Stāsts par Žannu un Aināru jeb prostitūta un glābējs

men-that-women-love

Skriedams rīta krosu garām Jūrmalas koka vasarnīcai, Ainārs nenojauta, ka tur smagā miegā pēc nogurdinošas nakts guļ viņa dzīves lielā mīlestība. Vakaros, izspurgdama no piepīpētām un paģiru dvingas tvanošām telpām iekampt svaigu jūras gaisu, Žanna, iedama garām glābšanas stacijai, nenojauta, ka viņas dzīves glābējs pašlaik, muskuļiem laistoties vakara saulē, cilā milzīgas melnas svara bumbas.

Ainārs bija glābējs kādā Jūrmalas glābšanas stacijā un mita tajā gan ziemā, gan vasarā. Žanna strādāja par izsaukumu meiteni tā saucamajā intīmklubā, kas atradās tajā pašā ielā, kur glābšanas stacija. Stacija – ielas galā pie pašas jūras, intīmklubs – drusku tālāk dzelzceļa virzienā, patvēries Jūrmalas koka vasarnīcā ar smieklīgu tornīti.

Iespējams, viņi abi reiz bērnībā pludmales smiltiņās bija kopīgi rakuši bedrītes un cēluši smilšu pilis. Abi taču jūrmalnieki no dzimšanas. Iespējams, nekas tāds nekad nebija noticis. Iespējams, viņu ceļi nekad nebūtu krustojušies. Ja vien…

Zināmā mērā būdams vientuļais vilks, divdesmit vienu gadu jaunais atlētiskais puisis ar bedrītēm vaigos un rētu pār pieri ticēja Lielajai Mīlai. Rētu viņš guva, aizstāvot māti no patēva. Vecais ar krāsns kruķi krāva pa pieri, nevarēdams neko padarīt augumā pārākajam un stiprākam sievas dēlam. Lai gan patēvs mātei darīja pāri, viņa nostājās vīra pusē. Ainārs bija spiests iet prom no mājām. Labi, ka pagadījās darbs glābšanas stacijā, kur varēja arī apmesties uz dzīvi. Naudu gan te maksāja pavisam niecīgu. Toties izpalika maksa par dzīvokļa īri. Neko daudz jau Aināram nekārojās. Savu kaktu, kur neviens netraucētu, liedagu, kur skriet, svara stieņus un bumbas tepat glābšanas stacijas pagalmā, lašus jūrā, kurus Ainārs ķēra tīklos un ēda, nu un drusku naudas. Pludmalē Ainārs iepazinās ar Rīgā mītošu dagestānieti, vārdā Mihails – Austrumu cīņu speciālistu, kas tad Aināra mīlas stāstu izstāstīja šo rindu autorei.

Mihails savā dienvidnieka vēlīgumā apmācīja Aināru cīņu filozofijā un paņēmienos. Puisis bija visnotaļ mierā ar savu dzīvi un vietu tajā. Vēl Ainārs pacietīgi gaidīja savu Lielo Mīlu. Arī pacietību viņam iemācīja Mihails.

Ar Aināru labprāt tikās viņa bijušie klasesbiedri, kas īpaši draudzīgi kļuva pēc puiša apmešanās uz dzīvi glābšanas stacijā. Nu klasesbiedru varēja apciemot jebkurā diennakts laikā un uzdzīvot bez liekiem izdevumiem. Itin bieži vasarās draugi un draugu draugi dienām ilgi palika te „atpūsties”. Aināram patika, ka viņa tagadējā “mājā” allaž ir jautrība. Tāpat viņš neiebilda, ja „atpūtnieki” aicināja palīgā atpūsties pērkamas meitenes.

Kādu dienu – nu jau pēc ierasta scenārija – svinības ritēja savu gaitu, līdz pienāca brīdis, kad puišiem iesila ne tikai galvas, bet arī pavēderes. Tika meklēti telefoni un sauktas meitenes. Divi pirmie sazvanītie intīmklubi nevarēja atsūtīt pieprasīto, jo visas seksstrādnieces bija jau aizņemtas. Zvanīja uz trešo. Tur brīvas meitenes atradās.
Uz glābšanas staciju atbrauca četras senākā aroda meistares, kas bija paredzētas četriem Aināra viesiem. Ainārs, kaut ilgi pierunāts, tomēr atteicās izsaukt arī piekto meiteni.

Sākumi visi gardi smējās par to, ka meitenēm nebija tālu jābrauc uz izsaukumu vietu – vien jāpanāk tepat pāris māju tālāk. Pēc tam tika iedzerts vēl, tad sadalītas meitenes starp tiem, kas nebija vēl nolūzuši. Pāri palika Žanna, kas mulsi mirkšķināja acis un šūpoja rokas, švīkstinot plaukstas gar īsajiem svārciņiem. Citkārt Ainārs nepievērstu uzmanību bez darba palikušai senākās profesijas pārstāvei, bet viņu aizkustināja istabas vidū stāvētājas nedaudz sakumpušais, bērnišķīgais stāvs un bezpalīdzīgā uzvešanās.

„Ejam pastaigāties gar jūru!” viņš uzaicināja. Žanna atplauka, viņas bālajos vaigos parādījās sārtums kā jaunkundzei, kas pirmajā ballē saņēmusi uzaicinājumu dejot. Ainārs uzmanīgāk nopētīja uzrunāto meiteni. Tumši pusgari cirtaini mati, bāli pelēcīga āda, pusaudzes ķermenītis, bez sievišķīgi apaļīgām aprisēm, pagalam īsi svārciņi un kurpju neganti augstie papēži, kas nobriedušu sievieti greznotu, savukārt Žannas kārnās kājeles kropļoja.

„Met tās kurpes nost!” Ainārs gandrīz pavēlēja. Cita meitene droši būtu vien tielējusies, bet Žanna bez vārda runas atsprādzēja siksniņas un izkāpa no kurpēm.

„Ejam!” acīm mirdzot, viņa iesaucās. Aināra krūškurvī kaut kas sakustējās – cik dzīvas acis! Šķiet, zaļas.

Jūlija naktī jūra bija rāma. Pa dienu sakarsušās liedaga smiltis palēnām atdeva nakts dzestrumam savu siltumu. Pludmalē nebija nevienas dzīvas dvēseles.

„Cik tev gadu?” puisis uzsāka sarunu. Izrādās – Žannai bija deviņpadsmit, bet viņu noturot par pusaudzi. Tāpēc intīmkluba īpašnieks viņu projām nedzenot. Žanna īpaši pieprasīta esot piecdesmitgadīgu onkuļu vidū. Neko īpašu jau mācēt nevajagot. Tiem onkuļiem tāpat labi, ja var tikt klāt pusaudzei. Varbūt savas agrās jaunības mīlestības atceras. Šinī pasākumā esot nokļuvusi tāpēc, ka vajadzīgā ceturtā aizkavējusies pie iepriekšējā klienta. Žannu parasti pie jaunajiem nesūtot. Vaļera, viņas saimnieks, esot labs – ļaujot dzīvot tornītī, kad nav jāstrādā. Vasarā jauki, bet pa ziemu dikti auksti. Par pašas mājām negriboties runāt. Vecāki – dzērāji, un vēl pieci brāļi un māsas. Visi nepilngadīgi, tāpēc vecāki saņemot bērnu pabalstu, ko nodzerot. Kad Žannai palika astoņpadsmit, viņu izdzina no mājas; neesot vairs no viņas nekāda labuma. Labi, ka kaimiņu Ļudka apžēlojās un aizveda atrādīt Vaļeram. Sākumā viņš neesot gribējis tādu skabargu darbā ņemt, bet šoferis Didžonkulis pačukstējis – lai ņemot vien, ņēmēji būšot. Tagad, paldies Dievam, nu jau gads, kopš intīmklubā strādā, varot ēst, cik griboties. Agrāk mājās mūždien pusbadā. Un vēl tas mūžīgais ļembasts. Bet vispār Vaļera neesot nemaz tik labs. Par dzīvošanu tornītī plēšot bargo naudu, kā par luksusa vasarnīcu. Nieks no nopelnītā paliekot, bet vajagot taču arī pucēties, kopt sevi un ēst.

Klausoties Žannas pļāpāšanā, Ainārs prātoja, ka ne viņš vienīgais, kas bijis spiests iet prom no mājām. Citiem vēl smagāk dzīvē gājis. Viņš palūkojās uz blakus ejošo meiteni. Žanna kā pārsalis šunelis nevaldāmi trīcēja nakts dzestrumā. Gandrīz vai noraudams kreklu no sevis, puisis steidza veikt darbības, ko parasti dara džentlmeņi. Žanna samulsa: „Tev pašam būs auksti!”.
Augusi vidē, kurā katrs gādāja tikai par sevi, viņa nevarēja iedomāties, ka kāds varētu atdot nakts dzestrumā savu vienīgo kreklu. Savukārt Ainārs, pat īsti neaptverdams kāpēc, apskāva nosalušo meiteni, un ,piespiedis sev klāt, nomurmināja: „Tā tev būs siltāk.”

Žanna neiebilda, drīzāk pakļāvās un piekļāvās. Tā viņi klusēdami kopā saspiedušies nosoļoja atpakaļceļu uz glābšanas staciju. Draugi, jau paveikuši to, kā dēļ tika izsauktas seksstrādnieces, kā nu kurais – cits gulēja, cits vēl pūlējās kaut ko iedzert un kaut ko vāvuļot, atnākušajiem īpaši uzmanību nepievērsa. Žannas kolēģes jau bija atgriezušās savā sākumpunktā – intīmklubā dažas mājas tālāk.

„Vai, kā negribas iet atpakaļ pie Vaļeras!” nopūtās Žanna. „Tad neej! Paliec pie manis!” Ainārs sajuta sevī mostamies Betmena un Robina Huda motīvus. „Vai tiešām? Drīkst?” Žanna pat nejautāja, drīzāk apstiprināja.
Ainārs paņēma Žannu aiz rokas un veda uz savu istabiņu glābšanas stacijas otrā stāvā. Tā bija mēbelēta ar atsperotu, pēc pagājušā gadsimta piecdesmito gadu modes taisītu,  platu kušeti ar pompoziem ruļļiem galos. Vēl tur bija tikai apaļš galdiņš, ļodzīgs krēsls un neveikls sienas trīspakāpju plauktiņš, kas glabāja Aināra mīļākās fantastikas grāmatas.

Žanna bez minstināšanās ierausās guļamajā, saritinājās kā kaķēns un aizvēra acis. Ainārs mirkli pastāvēja, vērojot neizģērbušos gulētāju, kura, šķiet, acumirklī aizmiga. Tad novilka džinsus un apgūlās blakus. Kušetes izgulētais matracis lika abiem gulētājiem savelties vienā bedrē. Ainārs sākumā sasprindzinādams muskuļus tā kā centās ieturēt distanci. Tad atslāba, ļaudams gravitācijai saspiest abus gulētājus cieši kopā. Puisis aplika roku blakus dusošajam ķermenītim. Meitene omulīgi ieritinājās puiša līkumā. Laizdamies miegā, glābējs vēl paguva piefiksēt tīkamo sajūtu, kāda pārņēma, apskaujot blakus dusošo dzīvo būtni.

Žanna pamodās pirmā. Vēl lāga neaptverdama, kurā pasaules malā atrodas, mirkli lūkojās guļošajā Ainārā un atcerējās notikumus pirms aizmigšanas. Tad ātri pieņēma lēmumu – lāga puisim jāatdara ar to, ko viņa māk. Meitene klusiņām izslīdēja no gultas un lūkoja, kur nomazgāties.

Mazgājamā ietaise, kā jau jūrmalnieku nelabiekārtotās mājās, atradās ārā. Tā bija uz sāniem sagāzta, cilvēka augstumā uz koka brusām uzstutēta muca ar pielāgotu dušu un ūdensdrošu aizskariņu.

Saulē vēl nesasilušais ūdens lika Žannai mazgājoties sprauslāt. Katra ūdens tērcīte, notecēdama no trauslā ķermenīša un izsūkdamās cauri koka redelēm kāpu smiltīs, stiprināja pārliecību – Žanna vairs neies atpakaļ pie Vaļeras. Viņa paliks pie Aināra izgulētajā kušetē. Ne jau tikuma jautājums rūpēja meitenei. Ainārs rūpētos par viņu vienīgo. Vaļeram aprūpējamo meiteņu bija paprāvs pulciņš. Par to, vai Aināram patiešām gribētos par viņu rūpēties, Žanna pat neiedomājās. Viņa lēmumu pieņēma, kā to mēdz darīt klejojoši suņi vai kaķi, kas sev vien zināmu iemeslu dēļ izdomā palikt kādā mājā.

Žanna uz pirkstu galiņiem pielavījās Aināra guļvietai. Pavēla guļošo uz muguras un ar prieku secināja, ka rīta erekcija puisim ir varena. Nebūs jānopūlas kā ar tiem punčainajiem onkuļiem, kas parasti bija viņas klienti. Meitene panira zem segas, un, pašai par lielu pārsteigumu, viņas lūpas ar patiku skāra jaunā vīrieša piebriedušo locekli.

Ainārs modās lēnām. Ar grūtībām aptverdams, vai patīkamās sajūtas viņš nosapņo vai arī tā ir patiesība. Ainārs piepeši sajutās tik labi kā nekad savā mūžā. Ar abām rokām sataustīja zem segas Žannas galvu, kas dusēja viņam uz vēdera, kamēr mēle veica savu darāmo. Puisis cītīgo strādnieci izvilka no segapakšas. Nelaizdams vaļā, paturēdams uz sevis, apskāva un saldi noskūpstīja, cik saldi vien jaudāja.

Viņi mīlējās tā, kā nekad savā negarajā mūža nebija darījuši. Tik ļoti no sirds un ar tik lielu iedvesmu. Aināra seksa līdzšinējā pieredze bija niecīga. Skolas laikā ar klasesbiedreni. Skaitījās, ka viņi ir „kopā”. Vēl pāris reižu kompānijas pēc ar draugu izsauktām prostitūtām. Ne pirmajā, ne otrajā gadījumā viņš tā arī netika skaidrībā, par ko puiši tik ļoti sajūsminās un dalās pieredzē. Tāpēc Ainārs izdomāja, nav ko ķēpāties; ja mīlēties, tad ar īsto… ar mīlestību.

Savukārt Žanna pazina vien tās sajūtas, kādas rodas ģenitālijās, sniedzot maksas sekspakalpojumus. Sava puiša, kam viņa būtu varējusi atdoties ar prieku, Žannai nekad nebija bijis. Ne viens, ne otrs mīlnieks īstenu iekāri nekad iepriekšējā dzīvē nebija izjutis. Bet te nu tā bija!

Aizelsušies gulēdami viens otram blakus, abi izbrīnīti peldēja pēcmīliena eiforijas migliņā. Pirmo reizi mūžā tik laimīgi! Kā lai tādu laimi laiž vaļā? Abi vienlaikus pagriezās viens pret otru un reizē ierunājās: „Vai atceries, ko runājām vakar pirms gulētiešanas?”
Abi reizē iesmējās, tad klusēja, lūkodamies viens otram acīs, līdz atkal reizē ierunājās: „Paliekam kopā! Es tevi mīlu!”

Lēmums bija pieņemts. Tagad tikai atlika nokārtot tādu nieku kā attiecības ar Vaļeru.

Vaļeras plašā krievu duša spēja saprast, ka jaunieši iemīlējušies. Viņam pat asaras sariesās acīs: neesot vēl uz pasaules iznīkušas lielās jūtas.  Tad viņš izšņauca degunu un jauniešiem, kas, rokās saķērušies, stāvēja viņa priekšā ar lūgumu atlaist Žannu, lietišķi paziņoja: bizness paliek bizness, lai cik liela būtu mīla. Aināram jāsamaksā par Žannu 500 eiro.

Žanna iekodās apakšlūpā līdz asinīm. Šitādu naudu! Viņa jau gaidīja, ka glābējs atlaidīs viņas roku un teiks: „Nu tad man nevajag!”
Bet Ainārs vēl ciešāk saspieda meitenes roku, otru savilkdams dūrē. Kā no tālienes pārbijusies meitene izdzirdēja: „Es samaksāšu!”
Kad abi soļoja pa savu ielu uz glābšanas staciju, Ainārs, stingri lūkodamies savas mītnes virzienā, drīzāk sev nekā Žannai teica: „Es aizņemšos no draugiem. Savākšu. Pēc tam pa daļām atdošu. Pameklēšu vēl kādu darbu.”

Taisnības labad jāsaka – Žannai galīgi neinteresēja, kur viņas glābējs ņems Vaļeras pieprasīto naudu. Viņa vairs nesaspringa. Nu vairs nevajadzēs apkalpot resnos onkuļus un strādāt, kad dikti nāk miegs. Nu varēs padzīvot savā vaļā ar tik drošu, stipru un gādīgu puisi. Kā visām meitenēm, kas apzināti vai apstākļu spiestas iepazina dzīvi ne no tās daiļākās puses, kas dzimumdzīvi iepazina ātrāk nekā savu juteklību. Žannai, protams, piemita arī Pelnrušķītes sindroms. Nu Ainārs bija iecelts prinča godā. Dzīve rādījās saulaina, un šķita, ka vasara nebeigsies nekad.

Ainārs jutās laimīgs. Nu viņš bija sastapis savu Lielo Mīlu, pat izglābis to no briesmoņa ķetnām. Nu viņš būvēs savu ģimenes dzīvi – skaistu un harmonisku, ne tādu, kāda bija viņa mātei un patēvam. Nauda Vaļeram tika savākta samērā viegli – aizņemoties no visiem draugiem, kas ciemojās glābšanas stacijā un uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt jaunajam Robinam Hudam un viņa izglābtajai princesei. Visiem patika piedalīties cēlā pasākumā. Tiesa gan, nauda tika izsniegta uz atdošanu.

Atlikušie vasaras mēneši aizritēja idilles pilni: mīlēšanās no rītiem, peldēšanās jūrā, vakara pastaigas un atkal mīlēšanās, pa laikam ciemiņu uzņemšana. Žannas bālā āda ieguva tīkamu iedeguma nokrāsu, bet viņas miesa viegli apaļas aprises. Aināram meitene šķita pati daiļākā būtne pasaulē. Kamēr puisis veica savus darba pienākumus, Žanna sauļojās, vaļojās un gatavoja maltīti.

Iestājoties rudenim, draugi vairs ciemos nebrauca. Toties sāka Aināram atprasīt aizdoto naudu. Pienāca brīdis atskurbt no saldā mīlas reiboņa un lūkoties pēc papildu darba. Ar glābēja aldziņu knapi pietika abu iztikšanai, par kaut kādu naudas atdošanu no tās nebija ko sapņot. Mihails palīdzēja iekārtoties darbā apsardzē. Nu Ainārs bieži gāja prom uz dežūru. Žanna palika glābšanas stacijā viena. Palika un garlaikojās. Grāmatas lasīt viņai nepatika. Un – cik ilgi blenzīsi televizorā? Ārā kļuva aizvien dzestrāks, pludmalē vairs nebija ko darīt. Pazīstamās meitenes no intīmkluba arī nodarbinātas: te strādāja, te gulēja pēc maiņas. Īpaši nepadraudzēsies. Naudas, ko aizbraukt uz Rīgu un kaut vai vienkārši pastaigāties,  arī nebija.

Kad Ainārs noguris pārnāca no dežūras, gulēt vien gribēja un nemaz nemetās izklaidēt nogarlaikojušos princesi. Žanna aizvien biežāk sāka kašķēties. Kad Ainārs viņai mēģināja skaidrot, ka tiek pelnīta nauda, meitene parasti sarūgtināta iesaucās: „Kur tad ir tā nauda? Es pat uz Rīgu nevaru aizbraukt!” Tas, ka nauda ir jāatdod par viņas izpirkšanu, bija aizmirsies.

Kādu dienu Aināram pārnākot no darba Žanna nekurnēja kā parasti, bet metās dzīvi stāstīt, ka satikusi sen neredzētu draudzeni. Ļudka esot atgriezusies no gastroļiem Norvēģijā. Laimīga, bagāta un iemīlējusies. Kāds paziņa izkārtojis iespēju pastrādāt norvēģu eskortservisā. Jāapkalpo krievu biznesmeņi. Tie izslāpuši pēc dzimtās valodas un atpazīstamas mentalitātes. Ļudka labi nopelnījusi, darbs galīgi neesot lauzis kaulus, pavisam ne tas, kas vietējos mūlāpus apkalpot. Baigi smukā tagad esot: pirksti vienos zelta gredzenos, nosauļojusies solārijos un kosmētikas salonos sakopta. Satikusi vienu piecdesmitgadīgu maskavieti, kas sākumā maksājis lielu naudu par daudzajām stundām, ko pavadījuši kopā. Tad sācis pierunāt, lai metot savu nodarbi pie malas, lai nākot pie viņa dzīvot. Viss būšot, ko vien vēlēšoties. Ļudka vēlējās galvenās administratores vietu krieva viesnīcu tīklā, lai nemirtu no garlaicības labvēļa greznās mājas istabās. Muļķe tā Ļudka. Žanna gan neprasītos strādāt, bet baudītu dzīvi un peldētos naudā.

Ainārs noklausījās stāstu par laimīgo Ļudku un tūlīt pat aizmirsa. Tieši tajā novembra dienā, kad Ainārs atdeva pēdējo aizņemtās naudas summu, pārnākot mājās, viņš Žannas mantas vairs neatrada. Neatrada arī pašu Žannu.

Uz galda bija zīmīte: „Aizbraucu uz Norvēģiju.”

 

Autore: Rita Lasmane

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz