Advokāts Gobzems: Jurašs un Strīķe zināja Bunkus shēmas

Jurašs Strīķe

Portāls “DB” publicējis žurnālista Sandra Toča sarunu ar beidzamajā laikā publiskajā telpā bieži dzirdamo advokātu Aldi Gobzemu. Piedāvājam arī jums izlasīt šo visnotaļ interesanto interviju:

«Atbildēšu uz jautājumu, vai šeit, pie mums, valda politiski organizēta mafija. Šī slepkavība nebija brīdinājums maksātnespējas administratoriem, jo Māris Sprūds jau ir ārā no spēles. Tas bija brīdinājums politiķiem. Kāpēc politiķiem bija svarīgi šajās dienās dot signālu, ka viņi par to vairs nelems, bet to darīs kāds spēcīgāks nekā viņi? Padomājiet par to,» sarunā ar DB saka bijušais Maksātnespējas administrācijas (MA) direktors, zvērināts advokāts Aldis Gobzems.

Raidījumā Preses klubs atzināt, ka laikā, kad jūs bijāt Maksātnespējas administrācijas vadītājs, politiķis Edgars Jaunups pie jums uz iepazīšanos atveda KNAB darbinieku Juri Jurašu. Kādā sakarībā?

 Jā, tā tas bija. Tolaik man bija labas attiecības ar Edgaru Jaunupu. Mēs tikāmies kafejnīcā, klusajā centrā, starp citu, netālu no slavenās Antonijas ielas. Tikāmies trijatā – es, Edgars Jaunups un Juris Jurašs. Ir pagājuši daudzi gadi, es neatceros visu tikšanās saturu, bet tās mērķis bija saistīts ar Jaunā laika interešu nodrošināšanu. Jurim Jurašam stāstīju, ko esmu novērojis maksātnespējas jomā kā Maksātnespējas administrācijas vadītājs. Bet nekādas darbības J. Jurašs par manis nosauktajiem faktiem neveica, jo acīmredzot tas neatbilda JL mērķiem. Savukārt varu pastāstīt, kā man sabojājās attiecības ar E. Jaunupu. Tajā laikā aktuāls bija jautājums par administratora iecelšanu Liepājas siltuma maksātnespējas procesā. Pēc koleģiāla lēmuma ar manu kā iestādes vadītāja parakstu par Liepājas siltuma maksātnespējas administratoru tika iecelts Andris Rukmanis, kurš nebija saistīts ar Jauno laiku. Bet man pirms tam bija norādīts, kuras no administratoru saraksta būtu piemērotākās kandidatūras iecelšanai par maksātnespējas administratoriem.

Pagaidiet, kurš konkrēti jums norādīja, kuras būtu piemērotākas maksātnespējas administratoru kandidatūras?

No Edgara Jaunupa un Baibas Fromanes, iepriekš Pirktiņas, puses tika pateikts –nu, šie ir tādi «foršāki» čaļi, varbūt jāskatās šajā virzienā. Tika norādīts uz konkrētām personām, kuras varētu būt piemērotākas. Tas nebija uzspiedošā, bet tādā draudzīgas sarunas formātā, ka šie varētu būt labāki. Taču minētājā amatā tika iecelts Andris Rukmanis kā cienījams zvērināts advokāts, un tā faktiski bija pēdējā diena, kad man bija normāls kontakts ar E. Jaunupu.

Jūs nepareizi sapratāt «draudzīgo sarunu»?

Es nepareizi sapratu, protams. Biju jauns, man toreiz bija kādi divdesmit pieci gadi. Rezultāts bija tāds, ko šodien cenšas izmantot pret mani kā kompromatu, lai gan es saku, ka tas man ir kompliments. Ar Solvitas Āboltiņas rokām Edgars Jaunups tajā laikā speciāli kļuva par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru ar mērķi «izēst» mani no Maksātnespējas administrācijas direktora amata. Būtībā tādēļ es atkāpos, jo visus MA priekšlikumus bloķēja, man izteica rājienu, kas gan vēlāk tika atsaukts. Bet darbs kļuva neciešams.

Vai J. Jurašs pie jums tika atvests ar teorētisku interesi par maksātnespējas jomas sakārtošanu, vai arī tie bija konkrētāki jautājumi, kas interesēja Jaunupa un Juraša kungus?

Saprotiet, es tajā laikā biju jauns un nepieredzējis, salīdzinoši daudz dumjāks nekā tagad. Raugoties ar šodienas acīm, es saprotu, ka šīs sarunas mērķis bija izzināt, vulgāri izsakoties, kādā veidā varētu «čakarēt» pretiniekus. Tas bija galvenais uzstādījums.

Kāpēc jūs esat pārliecināts, ka Juraša un Jaunupa mērķis bija «čakarēt» pretiniekus?

Manas domas pamato arguments, ka simtprocentīgi visas reizes, kad esmu vērsies KNAB ar konkrētiem faktiem – gan kā MA direktors, gan kā zvērināts advokāts –, tam nebija pilnīgi nekāda rezultāta.

Raidījumā jūs sacījāt, ka esat vērsies arī personīgi pie Jutas Strīķes.

Esmu zvanījis Jutai Strīķei uz mobilo telefonu. Ticies ar viņu KNAB telpās. Stāstījis par konkrētiem gadījumiem, kuros ir konkrētas korupcijas pazīmes. Neviens no šiem gadījumiem nekad, pat uz pārbaudes laiku, nav ticis ierosināts izmeklēšanai. Faktiski viena iemesla dēļ – šajās lietās nav figurējuši Jaunā laika, vēlāk Vienotības, politiskie oponenti. Es par šiem vārdiem atbildu. Tā tas bija.

Kāpēc jūs nerakstījāt iesniegumu par to?

Saprotiet, kad jūs zvanāt jau trešo reizi, jūs saprotat, ka nav nekādas jēgas vairs par to rakstīt iesniegumu. Klienti vēlējās, lai es viņus uzrunāju, lai gan klientiem arī iepriekš norādīju, ka neloloju nekādas cerības. Sevi es neuzskatu par taisnības cīnītāju tā iemesla dēļ, ka neesmu eņģelis, bet man patīk skaidra valoda. Tāpēc pateikšu skaidri un gaiši – šie «taisnības cīnītāji» Juris Jurašs un Juta Strīķe, zinot arī gadu gadiem esošās shēmas un saites, piemēram, Mārtiņa Bunkus un Kaspara Bunkus, kurš ir bijis Valsts ieņēmumu dienesta atbildīga amatpersona, starpā, šajā jomā neko nav darījuši. Un tam ir daudz pierādījumu. Nosaukšu tikai vienu piemēru. Nozarē visiem ir zināms slavenais, tā saucamais «zelta trijstūris» – Jurašs, Čerņeckis un Bunkus (Kaspars Čerņeckis – bijušais VID ģenerāldirektora vietnieks, Kaspars Bunkus – bijušais VID Maksātnespējas procesa daļas vadītājs – red.). Kur šie taisnības cīnītāji Jurašs un Strīķe ir bijuši visos tajos gadījumos, kad Bunkus, izmantojot savu ietekmi un dienesta stāvokli, ir izteicis dažādus «piedāvājumus» uzņēmējiem? Kāpēc viņi nav reaģējuši? Jūs saprotiet – Latvija ir tik maza, un tad, ja kāds no šādas iestādes apgalvo, ka par situāciju neko nezināja, ir skaidrs – viņš melo. To zināja visi, par to runāja visi. Kur ir kaut viena pārbaudes lieta, nerunājot nemaz par krimināllietām?

Kā darbojās šis «zelta trijstūris»?

Darbības shēma bija ļoti vienkārša. Uzņēmējam ir kāda problēma, piemēram, nodokļu uzrēķins. Tajā brīdī pie uzņēmēja atnāk nelaiķis, t.i., Bunkus un piedāvā sakārtot šo jautājumu. Simts tūkstoši – tas bija tāds ļoti ierasts skaitlis. Citreiz tas bija lielāks. Piemēram, tev ir uzrēķins par 800 tūkstošiem, tev piedāvā – nu, mēs par simts tūkstošiem šo problēmu tev varam atrisināt. Un tā arī tika atrisināta. Bet šeit, protams, vajag, lai kāds uzņēmējs uzdrošinās par to stāstīt. Tikai tā visi kopā mēs varam šo esošo sistēmu nograut.

Pagaidiet, izejam tomēr pa šo «zelta trijstūri». Jūs sākāt stāstīt par Bunku, kurš iet pie uzņēmējiem. Ko tur dara Jurašs? Un kur ir Strīķe?

Nu, viens ir «biznesa» gals, bet otrs – «piesegšanas» gals! Jo saprotiet, ka zem katras šādas darbības apakšā ir potenciāla krimināllieta. Juridiskajā biznesā Latvijā Aston Martin nevar nopelnīt bez krimināllietas. Un skaidrs, ka to visu nevar izdarīt administrators viens pats. Tur vajag valsts amatpersonu, kas «palīdz» pieņemt pareizos lēmumus. Un tad ir skaidrs, ka ir vajadzīga tiesībsargājošo iestāžu vadība, kas «piesedz», lai tur nav krimināllietas. Tas ir pārbaudāms jautājums, vai J. Jurašs, piemēram, nav viens no tiem, kas nav vēlējies, lai Dzimtās sētas maksātnespējas procesā tiktu ierosināta krimināllieta?

Kas to, jūsuprāt, pārbaudīs?

Izstāstīšu, kā tas ir reāli, lai nav tukša runāšana. Pagājušajā gadā bez vēsts pazuda uzņēmējs Andris Bojārs, AB Bild īpašnieks. Viņam bija konflikts ar Mārtiņu Bunku. Vēsturiskie fakti stāsta šādas detaļas. Tad, kad sākās konflikts, AB Bild bija sekmīgi strādājoša kompānija. Sākās konflikts, un M. Bunkus darbiniece uzrakstīja iesniegumu konkrētai VID amatpersonai ar lūgumu veikt nodokļu auditu sekmīgi strādājošam uzņēmumam. Momentāni tika ierosināta nodokļu audita pārbaude. Vēlāk pārbaudītāji saņēma disciplinārlietu par šo pārbaudi, jo tai nebija nekāda pamata. Tad, kad neizdevās uzbrukums uzņēmumam AB Bild caur nodokļu auditu, tika panākts policijas lēmums veikt dažādas operatīvās darbības pret AB Bild, piemēram, veikt kratīšanas, izņemt dokumentus un tamlīdzīgi. Rezultāts bija tāds, ka apmēram pēc pusgada AB Bild bija maksātnespējīga kompānija. Un vai gadījumā ar AB Bild maksātnespējas procesu nebija saistīts M. Bunkus? Tādu piemēru ir ļoti daudz. Un, ja līdzīgus piemērus vēsturiski nezināja vai negribēja zināt J. Jurašs un J. Strīķe, tad viņi ir vai nu galīgi nekompetenti, vai pilnībā iesaistīti. Es sliecos domāt, ka tas bija otrais variants.

Taču arī J. Jurašs un J. Strīķe nedarbojās «vakuumā». Mēs atceramies, kā par Strīķi un Jurašu savulaik iestājās Jaunais laiks un Vienotība!

Ir skaidrs, ka šos «vilkačus uzplečos» politiski piesedza. Tāpēc, ka uz Jauno laiku un Vienotību KNAB skatījās «caur pirkstiem», piemēram, par ziedojumiem. Šī saite ir nepārprotama. Un tā noved līdz Edgaram Jaunupam.

Bet kurš šajā kombinācijā bija augšā – Juta Strīķe, Jurašs vai Jaunups?

Es domāju, ka Edgars Jaunups bija augšā. Viņam faktiski vienu brīdi bija vislielākā ietekme Latvijā. Bet Juta Strīķe un Juris Jurašs bija tikai izpildītāji. Ziniet, ir tādi ķēdes suņi.

Politiķi tātad nevis vienkārši «pievēra acis», bet aktīvi piedalījās?

Viena no saitēm, ko, iespējams, izmantoja Jaunups, bija tas, ka Strīķes amats visu laiku karājās mata galā un bija atkarīgs no politiķu labvēlības. Jo es runāju nevis vienkārši par noziedzīgu organizāciju, bet par politiski organizētu noziedzīgu organizāciju. Šīs politiski organizētās noziedzības saknes nāk no Jaunā laika un Vienotības. Tas, ka vēlāk tai pievienojās Nacionālā apvienība, bija laika jautājums. Tāpēc, ka bija izdevies to izveidot. Tāpēc, ka tā darbojās. Un tad, kad shēma darbojas, tā tiek paplašināta. Maksātnespējas administratoru piesegšana beigu posmā ir tikai sekas tam, kas tika aizsākts zem politiskajiem godīguma saukļiem, izmantojot Jaunā laika ietekmi. Šī saistība ir nepārprotama.

Politiskā saistība?

Politiskā saistība un KNAB izmantošana politikā. Nu, pajautāsim – vai varētu būt tā, ka informācija no tiesībsargājošajām iestādēm – ne par savējiem, bet par «nepareizajiem» – tika nopludināta tieši no Jutas Strīķes un Jura Juraša? Uz to lai atbild politiķis Juris Jurašs – cik bieži viņš bija Romualda Vonsoviča kabinetā, Brīvības ielā 40? Lai paskaidro, cik reižu viņš ir tur bijis?

Kāpēc tas ir svarīgi, cik reižu Jurašs ir bijis Vonsoviča kabinetā?

Vai varētu būt tā, ka Vonsoviča dzīvesbiedrei Baibai Strautmanei ir saistība ar masu medijiem? Laika posmā, kad tajos par analītiku uzskatīja ziņu nopludināšanu no vienas konkrētas drošības iestādes. Un vai varētu būt tā, ka šī ziņu nopludināšana pamatā bija par biznesa un politiskajiem konkurentiem? Vai varētu būt tā, ka šīs personas bez konkursiem ir dabūjušas pasūtījumus un nopelnījušas miljonus? Bet to jau sabiedrība neuzzināja, ka tas ir noticis bez konkursiem.

Vai notikusī M. Bunkus slepkavība nav nopietna robežšķirtne visai mūsu sabiedrībai?

Šodien tiek lauzti šķēpi, vai tā bija atriebība vai arī tas bija brīdinājums. Atriebjas parasti par jau notikušu faktu. Brīdina par kaut ko, kas gaidāms nākotnē. Demonstratīva slepkavība gaišā dienas laikā tuvu Iekšlietu ministrijai, salīdzinoši tuvu pārpildītai ielai ar puķu tirgotājiem liek pamatoti uzskatīt, ka tas bija brīdinājums par kādiem turpmāk esošiem notikumiem. Īpaši gribu vērst uzmanību uz to, kāpēc pie varas esošajai elitei bija būtiski, lai šajās dienās uz Latviju atbrauktu Amerikas valdības pārstāvis un pateiktu, ka viņi uzraudzīs kādas bankas likvidācijas procesu. Vai jūs neredzat zināmu saistību starp šiem notikumiem?

Kāpēc Latvijas politiķiem bija svarīgi, ka atbrauc ASV pārstāvis?

Tāpēc, ka tā ir iespēja noņemt atbildību no saviem pleciem. Tā ir iespēja dot signālu brīdinājuma izteicējiem, ka mēs jau par šo procesu vairs nelemsim. Es tagad atbildēšu uz jautājumu, vai šeit, pie mums, valda politiski organizēta mafija. Šī slepkavība nebija brīdinājums maksātnespējas administratoriem, jo Māris Sprūds jau ir ārā no spēles. Tas bija brīdinājums politiķiem. Kāpēc politiķiem bija svarīgi šajās dienās dot signālu, ka viņi par to vairs nelems, bet to darīs kāds spēcīgāks nekā viņi? Padomājiet par to. Vai varētu būt tā, ka vairākas personas ar labi zināmiem uzvārdiem mūsu sabiedrībā pēc Mārtiņa Bunkus slepkavības jutās diskomfortā, ka viņas varētu būt nākamās? Vai varētu būt tā, ka advokātam Romualdam Vonsovičam, kurš, kā zināms, ir cieši strādājis ar Mārtiņu Bunku, bija ļoti labas attiecības Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijā? Vai varētu būt tā, ka iepriekšējā FKTK vadība bija bieži viesi tajā pašā kabinetā? Vai Gvido Romeiko ir bijis biežs viesis Romualda Vonsoviča kabinetā? Vai Brazovska kungs ir bijis biežs viesis šajā kabinetā? Vai varētu būt tā, ka Romualds Vonsovičs apkalpoja Trasta komercbanku? Vai šie jautājumi nerada jaunus jautājumus? Vai varētu būt tā, ka Mārtiņš Bunkus bija galvenais pretendents uz ABLV maksātnespējas administratora statusu? Ar potenciālo iespēju saņemt 400 miljonu lielu administratora «atlīdzību». Nozarē visi zina par Mārtiņa Bunkus un Māra Sprūda vēsturisko konfliktu. Vienai pusei bija šī politiskā aizmugure, un arī otrai bija politiskā aizmugure, taču tai bija vēl arī mediju aizmugure. Šis «administratoru karš» ļoti interesanti atspoguļojās medijos. Jāsaka, man ir pat mazliet žēl Māra Sprūda. Jo Sprūds bija vienīgais, kurš publiski dabūja ciest, kaut gan visā stāstā bija divas puses. Bet par otru pusi jau neviens publiski nerunāja. Līdz slepkavības dienai lielākā sabiedrības daļa nezināja par tādu Mārtiņu Bunku. Atbilde ir ļoti vienkārša – par Mārtiņu Bunku negribēja zināt tie, kas «cīnījās» par taisnību maksātnespējas procesa jomā. Šai politiski organizētajai noziedzībai bija arī vienojošs aspekts.

Kāds?

Te man ir jāuzdod vēl viens «vai varētu būt, ka» jautājums. Vai varētu būt tā, ka es esmu redzējis tā saucamo maksātnespējas administratoru «obščaku» – kopīgo kasi? Un vai varētu būt tā, ka es esmu redzējis, kas viņu tura?

Kas tur «maksātnespējas administratoru «obščaku»»?

Tas lai pagaidām vēl paliek noslēpums. Bet uzdošu jautājumu – vai varētu būt tā, ka arī Latvijas Krājbankas maksātnespējas procesā parādās milzīgas atlīdzības un vieni un tie paši uzvārdi? Tajā skaitā mana kolēģa R. Vonsoviča uzvārds. Milzīga atlīdzība laikā, kad Raimonds Pauls, simt gadu laikā viena no ievērojamākajām Latvijas personām, lai kā var vērtēt viņa politiskos uzskatus, nav atguvusi savu godīgi nopelnīto naudu! Tā vietā, lai politiskās partijas lobētu administratoru un viņiem pietuvināto intereses Saeimā, tas bija valsts goda jautājums – pieņemt atsevišķu likumu speciāli Raimondam Paulam. Un valstij bija pienākums viņam kā mūsu sabiedrības visslavenākajam cilvēkam atdot nozagto mūža ietaupījumu. Valstij vajadzēja paņemt naudu nost no administratoriem un atdot atpakaļ Paulam kaut vai ar speciālu likumu! Tā vietā mēs redzam, kā Parādnieks joprojām tikai skraida pa Saeimu un lobē likumus administratoriem par labu. Un vairums Saeimas deputātu izliekas, ka neko neredz.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Autors: Sandris Točs

Avots: DB

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

4 Komentāri on "Advokāts Gobzems: Jurašs un Strīķe zināja Bunkus shēmas"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Lamata
Lamata

Milzīgais politiķu satraukums Bunkus slepkavības lietā bija ievērojams. Kā toreiz, kad spridzināja Vaškēviča auto. Toreiz tas tika nosaukts par uzbrukumu valstij. Jūtams, ka mūsu politiķi brīdinājumu ir sapratuši,jo mainās iepriekšējie nodomi ABLV sakarā , atļaujot tai pašlikvidēties, kā to paredz likums. Gobzemam politiskais ķēķis ir pazīstams. “Vai varētu tā būt ” par to liecina netieši.

Dārta
Dārta

Jā, tradicionālā klusuma meditācija.

Pupa
Pupa

Kāds klusums Latvijas medijos!
Mega aktīvā Ločemele, ar VISPĀR esošo viedokli Strautmane, parējie sorosītu aokalpojošie kaut kā bikli klusē..

wpDiscuz