Agrākais oligarhs Oļegs Stepanovs pilnībā zaudējis paša uzsākto Ventspils “tranzītkaru”

Oļegs Stepanovs

Kamēr sabiedrība citu pēc citas apspriež romānā “Vara” aprakstītās epizodes, tikmēr pilnībā apstiprinājusies viena no grāmatā aprakstītajām sižeta līnijām: Ventspils “melnais oligarhs” Oļegs Stepanovs, kurš savulaik veica valsts īpašumu izprihvatizēšanu paša privātfirmai Ventspils ostā, bet vēlāk vadīja 130 miljonu dolāru izshēmošanu no Latvijas Kuģniecības, tiešām ir pilnībā pazudis no kriminālās un politiskās skatuves.

Indriķa Latvieša “Varas” tekstā minēts “Oļegs Klepanovs”, aiz kura nav grūti sazīmēt Oļega Stepanova literarizētu versiju: grāmatā pašsaprotamā tonī minēts fakts, kā pēc vismaz 25 gadus ilgas karjeras “balto apkaklīšu” noziedzības aprindās, pēc neskaitāmām privatizācijas afērām, politisko kandidātu sponsorēšanas un uzticēto uzņēmumu sistemātiskas iztukšošanas Oļega Stepanova grupējumam beidzot pienācis pelnītais gals. Viņa vadītais krimināli – politekonomiskais grupējums pilnībā izjucis, savukārt O. Stepanovam atņemts viss, ko viņš bija iespējis noshēmot kopš 1992. gada.

Grāmatā minēts, ka “O. Klepanovs” tagad pārtiekot no pāris tūkstošiem eiro mēnesī, ko viņam izsniedz “kāda viltīga juriste” (iespējams, domāta Tatjana Poškurlata – bet varbūt arī kāda cita), kura pamanījusies panākt, ka uz viņas vārda “Klepanovs pārrakstījis visu atlikušo”.

Pārbaudot šo “Varas” epizodi, jākonstatē, ka romānā minētā sižeta līnija sakrīt ar to, kas bijusi novērojama reālajā dzīvē.

O. Stepanova grupējuma beigu sākums bija ārkārtīgi necils. 2014. gada 27. februārī A/S Latvijas Kuģniecība trīs teikumos pauda “gandarījumu paziņot, ka ir panāks daļējs mierizlīgums […] Londonas Augstajā tiesā. Panāktā mierizlīguma vērtība ir aptuveni 14 miljoni eiro. Mierizlīguma nosacījumi ir konfidenciāli”.

Kas netika publiskots: viss, kas notika pēc tam. Un pirms.

Lielā loze: nokļūšana Ventspilī

Odesas apgabala Ovidiopolē dzimušais Oļegs Stepanovs nokļuva Ventspilī pēc t.s. sadales – atstrādāt trīs obligātos gadus, ar kādiem PSRS laikā bija jāatmaksā par oficiālo “bezmaksas” augstāko izglītību. Atbraucis pliks un nabags, O. Stepanovs sāka veidot strauju karjeru no strādnieka par brigadieri un dispečeru, kamēr tika norīkots nesvarīgā administratīvā postenī.

Veidojoties Tautas frontei, viņš savu izdevīgumu saskatīja tajā: iestāšanās Tautas frontē atvēra nākamos karjeras līmeņus, kad Ventspils uzņēmumi 1991. gadā no tiešās Maskavas pakļautības nokļuva Latvijas Republikas īpašumā – un O. Stepanovs 31 gada vecumā tika iecelts par valsts uzņēmuma Ventspils Tirdzniecības osta (VTO) direktoru.

Kas notika tālāk, līdz detaļām nav īsti skaidrs, bet cieti zināmie fakti ir šādi: O. Stepanova vadībā VTO sadalīja gabalos, kurus citu pēc cita privatizēja – ķīmisko kravu sektors, kālija termināls, velkoņu flote, vairākas piestātnes ogļu, metālu, rūdu un lielgabarīta kravu pārkraušanai.

Ikkatrā gadījumā izrādījās, ka no valsts uzņēmuma VTO atšķeltie gabali nonāk vienas un tās pašas privātfirmas SIA Uniparks īpašumā. Šīs SIA vadītājs bija Oļegs Stepanovs – tātad valsts uzņēmuma VTO direktors primitīvi pārlika valsts īpašumus savā privātajā kabatā.

Kad pēdējais valsts uzņēmuma fragments tika noprivatizēts (ieskaitot to kabinetu, kurā O. Stepanovs sēdēja) un kad valsts uzņēmuma VTO nosaukums tika izdzēsts no Uzņēmumu reģistra, mēnesi vēlāk SIA Uniparks nomainīja nosaukumu uz Ventspils Tirdzniecības osta: valsts uzņēmums bija novests līdz tādam kliņķim, ka noshēmots tika pat tā nosaukums!

Bet ar Šveices advokāta Rūdolfa Meroni palīdzību O. Stepanovs sāka īstenot kontroli arī pār tiem bijušajiem valsts VTO gabaliem, kas uz papīra bija kļuvuši par it kā (formāli) patstāvīgiem uzņēmumiem – A/S Kālija Parks un SIA Ostas Flote.

Kad šie kliedzošie korupcijas fakti nāca gaismā, pat no Saeimas tribīnes atskanēja aicinājumi saukt vainīgo pie kriminālatbildības. Viss beidzās ar to, ka Saeima piešķīra O. Stepanovam pilsonību… “par īpašiem nopelniem Latvijas labā”.

No Ventspils uz Kuģniecības izshēmošanu

Diemžēl dažādiem izbijušiem birokrātiem, kuri deviņdesmitajos saprivatizēja pašu iepriekš vadītos valsts uzņēmumus, bija kopīga viena pazīme: nepiemita sajēga par darbu brīvajā tirgū. VTO nebija izņēmums: privatizēto VTO gandrīz nogremdēja Krievijas 1998. gada krīze, un arī vēlāk darbs diez ko nevedās, līdz kravu piesaiste tika atdota specializētām ekspeditorkompānijām.

Bet O. Stepanovs ieguva amatu svaigi privatizētās Latvijas Kuģniecības padomē, kas beidzās ar visiem zināmo faktu: dažādās Britu Virdžīnu ofšoru shēmās no 2002. līdz 2005. gadam aizpeldēja vismaz 130 miljoni dolāru, līdz akcionāri izsvieda O. Stepanovu un viņa rokaspuišus no Kuģniecības. Pie kam izsvieda viņus tīri burtiskā nozīmē: jaunievēlētais kompānijas padomes priekšsēdētājs Uldis Pumpurs iegāja Kuģniecībā kopā ar apsardzes firmu, kamēr O. Stepanovs ar saviem līdzzinātājiem bija izgājuši no ēkas uz pusdienām, un ar spēku neielaida viņus atpakaļ.

Pēkšņā izlikšana nozīmēja, ka shēmotāji nebija paspējuši iznīcināt vai aiznest līdzi dokumentus un rakstveida pierādījumus savām shēmām. Turpmāko divu gadu laikā Ekonomikas policijā tika iesniegti neskaitāmi pierādījumi par kompānijas izzagšanu, tika arī identificēts, kur un kādos veidos noziedzīgi iegūtie līdzekļi legalizēti (lielākoties par tiem iepirka ekskluzīvus nekustamos īpašumus, ar to palīdzot uzpūst trekno gadu burbuli). Paralēls kriminālprocess tika uzsākts Finanšu policijā – par nodokļu nemaksāšanu.

Protams, tas netraucēja O. Stepanovam gadu gaitā noziedot 40,4 tūkstošus Saskaņas centram, pārpirkt vairākus krievvalodīgos medijus, kļūt par Ukrainas goda konsulu Ventspilī, lepoties Latvijā ar ukraiņu medaļām utt. (jāpiebilst, ka tas viss notika ilgi pirms Eiromaidana revolūcijas, kura likvidēja šādu praksi pašā Ukrainā).

Visbeidzot tika ierosināta arī milzīga civillieta, turklāt nevis kādā Latvijas tiesā (kurām, kā jau tolaik rādīja sociologu pētījumi, neuzticas lielākā daļa iedzīvotāju), bet gan Londonas Augstās Justīcijas Tiesas komercstrīdu instancē.

Zagta manta laimi nenes

Tieši Londonas procesā shēmotāji beidzot tika nostādīti šaurajā bezizejā. Sešus gadus pretojoties pierādījumu un liecību gūzmai, O. Stepanova komanda beidzot padevās un sāka slēgt mierizlīgumu, saprotot, ka process ar britu advokātu apmaksu (katrs ņem no 215 līdz 395 mārciņām stundā, kā redzams no lietas materiāliem, kas gadā var pārsniegt 2 miljonus) vilksies vēl ilgi, bet iznākumā tiks zaudēts šā kā tā.

Vispirms O. Stepanovs atdeva savus būtiskākos aktīvus: A/S Topmar Baltic Investments, kam piederēja septītdaļa no A/S Ventbunkers, kas automātiski nozīmēja, ka O. Stepanovs pazaudēja arī netiešo līdzdalību A/S Latvijas Naftas Tranzīts, A/S Ventspils Nafta, SIA Ventspils Naftas Termināls, SIA LatRosTrans u.c. (Citā tiesas procesā O. Stepanovs bija jau iepriekš zaudējis savu agrāko kapitāldaļu pusi no sauskravu ekspedīcijas un pārkraušanas uzņēmuma SIA LSF Holdings.)

Tālāk 2014. gada beigās A/S International Baltic Investments, kam piederēja 27,55% no Latvijas Kuģniecības akcijām un kas šīs akcijas bija iegādājusi par pašai Kuģniecībaiizshēmoto naudu (!!!), bija spiesta šīs akcijas (tolaik 55,1 miljonu latu nominālvērtībā) atdot kādam Džovanni Fadžioli (iespējams – tiesu izpildītājs), kurš tās drīz vien atsavināja tālāk.

Bet tas nav viss: O. Stepanovs tagad ticis “izģērbts” līdz tādai pakāpei, ka viņam nācies pārdot pat ģimenes dzīvokli Rīgā, J. Alunāna ielā. Zināms, ka O. Stepanovs palicis dzīvot kādā ēkā Pārdaugavā, kuru laikus pārrakstījis uz padēla vārda – to nav izdevies attiesāt.

Arī no agrākās ietekmes Kālija Parkā, VTO un Ostas Flotē bijušajam privatizācijas mahinatoram pilnībā nācies atvadīties, kaut sauskravu biznesa zaudējumā drīzāk vainojami O. Stepanova strīdi ar paša bijušo sabiedroto R. Meroni, kurš nav kavējies savas ietekmes vairošanai izmantot O. Stepanova sakaušanu Londonas tiesā.

Saskaņā ar Pietiek rakstīto Valsts policijā iesniegti dokumenti, kuros aprakstīta O. Stepanova kādreizējo aktīvu nonākšana R. Meroni rīcībā, taču šis process jau ierosināts par R. Meroni darbībām ar dažādiem arestētajiem aktīviem, ne vairs O. Stepanova shēmām. Pats par sevi saprotams: ja jebkādu tiesu procesu iznākumā tiek konfiscēta O. Stepanova un/vai sabiedroto noziedzīgi iegūtā manta (piemēram, no privatizācijas shēmām), tad tā būtu jāsavāc ne jau R. Meroni, bet gan valstij un/vai citiem cietušajiem.

Pilnībā pazudis aizmirstībā

Savas finansiālās, politiskās un kriminālās ietekmes apogejā “melnais oligarhs” bija izveidojis ap sevi tādu kā “buferi” no juristiem, menedžeriem, finansistiem, reklāmniekiem utt., bet pats kaut kur publiski parādījās mazāk nekā vienreiz gadā. Pēdējais žurnālista mēģinājums uzdot O. Stepanovam jebkādus jautājumus (ap 2011. gadu) beidzās ar pretjautājumu: “Tu vēl skraidi riņķī?”

Tagad paklīduši arī O. Stepanova tuvākie cilvēki: advokāti nodarbojas ar citu klientu lietām, bijušais apsardzes priekšnieks Juris Rekšņa sēž Tukuma lidlauka valdē, daži O. Stepanova agrāk nodarbinātie bijušie čekisti, par laimi, vispār pazuduši no valsts, izbijušais preses sekretārs Aleksandrs Niklass (romānā “Vara” parādās kā viens no centrālajiem tēliem – “A. Miklass”) pirms gada nomiris.

Pats O. Stepanovs pazudis no radara tik ļoti, ka atteicies sarunāties ar pensionēto ostas inženieri Nikolaju (Mikolu) Pitkeviču, kad tas vāca materiālus savai pirms gada izdotajai, bagātīgi ilustrētajai grāmatai “Osta, pilsēta, cilvēki: Ventspils ostas vēsturisks apskats (1959. – 1991.)”. Autoram bija izdevies atrast pat tādus informācijas sniedzējus par astoņdesmitajiem gadiem, kas tagad dzīvo Grieķijas salās – piemēram, Juriju Paderovu, bet ne O. Stepanovu. No agrākā “melnā oligarha” pārpublicēts vien kāds vecs citāts no citas grāmatas.

Tā cilvēks, kurš divdesmit gadus kontrolēja aptuveni pusi no biznesa aktīviem Ventspils ostā (lielākoties paša prihvatizētos terminālus) un 2005. gadā kopā ar sabiedrotajiem izraisīja t.s. Ventspils tranzītbiznesa karu – pagaidām lielāko korporatīvi kriminālo konfliktu Latvijas vēsturē, ir pilnībā zaudējis šo paša uzsākto tranzītkaru, pazaudējot arī visu no Latvijas Kuģniecības un citiem uzņēmumiem savulaik izshēmoto naudu. Lai arī konflikts pēdējos gadus kļuvis mazāk publiski redzams, tas ne tuvu nav beidzies (vēl taču ir, ko dalīt!), taču tranzītkarš tā izraisītājam viennozīmīgi beidzies ar totālu sakāvi. Un tas nav maz.

Bet par O. Stepanova kritienu “no kņaziem mēslainē” savā ziņā visbriesmīgāk ilustrē fakts, ka šo kritienu neviens pat nebūtu pamanījis, ja īstajā brīdī neiznāktu “Vara”.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Pietiek

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz