Ģenerālprokurors, smagi apsūdzētie un svētdienas vakara šovs

Nils Sakss

Kaut kā neaizgāja Rīdzenes sarunas. Ja KNAB būtu rokgrupa, tad līdzīga Merilinam Mensonam – pirmie albumi šokēja visus līdz kaulu smadzenēm, pēdējie izraisa vien nedaudz garlaikotas grimases. Nu, jā, it kā jau visi šoka elementi ir vietā, bet ziniet… tas vienkārši nešķiet īpaši interesanti.

Toreiz, tad gan cita runa – bija laiki, kad demonstrācijas un sašutuši pūļi pavadīja katru Mensona parādīšanos, un bija arī tā, ka Baķkas un kompānijas sarunas citēja katrā virtuvē vai alus bārā. KNAB ierakstītās un LTV žurnālistu izpildītās Rīdzenes sarunas ir, lietojot muzikologu terminus, “vāja atblāzma, norietējusi zvaigzne, mēģinājums gūt panākumus, atkārtojot sen līdz apnikumam nodrillētas skaņas.” Nu, aptuveni tā.

Un tomēr. Kā liels Merilina Mensona daiļrades cienītājs atļaušos teikt – viņa pēdējie darbi, ja vien rūpīgāk ieklausās, atklāj daudz šokējošākas lietas. Tie ir mazāk uzkrītoši, bet krietni dziļāki nekā pirmie. Un līdzīgi ar Rīdzenes sarunām – ja uz brīdi novirzīsim uzmanību no popsīgā iepakojuma ar visiem Šlesera un Koziola savstarpējiem “bļiniem”, tad ieraudzīsim kaut ko daudz nopietnāku. Kaut ko tiešām ievērības cienīgu. Un tās ir attiecības starp varas iestādēm Latvijā. Vai drīzāk par to neaptveramo situāciju, ko bagātīgajā krievu valodā mēdz apzīmēt ar terminu “bezpriģel”.

Tātad, svētdienas vakarā Latvijas televīzija dodas pie mūsu valsts ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera skaidrot, kas tad īsti par desām ar visu oligarhu lietu. (Šoreiz izliksimies nemanām ironiju faktā, ka noziedzīgi nopludinātus materiālus bez kādiem kompleksiem tiražē sabiedriskā televīzija.) Un ģenerālprokurors vienā mierā valstij paziņo: ziniet, ir tāda lieta, ka KNAB visu laiku nelikumīgi pludina pierādījumus. Es arī zinu, kuri cilvēki to dara. Tas viss, protams, ir nelikumīgi. Bet ko es domāju darīt? Nu, ko lai saka – ja kāds no viņiem atnāks pie manis, tad es pateikšu, kuri ir tie vainīgie. Lai tad paši tiek galā.

Īsumā konspektējot: valsts ģenerālprokurors atzīst, ka valstī ilgstoši norisinās smagi noziegumi kādā no varas iestādēm. Un, būsim godīgi, pludināt slepenus krimināllietu materiālus tomēr ir stipri smagāks noziegums nekā pirkt kaut kādas avīzes (turklāt, cik atceros, pirkt avīzes brīvā valstī nav aizliegts). Tomēr ģenerālprokuroram nemaz neliekas, ka lietas labā kaut ko vajadzētu darīt. Ja nu tomēr kāds no KNAB pie viņa nāktu un prasītu, tad jā, viņš pateiktu vainīgo. Bet citādi – ko tur daudz. Tikpat labi viņš varēja teikt: nu, ja Šlesers atnāks pie manis un prasīs, kurš tur īsti ir saimnieks Rīgas Brīvostā, tad es viņam pateikšu. Bet pats jau nu viņu aiz rokas nevedīšu.

Vēl ģenerālprokurors pasūdzējās, kādēļ visas lielās lietas, Latvenergo un oligarhus ieskaitot, īsti nekustas. Tas esot tādēļ, ka citas valstis mūsu tiesībsargājošās struktūras neņem īsti nopietni. Neatbild uz vēstulēm, nedod informāciju un tādā garā. Un pareizi dara. Lai cik svarīgas arī daži nemēģinātu šīs struktūras uzdot, no malas tās izskatās pēc tipiskas “trešās personas”. Tikai bruņotas un pamatīgi aprīkotas. Un vēl, visas tās privāto sarunu pludināšanas, melnās slēpotāju maskas, rokudzelži grāmatvedēm, kratīšanas žurnālistu objektīviem – nenoliedzami, tā ir laba izklaide. It īpaši, ja kratāmie ir cilvēki, kuri mums riebjas – resp. tādi, kuriem ir vairāk naudas nekā mums. Tomēr būtu jābūt jocīgam, lai domātu, ka tam ir kaut kāds sakars ar tiesiskumu. Atliek tikai cerēt, ka vismaz Tiesiskuma koalīcija nav jocīga. Un ka viņi jau šodien ar neslēptu sašutumu metīsies pie ģenerālprokurora, lūgs nekavējoties uzrādīt vainīgos KNAB darbiniekus, prasīs celt apsūdzības, kratīt un arestēt, un vispār tūliņ pat izbeigt šo beztiesiskumu!

Nu labi, būtu arī jābūt jocīgam, lai ticētu, ka tā notiks. Visdrīzāk, notiks tāpat kā vienmēr. Tikai mazāk interesanti. Galu galā, termins “smagos noziegumos apsūdzētais” jau sen nešķiet nekas šokējošs – mums jau vesela paaudze ir izaugusi pie Aivara Lemberga kā smagi apsūdzētā. Un izskatās, ka drīz šis tituls būs katra turīga cilvēka stila aksesuārs, līdzīgi Bentlijam vai galdiņam Jaunā Viļņa VIP zonā. Bet visas tās noklausītās sarunas un tamlīdzīgas lietas – nekas vairāk kā svētdienas vakara izklaide.

Vienvārdsakot, viss ir labi. Ja vien, citējot Merilinu Mensonu, mēs paši vienā brīdī nekļūstam par zvaigznēm šajā narkotiskajā šovā.

Tiesiskuma šovā, tā teikt.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz