„Pie velna, kāpēc es negulēju ar visiem pēc kārtas?!”

kāpēc es negulēju

Es esmu Laila un man ir 56 gadi. Jā, jā, esmu visparastākais sievišķis: ar krāsotiem matiem, lai nomaskētu sirmumu, man ir vīrs, jau pieauguši bērni un pagaidām vēl arī darbs. Es izskatos kā resns pingvīns, bet dvēselē – traka divdesmitgadniece. Manā dzīvē viss ir lieliski. Vienīgais, ko nožēloju, – visus trīsdesmit laulībā nodzīvotos gadus es ne reizi vīram neesmu „uzlikusi ragus” .

Kā jau tūkstošiem mana gadu gājuma sieviešu, visa mana dzīve ir labi funkcionējoša shēma. Vecāki mani audzināja stingri pēc noteikumiem: brunči ne augstāk par ceļgalu, nevainību saglabāt līdz kāzu naktij, un nekādu, lai dies’ pasarg, mīļāko. Nekādu jautājumu, par fantāzijām vispār nerunāsim, tāpēc ka pats trakākais, kas var būt – ja kāds nosauks par „prostitūtu”. Kas tad tādu precēs?! Mēs savos 18 gados pat domāt baidījāmies par TO, un satikšanās ar nākamo vīru bija pēc shēmas plānota pāreja no brīvas meitenes statusa uz „aizņemtu” sievieti ar stabilu nākotni.

Nu, protams – viss notika mīlestības dēļ! Un kā gan citādi, jo 18 gadu vecumā taču nevar būt savādāk! Miklas delnas, pirmie skūpsti, gredzens pirkstā un laulāto mīla tumšā istabā čīkstošā gultā, ar aiz sienas guļošo vecāku krākšanu fonā. Romantika pārtapa par ierastu lietu jau pēc desmit gadiem. Pēc tam, kad piedzima mūsu pirmdzimtais, TAS vispār pārvērtās obligātā pasākumā bez variantiem: galvenais, lai klusu un ātri.

Kas ir ģimene? Tā ir sadzīve, bērni, darbs, skola, stāvēšana pie plīts. Tu darbojies kā frēzēšanas virpa, un tu esi īsta sieviete. Uzticama cīņu biedre savam vīram. Tu aiz apkakles izvelc viņu no „plosta” (viņš jau vispār nedzer, viņam ir depresija), kopīgiem spēkiem abi meklējat viņam jaunu darbu, būvējat vasarnīcu, audzināt bērnus. Tu lien no ādas ārā, lai nenokavētu vizīti pie ārsta, jo bērni mēdz slimot, laikā pagūtu apdarīt mājas soli un paspētu ieskriet birojā, pirms kāds pamana tavu nosebošanos. Vicini lupatu, slaukot putekļus, ar vienu roku maisi katliņā brokastu biezputru, bet ar otru krāso skropstas, lai izskatītos cik necik pievilcīga.

Kad tev jau ir trīsdesmit pieci, tu piepeši ievēro, ka vidukļa apkārtmērs kļuvis par pieciem centimetriem resnāks. Steigšus sāc „kačāt” presīti, ar pirkstgaliem aizāķējusies aiz dīvāna malas, kamēr vīrs sēž tualetē.

Un nemaz nemēģiniet man tagad te kaut ko teikt, ka mēs taču abi varējām kaut ko darīt, lai dzīvi padarītu interesantāku! Nevarējām! Tas ir moderni tagad – eksperimentēt laulības gultā. Mūsdienu jaunatne vienmēr ir bezgalīgos baudas meklējumos: sākot ar tantrisko seksu un beidzot ar rotaļām medmāsas tērpā. Mūsu dzīve ritēja citādi – kā trolejbuss noteiktā maršrutā, garlaicīgi un vienveidīgi. Vienmēr vieni un tie paši glāsti, tie paši skūpsti, tā pati mehāniskā prelūdija „tāpēc, ka tā vajag”, un viens un tas pats, atvainojiet, izmērs.

Ģimenes dzīve rit pa iebrauktām sliedēm, ne strauju pagriezienu, ne pacēlumu. Bet tu – vēl aizvien simpātiska un pievilcīga sieviete. Ja uzrodas kāds nejaušs kavalieris – tu viņu „atšuj”. Ar lepni paceltu galvu, jo tas taču ir nepiedienīgi. Atšuj pat tad, kad esi viņā tā iemīlējusies, ka pulsē deniņos un pakrūtē tauriņiem ir diskotēka. Cits vīrietis ir kā traks pēc tevis un tūlīt, tūlīt tu ļausies…

Kā tur bija draugu kārtējā ģimenes skandālā? Sak’ – mīlu citu un šķiršos? Bet šķiršanās taču ir nožēlojams mēģinājums pārliecināt pašai sevi, ka ar citu vīrieti viss būs citādi. Skaidrs kā diena, ka pēc pieciem gadiem vēsture atkārtosies: tās pašas netīrās zeķes, krākšana blakus uz spilvena un alkas pēc romantikas. Un tu esi prātīga sieviete, tu pielūdzējam saki nepārprotamu „nē”, pagriezies un ej projām, paslēpies. Tu atsaki sev citu vīrieti, apelējot pie sirdsapziņas – tā taču būtu nodevība, bet nodevība ir amorāla. Tavās smadzenēs iekodētā tikumība pat domāt neļauj par to, ka varētu krāpt vīru ar citu vīrieti.

 

Bet gadi nepielūdzami rit…

Jaunībā tik ļoti gribas būt īpašai. Tev šķiet, ka tavs liktenis būs citādāks nekā tūkstošiem sieviešu, uz kurām katru dienu skaties sabiedriskajā transportā. Tu centies sev iestāstīt, ka tava dzīve būs spilgta un notikumiem bagāta un būs ko atcerēties vecumdienās. Bet beigās pie finiša nonāc ar saplēstiem iemauktiem, iztukšota un nikna nemitīgo problēmu un grūtību dēļ.

Jūs taču noteikti esat pamanījuši sievietes ar pamatīgu lieko svaru un maisiņiem zem acīm, pārgurušas no sadzīves problēmām un dzīves vienveidības? Nu tad, lūk – es esmu viena no viņām. Nesen satiku senu paziņu, kurš kādreiz bija dedzīgs mans pielūdzējs. Izšķīries, dzīvo viens. „Lailiņ, nu ko, varbūt tu beidzot būsi ar mieru?” – viņš jautāja man.

Iespējams, es būtu ar mieru. Tikai kauns. Par liekajiem kilogramiem, krunkaino ādu, ļenganajām krūtīm un ļumīgajām ciskām. Būt lempīgai tizlenei svešā gultā negribas. Un arī viņš jau vairs nav tas vīrietis, kuru atceroties man ne reizi vien ietrīsējās sirds. Pāri bikšu siksnai pārkāries alus vēders, radikulīts, un visticamāk, sāks mocīt aizdusa jau pēc pāris minūtēm gultas prieku. Kāpt viņa gultā ar aptieciņu padusē nav tā romantika, kuras man dzīvē pietrūkst.

Reiz es uzaicināju ciemos draudzenes, iedzērām pa glāzei vīna, kamēr vīrs bija devies skatīties hokeju. Un tad sākās. „Pie velna, kāpēc es negulēju ar visiem pēc kārtas?!”- retoriski jautāja Maija, kas, tāpat kā es, bija labi audzināta meitene – ilgi izvēlējās vīru, lai „viss būtu kā pienākas”. Kad studiju gados pielūdzēji aicināja mūs abas uz kopmītnes istabiņu iedzert vīnu, Maija bija pirmā, kas lepni paziņoja: „Ko jūs iedomājieties, es neesmu TĀDA”. Un turpināja savus ideāla vīra meklējumus. Vīra, nevis mīļākā, jo laulības pamatā taču ir mīlestība un vēlēšanās radīt vajadzīgo skaitu bērnu. Maijas ideālais vīrs pēc kāzām nelaida garām nevienus brunčus, kamēr viņa auklēja dēliņu. Pēc tam sekoja mokoša šķiršanās, centieni izspiest alimentus („ideālais vīrs” bija ne tikai meitu ģēģeris, bet arī skopulis). Maija dēlu izaudzināja viena, un tas bija grūti. Darbs, mājas, darbs, mājas, dēls, dēls, dēls… Sāka iet skolā – kļuva nedaudz vieglāk. Uzradās pielūdzējs. Bet prātā atkal: „Varbūt nevajag?” „Vai viņam tas ir nopietni?”. Mūsu paaudzei vienas nakts sakari nav pieļaujami, tā nedrīkst, jo nav nekā vulgārāka, kā laist savā gultā vīrieti, kurš nedomā tevi precēt. Tu taču neesi nekāda palaistuve, bet gan godājama sieviete, vai ne?..

Un te nu viņa sēž, mēģinot rast atbildi uz jautājumu: „Pie velna, kāpēc?!” Kāpēc neatdevās viņiem, kuri alka un iekāroja, stāvēja zem logiem ar noplukušu ziedu buķeti un lētu vīnu rokās? Kad es jautāju otrai draudzenei, kura četrdesmit gadu vecumā paslepus no vīra piedzīvoja īstas „afrikāņu kaislības”, vai to nožēlo, viņa atbildēja: „Nu, vismaz tagad man ir ko atcerēties”.

Tādos brīžos mani pārņem zaļa skaudība. Kaisle, tāpat kā dzīve, ir tā vērta, lai rīkotos, bet stāsts par uzticību ir izdomāts romantiskām muļķēm. Monogāmija sievietēs apdzēš kaisli, tāpēc ka tad, ja likumīgais vīrs jau sen ir impotents, tad arī tavs liktenis ir pārvērsties par tauku blāķi, izliekoties, ka tā notiek visās ģimenēs.

Ja pēkšņi uzrodas pielūdzējs, kas patīk, varu drošu teikt – mēģini, dzīvo. Citādi pamodīsies reiz savos piecdesmit gados un sapratīsi, ka tas plikpauris uz dīvāna, kuram nesen cepi tortes sešdesmitajā dzimšanas dienā, ir tavas dzīves vienīgais piedzīvojums. Ar kuru TAS jau tik sen ir pārvērties par aizpērno sniegu, ka tu vispār nespēj atcerēties, kā TO dara. Un vai vispār tev tas bija? Jā, bija. Kā tā frikadeļu zupa, kuras recepti tu bez kļūdām vari nodiktēt pamodināta nakts vidū. Un tas nekas, ja cits vīrietis nebūs līdzīgs tam mačo, kāds ir tavās fantāzijās, tu vismaz būsi pārkāpusi tam dzeloņdrātu žogam „ārprāts! tas taču ir tik amorāli! bez mīlestības! es tagad būšu ma..ka!”. Kad jūs, mīļās sievietes, reiz sapratīsit, ka dzīve patiešām ir pārāk īsa, lai ievērotu noteikumus?! Nu un tad, ja kāds nosauks par ma…u? Parādi, kur ir aptieka – lai iet pirkt nervu zāles.

Mēs visas lēni, bet noteikti pierāpojam zīmei „pāri piecdesmit” – sievietes, tik dažādas, bet tomēr tik līdzīgas viena otrai. Aptaukojušās, trikotāžas džemperīšos, kas uzspīlēti varenajai krūtežai, sen ataugušām matu saknēm, apdzisušu skatienu. Mums nav piedzīvojumu, kurus varētu stāstīt draudzenēm un piesarkt, kavējoties atmiņās, toties ir strikti ievēroti noteikumi sadaļā „precēta sieviete”, kas tagad kā pelēka ēna gulst uz mūsu sejas un figūras.

Jā, mīļās, tā nu tas ir. Lepnās, uzticīgās, bet nožēlojošās, ka gultā nav bijis neviens cits vīrietis, kā vienīgi likumīgais vīrs.

 

Un kā domājat jūs? Izsakiet viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: KYKY

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

34 Komentāri on "„Pie velna, kāpēc es negulēju ar visiem pēc kārtas?!”"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Anonīms
Anonīms

Izlasíju, un nevaru piekrist bet ar seksu censties aizvietot mīlestību ? Tas jau ir izmisumā brēcošas dvēseles kliedziens ! Kad saruna nonāk līdz seksam ,varu teikt tikai vienu , nepārvērtiet to par tikai fizisko apmierinājuma darbarīku , tas jau ir zemāk par dzīvnieku līmeni . Pilnvērtīgam seksam arī ir nepieciešamas jūtas .Iedomājieties kā Jums garšos zupa bez sāls ,kaut arī būsiet izsalkusi ? Tāpat arī seksam ir vajadzīga” sāls,lai garšotu

Vecpaps
Vecpaps

Tātad neatrada savu īsto. Ar īsto nekad nav garlaicīgi un tādas domas pat prātā nenāk.
Tā ir ilūzija, ka gulstoties zem visiem kā tādam zirga deķim rodas kāda dzīves piepildījuma sajūta. Blakus var atrast rakstus, kur tādas vieglas uzvedības “daiļavas” pēc tam pārdomā un atzīst, ka tāds dzīvesveids atstāj tikai tukšuma sajūtu.

K
K

Nožēlojami! Bēdīgs stāsts! Neveiksmīgas divu cilvēku attiecības. Un ļoti samaitāta ilūzija par to, kas ir laime!

wpDiscuz