšķiras nedz no Romas pāvesta Franciska, nedz no Maskavas un visas Krievzemes patriarha Kirila. Kāpēc tad Ivanovs sēž? Otrais nepatīkamais jautājums. Tomēr arī uz to es mēģināšu atbildēt nākamajā publikācijā – jau rīt.

Autors:  Grigorijs Zubarevs, žurnālistu izmeklēšanu aģentūra PKP „Image-Case”

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz