Mani pupi — mana nasta

Christina-Hendricks1
Kristīna Hendriksa (Christina Rene Hendricks) ir amerikāņu aktrise. Viņa ir pazīstama ar lomu TV seriālos Mad Men un Firefly. Taču karjeru 18 gadu vecumā uzsāka kā modele. Ļaudis melš, ka viņas panākumu atslēga lielā mēra ir iespaidīgā lieluma krūtis. Taču vai arī viņa pati ir sajūsmā par to izmēru? Lūk, aktrises stāsts.“Kādreiz es uzskatīju, kā kuplas krūtis ir sievietes spēks. Tomēr, kad manas krūtis bija piebriedušas līdz 32G izmēram, es sapratu, ka patiesībā viss ir pavisam pretēji.”

Christina-Hendricks2Es atrodos Ņujorkā, ekstravagantā apakšveļas veikalā. Purpura krāsas drapētas uzlaikošanas kabīnes, pie sienām ārkārtīgi seksīgu un ar fiziskiem dotumiem apveltītu sieviešu fotogrāfijas. Tās nav trauslas meitenes, kādas redzamas uz Victoria’s Secret modes šova plakātiem. Tās ir lielizmēra modeles ar kārdinošām ķermeņa formām, to krūtis ir lielākas nekā viņu valkāto krūšturu bļodiņas. Pa atvērtajām durvīm es redzu noliktavas telpu, kas ir pilna ar plauktiem, kuros novietoti visu iespējamo izmēru, stilu un krāsu krūšturi: persika krāsas, tumši sarkani, melni, krēmkrāsas, tumši zili, violeti… pilnas bļodiņas, pusbļodiņas, balconetter, ar stīpiņām uz bez tām… Tas ir krūšturu meklētāju “konfekšu” veikals, un es esmu saldumu kārais resnais bērns. Es atrodos milzīgā „pupu paradīzē”.

Es neesmu radusi pie iepirkšanās, kas rada prieku. Man, tāpat kā daudzām citām sievietēm, kuras daba svētījusi ar lielām krūtīm, krūšturu iegāde sagādā stresu, pat dara kaunu. Mana iepirkšanās ir riebīgs un vilšanās pilns process. Kādreiz man šādu problēmu nebija. 11 gadu vecumā es jutos pilnīgi pretēji. Māte teica, ka labprāt nopirktu man krūšturi, bet man tas vēl neesot nepieciešams. Taču es vēlējos krūšturi un greznas krūtis, uz kurām to uzvilkt, tāpēc māte aizveda mani uz britu John Lewis universālveikalu. Es sapņoju par skaistām melnām mežģīnēm, par kaut ko lielisku un skaistu. Taču mans pirmais krūšturis bija balts nepilnvērtības iemiesojums, kas pieplaka manām plakanajām krūtīm. Tas nepiepildīja manas gaidas. Mātei pat prātā nenāca pirkt man melnu mežģīņu krūšturi.Kā vairākums pusaugu meiteņu, arī es izmisīgi vēlējos lielas krūtis. Un tīņu gados, manām krūtīm attīstoties, tās izauga līdz D, E, F izmēriem, līdz pēdējo gadu laikā sasniedza G un pat H lielumu. Tās ir pārāk lielas, lai es varētu valkāt smalkus krūšturus gandrīz bez jebkādām mežģīnēm un ar šaurām, makaroniem līdzīgām lencītēm.

Lai gan sākumā man patika manas lielās krūtis, es nevēlējos iepirkties lielo izmēru krūšturu veikalos, tādos kā britu Bravissimo, kas saskaņā ar tā filozofiju tirgo zīmolus, kas ir “speciāli izstrādāti sievietēm ar lielām krūtīm tā, lai tās varētu priecāties par savām formām un justos labi!” Manā pirmajā apmeklējuma reizē 17 gadu vecumā kāda runātīga sieviete ar lielām krūtīm, kas palīdzēja man pielaikot (jāsaka gan, neizmantojot mērlenti), nolasīja man lekciju par nepareiza izmēra krūštura valkāšanas sekām. Pareiza izmēra krūšturim esot jāiekļaujas vidējā daļā starp krūtīm un jāatspiežas pret krūškurvja ribu. Aizdarei jābūt pietiekami ciešai, lai savilktu plecus un muguru tā liekot man justies kā zvejnieka tīklā iekļuvušam valim. „Ak, dārgā, tu gribi pārliecināties, ka bļodiņas pilnīgi sedz katru krūti? Labi, šis ir ideāli piemērots. Pērkam, vai ne, lellīt?”

Kad četrpadsmit gadu vecumā manas krūtis pirmo reizi iegūla pieņemama C izmēra bļodiņas formā, tās kļuva par manu noslēpumu, ar kuru es vēlējos dalīties tā, lai tas nepiesaistītu to, ko es saucu par „nepareizu uzmanību”. Savā grāmatā “Krūtis: dabiskā un nedabiskā vēsture” izcilā krūšu speciāliste Florensa Viljamsa dēvē šo vēlēšanos par “brīnišķīgu konfliktu” starp vēlēšanos izrādīt savas jaunās krūtis un nevēlēšanos, lai tās ierauga kāds salašņa. „Brīnišķīgais konflikts” kādu laiku bija saasināts.

 

Christina-Hendricks3

 

Ja kādreiz es uzskatīju, ka kuplas krūtis ir sievietes spēks, tad, tām pieaugot, sapratu, ka patiesībā viss ir gluži pretēji. Krūštura bļodiņas, no kurām gāzās ārā manas krūtis, neviļus mudināja uz nepatīkamiem mājieniem un secinājumiem. Piemēram, liecināja, ka, iespējams, esmu stulba. Varbūt pat maucīga. Ka man patīk, ja cilvēki blenž uz manām krūtīm. Tērpta uniformā, es devos uz skolu. Man garām pa ielu brauca autofurgons, un pie stūres sēdošais puisis nolaida loga stiklu, lai pateiktu: “Forši pupi, saldumiņ”. Un man, iespējams, nekas nebija pretī, kad pateicu “Nē, paldies” puisim, kas, blenžot uz manām krūtīm, vēlējās mani nofotografēt. Manu atteikumu viņš neņēma vērā un tik un tā iemūžināja mani.

 

Christina-Hendricks4

“Prieka maisi, piena spilveni…”. Ar šādiem vārdiem sākas Viljamsas grāmata par krūtīm. Viņa pierāda: lai arī kā mēs mīlētu savas krūtis, mēs zināmā mērā no tām kaunamies. “Mēs neuztveram tās gluži nopietni… Krūtis mūs apkauno. Tās ir neprognozējamas. Tās ir dumjas. Tās padara gan zēnus, gan pieaugušus vīriešus par lūriķiem.” Tomēr, kā norāda Viljamsa, tieši krūtis ir tās, ka padara cilvēkus unikālus salīdzinājumā ar pārējām sugām. “Krūts dziedzeri definē mūsu visu taksonomisko klasi,” viņa raksta. “Krūtis — tie esam mēs.”

Kopš senseniem laikiem krūtis ir bijušas joku objekts. Cilvēki par tām ir smējušiem ilgi pirms Dolly Parton un Li’Kim nip nip šovu parādīšanās. Ostina Pauera (Austin Powers) komēdijās krūtis kalpo par šaušanas un peldēšanas ierīcēm. Vai atceraties aktrises Eimijas Poleres akmens cietos implantus tīņu komēdijā Mean Girls? Tajā paša filmā Amandas Seifrīdas krūtīm piemita neparastas spējas paredzēt lietu — nu labi, tikai lietus laikā, bet tomēr…

Nesen es krāmu tirgū uzgāju atklātnīti, uz kuras bija attēlots, kā ar lieliem pupiem apveltīta sieviete beandeau bikini atver mājas durvis (durvīm bija divi iespaidīgi, spīdīgi rokturīši) kādam uzstājīgam pārdevējam. Uzraksts vēstīja: “Labrīt, kundz….e. Jums ir jauki rokturīši.” Un vēl — sieviete ar pasaulē lielākajām, ķirurģiski palielinātām 38XXX izmēra krūtīm, kura tika demonstrēta kā zoodārza dzīvnieks britu televīzijas šovā This morning. Savukārt dažās interneta pornogrāfijas vietnēs var apskatīt blondu sievieti, kura lēkā, intensīvi plivinot krūtis.

Un kādu kņadu sacēla britu televīzijas The Voice šova vadītājas Holijas Vilafbijas krūtis, kad viņa agrā vakara stundā (kad vēl nav atļauts rādīt pikantākus materiālus) parādījās ēterā kleitā ar dziļu dekoltē! BBC saņēma 139 skatītāju sūdzības par šova vadītājas nepiedienīgo izskatu. Laikraksts The Guardian nosauca to par “pupgeitu”.

Daži cilvēki domā, ka lielas krūtis ir patīkama lieta. Nora Efrone arī bija viena no tiem. Savā stāstā “Daži vārdi par krūtīm” viņa atzīstas, ka “krūšu trūkums ir manas dzīves nelaime” un teic — ja viņai tās būtu, viņa būtu “pavisam citāda personība.” Viņa raksta:

“Manas draudzenes, tās ar skaistajām, lielajām krūtīm, nebeidz žēloties par to, cik nelaimīgas viņas jūtas salīdzinājumā ar mani. Viņu krūšturu lencītes mēdza pārsprāgt skolas stundu laikā. Viņas nevar gulēt uz vēdera. Skatieni pievērsās viņām ik reizi, kad ģeogrāfijas stundās tika minēts vārds “kalns”. Viņas apgalvo, ka ir daudz cietušas. Viņas saka, ka es nesaprotu, cik laimīga esmu. Esmu mēģinājusi domāt par viņu izteiktajām piezīmēm, iejusties viņu situācijā, apsvērt viņu viedokli. Es domāju, ka viņas runā aplamības.”

Lielas krūtis nav viegla nasta. Gadu garumā cilvēki ir gan uzrunājuši manas krūtis, bet tā arī nav saņēmuši nekādu atbildi, gan pat aiztikuši tās bez manas atļaujas — to nedara vīrieši, parasti tās ir sievietes ar mazākām krūtīm, kuras kāro uzzināt, “kādas sajūtas šādas krūtis sagādā to īpašniecei”. Viena no manām draudzenēm nevar paēst vakariņas kopā ar mani, ik pa laikam nepalūkojoties uz manām krūtīm un neiesaucoties “Vai! Kas par pupiem!”. Reiz pie bāra letes kāds šarmants puisis nolēma, ka, pirmo reizi redzoties, nav labākas idejas kā iebērt man starp krūtīm popkornu. Kad draudzenes uzzināja, ka es rakstu šo stāstu, viņas pateica, ka man esot lieliski pupi un būtu “netaisni” par tiem rakstīt. Kāpēc gan par manām krūtīm drīkst runāt visi, tikai ne es?

Protams, es neesmu vienīgā sieviete ar lielām krūtīm. Esmu aicinājusi uz brokastīm sev līdzīgas: Džūlija Angelo (22 gadi, izmērs 36D), māsas Rebeka (21 gads, 34D) un Lī (24 gadi, 34D, iepriekš ar izmēru no E līdz F) Fainbergas. Es vaicāju dāmām, kas viņām visvairāk traucē sakarā ar viņu krūtīm. Atbilde sekoja uzreiz: “Iepirkšanās”. “Es nedomāju, ka grūti ir valkāt drēbes,“ tā Džūlija. “Es uzskatu, ka grūtāk ir būt stilīgai.” Lī piekrīt. “Tagad ir modē vīrišķo un sievišķo īpašību kombinācija, un es to nevaru atļauties,” viņa saka. Tajā pašā laikā Rebekai patīk stils, kas “uzsver viņas smilšu pulksteņa figūru”. Viņas apģērbs jostasvietā parasti ir savilkts, tas padara viņu pašpārliecinātu. “Es nekad neesmu ģērbusies kā prostitūta. Ja es vēlētos ģērbties kā ielas meita, es to darītu, bet man par to pat riebj domāt”.

Tā bija Rebekas māte, kas pirmo reizi pievērsa meitas uzmanību viņas krūtīm. “Augot es tiešām neuztvēru sevi kā meiteni ar lielām krūtīm,” Rebeka saka. Kad meita mācījās 10. klasē, māte norāja viņu par “pārāk atklātu krūšu izrādīšanu”, un tad viņa saprata, ka viņai ir “ievērojama izmēra krūtis”. Ģērbšanās stils joprojām sagādā viņai problēmas ar mammu. “Tā ir pastāvīga tēma. Mēs varam runāt par pilnīgi kaut ko citu… Viņa, runājot pa telefonu, jau saka “uz redzēšanos” un tad pēkšņi piebilst: “Rebeka, nekarini pupus ārā.”

Arī Lī atceras, ka viņas mātei bijusi kritiska attieksme par viņas krūtīm. ”Es biju jauniešu nodaļā (ātri sapratu, ka nevaru tur iepirkties) iegādājusies kreklus, kuri man ļoti patika, — tie bija šūti no spīdīga stingra auduma, un es biju ļoti maza, kalsna meitene, kurai tikko sāka veidoties krūtis. Tas bija kā TV komēdijā. Māte teica: “Atpakaļ, jaunkundze! Šādā izskatā tu neiesi laukā no mājas.” „Toreiz es nesapratu, kāpēc,” Lī teic, “Mamma, tas neko nenozīmē, mans ķermenis tā izstiepj drēbes.” Māte teica: “Tu izskaties pēc ielasmeitas.” Varbūt viņa teica ne gluži tā, bet tas ir tas, ko es atceros,” stāsta Lī. “Man šķita, ka es slēpju kaut ko ļoti bīstamu un sliktu.”

Lī mācījās vidusskolā, kad viņai veica krūšu samazināšanas operāciju. Lielās krūtis sāka “sagādāt man pārāk daudz stresa”, viņa saka. “Es nevarēju iegādāties apģērbu, kas man derētu, es nevarēju nopirkt peldkostīmu, man pievērsa nevēlamu uzmanību.” Daļa šīs uzmanības nāca no klasesbiedriem — zēniem. Kāds zēns, kad viņam vaicāja, kāpēc viņam patīk Lī, atbildēja: “Es nezinu, laikam tāpēc, ka viņai ir lieli pupi.” Tomēr nevēlamu uzmanību izrādīja arī sievietes, kuras “vienkārši vēlējās komentēt”.

Pirms operācijas Lī valkāja no E līdz F izmēru, un, lai gan viņa vēlējās C bļodiņas, tagad viņai tomēr ir 34D. Pat pēc operācijas cilvēki turpināja runāt par viņas krūtīm. Reakcija bija dažāda, sākot no tādiem komentāriem kā “Vai, kā es priecājos par tevi! Tu tik lieliski izskaties!” līdz “Kāpēc tu to izdarīji?” Kad Lī atgriezās skolā, kāds puisis viņai pateica, ka viņai ir “tiešām skaista pakaļa.” Viņš agrāk nebija to ievērojis, jo “pupu” dēļ tā nebija pamanāma.

Lī priecājas par veikto operāciju. Pirms krūšu samazināšanas viņa juta, ka krūtis ir kļuvušas par viņas “noteicošo iezīmi”. Tagad, viņa saka: “Tās izskatās kā mana ķermeņa dabīga daļa. Es vienkārši esmu meitene, kurai ir gadījušās lielas krūtis, bet tās vairs nav milzīgas, nenomāc visu pārējo.” Izklausījās, ka krūšu samazināšana ir daudzu manu problēmu risinājums, un, lai gan es aktīvi neinteresējos par operāciju, man gribējās uzzināt par to vairāk.

Daktera Roberta Siliča prakse drīzāk atgādina stilīgu Parkavēnijas salonu, nevis ārsta uzgaidāmo telpu. Ar svītrainu ādu polsterētas mēbeles. Smagi dekoratīvie aizkari. Konfekšu vāze uz marmora galda.

Kad es aizpildu pacienta anketu, istabu nodrebina āmura klaudziens. Administrators atvainojas par troksni, kas nāk no blakus istabas, kur pašlaik notiek remonts. Izskatīgā dāma, kas sēž uz dīvāna man pretī, saka, ka viņai tas netraucē. Lai gan pilsētā nav daudz tādu vietu, kur varētu paglābties no celtnieku klaigām, urbšanas trokšņi un āmura sitieni plastiskā ķirurga birojā izraisa nelāgu sajūtu. Nepievēršot uzmanību troksnim, dāma pa viedtālruni skaļi apspriež darījumus. Es pamanu viņas nevainojami stingro ādu zem acīm.

Pēc dažām minūtēm garkājaina, pieglausta izskata sieviete aicina mani sekot viņai. Ejot pa šauro gaiteni, es domāju par to, kā jūtas tie, kuri pēc operācijas dodas pa šo gaiteni pretējā virzienā, atkal atgriežoties ārpasaulē?

Konsultāciju istaba ir balta un kompakta. Kad es iekārtojos pacienta krēslā, sieviete pieraksta manas atbildes uz jautājumiem un pasniedz man zilu halātu.” Atpogājiet priekšu”, viņa priecīgi saka, aizverot durvis. Kad es mēģinu uzvelku halātu, izrādās, ka tas man neder, tas izskatās kā sarāvies kardigāns.

Brīdi vēlāk sieviete atgriežas kopā ar dakteri Siliču. Ar želeju nogludināti mati, žakete, punktaina kaklasaite. Paverot manu halātu, dakteris Siličs liek man pacelt rokas uz augšu un viņa rokas virzās no manu krūšu augšas uz leju. Daudzām sievietēm viena krūts esot lielāka par otru. Viņš atzīst, ka esmu “loti simetriska” un, spiežot uz augšējiem krūts kvadrantiem, man esot diezgan daudz šķiedrainu audu (cietie audi, kas kļūst īpaši jutīgi zināmās sieviešu cikla dienās).

Pēc tam, kad ir noskaidrots, ka esmu piemērota kandidāte krūšu samazināšanas operācijai, mēs apspriežam ar to saistītos jautājumus. Pirmkārt ar kādu izmēru es tagad varētu rēķināties? Ja man tiek veikta samazināšana, man būtu jāizvēlas D vai C — ne pārāk liels izmērs, lai radītu traucējumus, bet pietiekams, lai krūts būtu pamanāmas. Dakteris Siličs var piepildīt šo vēlēšanos. Patiesībā mazāks izmērs būtu bīstams. “Es varētu dot jums A bļodiņas. Problēma ir tā, ka izņemot tik daudz krūts audu, tiktu traucēta asins plūsma uz krūtsgalu,” Dakteris Siličs skaidro. “Tas neizdzīvotu, jūs dabūtu infekciju un sāktos nekroze jeb audu atmiršana. Tad mēs būtu auzās. Es teiktu, ka jūs droši varētu samazināt līdz  C”.

Dakteris Siličs skaidro, ka bļodiņas izmēru nosaka mērs no krūts augšas līdz krūtsgalam un zem krūtis. Šie izmēri (collās) vienmēr tiek noapaļoti līdz apaļam ciparam, tādējādi, lai arī jums ir 31. izmērs, tas tiks noapaļots līdz 32. Tad tiks aprēķināta starpība: ja tā ir viens, jums ir A bļodiņa; ja tā ir divi, jums ir B bļodiņa, un tā tālāk. Pēc Daktera Siliča teiktā, “tā ir kaprīzākā lieta pasaulē.” Piemēram, “sievietei var būt tiešām plats krūškurvis… un viņa var nonākt līdz izmēriem 36D vai C, tajā pašā laikā citai meitenei var būt lielākas krūtis, bet viņai gala rezultātā būs tikai izmērs 32B.”

Līdzās iespējamiem asins plūsmas traucējumiem pastāv arī anestēzijas risks. Dakteris Siličs stāsta, ka vispārēja anestēzija ir nepieciešama tad, ja pacientei ir “patiešām lielas” un “ļoti biezas, šķiedrainas krūtis.” Tas ir tieši mans gadījums. “Jūs esat uz robežas”, viņš man saka. “Jūs glābj tas, ka esat tik jauna un vesela. Jums ir tikai 23 gadi, lieliska āda. Visam ir jāizdodas.” Kādēļ pakļaut sevi nevajadzīgām briesmām? Pēcoperācijas problēmas nav tā vērtas. Pēc operācijas pacientēm mēnešiem ilgi jāvalkā sporta krūšturi un tām ir liegti fiziski vingrinājumi, kas var izraisīt asiņošanu. Citu iespējamo seku vidū ir paliekošas rētas, krūtsgala jutīguma zudums un nespēja barot bērnu. Tādas problēmas gan var rasties arī bez operācijas.

Kāpēc sievietes izvēlas krūšu samazināšanu? Dakteris Silicš skaidro: “Ir sievietes ar lielām krūtīm, kurām tās fiziski vai morāli traucē, bet pastāv arī cita kategorija, kurai noteicošais ir estētika. Robežas nav skaidras, jo viena kategorija var saplūst ar otru.” Pirmās kategorijas sievietes sūdzas par muguras sāpēm un pirkstu nejūtīgumu (parestāzi), ko bieži izraisa platās krūšturu lencītes, kas iegraužas plecos. Dažas sievietes sirgst ar intertrigo, sēnīšu infekciju, kad āda zem krūts iekaist. Ne visām daktera Siliča pacientēm ir sūdzības. “Viņas parasti saka: “Cilvēki domā, ka tik lielas krūtis ir lieliskas, bet īstenībā tā nav, tās padara mūs trakas.” Viņš teic, ka pacientu apmierinātība ar krūšu samazināšanas operāciju ir “ļoti augsta”.Krūšu samazināšana izmaksātu man 15 000 dolāru un papildu vēl 1 500 dolāru pa anestēziju. Lai gan lielākā daļa sieviešu, ar kurām esmu runājusi, ir sacījušas, ka operācijas izmaksas ir segusi apdrošināšana, dakteris Siličs teic, ka apdrošinātāji vairs neesot gatavi apmaksāt krūšu samazināšanas operācijas, izņemot gadījumus, kad krūtis ir izraisījušas medicīniskas problēmas.

Tām, kas vēlas „savaldīt” savas krūtis, derētu apmeklēt Lindas veikalu, kurš tirgo no AA līdz N izmēra bļodiņas. Trešās Avēnijas veikala interjers ir grezns un moderns, administratore (viena no Lindas “krūšturu dīvām”) sveic jūs un pavada līdz uzgaidāmajai telpai, kur varat aplūkot Conde Nast žurnālus. Veikala logā manekenes ir tērptas mežģīņu apakšveļā. Dažām manekenēm ir lielas krūtis, izteikta jostasvieta un dibens, ir arī “normāli” — tievāki manekeni, kā arī manekeni ar mazāka izmēra krūtīm.

Dodos pie plauktiem Simone Perele, Fantasie, Freya un Panache luksusa apakšveļas aksesuāriem. Kamēr pētu plauktus ar glītiem krūšturiem, ierodas Linda: entuziasma pilna biznesa dāma, kuru tiešām var dēvēt par “leģendāru”. Krūšturu eksperte Linda Bekere nodibināja šo uzņēmumu pirms 27 gadiem, kad krūšturu izvēle sievietēm ar lielām krūtīm nebija diez cik liela. “Ideja atvērt apakšveļas veikalu izklausījās labi”, viņa stāsta. Amerikas Vēža biedrība vaicāja man, vai es varētu apmeklēt krūšturu skolas nodarbības un iemācīties piemeklēt piemērotākos krūšturus un protēzes.” “Krūšturu skolā” Linda saprata, ka viņa (un ne tikai viņa) valkā nepareiza izmēra krūšturus. Dažas sievietes pat nezināja, ka krūšturim jābūt ērtam. “Lielākajai daļai veikala apmeklētāju, bija nepareizs krūštura izmērs”, viņa stāsta.

Lai gan Linda domā, ka krūšturu piedāvājums sievietēm ar lielām krūtīm ir kļuvis labāks, problēma joprojām pastāv. “Sievietes nevalkā pareizo izmēru”, viņa saka. “Ja krūšturis ir par vienu izmēru lielāks vai mazāks, tā ir slepkavība. Linda stāsta man par sievieti, kura patlaban pārģērbjas pielaikošanas kabīnē. Šai sievietei Viktorijas ielas veikalā ir pateikts, ka viņas izmērs ir 38BBB, pēc tam viņa atnākusi šurp, pareizi nomērīta, un izrādījies, ka viņas izmērs ir 32J. Ejot ārā, sieviete staro un tik sirsnīgi pateicas Lindai, it kā tā būtu izārstējusi viņu no nedziedināmas slimības. „Krūšu Māte Terēze”, kas ik dienas dara brīnumus.

Labs krūšturis nav tikai tas, kurš labi der. Tas ir krūšturis, kas sniedz sievietei labsajūtu un labu izskatu. Tagad ir pienākusi mana kārta pielaikot krūšturi pie „Krūšturu Lēdijas”, kura staigā pa veikalu ar mērlenti ap kaklu. Man liek novilkt drēbes un noņemt krūšturi. Ar veiklu kustību viņa noņem mēru, un pēc mirkļa es jau esmu ietērpta lieliskā 32H izmēra Simone Perele mežģīņu krūšturī. Linda pat palīdz ideāli ieliekt manas krūtis bļodiņās, un, lai gan mans izmērs parasti ir G, tomēr H ir ērtāks. Manas krūtis jūtas tā, it kā tās būtu ievīstītas. Rezultāts nav tikai labs vai patīkams. Raugoties spogulī, es jūtos kā sieviete uz Lindas veikala plakāta — lielas krūtis, smilšu pulksteņa figūra, īpašs seksualitātes starojums…

Melnajā mežģīņu Simone Perele krūšturī es jūtos sasodīti seksīga. Man pat negribas to novilkt. Interesējos par tā cenu. “Es tiešām mēģinu lielo bļodiņu cenas turēt pēc iespēju zemākas, jo tas nav taisnīgi,” Linda saka, piebilstot, ka ļoti daudzas firmas pieprasa milzīgu naudu par lielizmēra bļodiņām, tāpēc viņa nepārdod šo firmu krūšturus. “Es cenšos krūšturu cenas turēt zem 100 dolāriem. Parasti tie maksā no 40 līdz 100 dolāriem. Tā mans savu sapņu krūšturis par 98 dolāriem, kuru es nevarēju atļauties, atgriezās uz Lindas krūšturu paradīzes pakaramā.

Avots: The Salon

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz